Grieķija – beidzot gaisma tuneļa galā vai tikai pretimbraucošs vilciens?

Jau kopš gada sākuma Grieķijas tēma nepamet ziņu virsrakstus, un pašlaik notiek sarunas par jau trešās finanšu palīdzības programmas nosacījumiem. Augusta otrajā pusē, kad, visticamāk, sarunu process tiks noslēgts, pirmo reizi arī Latvijai būs jāpieņem lēmums – vai esam ar mieru garantēt aizdevumu Grieķijai?

Šajā rakstā piedāvāju pārskatu par iepriekšējām aizdevumu programmām, kas kopš 2010. gada atbalsta Grieķijas valdības centienus atjaunot ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Apkopoju arī politiskos notikumus – ārkārtas vēlēšanas gada sākumā, referendumu jūlijā, kā arī neskaitāmās eiro zonas finanšu ministru un valstu līderu sanāksmes un to rezultātus. Noslēgumā analizēju iespējamo Latvijas iesaisti jaunās finanšu palīdzības programmas nodrošināšanā.

Pirmās divas finanšu palīdzības programmas

Pirmā trīs gadu palīdzības programma Grieķijai tika uzsākta 2010. gada maijā, un tās kopējais apjoms bija 110 miljardi eiro (46% no 2009. gada iekšzemes kopprodukta, IKP) – 30 miljardi eiro no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un 80 miljardi eiro kā divpusēji aizdevumi no citām eiro zonas valstīm. Taču jau gadu vēlāk izrādījās, ka ekonomikas kritums ir bijis lielāks, nekā iepriekš plānots un Grieķijas valdības īstenoto reformu progress ir bijis lēnāks, nekā cerēts. Tāpēc bija skaidrs, ka būs nepieciešama vēl viena palīdzības programma – papildus vēl neizmaksātajiem līdzekļiem no pirmās programmas Grieķijai tika piešķirti vēl 130 miljardu eiro, un lielāko daļu no šīs summas veidoja Eiropas Finanšu stabilitātes fonda (EFSF) aizdevums.

Kā viens no priekšnoteikumiem otrās programmas uzsākšanai tika noteikta Grieķijas valdības parāda ilgtspējas nodrošināšana. 2012. gada martā tika norakstīta vairāk nekā puse no privātajiem investoriem piederošo Grieķijas valdības obligāciju vērtības, un tādējādi Grieķijas parāds tika samazināts par 106 miljardiem eiro. 2012. gada beigās notika vēl viena privātā sektora parāda apmaiņa, kas samazināja parāda slogu vēl par 21.2 miljardiem eiro. Papildus tam Grieķijas parāda nastas mazināšanā iesaistījās arī oficiālie aizdevēji – citas eiro zonas valstis un EFSF, kas:

(i) samazināja procentlikmes līdz minimumam,

(ii) atlika parāda atmaksas sākuma datumu par desmit gadiem,

(iii) pagarināja parāda atmaksas termiņu.

Samazināto procentu likmju rezultātā Grieķijas valdības procentu maksājumi par valdības parādu, rēķinot pret valsts ekonomikas apjomu, 2014. gadā bija mazāki nekā Itālijā, Portugālē vai Ungārijā. Tāpēc nav pamatots uzskats, ka lielā parāda nasta tiek uzkrauta tikai uz Grieķijas nodokļu maksātāju pleciem, kamēr aizdevēji nekādu atbildību nenes – bez privātā un oficiālā sektora aizdevēju iesaistes Grieķijas valdības parāds šodien būtu par vairāk nekā trešdaļu lielāks.

