Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars – strukturāla parādība vai ekonomikas cikla atpakaļskata spogulis?
2010.g. sākumā daži ekonomisti bažījās par jobless recovery - parādību, kad ekonomikas atkopjas, bet darba vietu skaits gandrīz nepieaug. Laiks parādīja, ka šādas bažas nav pamatotas – 2010. gadā nodarbinātības pieaugums Latvijā bija viens no straujākajiem ES.
2011.g. sākumā daži ekonomisti teica: "jā, bezdarbs samazinās; bet pieaug ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars, kas norāda uz strukturālā bezdarba pieaugumu". Piekrītu, ka strukturālais bezdarbs varētu pieaugt. Tomēr diez vai par pārliecinošu pierādījumu tam var kalpot augošs ilgstošo bezdarbnieku skaits vai īpatsvars.
Vispārīgi sākot, ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars šobrīd nepasaka par ekonomikas cikla stāvokli itin neko. Lai ilustrētu kā šīs rādītājs var kļūt par ekonomikas cikla atpakaļskata spoguli, izmantosim simulācijas pieeju. Datu ģenerēšanas process ir izklāstīts pielikumā. Tagad uzreiz pievērsimies simulācijas rezultātiem. Atzīmēšu vien to, ka datu ģenerēšanas procesā netika iestrādāts strukturālais bezdarbs: varbūtība atrast darbu ir vienāda katram bezdarbniekam, t.i. tā nav atkarīga no bezdarba ilguma vai darba meklētāju kvalifikācijas neatbilstības.
1. secinājums: Ilgstošo bezdarbnieku skaita izmaiņas laikā atpaliek no kopējā bezdarbnieku skaita izmaiņām
Ekonomikas cikla lejupējošās fāzes sākumā no darba atlaisto skaits sāk pārsniegt darbu atradušo bezdarbnieku skaitu, tādējādi bezdarbnieku skaits sāk palielināties. Tomēr liela daļa no bezdarbniekiem ir tie, kas darbu zaudēja nesen, tāpēc ilgstošo bezdarbnieku skaits (bezdarbnieki, kas meklē darbu vairāk nekā gadu) kādu laiku turpina samazināties (simulācijas 5. gads). Turpretī ekonomikas cikla augšupejošās fāzes sākumā, lai gan darbu atradušo bezdarbnieku skaits sāk pārsniegt atlaisto skaitu, un līdz ar to kopējais bezdarbnieku skaits sāk krist, ilgstošo bezdarbnieku skaits turpina pieaugt, jo jaunu darba vietu radīšana nav tik liela lai nodrošināt ar darbu tos, kuri tika atlaisti krīzes zemākajā punktā (šāda situācija vērojama simulācijas 8. gadā).
Šajā simulācijā ilgstošo bezdarbnieku skaits sasniedz maksimumu (minimumu) divus ceturkšņus vēlāk nekā kopējais bezdarbnieku skaits (šīs rezultāts var atšķirties atkarībā no datu ģenerēšanas procesa īpatnībām - piemēram, pieņēmuma par ekonomikas cikla ilgumu; svarīgākais iznākums ir tas, ka ilgstošo bezdarbnieku skaita izmaiņas laikā ziņā atpaliek no kopējā bezdarbnieku skaita izmaiņām, kļūstot par ekonomikas cikla atpakaļskata spoguli):
2. secinājums: Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvara izmaiņas laikā atpaliek no kopējā bezdarbnieku skaita izmaiņām
Ekonomika cikla lejupslīdes fāzes "otrajā posmā" ilgstošo bezdarbnieku skaits sāk lēnam palielināties, tomēr masveida atlaišanas palielina nesen darbu zaudējušo bezdarbnieku skaitu vēl straujāk, tādējādi ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars turpina vēl kādu laiku samazināties (simulācijas 5.gads). Turpretī ekonomikas cikla augšupejošās fāzes "otrajā posmā", lai gan jaunu darba vietu radīšana jau ir būtiska, atlaišanu apjoms ir zems, tādējādi nesen zaudējušo darbu skaits ir mazs un ilgstošie darba meklētāji veido arvien lielāku bezdarbnieku daļu (simulācijas 8. – 9. gads).
