Inflācija aug: kāpēc un uz cik ilgu laiku?

Latvijas Bankas prognozes liecina, ka inflācijas virsotne tiks sasniegta 2021. – 2022. gadu mijā, patēriņa cenu gada pieauguma tempam īslaicīgi pārsniedzot 5% (nejaukt ar gada vidējo inflāciju, kas šim gadam prognozēta 2.8%, bet nākamgad 4.0% apmērā; 1. attēls). Kādi faktori nosaka inflācijas kāpumu? Un cik ilgi dzīvosim neierasti augstas inflācijas apstākļos?

1. attēls. Patēriņu cenu inflācija Latvijā (%; gads pret gadu)

Bez valsts atbalsta: ikvienam no mums būtu sliktāk, taču inflācija būtu mazāka

Inflācijas pieaugums lielā mērā atspoguļo optimismu par globālās ekonomikas atlabšanu. Tīri tehniski lielu daļu no pašreizējā inflācijas uzliesmojuma nosaka "naftas cenu kāpums" un no tā izrietošais degvielas, dabasgāzes un siltumenerģijas sadārdzinājums, kā arī augstākas transporta izmaksas, kas ceļ vairāku pārtikas produktu un rūpniecisko preču cenas. Taču naftas cena jūtīgi reaģē uz prognozēm par globālās ekonomikas norisēm, jo no tām lielā mērā ir atkarīgs pieprasījums pēc naftas. Tādējādi naftas cenas atgriešanās pirmspandēmijas līmenī (virs 70 ASV dolāriem par barelu) nebūtu iespējama bez investoru optimisma par globālās ekonomikas atveseļošanās perspektīvām.

Šāds optimisms, protams, nebūtu iedomājams bez ievērojamiem valsts atbalsta pasākumiem. Lai veicinātu ekonomikas atlabšanu no pandēmijas radītās recesijas, pasaules lielākās centrālās bankas vēl nepieredzētā apjomā drukā naudu (jeb īsteno "kvantitatīvās mīkstināšanas" programmas), savukārt valdības tērē daudz pāri saviem ienākumiem (veidojot budžeta deficītus un palielinot valsts parādus). Bezprecedenta lielais valsts atbalsts lielākām pasaules ekonomikām pat raisa jautājumu, vai tik apjomīga ekonomikas stimulēšana nevarētu būt pārmērīga, radot pārkāršanu atsevišķās tautsaimniecības nozarēs (piemēram, būvniecībā) ar tam sekojošo būtisku inflācijas pieaugumu.

Taču bez valsts atbalsta ekonomikas stāvoklis būtu daudz sliktāks, un, visticamāk, mēs piedzīvotu līdzīgu bedri kā 2009. gadā. Atlaišanu ātrums 2020. gada aprīlī Latvijā bija līdzīgs 2009. gada krīzes karstākajam punktam – ar to mēs visai drīz sasniegtu 20% bezdarba līmeni (līdzīgs bija globālās finanšu krīzes laikā 2009. gadā). Pandēmijas sākumā ekonomiskās prognozes bija ļoti pesimistiskas. Latvijas Banka pērnā gada jūnijā prognozēja 7.5% iekšzemes kopprodukta (IKP) kritumu 2020. gadā, turklāt tika izstrādāts arī negatīvs scenārijs ar IKP kritumu gandrīz par 14% (tas būtu 2009. gada krīzes laika līmeņa kritums).

Taču šoreiz jostu savilkšanas vietā tika piedāvāti vairāki atbalsta mehānismi, kas ļāva uzņēmumiem paturēt darbiniekus, pat būtiski samazinoties apgrozījumam.

Tāpēc ekonomikas apjoms saruka minimāli – IKP kritums pērn bija vien 3.6%, un bezdarba līmenis palielinājies nedaudz (no 6 līdz 8%).