Kā jebkurā palīdzības programmā, arī Grieķijai aizdevums tika piešķirts apmaiņā pret sāpīgām, taču jau sen nepieciešamām strukturālajām reformām un taupības pasākumiem. To mērķis bija atjaunot valdības tēriņu ilgtspēju, ekonomikas konkurētspēju un finanšu sistēmas stabilitāti. Grieķijā gan valda uzskats, ka taupības pasākumi ir bijuši pārlieku sāpīgi un ir vainojami pie tā, ka Grieķijas ekonomika tā arī nav spējusi atgriezties pie pilnvērtīgas izaugsmes. Arī šis uzskats nav gluži pamatots. Latvija pirmajos divos programmas gados veica fiskālo konsolidāciju ar kopējo apjomu 14.7% no IKP, kamēr Grieķija pirmajos četros gados panāca konsolidāciju vien 11.1% no IKP apmērā. To varētu salīdzināt ar slima zoba izraušanu, – ja Latvija to izdarīja ātri un bez liekas kavēšanās, tad Grieķija sāpīgo procesu velk jau piecu gadu garumā un joprojām vēl nav pabeigusi.

Politiskā situācija

Divus mēnešus pēc tam, kad 2012. gada martā tika apstiprināta otrā palīdzības programma, Grieķijā norisinājās parlamenta vēlēšanas, pēc kurām neizdevās izveidot valdību, tāpēc 17. jūnijā tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Šī politiskā nestabilitāte pirmo reizi lika sākt spekulēt par tā saucamo Grexit scenāriju jeb Grieķijas aiziešanu no eiro zonas. Šī iespējamā scenārija negatīvā ietekme uz Grieķijas ekonomiku nostrādāja kā spēcīgs pamudinājums partijām atrast kompromisu, un neilgi pēc ārkārtas vēlēšanām tika izveidota relatīvi stabila trīs partiju koalīcija ar 60% balsu. Tomēr Grieķijas politiskā "virtuve" ir slavena ar savu nestabilitāti. Ja 2012. gada vēlēšanās parlamentā iekļuva septiņas partijas, tad 2014. gada beigās parlamentā bija jau desmit partijas un vēl seši neatkarīgi deputāti, turklāt koalīcijai bija vairs tikai 51% balsu. Šim sašķeltajam parlamentam bija jāievēl jauns Grieķijas prezidents, ko neizdevās panākt. Tāpēc, kā Grieķijas konstitūcija paredz, parlaments tika atlaists, un šī gada 25. janvārī notika ārkārtas vēlēšanas – jau trešās vēlēšanas mazāk nekā trīs gadu laikā.

Ja līdz šim vairākus gadu desmitus Grieķijas politikā dominēja divas partijas – centriski labējā Nea Demokratia (Jaunā demokrātija) un centriski kreisā PASOK, tad šī gada janvāra vēlēšanās pirmo reizi uzvarēja radikāli kreiso apvienība Syriza. Kā partija Syriza pastāv relatīvi neilgi, pirms tam tā bija vairāk nekā desmit dažādu kreisu politisko spēku – marksistu, maoistu, sociālistu, komunistu u.c. – apvienība. Savukārt kā koalīcijas partneri Syriza izvēlējās diametrāli pilnīgi pretēju partiju – galēji labējo populistu partiju Neatkarīgie grieķi (ANEL). Būtībā vienīgā kopīgā lieta abiem politiskajiem spēkiem ir naids pret saprašanās memorandiem, ko, viņuprāt, pēdējos piecus gadus grieķu tautai ir uzspiedusi t.s. troika – SVF, Eiropas Komisija (EK) un Eiropas Centrālā banka (ECB).

Pēdējā pusgada notikumi

Savā ziņā šis naids pret memorandu bija galvenais vadmotīvs jaunās valdības rīcībai pirmajos piecos mēnešos. Vairāk nekā 25 Eiropas valstu līderu un eiro zonas finanšu ministru sanāksmēs Grieķijas valdības pārstāvji centās panākt vienošanos par jaunu reformu sarakstu, kas būtu jāīsteno, lai noslēgtu pēdējo otrās palīdzības programmas pārskatu. Starptautiskie aizdevēji vienmēr ir uzsvēruši, ka visās palīdzības programmās ir pieļaujama zināma elastība – valdība var izvēlēties vienu reformu aizstāt ar citu, ja kopējā ietekme uz budžetu nemainās un mērķi tiek sasniegti. Jaunā Grieķijas valdība ļoti aktīvi izteicās par taupības pasākumiem, ko tā nav gatava veikt, bet bija krietni pasīvāka ar alternatīvu reformu piedāvāšanu. Taču zināmā mērā tas viss bija velti, jo premjerministrs Aleksis Ciprs vēlā 26. jūnija naktī paziņoja, ka aizdevēju piedāvājumu nespēj pieņemt, tāpēc 5. jūlijā ļaus šo lēmumu pieņemt grieķu tautai. Svarīgi piebilst, ka otrā programma noslēdzās 30. jūnijā, tāpēc balsošanas dienā aizdevēju piedāvājums tehniski vairs nemaz nebija spēkā.