Šajā simulācijā ilgstošo bezdarbnieku skaits sasniedz maksimumu (minimumu) 3-6 ceturkšņus vēlāk nekā kopējais bezdarbnieku skaits (līdzīgi kā iepriekšējā gadījumā, precīzs kavēšanās laiks var atšķirties atkarībā no datu ģenerēšanas procesa īpatnībām):
Ko šie rezultāti nozīmē Latvijas gadījumam?
Līdzīgi kā simulētajā gadījumā, arī Latvijā ilgstošo bezdarbnieku skaita un īpatsvara izmaiņas laikā atpaliek no kopējā bezdarbnieku skaita izmaiņām (un ekonomisko ciklu). Piemēram, reģistrētā bezdarba līmenis sāka pieaugt 2008. gada jūnijā, bet ilgstošo bezdarbnieku skaits – 2008. gada oktobrī un ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars - 2009. gada aprīlī (aizkavēšanās attiecīgi par 4 un 10 mēnešiem):
Līdzīga aina redzama arī, ja izmanto (sezonāli izlīdzinātus) darbaspēka apsekojuma datus (tie balstās uz izlases apsekojumiem kas ietver arī statistisko novirzi / gadījuma variāciju, tādēļ līknes nav tik gludas). Darba meklētāju īpatsvars Latvijā sāka pieaugt 2008. gada 1. ceturksnī, savukārt ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā –5 ceturkšņus vēlāk (2009. gada 2. ceturksnī).
Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars Latvijā turpināja pieaugt arī 2011. gada sākumā (lai gan arvien lēnāk, un gada vidū visticamāk tiks sasniegts pārliekuma punkts). Tomēr patlaban nevar viennozīmīgi spriest cik lielā mērā šīs pieaugums atspoguļo parasto aizkavēšanos attiecībā pret ekonomikas ciklu (efekts, kas tika modelēts šajā rakstā) un cik lielā mērā tas atspoguļo strukturālā bezdarba pieaugumu.
Jāatzīmē, ka ilgtermiņa bezdarbnieku skaita izmaiņu atpalicība no ekonomikas cikla nenozīmē, ka strukturālais bezdarbs Latvijā nepieaug. Tas nozīmē tikai to, ka ilgstošā bezdarba pieaugumu var visai piesardzīgi minēt kā strukturālā bezdarba kāpuma indikatoru.
Pielikums: Simulācijas uzdevuma datu ģenerēšanas process
Nosacītā slēgtā ekonomika ir apdzīvota ar bezgalīgi ilgi dzīvojošiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, kuri neelastīgi piedāvā savas viendabīgas prasmes darba tirgū. Iedzīvotāju skaits ir nemainīgs un ekonomikas cikla garums ir seši gadi. Nodarbinātības svārstības izraisa vienīgi darbaspēka pieprasījuma dinamika. Trīs gadu ilgā lejupejošā fāzē atlaišanu skaits pieaug, tālāk sekojošā augšupejošā fāzē – samazinās. Darba atradušo bezdarbnieku skaits ir atlaisto spoguļattēls, tādējādi ilgā laikā bezdarba līmenis nemainās. Bezdarbnieku skaits katrā periodā ir vienāds ar bezdarbnieku skaitu iepriekšējā periodā pieskaitot atlaisto skaitu un atņemot darba atradušo bezdarbnieku skaitu. Šāds mehānisms var būt aprakstīts kaut vai ar šādiem vienkāršiem vienādojumiem (ceturkšņa dati):
Atlaisto skaits (firings):
Darbu atradušo bezdarbnieku skaits (hirings):
Bezdarbnieku skaits (unemployed):
Pieņemsim, ka Ԑt = 2. Tādējādi maksimālais atlaisto skaits pārsniedz minimālo četras reizes (kas ir līdzīgs Latvijas reālai situācijai). Patvaļīgi izvēlētās F0un H0 vērtības atspoguļo krīzes bedri. F un H vidējais līmenis viena cikla garumā ir 20.
