Ikgadējās tautsaimniecības konferences kopsavilkums

Pirmais, monetārajā politikā: kā prātīgāk noslēgt eiro "drukāšanu" krīžu dzēšanas režīmā, kas, balstot ekonomiku, jau krietni ievilkusies. Otrais - ekonomikas un ikdienas dzīves "zaļā" pārveide, pielāgojoties klimatmaiņas sekām: kā gudrāk mobilizēties "Zaļajam kursam" Eiropā. Eiropas Savienības (ES) jaunā nākotnes attīstības stratēģija, kas šis kurss faktiski ir, dzīvi mums katram mainīs neizmērojami radikālāk nekā pati iestāšanās ES vai eiro ieviešana.

Pirmā paneļdiskusija “Monetārā politika un valsts parāda ilgtspēja”

Monetārā ekspansija eiro zonā, kas sākās jau 2014.g., nevar turpināties bezgalīgi, centrālā banka nevar mūžīgi finansēt valdības parāda pieaugumu, lai tas būtu droši, bet izeja no "drukāšanas" būs pakāpeniska un bez pārsteigumiem. Tā uzsvēra gan Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, viņš ir arī Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes un Ģenerālpadomes loceklis, gan Izabella Šnābele (Isabel Schnabel), ECB valdes locekle, kura nolasīja pamatreferātu. Asset purchases: from crisis to recovery (europa.eu).

Eirosistēmas līdz šim veiktie aktīvu iepirkumi, ļoti iespējams, ir novērsuši smagu finanšu krīzi, uzsvēra Šnābele. Viņa ar gandarījumu atzīmēja šobrīd vērojamo inflācijas uzplaiksnījumu, kas mediju komentāros gan neizsauc sajūsmu.

Te stāv priekšā pacietīgs stratēģijas skaidrošanas darbs, ka mērena inflācija ir nepieciešama kā smērviela labi strādājošas ekonomikas motorā, bet tā ilgstoši atpalikusi no ECB šogad precizētā mērķa, kas ir 2% vidējā termiņā.

ECB šomēnes nedaudz samazināja pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes programmas (PĀAIP jeb angļu valodā – PEPP) tempu un pabeigs to, sagaidāms, 2022. gada martā. Mazāku, senāk sāktu aktīvu iegādes programmu (AIP, APP), ECB plāno noslēgt, "īsi pirms" tā paceļ procentu likmes. ECB par PĀAIP un AIP gatavojas pieņemt lēmumus 2021. gada nogalē.

Šnābele skaidroja, ka norišu tālākā gaita, t.sk. pandēmijas ritējums, joprojām ir neskaidrs, un būtu kļūda monetāro politiku "piegriezt stingrāk" pārāk strauji. Arī ECB monetārās politikas stratēģija, kas iepriekš bija spēkā kopš 2003. gada, bet šogad svaigi aktualizēta, nākotnes gaidu vadībā mudina ECB būt pacietīgākai, lai atgrieztu inflāciju atpakaļ pie mērķa līmeņa. Līdz 2% vidējā termiņā eiro zonā vēl tālu. Tomēr ECB uzmanīgi vēro inflācijas risku un labi saprot cilvēkus, kas tās sakarā norūpējušies. "Ja redzēsim, ka inflācija atgriežas straujāk, protams, rīkosimies," teica ECB valdes locekle.

Latvijas Bankas prezidents eiro zonas inflācijai saskata vidējā termiņā augšupvērstus riskus, bet uzsvēra – eiro zonas inflācija ilgstoši turējusies zem mērķa un joprojām ir vidējā termiņā pārāk zema. Vienlaikus jāatceras Latvijas darba tirgus specifika – tas ir mazs un viegli "pārkarsējams", kas liek turēt gatavībā veselīgu fiskālās un strukturālās politikas kombināciju. Proti, fiskālo politiku, kuras uzdevums raudzīt, lai atkopšanās pēc pandēmijas nesakristu laikā ar lieliem infrastruktūras projektiem, un strukturālo politiku, kas veicinātu piedāvājuma puses jaudu un neļautu pieprasījuma pieaugumam pāraugt cenu kāpumā. Jāapzinās: kopīgā eiro zonas monetārā politika šādās reizēs īstermiņā nepalīdzēs, brīdināja M. Kazāks.