Papildu tam zināmu apmulsumu radīja pats referenduma jautājums, kas tika noformulēts ar vairāk nekā 80 vārdiem, turklāt atsaucoties uz diviem dokumentiem – 13 lappušu garu reformu plānu un parāda ilgtspējas analīzi. Maz ticams, ka vidējais grieķu vēlētājs tiešām izlasīja visus šos dokumentus, un vēl mazāk ticams, ka tie, kas izlasīja, patiešām spēja pilnvērtīgi izvērtēt to saturu un šī lēmuma ietekmi uz Grieķijas ekonomiku. Tāpēc nav pārsteigums, ka Grieķijas sabiedrībā valdīja liela neskaidrība, par ko tad īsti ir šis referendums – par piekrišanu aizdevēju reformu plānam un taupības pasākumiem, par palikšanu eiro zonā vai par atbalsta izrādīšanu pašreizējai valdībai un tās vadītājam A. Cipram?

Ņemot vērā milzu nenoteiktību, ko radīja premjerministra paziņojums rīkot referendumu, un likviditātes trūkumu banku sistēmā, tika pieņemts lēmums uz nedēļu aizslēgt grieķu bankas un ieviest kapitāla plūsmas ierobežojumus, tostarp nosakot, ka dienā no bankomāta katrs Grieķijas iedzīvotājs var izņemt tikai 60 eiro. Banku brīvdienas tika vairākkārt pagarinātas, taču ierobežojumi palika spēkā arī pēc banku atvēršanās trīs nedēļas vēlāk – vienīgā būtiskā izmaiņa Grieķijas iedzīvotājiem bija iespēja izņemt 420 eiro nedēļā, nevis iet uz bankomātu katru dienu. Kā pierādījuši arī citi gadījumi, kapitāla plūsmas ierobežojumus uzlikt ir salīdzinoši viegli, bet noņemt ir ļoti sarežģīti. Kiprā līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti 2013. gada martā, bet pilnībā tika noņemti tikai šogad, savukārt Islandē kapitāla plūsmas ierobežojumi tika ieviesti 2008. gadā un ir spēkā vēl šodien. Tāpēc diezgan droši varam paredzēt, ka arī grieķu bankas vēl ilgi nebūs spējīgas atgriezties pie pilnvērtīgas funkcionēšanas.

Referendumu gaidot, Grieķijas valdība vēl paguva izdarīt to, ko visā SVF pastāvēšanas vēsturē nebija paveikusi neviena attīstītā valsts – laikus neatmaksāt SVF parādu. Neatmaksājot aptuveni 1.5 miljardu eiro jūnija beigās un vēl gandrīz pusmiljonu eiro jūlija vidū, Grieķija pievienojās SVF parādnieku sarakstam blakus tādām valstīm kā Somālija, Sudāna un Zimbabve. Lai gan šobrīd Grieķijas valdība šīs saistības jau ir nokārtojusi, laicīga neatmaksāšana SVF pavisam noteikti nepalīdz Grieķijas centieniem atgūt starptautisko aizdevēju uzticību.

Lai gan referendumā premjerministrs A. Ciprs un pārliecinošs vairākums Grieķijas iedzīvotāju – 61.31% – nobalsoja pret reformu plānu, nedēļu pēc referenduma Grieķijas valdība pacēla "balto karogu", aizsūtot uz Briseli lūgumu pēc jaunas palīdzības programmas. Tam klāt tika pievienots jaunais, uzlabotais reformu plāns, kas faktiski bija tas pats, par ko vairums Grieķijas sabiedrības referendumā bija nobalsojuši ar "nē". Pēc tam Eiropas un starptautiskie aizdevēji vienojās, ka tas būtu bijis pietiekami, lai noslēgtu otro programmu, bet tas nav pietiekami apjomīgs, lai uzsāktu jaunu aizdevumu programmu. Tāpēc Eiropas līderi vēl vairāk paplašināja nepieciešamo reformu sarakstu un uzdeva Grieķijas valdībai diezgan lielu "mājas darbu" – vairāku reformu apstiprināšanu, kas kalpotu kā pirmais solis pretī sarunu uzsākšanai.

