Ēnu piecdesmit nokrāsas jeb – kur slēpjas aplokšņu algas?

Ēnu ekonomika nozīmē arī nozīmīgus konkurences kropļojumus, radot šķēršļus godīgu uzņēmumu attīstībai. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka ēnu ekonomikai tiek veltīta virkne pētījumu un neskaitāmas diskusijas, kas mēģina aplēst "pelēkā sektora" apjomus un izprast cēloņus [1]. Arī Latvijas Bankā esam pievērsušies šai tēmai un, izmantojot jaunas analīzes metodes, veikuši savu novērtējumu ēnu ekonomikas redzamākajai daļai – aplokšņu algām [2].

Tomēr mūsu mērķis nebija novērtēt kopējo aplokšņu algu maksājumu apjomu (kas, starp citu, sanāca ap 12% no oficiālās neto algas 2018. gadā, izslēdzot valsts un finanšu sektoru). Viens cipars, kas turklāt ir visai atkarīgs no novērtēšanas metodoloģijas, nevar pilnībā raksturot problēmu un drīzāk atspoguļo "vidējo temperatūru slimnīcā". Mūsu mērķis bija rast atbildi uz jautājumu: kurās sabiedrības daļās aplokšņu maksājumi ir izplatītākie?

Atbildes nav pārsteidzošas, bet ar tālejošām sekām.

Pirmkārt, aplokšņu algas mazajos uzņēmumos ir sastopamas daudz biežāk nekā citviet.

Mazie uzņēmumi daudz biežāk "grēko" ar aplokšņu maksājumiem, salīdzinot ar vidējiem un it īpaši lielajiem uzņēmumiem, un šis secinājums nav atkarīgs no saimnieciskās darbības nozares [3]. Saskaņā ar mūsu novērtējumu līdz divām trešdaļām no darbiniekiem, kas strādā mazajos uzņēmumos (uzņēmumi ar darbinieku skaitu zem 20), saņem ne tikai oficiālo algu, bet arī neoficiālo piemaksu (skat. 1. attēlu). Salīdzinājumam – vidēja izmēra uzņēmumos šis īpatsvars ir zem vienas trešdaļas, bet lielajos – tikai par 8% darbinieku pastāv liecības par aplokšņu algām.

Izsakot aplokšņu maksājumus pret oficiālo neto darba algu jeb algu, ko darbinieks saņem "uz rokas", jāsecina, ka mazajos uzņēmumos aplokšņu maksājumi veido aptuveni 21% no oficiālās algas. Pārfrāzējot – uz katru oficiālās algas "piecīti" viens eiro tiek saņemt aploksnē. Liela un vidēja izmēra uzņēmumos šis rādītājs ir būtiski zemāks.

Novērojums, ka alga aploksnē ir biežāk sastopama mazos uzņēmumos, nav pārsteidzošs un tam varētu būt vairāki skaidrojumi. Pirmkārt, lieliem uzņēmumiem tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) nodokļu inspektoru, ekonomistu, masu mediju puses, kas manāmi paaugstina ar nelegālajiem maksājumiem saistītos riskus. Otrkārt, mazo uzņēmumu starpā daudz retāk sastopami valsts un pašvaldību uzņēmumi, kā arī uzņēmumi, kas pieder ārvalstu investoriem, un šādos uzņēmumos aplokšņu algas sastopamas salīdzinoši retāk.

Sekas augstai aplokšņu algu sastopamībai neaprobežojas ar nenomaksātajiem nodokļiem vien. Vēl viena aplokšņu algu blakne ir konkurences kropļošana. Izvairīšanās no nodokļiem ļauj uzņēmumam samazināt ražoto preču un sniegto pakalpojumu cenas un iegūt priekšrocību pār konkurentiem, kas no nodokļu nomaksas neizvairās. Saskaņā ar mūsu aprēķiniem uz aplokšņu algu rēķina pavisam mazie uzņēmumi (1-9 darbinieki) ietaupa teju 7% no darbaspēka izmaksām. Lielajiem uzņēmumiem šis rādītājs ir 0.8%. Tādējādi aplokšņu algu dēļ starp šīm uzņēmumu grupām veidojas būtiskas atšķirības darbaspēka izmaksās un tiek kropļota konkurence: lielāka daļa algu aploksnē->zemāki nodokļi->lētāka galaprodukta cena.

Līdzīgu ainu novērojam ne tikai tautsaimniecībā kopumā, bet arī katrā atsevišķā nozarē – izvairīšanās no darbaspēka nodokļiem sniedz mazajiem uzņēmumiem konkurences priekšrocības. Tas var kavēt "godīgo" uzņēmumu izaugsmi un ilgtermiņā bremzēt Latvijas ekonomikas attīstību. Neaizmirsīsim, ka tieši vidējie un lielie uzņēmumi ir visproduktīvākie, saražo lauvas tiesu no Latvijas eksporta, kā arī vairāk investē pētniecībā un attīstībā. Citiem vārdiem sakot, mazo uzņēmumu spēja izvairīties no darbaspēka nodokļiem bremzē Latvijas ekonomikas attīstību.