Daudz uzmanības sarunas dalībnieki veltīja jautājumu kopai – kā vidējā termiņā atjaunot monetārās un fiskālās politikas darba rīkus, kas krīzē "nodeldēti", lai spētu reaģēt gan uz neizbēgamām recesijām turpmāk, gan negaidītiem notikumiem kā pandēmija. Pašlaik centrālās bankas likmes ir pie nulles vai zem, bet krīzes atbalsta vajadzībai no budžeta daudzās valstīs vēl vairāk pieaudzēts valsts parāds. Starptautisko Norēķinu bankas ekonomists Klaudio Borio (Claudio Borio) ilustrēja zemo likmju un krīzē augušo valstu parādu komfortablo, bet riskanto situāciju ar salīdzinājumu: ja procentu likmes tagad atgrieztos līmeņos, kas valdīja mērenās 1990.gadu inflācijas vidē, valstu parādu apkalpošanas izmaksas uzlektu  2.Pasaules kara rekordlīmeņos.

Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis budžetu ilgtspēju akcentēja saistībā ar investīciju vajadzībām ekonomikas atkopšanai, zaļajai un digitālajai transformācijai: drīzumā EK izsludinās dalībvalstu konsultāciju raundu, lai nodrošinātu valstu parādu samazināšanu. Saglabājamas Stabilitātes un izaugsmes pakta pamatlietas, ka budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3%, valsts parāds - 60% no IKP, taču parāda kritērija piemērošana jāpadara "realitātei atbilstošāka".

Vai ECB monetārās politikas stratēģijas jaunajā variantā izmantotas visas iespējas, lai pamazām restaurētu monetārās politikas reakcijas telpu, kas kopš 1980.gadiem pakāpeniski dilusi? Starptautiskā Ekonomikas pētniecības centra pētnieks Hordi Gali (Jordi Gali), kurš uzskata, ka permanenta procentu likmju lejupslīde būs monetārās politikas caurvijtēma turpmākajos gados, minēja dažas, viņaprāt, neizmantotas iespējas. Apsverama bijusi arī augstāka inflācijas mērķa ieviešana vai kas līdzīgs t.s. "meikapa" stratēģijai, ko praktizē ASV Federālo rezervju sistēma (centrālā banka): vājas ekonomikas un zemas inflācijas periodā solīt turpmāk pieciest augstāku inflācijas rādītāju. Un stratēģijas nosacījumus formulēt tā, ka tas ļauj sasniegt vajadzīgo stabilizāciju, neprasot lielu politikas reakcijas atvēzienu.

K. Borio noslēdza ar brīdinājumu neiekrist nestabilitātes slazdā – kad monetārā politika, atbilstoši tās uzdevumam, krīzē tur likmes zemas, bet tajā pašā laikā valsts un privātais parāds pieaug tā, ka centrālā banka vajadzīgā brīdī vairs nevar likmes celt, nestabilitāti neradot. No tā abām pusēm koordinēti jāizvairās, lai cik tas būtu sarežģīti. Viņaprāt, vienīgā alternatīva, kā novērst valstu parādu milzu pieaugumu, ir ekonomikas izaugsmes ceļš, ko nodrošina strukturālo reformu politika un izaugsmei draudzīga budžeta politika – kā izdevumu, tā parāda struktūrā. Detalizētāks ieskats zinātnieka vērtējumā – Monetary and fiscal policies at a crossroads: New Normal or New Path? (bis.org).

Otrā paneļdiskusija “Ilgtspēja – ceļā uz līdzsvarotu attīstību”

Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners ievadā iezīmēja nacionālās centrālās bankas tiešo saikni ar ilgtspējas un klimatmaiņas problemātiku. Centrālās bankas uzdevums ir iedarbināt savus analītiskos resursus, palīdzot valstij sarežģītā pārejā uz attīstību ilgtspējīgā virzienā. Centrālās bankas šajā procesā ir uz palikšanu, jo visa pasaule, atsevišķas valstis, uzņēmumi un pat cilvēki stāv neizmērojama mēroga transformācijas priekšā – arī cilvēku paradumos, uztverē, kā saprotam ekonomiku.

Jāsāk ar vienotas izpratnes veidošanu sabiedrībā, iezīmējot objektīvu ainu atskaites punktam – kur esam, kurp ejams un, svarīgi, ar kādiem instrumentiem. Runa ir par tektoniska mēroga pārveidi, kas skars katru atsevišķu saimniecības sektoru. Vienlaikus sabiedrībai un tautsaimniecībai tās ir jaunas iespējas, varbūt apsteigt citas zemes tur, kur esam ko iepriekš 30 gados palaiduši garām, vai vismaz pacensties neizmantot iespējas atpalikt.