Latvijas lēmums

Tiek plānots, ka augusta otrajā pusē tiks noslēgts sarunu process par trešās palīdzības programmas nosacījumiem un apjomu. Ja programma tiks apstiprināta, daļai no Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) aizdevuma galvotājs būs arī Latvija. Lai gan pašreizējā Latvijas likumdošana nosaka, ka piekrišana dot jaunu ESM aizdevumu ir valdības lēmums, Ministru prezidente Laimdota Straujuma ir izteikusies, ka šo lēmumu vajadzētu apstiprināt arī Saeimā. Tomēr, neatkarīgi no tā, kas būs atbildīgs par šo lēmumu, trīs galvenie jautājumi, ko pirms tam būtu vērts apdomāt, ir:

(i) politiskais atbalsts un ticība reformu plānam,

(ii) spēja īstenot reformas visu trīs programmas gadu garumā

(iii) varbūtība, ka Grieķija spēs kaut kad nākotnē šo parādu atdot vai vismaz pārfinansēt starptautiskajā finanšu tirgū.

Vēl pat pirms sarunu uzsākšanas par trešo programmu abi galvenie Grieķijas valstsvīri, kas būtu atbildīgi par reformu īstenošanu nākamo trīs gadu garumā, bija ārkārtīgi pesimistiski noskaņoti. Tikai dienu pēc 17 stundas garās eiro zonas līderu sanāksmes, kurā tika panākta vienošanās turpināt sarunas par palīdzību Grieķijai, premjerministrs A. Ciprs nacionālajā televīzijā paziņoja: "Šī ir slikta vienošanās, bet nav labāku alternatīvu. Es uzņemos pilnu atbildību par pieļautajām kļūdām un to, ka parakstu tekstu, kuram neticu, bet esmu spiests īstenot."

Pāris dienas vēlāk valsts finanšu ministrs Eiklīds Cakalots komentēja panākto vienošanos, sakot, ka "tikai laiks rādīs, vai tā ir ekonomiski dzīvotspējīga". Līdzīgs pesimisms ir vērojams arī Grieķijas parlamentā – vairāk nekā 30 Syriza deputāti balsoja pret pirmajiem likumprojektiem, kas bija kā priekšnoteikumi sarunu uzsākšanai.

Taču, pat ja Cipra valdībai arī turpmāk veiksmīgi izdosies paļauties uz opozīcijas partiju balsīm, nedrīkst aizmirst par pesimismu Grieķijas iedzīvotāju vidū. 5. jūlija referendumā 61.31% no tautas nobalsoja pret daudz vieglāku un īsāku reformu plānu. Ir tiešām grūti iedomāties, ka šī reformu un taupības pasākumu nogurdinātā tauta samierināsies un atbalstīs jaunas reformas vēl trīs gadu garumā, tāpēc protesti Atēnu ielās ir neizbēgami.

Visticamāk, ka tautas neapmierinātība vai nesaskaņas vadošās partijas iekšienē agri vai vēlu novedīs pie ārkārtas vēlēšanām. Politiskie riski ir ļoti augsti, tāpēc ir maz ticams, ka visas nepieciešamās reformas tiks pilnībā īstenotas visu trīs gadu garumā. Un tāpēc nevar arī izslēgt, ka pēc kāda laika jau runāsim par nepieciešamību pēc ceturtās finanšu palīdzības programmas Grieķijai.