Tālāk pieņemsim, ka mūsu nosacītā valstī strukturālā bezdarba problēma neeksistē, tātad, varbūtība atrast darbu katrā noteiktā periodā pt(H) visiem bezdarbniekiem ir vienāda (t.i., tā nav atkarīga no bezdarba ilguma):
Tādējādi varbūtība, ka bezdarbnieks paliks par bezdarbnieku arī nākošajā periodā ir:
Piemēram, varbūtība, ka periodā t=1 atlaistais bezdarbnieks paliks par bezdarbnieku arī periodā t=3 ir (pieņemot, ka varbūtība atrast darbu ir vienāda visiem bezdarbniekiem) varbūtības palikt par bezdarbnieku otrajā periodā un varbūtības palikt par bezdarbnieku trešajā periodā reizinājums:
Ilgstošie bezdarbnieki ir cilvēki, kas tika atlaisti no darba agrāk nekā gadu iepriekš, un joprojām nav atraduši darbu. Piemēram, ilgstošo bezdarbnieku skaits periodā t=16 (L16) ir vienāds ar 0-12 periodos atlaisto skaitu (kuri līdz 16. periodam saglabāja bezdarbnieku statusu) summu:
Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvaru katrā periodā (lt) iegūst attiecinot ilgstošo bezdarbnieku skaitu pret kopējo bezdarbnieku skaitu:
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 24 )
Teorētiski forši! Praktiski redzēs, ko darīs ekonomiskais cikls Latvijā, ja eiro 2014 mērķis, liek spriest uz bremzēm inflācijai un arī straujai izaugsmei, kam seko nodarbinātība. Tas protams ir ārpus simulācijas un atrodas norobežojumā.
Tiesa gan, ka iestāšanās eiro zonā atrodas norobežojumā. Bet vai tad izaugsme nav iespējama bez augstās inflācijas? Īsā laikā var tikt novērota pozitīva korelācija starp inflāciju un izaugsmi kas var būt par pamatu maldīgiem secinājumiem – bet ilgā laikā jo lielāka ir inflācija jo lēnāka ir izaugsme. Piemēram, sk. IMF Working Paper No. 09 / 268: http://www.imf.org/external/pubs/ft/wp/2009/wp09268.pdf
Latvijai ir virkne iespēju uzlabot ekonomikas kapacitāti (aggregate supply) tādējādi sekmējot ekonomikas izaugsmi nerādot inflācijas pieaugumu. Piemēram, samazināt nodokļu slogu uz darbaspēku, kas pieauga krīzes laikā; stiprināt institūcijas; turpināt uzlabot infrastruktūru un celt zinātnisko potenciālu efektīvi izmantojot ES struktūrfondus; paaugstināt valdības izdevumu efektivitāti.
Un nav mērķis noturēt inflāciju vienkārši līdz iestāšanos eiro zonā... Ja jau pēc eiro ieviešanas būs vērojama noturīga inflācijas starpība starp Latviju un eiro zonu, tas pasliktinās Latvijas konkurētspēju ar visām sekojošām lietām… Tāpēc atkal izspēlēt jaunu cikla burbuli – nav risinājums – ne pirms, ne pēc 2014.g. Tikai ekonomikas kapacitātes celšana rādīs ilgtspējīgu izaugsmi un ienākumu konverģenci uz ES-15 līmeni – un Latvijā šajā ziņā ir daudz darāmā, kas ir laba ziņa – vismaz ir redzams ceļš, pa kuru ejot var attīstīties tālāk.
Droši vien, ka izaugsme ir iespējama bez augstas inflācijas, bet cik liela? Biežāk gan nāk prātā piemēri, kur strauja augsme iet kopsolī ar inflācijas pieaugumu. Ar 3-4% izaugsmi ES 15 valstis mēs noķersim gadu desmitos. Pašlaik inflācijas cēloņi ir tirgoajamo resursu sadardzinājuma dēļ un nodokļu pieaugums, kas būtiski negatīvi ietekmē citas Jūsu dokumentā minētās determinantes - ienākumus, investīcijas, demogrāfiju un nākotnes novērtējumu. Tāpēc valdības paziņojumi, ka tā centīsies noturēt inflāciju pēc iespējas zemākā līmenī ar pamatojumu Eiro 2014, negatīvi ietekmēs izaugsmi. Vismaz sadaļu, kas balstās iekšējā pateriņā. Vēl vairāk, tas ir potenciāli bīstami politiski, jo varu viegli var pārņemt populisti.
Latvijai šis iespējas ir (gluži tāpat kā Igaunijai) jau divdesmit (neatkarības) un septiņus (ES dalībvalsts) gadus, tomēr pat pašlaik neviena no Jūsu nosauktajām lietām nav praktiski valdības rīcības prioritāte.