ES Zaļais kurss, lai arī reizumis uztverts ar skepsi un kritizēts, ir dalībvalstu iniciatīva, akcentēja Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Zane Petre.

Procesa kopīgais mērķis, kas katrai valstij individuāli sasniedzams ir klimatneitralitāte-2050. Tiem, kas saka, ka ekonomika nevar būt vienlaicīgi vērsta uz izaugsmi un klimata pasargāšanu: kopš 1990. gada ES valstis siltumnīcas efekta emisijas gāzes samazinājušas par vairāk nekā 20%, bet ekonomika tajā paša laikā augusi par vairāk nekā 60%. Emisiju samazināšana netraucē izaugsmei!

Zaļajam kursam ir plašs un dziļš starptautisks ietvars, vienlaikus valstis atradušas sadarbības modeļus arī pēc pašu iniciatīvas. Loti interesantu, arī biedējošu pārmaiņu sākums, kuru virzienā Latvija, reģions un pasaule kopumā ir uzsākusi kustību. Kas konkrētāk sagaida sabiedrību: uzņēmumiem – pakāpeniski jāpielāgo biznesa modeļi, katram mums – personīgie ieradumi, t.sk. – kā pārvietojamies, apsildām mājokļus, ražojam pārtiku, apsaimniekojam atkritumus. Izmaiņu būs daudz un tās būs lielas – pakāpeniski, bet mainīsimies. Turklāt redzam, ka pārmaiņas pieprasa jaunā paaudze. Process iekustējies, atliek izmantot iespējas!

Cik tālu no ilgtspējas mērķiem esam Latvijā, vai apzināmies situāciju un izmainu neatliekamību? Te sava veida "sliktā policista" lomu uzņēmās Saeimas deputāte Krista Baumane: "Latvija nav zaļākā vai otra zaļākā valsts – tas ir mīts! [..] "Draugi, nav labi!" – un kļūs sliktāk." To nenogurstoši atgādina vides profesionāļi. Vides aizsardzības EPI indeksā Latvija ieņem vien 36.vietu, līdzīgi bēdīga situācija ir arī dažādos dabas daudzveidības apsekojumos. Vecā Eiropā ir bažīga par apputeksnētāju izzušanu; putnu skaita sarukumu, – jā – arī susuru izzušanu. Tas viss liecina par ekosistēmas stāvokli, kas salīdzināms ar lidmašīnu, kurā sēžam, bet tai krīt ārā skrūvītes pa vienai un nezinām – kurā brīdī izkritīs tā, bez kuras būs jāveic piespiedu nosēšanās. Un vai vispār šī piezemēšanās būs veiksmīga, skarba salīdzinājumos bija Baumane.

Esam tālu no sasniedzamā, atsevišķos gadījumos esam gājuši pretējā virzienā. Būs jāmainās pārtikas nozarei – kā audzējam, iesaiņojam, transportējam utt., bet dāsnās ES subsīdijas ir jāvērš bioloģiskās lauksaimniecības virzienā – tur ir gan eksporta, gan peļņas potenciāls. Mežu biotopi ir sliktā stāvoklī – nāksies sabalansēt skatu uz mežu kā izejvielu un dabas resursu. Atjaunojamās enerģijas sektors jāatbrīvo no OIK stigmas – te atpaliekam jau no Baltijas kaimiņiem, bet šos energoresursus vajadzēs vēl vairāk. Zaļā transformācija būs dārga: jo ātrāk sāksim, jo mazākas būs izmaksas (piemēram, siltinātā mājā apkure ir lētāka). CO₂ izmeši Latvijā pieaug, ne samazinās – laiks rīkoties!

Bet ir arī labās ziņas: Vides ministrija ir bijusi mūžīgos zaudētājos cīņā ar citām, bet šajā valdībā – pavērsiens uz labo pusi. Drīz Saeimā gaidāmais Klimata likums paredz nozaru atbildību un ministrijas no savstarpējas cīņas un Vides ministrijas apspēlēšanas pievērsīsies jēgpilnai sadarbībai. Nupat arī taras depozīta sistēma beidzot tiks ieviesta pēc 20 gadu muļļāšanās. Lai arī cilvēkus biedē šādas pārmaiņas, t.sk., cik tas maksās, kā arī brīžiem liekas, ka vieglāk būtu nedarīt neko, bet nākamā, Grētas Tūnbergas paaudze neļauj sēdēt, rokas klēpī salikušiem. Baumane noslēdz: "Man ilgtspēja nozīmē, ka ir ko ēst un kur dzīvot arī nākamajām paaudzēm, ne tikai man šodien!"