Droši vien būtu vērts pieminēt arī problēmas risināšanas virzienus. Kā jau parasti, te var pielietot "burkāna un pātagas" principu. Ar "pātagu" viss ir skaidrs, vismaz teorētiski – pilnveidot nodokļu inspekciju efektivitāti, precīzi identificējot un piemērojot bargus sodus uzņēmumiem, kas izvairās no nodokļu nomaksas. "Burkāna" princips savukārt prasa darbaspēka nodokļu sloga samazinājumu – darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir salīdzinoši augsts, it īpaši zemo algu grupā. Papildus argumentam par vispārējo nodokļu sloga samazināšanu uzņēmējiem, mūsu analīze parāda, ka zemāki darbaspēka nodokļi ļaus samazināt iespēju iegūt negodprātīgu konkurences priekšrocību, veiks resursu pārdali (par kuru nepieciešamību jau rakstījām šeit un šeit), novirzot darbaspēka un kapitāla resursu produktīvākajos uzņēmumos, un uzlabos tautsaimniecības izaugsmi ilgtermiņā.

Otrkārt, aplokšņu alga vairāk izplatīta starp mazo algu saņēmējiem.

Aplokšņu algu saņēmēju īpatsvars ir izteikti lielāks mazo algu saņēmējiem. 3. attēlā atspoguļota aplokšņu algu izplatība piecās darbinieku grupās – pirmajā grupā ir iekļauti 20% darbinieku ar viszemākajām oficiālām algām, bet piektajā grupā – 20% darbinieku ar visaugstākajām algām. Ja aptuveni divas trešdaļas darbinieku no pirmās grupas saņem neoficiālu piemaksu, tad piektajā grupā šis īpatsvars nokrīt zem 40% [4]. Par aplokšņu algu saņēmēju skaitu svarīgāks rādītājs ir aploksnes apjoms – zemāko ienākumu saņēmējiem aploksne veido aptuveni 32% no oficiālās algas, kamēr salīdzinoši augstu ienākumu saņēmējiem šis rādītājs ir ap 6%.

Interesanti atzīmēt, ka mūsu aprēķini liecina – ja darbinieks oficiāli saņem minimālo algu (vai nedaudz virs tās), tad aptuveni 70% gadījumu tam seko arī neoficiāls aplokšņu maksājums.

Aplokšņu algas nozīmē arī zemāku sociālo aizsardzību, kas ar laiku var visai sāpīgi atmaksāties, turklāt, kā liecina Covid-19 pandēmijas pieredze, tas var notikt daudz agrāk (krīzes laikā) nekā domāts (aizejot pensijā). Pandēmijas ekonomiskā ietekme nebūt nebija vienāda visiem – virkne nozaru un profesiju, piemēram, viesmīlības nozarē strādājošie, cieta krietni vairāk nekā citi (4. attēls). Turklāt nereti šajās nozarēs un profesijās strādājošie ir arī ar salīdzinoši augstu aplokšņu algu īpatsvaru, kas savukārt apgrūtina atbilstoša atbalsta sniegšanu krīzes situācijās.

Rezumējot – mūsu analīze liecina, ka aplokšņu algu "ēnas puse" slēpjas ne tikai to apjomā, bet arī sadalījumā.

Aplokšņu algas nozīmē ne tikai zemākus budžeta ieņēmumus, bet arī negodprātīgu konkurenci un samazinātas iespējas sniegt atbilstošu atbalstu krīzes situācijās tiem, kam tas ir visvairāk vajadzīgs.

Par to, kā samazināt aplokšņu algas, šā gada 13. decembrī plkst. 14 diskutēsim ekspertu sarunā "Aplokšņu algu ēna pandēmijā krīt divreiz" (sekojiet līdzi tiešsaistē, tīmekļvietnē "makroekonomika.lv"). Ekspertu sarunā piedalīsies Latvijas Bankas ekonomists Konstantīns Beņkovskis, pētījumu centra BICEPS pētniece Anna Zasova, Rīgas Ekonomikas augstskolas docents Arnis Sauka, VID vadītāja Ieva Jaunzeme un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis.

[1] Skatīt, piemēram, A.Saukas un T.Putniņa ēnu ekonomikas novērtējumu, vai EK Eurobarometer aptauju par nedeklarētu darbu ES.

[2] Izmantojot anonimizētus VID datus par oficiāliem darbinieku ienākumiem un saplūdinot tos ar citām anonimizētām datubāzēm, prognozējām katra darbinieka potenciālo algu, ņemot vērā nozari, uzņēmuma lielumu, profesiju, izglītību un daudz citus algu noteicošos rādītājus. Starpība starp potenciālo un deklarēto algu kalpo par aplokšņu algas esamības vai neesamības indikatoru.

[3] Analīzē nav iekļauta informācija par mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem.

[4] 1. grupa ietvēra nodarbinātos ar oficiālo bruto algu no 430 līdz 517 eiro mēnesī (pilna laika ekvivalents), bet 5. grupa ietvēra nodarbinātos ar oficiālo bruto algu virs 1174 eiro mēnesī 2018. gadā.