Neuzstāju, ka inflācijai jābūt lielai, tomēr, domāju piekritīsiet, lielākas naudas injekcijas realajā ekonomikā situāciju varētu atvieglot un izaugsmi palielināt. Vecā skaistā ideja par spēcīgu Investīciju banku (bez neformālām shēmām).
Kamēr negative output gap nav ļoti liels, naudas izmešana no Miltona Fridmena helikoptera rādīs tikai inflāciju (labi, pieņemot, ka daļai iedzīvotāju ir adaptīvās gaidas, uz īstermiņu var pieaugt arī reālais ienākums, bet gada laikā inflācija to tāpat noēdīs). Pašlaik nekas neliecina, ka negatīvs output gap Latvijā ir liels – piemēram, inflācija un inflācijas gaidas arvien kāpj. Tiesa, ka inflācijas kāpums pamatā ir dēļ nodokļu pieauguma un naftas & pārtikas cenu kāpuma, bet tieši šie faktori negatīvi ietekmē aggregate supply jeb ekonomikas potenciālu (ne velti Latvijas Banka iepriekš brīdināja necelt nodokļus…). Ja samazinās gan AD, gan AS, liels negatīvs output gap neveidojas par spīti straujam bezdarba kāpumam.
Par 3-4% ekonomikas izaugsmi un iespējamo konverģenci uz ES-15 ienākumu līmeni, tas ir atkarībā no tā uz kuru izaugsmi skatīties – IKP, IKP uz vienu iedzīvotāju, IKP uz nostrādāto stundu, ar vai bez strukturāliem efektiem… – domāju, ka tā būs atsevišķā bloga tēma ;)
Starpība nav arī pozitīva, kas tūlītēji radīs inflāciju. Kaut principā esmu spiest piekrist! :)
Teorija un dzīve - divas dažādas lietas, jo īpaši Latvijā, kur meklēt loģiskus izskaidrojumus ekonomiku raksturojošo rādītāju novirzei no normas ir tīrākā spekulācija.
Bet, ko var gaidīt no sistēmas, kurā galvenais uzsvars ir likts uz spekulatīvu resursu pieejamību (un nevis reālu), kas nav atkarīgi no nacionālās situācijas, bet gan no "investoru" riska pakāpes, ko savukārt nosaka globālie izaugsmes rādītāji un reģiona iespējamais potenciāls, kas līdz šim nav atbildis realitātei.
Šī brīža nodarbinātības rādītāji mainīsies tik strauji, ka drīz būs jāmeklē izeja no darba roku trūkuma, kas tiks meklēta diezgan "izdevīgos" veidos - peiļaujot 3o valstu pilsoņu ieplūšanu, kas būs gatavi strādāt par "sviestmaizi", bet radīs problēmas ilgtermiņā, jo tādējādi viņi iegūs sociālās garantijas, kas sagraus jau tā zem katras kritikas esošo sociālo sistēmu, ņemot vērā, ka iemaksas sociālajos fondos būs no minimālajiem ieņēmumiem.
Teorija tomēr ir ārkārtīgi spītīga un piepildās.
Es ļoti ceru, ka nodarbinātības rādītāji mainīsies saskaņā ar Jūsu prognozēm, tomēr reālu pamatu tam neredzu. Izmaiņas var notikt bezdarba un nodarbinātības stuktūrā, kas var uzrādīt specifisku "darba roku" trūkumu, tomēr tie nav tie, kas strādā par "sviestmaizi". Un diez vai šī emigrācija būs noteicošais faktors, kas ietekmēs soc. sist. ilgtspēju.
Kaut problēmas ar iedzīvotāju skaitu kopumā rada ārkārtīgi draudīgas konsekvences nākotnē. Neaizmirstiet, ka mājsaimniecības ir nevien ražošanas resursu izcelsmes vieta, bet nozīmīgs patērētājs, īpaši publiskiem pakalpojumiem. Tas nozīmē, ka ekonomikas izaugsmi ietekmēs tirgus lielums pie maza iedz. blīvuma.