Pat tad, ja grieķi tomēr saņemas un reformas īsteno un papildu palīdzība nav nepieciešama, joprojām aktuāls ir jautājums par parāda ilgtspēju un Grieķijas iespējām to atmaksāt vai pārfinansēt uz tirgus nosacījumiem. Pēdējā SVF analīze secina, ka patlaban Grieķijas valdības parāds nav ilgtspējīgs un nākamajos divos gados sasniegs jau 200% no IKP. Parāda ilgtspējas nodrošināšana balstās uz trim galvenajiem pieņēmumiem:

• Pirmkārt, Grieķijai būtu jāspēj nodrošināt primārā budžeta (neskaitot procentu maksājumus) pārpalikumu 3.5% no IKP apjomā daudzu gadu garumā. Ir tikai piecas valstis, kam izdevies noturēt šādu budžeta pārpalikumu vismaz desmit gadus – Beļģija, Īrija, Norvēģija, Singapūra un Jaunzēlande. Vienojošās pazīmes visos piecos gadījumos ir – maza, atvērta ekonomika ar izteikti efektīvu tiesu sistēmu, zemu korupcijas līmeni un spēcīgām institūcijām, kas relatīvi īsā laikā spēja veikt ievērojamas reformas un panākt fiskālo disciplīnu. Tas, vai Grieķija atbilst šiem kritērijiem un spētu pievienoties kā sestais veiksmīgais gadījums ar ilgstošu budžeta pārpalikumu, ir stipri apšaubāms.
• Otrkārt, Grieķijai no valsts ar zemāko produktivitāti Eiropas Savienībā būtu jākļūst par valsti ar vienu no augstākajiem produktivitātes līmeņiem. Lai to panāktu, nepieciešams īstenot daudzas strukturālās reformas, vairākas no kurām ir atliktas jau pēdējos piecus gadus. Savukārt progresu šajā jomā ievērojami apdraud politiskā nestabilitāte.
• Pirmās un otrās programmas aizdevumus Grieķijai šobrīd paredzēts atdot laika posmā no 2020. līdz 2050. gadam. Ja tiktu piešķirts jauns ESM aizdevums, to, visticamāk, sāktu atmaksāt pēc tam. Taču, ja Grieķijas ekonomika neatkopsies tik strauji, kā plānots, vai ja Grieķijas valdība nespēs ilgstoši noturēt primāro budžeta pārpalikumu, tad nevar izslēgt, ka kādā brīdī būs nepieciešami parāda sloga mazināšanas pasākumi. Līdzīgi tam, kā tas notika 2012. gadā, atliekot atmaksas sākuma datumu un pagarinot atmaksas termiņus. Un tad šo jauno aizdevumu, ko daļēji garantētu arī Latvija, ESM, iespējams, sāktu saņemt atpakaļ nevis 2050. gadā, bet vēl pāris gadu desmitus vēlāk.

Grieķijas valdība nevar sūdzēties par veicamo darbu trūkumu – ir uzsākts sarunu process par apjomīgu trīs gadu programmu ar starptautiskajiem aizdevējiem, ir nepieciešams atjaunot banku sistēmas normālu funkcionēšanu, sabalansēt valdības tēriņus, lai spētu veikt gan parāda maksājumus, gan izmaksāt algas un pensijas. Vēl svarīgāka ir nepieciešamība beidzot panākt ilgtspējīgu Grieķijas ekonomikas atveseļošanos. Tas iespējams, tikai īstenojot nopietnas strukturālās reformas, mazinot korupciju un apkarojot nodokļu nemaksāšanu, uzlabojot Grieķijas tiesu sistēmas efektivitāti, mazinot valdības administratīvo slogu un veidojot uzņēmējdarbībai un investīcijām labvēlīgu vidi.

Lai cik ļoti izplatīts Grieķijā arī nebūtu naids pret "troikas uzspiestajām reformām", galvenokārt tas ir pašu grieķu interesēs – atjaunot ekonomikas konkurētspēju, veicināt eksporta pieaugumu un atgriezties pie izaugsmes. Savukārt Latvijai un citām eiro zonas valstīm līdz augusta vidum jāizlemj – vai varam ticēt, ka Grieķijas tuneļa galā tiešām ir sākusi spīdēt gaisma, vai arī tas ir tikai pretimbraucošs vilciens.