Konferences auditorijas aptauja rādīja, ka ar ”ilgtspēju” daļai asociējas tēze ”dārgi, jāmaina paradumi”. Kā ar iespējām, neizmantotiem resursiem no ekonomista viedokļa?

Andris Vilks, Latvijas Bankas padomes loceklis: Latvijai vajag nevis uztraukties, bet saņemties – klimatneitralitāte 2050. gadā nav neizpildāms un demotivējoši augsts mērķis, daudzām citām pasaules valstīm ir smagākas izejpozīcijas ar pārapdzīvotību, industrializāciju, piesārņotību. Tas gan var prasīt ilgāku laiku un maksāt dārgāk. Paredzams, būs vajadzīga kompensējošu pārejas resursu ieviešana vājāko atbalstam. Arī investēt pabērna lomā dzīvojušajā zinātnē nav par vēlu: radīsies pašlaik vēl nezināmi un neesoši biznesa veidi, biznesa modeļi. Galvenais ir – nenogulēt!

Neizmantotie resursi? Zemi, ūdeni un mežus varam izmantot pilnīgāk. Zemes izmantošanā, kokrūpniecības atdeve varētu būt lielāka, produkcijā pārejot uz lielākas pievienotās vērtības ražojumiem. Enerģētikā vēl liela pretestība modernākiem risinājumiem, vēlme iztikt ar pagātnes lauriem – Daugavas HES kaskādi. Ja mēs ar atkritumu apsaimniekošanu saimniekotu tā, kā kaimiņi Eiropā ar otrreizēju pārstrādi, tas Latvijā varētu ģenerēt 8.5% IKP, 2.2 miljardu eiro ienākumos un 50 tūkstošus jaunu darba vietu.

Latvijas lielais Zaļā kursa trumpis – vismaz tā būtu jābūt – ir salīdzinoši maza ekonomika un salīdzinoši liela teritorija. Latvija varēs pelnīt nākotnē, pārdodot neizmantoto oglekļa kvotu. Mums viena eiro nopelnīšanai vajag pushektāru, Vācijai 10 reizes vairāk, mazajai Luksemburgai – visas divdesmit. Šī ir jauna veida ekonomika, krietni gudrāka – tai būtu jāceļ labklājība Latvijā. Turklāt, ja gribam turpināt starptautiski tirgoties, process būs neizbēgams: kas nogulēs, tas nokavēs, kas paspēs un, cerams, mēs paspēsim – tā varētu būt "Latvijas Nokia". Kā iespējami ātri Latvijā šo uzdevumu paveikt – nekavēties ar pāreju uz aprites ekonomiku, nodrošinot ļoti spēcīgu valstisku fokusu uz Zaļo kursu.

Arī finanšu sektoram būs nozīmīga loma zaļās transformācijas procesā – piemēram, vērtēt, vai klienta prasītais kredīts, kas kļūtu par aktīvu bankas portfelī, tuvina ilgtspējas virzienu? Par to detalizēti runāja tirgus uzrauga – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas – padomes locekle Kristīne Černaja-Mežmale. Katram jāvērtē individuālie klimata riski, nospiedums, bankas kļūs par sava veida zaļo filtru biznesa idejām. Uzņēmumiem, kas ir zaļi transformējamo zonā, jārēķinās, ka tie to jutīs attieksmē no finanšu sektora, piemēram, iespējās iegūt finansējumu. Bankas jau prasa publiskot ilgtspējas informāciju, lai vērtētu potenciālos vides riskus, kas atsauksies riska apdrošināšanā, kredītriskā. Kredītrisku izmērīšanai nepieciešami precīzāki rīki, un tas veicinātu sabiedrības izpratni un uzticību.

Zaļajā transformācijā neiztiksim bez investīcijām, jaunām pieejām, bet "nemālēsim" zaļu, kas tāds nav. Tam ES jau pieejama taksonomija – izvērtējums, kuri biznesa virzieni ir/nav ilgtspējīgi, kas palīdzēs nebāzt zem zaļa karoga jebko. Pieprasījums pēc zaļiem finanšu instrumentiem pat apsteidzis piedāvājumu – pandēmijas laikā audzis par 100%, uzsver FKTK padomes locekle. To virza klientu pieprasījums, sabiedrības domāšanā notiekošas izmaiņas.