Iedzīvotāju skaita pārmaiņas tiešām ietekmē ekonomikas augsmi, bet neatstāj nozīmīgu ietekmi uz ienākuma līmeni jeb IKP uz vienu iedzīvotāju. Lielās valstis vidēji nav bagātākas kā mazās valstis. Tāpat arī nav pierādīts, ka lielajās valstīs tautsaimniecības kapacitāte aug straujāk nekā mazajās. Iedzīvotāju blīvums nav ekonomikas augsmes noteicēj faktors – Japāna un Somija sasniedza līdzīgi augstu ienākumu līmeni ar krasi atšķirīgu iedzīvotāju blīvumu. Tāpēc diez vai var apgalvot, ka Latvijā (pie mums iedzīvotāju blīvums ir būtiski augstāks nekā Somijā un būtiski zemāks nekā Japānā) zems/augsts iedzīvotāju blīvums būtu kāds kavēklis. Piem. Latvijā ir par 17% lielāks iedzīvotāju blīvums nekā Igaunijā, savukārt ienākuma līmenis Igaunijā ir augstāks.
Piekrītu, ka blīvums kā raksturlielums ir pablāvs, tomēr no tāda ekonomiskās ģeogrāfijas viedokļa ārkārtīgi būtisks. Pēdējo desmit gadu laikā mēs esam stiprinājuši mazās skolas un slimnīcas, tagad veram ciet, iedzīvotāji ir apjukuši un reaģē ar migrāciju. Mazpilsētās pakalpojumu pircēju un darba piedāvātāju skaits samazinās, tam taču piekritīsiet. Iespējas nopelnīt jeb ja gribāt vairot IKP ar līdzvērtīgu intensitāti, kā Rīgā ir nereālas. Problēma ir tā, ka straujās reformas sociālās sistēmās ir grūtas un ir nepieciešams sabiedrības atbalsts, pretējā gadījumā tas saskaras ar protestu (neskatoties uz protesta formu). Rezultātā jaunā sistēma nespēj strādāt un pēc īsa laika tā jāpārveido. Tā telpiskā ekonomika atsaucas mēroga ekonomikā, un kļūst par būtiskiem argumentiem.
Ja imigrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits pieaug par 20%, bet IKP – par 10%, tas nozīmē, ka imigrēja zemās kvalifikācijas darbaspēks un vidējais ienākumu līmenis valstī krīt: neesmu šādas imigrācijas aizstāvis (ir iespējams, ka dažiem uzņēmējiem gan ir cits viedoklis). Mums ir vajadzīgi augsti kvalificētie cilvēki, bet tieši šādus cilvēkus meklē arī pasaules lielvalstis – vai spēsim konkurēt ar viņiem? Un kuri būs tie noteicošie faktori dēļ kurām topošās pasaules slavenības izvēlēsies Latviju par savu dotību realizācijas vietu? Par to ir jādomā. No otrās puses, mēģināt piesaistīt gudrus ārzemniekus un tajā pašā laikā mierīgi skatīties uz degradējošo izglītības sistēmu (tās pašas vidusskolas, kas turas uz atsevišķu talantīgu pedagogu entuziasma) – arī nav īpaši tālredzīgi.
Vai aizbraucēji ir statiskas vienības ar ierobežotu veiktspēju? Domāju, ka noteikti ne, ja tie ir gados jauni cilvēki, tad potenciālās iespējas augt ir milzīgas. Ja vēl aizbrauc ģimenes, tad sāk izirt jebkuras sociālas sistēmas pamats. Piekritīsiet, ka jebkuras sociālas sistēmas pamats ir ģimene, nevis kapitāls. Valdības problēma, kas ietekmēs izaugsmi ir nespēja rast noslodzi sabiedrībai. Darbojas nevis sistēmas racionalizēšana, bet atsevišķu posmu izslēgšana. Par uzvedības modelēšanu ar komunikāciju es vispār nerunāju. Gudrie vai negudrie neņemos spriest, bet primārais visās veiksmīgās ekonomikas ir nacionālo darba resursu izmantošana, tikai tad imports. Ar darba menedžmentu Latvijā ir izteikstas problēmas visos līmeņos.
Ja aizbrauc pilnas ģimenes, tad pieprasījums un piedāvājums samazinās teju līdzvērtīgi. Iepriekš (uzreiz pēc iestāšanās ES) brauca pārsvarā atsevišķi cilvēki lai strādāt UK & IE un sūtīt naudu Latvijā palikušai ģimenei – tad piedāvājums saruka daudz straujāk par pieprasījumu, kas vēl vairāk pastiprināja ekonomikas pārkāršanu.
"Valdības problēma, kas ietekmēs izaugsmi ir nespēja rast noslodzi sabiedrībai."
Un kā tad valdība var rast noslodzi sabiedrībai? Nesapratu Jūsu domu.
Iespējams, ka pieprasījums un piedāvājums samazinās līdzvērtīgi, man gan liekas, ka pieprasījums vairāk nekā piedāvājums. Bet problēmu saskatu citur. Ja pieņem, ka aizbrauc ekonomiski aktīvi, jauni cilvēki, tad viņu potenciālais ražīgums ir augstāks nekā nominālais. Tātad, palicēju struktūrā potenciālais un nominālais darba spēka ražīgums izlīdzinās, kas rada strukturāla bezdarba problēmas ražotājiem. Tāpat samazinās pierasījums publiskajam piedāvājumam, kurš atkal jāpielāgo un valdībai tas vienmēr ir grūts pasākums. Protams, palicēju noskaņojums, un nākotnes prognozes pazeminās (psiholoģiski uzvedības aspekti), kas samazina vēlmi patērēt.
Par noslodzi, laikam esmu nedaudz emocionāls, tāpēc neprecīzs. Biju domājis, ka pieaug dabīgo bezdarbnieku daļu, kurus grūti būs atgriezt darba tirgū jeb kurus ekonomika būs spiesta vilk aiz matiem.
Īsti nesapratu par to nominālo / potenciālo ražīgumu. Aizbraucēju produktivitāte vidēji nav augstāka nekā palicēju produktivitāte (jā, daudz perspektīvu jauniešu aizbrauca, bet nevar viennozīmīgi pateikt, ka produktīvākie jaunieši aizbrauca un palika tikai zemi kvalificētie).
Var jau būt, ka emigrācija samazina pieprasījumu vairāk nekā piedāvājumu, bet tad tas ir pretrunā ar ekonomikas teoriju. Saskaņā ar ekonomikas teoriju, migrācija notiek no augstām bezdarba reģioniem uz zemām bezdarba reģioniem, kas sekmē bezdarba līmeņa izlīdzināšanu starp reģioniem. Ja emigrācijas rezultātā pieprasījums samazinātos vairāk nekā piedāvājums, tad bezdarba līmeņu starpība migrācijas ietekmē paplašinātos vēl, un tā ir pretruna. Tāpēc emigrācijas ietekmē kopējais piedāvājums Latvijā sarūk tomēr straujāk nekā kopējais pieprasījums.
Un tad - kāpēc jāpasliktinās palīcēju noskaņojumam? Emigrācijas dēļ darbaspēka piedāvājums sarūk vairāk nekā pieprasījums => pieaug varbūtība atrast darbu, ka arī alga, uz kuru potenciāli var pretendēt. Darbinieki paliek dārgāki, tad uzņēmēji domā par darbinieku atstāšanu ar modernām iekārtām => darba ražīgums aug kas veido pamatu algas palielināt vēl… tādējādi emigrācijai varētu būt pozitīvs efekts uz Latvijas ienākumu konverģenci uz ES-15 vidējo līmeni.
Paldies par sarunu, bet man liekas, ka esam nonākuši situācijā, kad iespējams valodas neprecizitātes dēļ, neredzam viens otra kokus aiz meža.
Jūs īzteikti cenšaties atrast līdzsvaru un manuprāt nenovērtējat mājsaimniecības (kā ekonomikas aģenta) nozīmi ilgtspējīgā attīstībā jeb akcentējat piedāvājuma pusi.
Es mēģinu pateikt, ka indivīds un tālāk mājsaimniecība ir daudz grūtāk menedžējams resurs nekā nauda. Tas nozīmē, ka jaunietis, kas ieguvis Latvijā bac.euk. un nodibinājis ģimeni, nopircis māju kredītā un tagad spiest braukt uz ārvalsīm, loti iespējams neradīs uzņēmumu Latvijā, nekrāsos māju, nemācīs bērnu utt. Turpetim stāstīs cik ārvalstīs ir mierīga dzīve, jo nevienam ekspertam nav jāstāsta, kāpēc nepieciešams bērnu darzs vai skola. Viss manis teiktais sasaucas ar triviālāko ražošanas funkciju. Ja samazinās darba reizinātājs samazināsies arī izlaide. Protams, zinu Šumpēteri un darbs ir aizvietojams, tomēr tas prasa laiku, zināšanas un kapitālu, kas Latvijā ir samērā grūti pieejams.
Protams teju 100 gadus vecās mobilitātes teorijas izskaidro darbaspēka kustību, cik atceros bija vēl atvasinājumi, kas paredzēju pretējā kustībā vērstu kapitāla kustību, kas gan biežāk nenotiek. Kaut arī šīs teorijas nevienmēr strādā tikai atsaucoties uz bezdarba līmeņu atšķirībām, bet gan pateicoties faktoru kopumam.
Saskaņā ar Jūsu apgalvojumu, katra izbraukušā darbaspēka vienība rada pozitīvas pārmaiņas palicēju noskaņojumā un samazina nedrošību, bet tā nenotiek. Paskatieties aptaujas. Tāpēc vai nu beidzot Jums jāpiekrīt, ka pieprasījuma puse nevienmēr ir objektīva (jeb ir neloģiska) vai aptaujas melo.
Atzīšos, ka makroekonomika ir tikai pusprofesionāls hobijs, tāpēc pateicos par komunikāciju un sapratni, ja kas bija absolūti muļķīgs. vēlu veiksmes!
Pagāja nieka trīs mēneši un neviens vairs nepaziņo, ka, lai brauc, kas grib, bet nu tā ir "nacionāla katasrofa". Iespējams, ka nesaprotami izteicos iepriekš.
Var jau lēkāt no indeksa uz koeficentu, bet sociālas sistēmas pamatā ir cilvēks, jo vairāk cilvēku, jo vairāk variantu. Ja, Jūsu līmenim neatbilstoši, bet paskatās uz izaugsmes fatoriem, tad konstatējam, ka mums tie ir ierobežoti - cilvēki, pašu kapitājs, inovācija. Jau sen gribēju vaicāt, kas dod Jums optimismu ?
Vai Jums nešķiet, ka mazai tautiņai nevajag lielu centrālo banku ar daudz labiem un labi apmaksātiem speciālistiem, bet šīs zināšanas realajā sektorā dotu milzīgu IKP pieaugumu?
Protams, ironizēju!
Nepatīkami, ka mēs samaksājām dārgi par visa reģiona stabilitāti un tagad Ķīlis, Rungainis utt. nosauc par plukatām, kas nekā nav pelnijuši un nenieka nesaprot.
Vai Jums nešķiet, ka mazai tautiņai nevajag lielu centrālo banku ar daudz labiem un labi apmaksātiem speciālistiem, bet šīs zināšanas realajā sektorā dotu milzīgu IKP pieaugumu?
:))) lai orķestra diriģents nevis bezjēdzīgi stāv muzikantu priekšā, bet lai paņem vijoli un izdod vismaz kaut kādu skaņu (= dod pienesumu IKP)…
Kad parādās ārvalstu ekspertu un iekšzemes komentētāju nepatiesi apgalvojumi (PR mērķos), piemēram, "Eurostat paziņoja, ka bezdarbs Latvijā ir 23%", "Konkurētspējas atjaunošana nenotiek jo algas Latvijā ir stīvas", "Rudenī bezdarbs sasniegs 50%" utt. u tml. tad diemžēl, profesionālu pretargumentu izņemot LB, praktiski nav. Neatceros gadījumu, kad vēl kāda valsts institūcija apšaubītu, piemēram, Eurostat datus. Tomēr šādi apgalvojumi ne tikai sniedz aplamu priekšstatu, bet arī maksā valsts budžetam pamatīgu summu. Piemēram, jo augstāks ir valsts risks, jo zemāks ir kredītu reitings. Jo zemāks ir kredītu reitings, jo augstāka ir procentu likme par valsts aizņēmumu… Katrs procentu likmes punkts maksā valsts budžetam, tātad - nodokļu maksātājiem, vairākus miljonus latu. Un man prieks ja šajā miljonu latu lielā ieguvumā kaut maza daļiņa ir mans nopelns.
Jau sen gribēju vaicāt, kas dod Jums optimismu ?
Kaut vai studentu degošās acis manu lekciju laikā (LU EVF; analītiskās / matemātiskās ekonomikas programma). Paskatoties mūsu jaunatnes acīs (ne tikai LU :), redzu atklātas, godīgas, gudras sejas. Un saprotu, ka tautai ir nākotne... bet viss pārējais ir pārejošs.
LB ekonomisti tiešām ir eksperti un nebūt neapšaubiju kvalitāti vai nopelnus, drīzāk ironizēju, par "apletnatīvajiem ekspertiem", kas ir ārkārtīgi kritiski un, es teiktu, destruktīvi un aizskaroši izsakās par visneiedomajākām jomām. Tādi 21. gadsimta Da Vinči. Un ironijas sāls slēpjās faktā, ka ja, pārējie ir dumji, tad varbūt Jūs, jo par dumjiem Jūs neviens nav nosaucis. Lai vai kā, joks kas jāpaskaidro, slikts joks! :)
Par optimismu, man, diemžēl vai par laimi, līdzīgi - tāds emocionāli subjektīvs optimisms.
Pārdomām!
Kaut kas modeļa nosacījumos nav pateikts līdz galam.
Veicot elementārus pārveidojumus
H_t=U_(t-1)+F_t-U_t, vai ne?
Tad
p(H)=(U_(t-1)+F_t-U_t)/U_(t-1) .
Ko no tā var secināt? Jo lielāks ir atlaisto skaits kārtējā periodā, jo tajā pašā periodā ir lielāka varbūtība atrast darbu!? Paradokss, vai kā?
Periodā, kad atlaišanu skaits ir maksimāls, bezdarbs vēl nav liels. Pēc šī vienkārša modeļa sanāk, ka visgrūtāk atrast darbu ir tiem, kurus atlaida kad ekonomikas atveseļošana jau sākusies - jo bezdarbs ir milzīgs, bet darba atradušo skaits vēl tikai atkopjas (un es teiktu, ka tas ir diezgan reālistiski).
Nevaru iebilst (pat piekrītu) Jūsu atbildē izteiktiem apgalvojumiem, bet tā nav īsti atbilde par uzdoto jautājumu.
Situācijā, kad ekonomika ne pirmo periodu sašaurinās, sākas masveida darbinieku atlaišanas (atlaišanas F sasniedz maksimumu), tiešām ticat, ka varbūtība atrast darbu būs lielāka, kā vienu periodu iepriekš, kad atlaišanas vēl nesasniedza savu maksimumu?
Ja tas nav bijis tikai teorētisks eksperiments, un vēlētos turpināt attīstīt modeli, ieteiktu padomāt par varbūtības definēšanu izmantojot nosacītās varbūtības, kur a priori nosacījums ir, vai nākošajos periodos ir sagaidāma izaugsmes atjaunošanās.
Realitātē bezdarbs tiešām atkarīgs no nākotnes gaidām (un tas atrodas ārpus modeļa). Šeit nebija mērķis uzbūvēt modeli, kas aprakstītu darba tirgu pēc iespējas pilnīgi (citādi tas būtu pētījums, nevis blogs ;). Mērķis ir, ar dažiem vienkāršiem "back-on-the-envelope" aprēķiniem, simulēt ilgtermiņa bezdarba - ekonomikas cikla lagu.
Tieši 2011.gada aprīlis izrādās tāds mēnesis, kad ilgstošo (NVA reģistrēto) bezdarbnieku skaits sāka samazināties. Pēc nemitīga kāpuma 30 mēnešu laikā.
Atlaišanās šogad ir stipri mazinājušās, tādēļ bezdarbnieka statusu ieguvušo skaits ir zems, un līdz ar to ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars turpina pieaugt – jau 25. mēnesi pēc kārtas. Kā arī modelis prognozēja (ja šādus "back-on-the-envelope" aprēķinus var saukt par modeli), ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars novēlojas pret ilgstošo bezdarbnieku skaitu. Pēc dažiem mēnešiem varēsim novērot arī ilgstošo bezdarbnieku īpatsvara kritumu.
Saskaņā ar CSP darbaspēka apsekojuma datiem, 2011.g. 2.cet. pirmo reizi 10 ceturkšņu laikā mazinājies ilgtemiņa darba meklētāju īpatsvars. Tas notika 1 gadu pēc bezdarba augstākā punkta sasniegšanas. Tādējādi apstiprinot šī ātra modeļa secinājumus.