Valsts atbalsta mērķis kopumā ir sasniegts – nav pieļauta uzņēmumu domino maksātnespēju kaskāde, un darbavietu skaits saruka vien dažās pakalpojumu nozarēs. Tāpēc, ja tagad inflācijas līmenis "īslaicīgi nedaudz virs 5%" kādam šķiet svarīga tautsaimniecības problēma, tā pati par sevi ir laba ziņa (pie 20% bezdarba svarīgākā tautsaimniecības problēma būtu  bezdarbs, un mēs tagad nerunātu par inflāciju).

Šā gada beigās tiešām tikai 5 - 6% inflācija, kas pēc tam samazināsies? Bet mediji taču raksta, ka izejvielu cenas dubultojās vai pat trīskāršojās?

Izejvielu un energoresursu cenu dinamika piesaista daudzu mediju uzmanību, jo tai raksturīgi krasi kāpumi un kritumi. Taču patēriņa cenas mainās daudz mazāk un lēnāk par globālajām izejvielu cenām. Nebūt nav tā, ka šodien aug izejvielu cenas, bet jau rīt proporcionāli mainīsies cenrāži veikalos – starp diviem šiem notikumiem ir samērā ilgs periods (pat vairāki mēneši). Ja šajā periodā izejvielu globālo cenu dinamika nomainās uz pretējo, pilnu ietekmi uz inflāciju mēs tā arī neredzēsim nekad. Piemēram, lai arī var atrast tādu pandēmijas dziļāko punktu, salīdzinot ar kuru naftas cena šodien ir trīsreiz augstāka, reāli naftas cena šobrīd vien atgriezās pirms-pandēmijas līmenī. Naftas cenas kritums pandēmijas sākumā bija tik īslaicīgs, ka mēs nepaspējām izjust visu tās ietekmi uz inflāciju. Attiecīgi – pašlaik uztraukties par to, ka "trīsreiz augstākai naftas cenai var būt milzīga ietekme uz inflāciju", nav pamata.

Izejvielas ir tikai viens no gatavo produktu izmaksu posteņiem – pārējās ir darbinieku atlīdzība, uzglabāšanas izmaksas, iepakojums, mārketings un tamlīdzīgi. Piemēram, pat ņemot vērā visai lēnu globālo pārtikas izejvielu cenu transmisiju uz Latvijas mazumtirdzniecības cenām, pēdējo mēnešu laikā apstrādātās pārtikas mazumtirdzniecības cenas Latvijā aug nedaudz lēnāk par paredzēto. Tam par iemeslu varētu būt Lidl un Mere mazumtirdzniecības gigantu pakāpeniska ienākšana Latvijā, kas nozīmētu sīvāku konkurenci mazumtirdzniecības tīklu vidū un tādējādi arī mazāku uzcenojumu. Daži mazumtirdzniecības tīkli varēja samazināt produktu cenas vēl pirms jaunienācēju ekspansijas (šīs notikumu kopums varētu ieiet vēsturē ar nosaukumu "banānu cenu kari"), tādā veidā cenšoties ierobežot to izplešanās ambīcijas.

Mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka, naftas cenai pieaugot par 10%, patēriņa cenu līmenis Latvijā palielinās par 0.6% (tas ietver gan ietekmi uz degvielu, gan uz siltumenerģiju un dabasgāzi, gan arī uz transporta pakalpojumiem). Savukārt globālajām pārtikas cenām (graudaugi, piena produkti, gaļa, cukurs, kafija) pieaugot par 10%, patēriņa cenas Latvijā palielinās par mazāk nekā 1%. Tas ir pietiekami tam, lai tieši izejvielu globālo cenu pieaugums (tehniski) būtu svarīgākais inflācijas pieauguma faktors. Tomēr tas nav pietiekami, lai inflācija pieaugtu tikpat strauji kā izejvielu cenas.

Tas gan neizslēdz būtisku komunālo maksājumu īslaicīgu sadārdzinājumu 2021. – 2022. gadu mijā, kas var nozīmīgi pasliktināt zemu ienākumu mājsaimniecību finansiālo situāciju.

Tieši šīm mājsaimniecībām pārtika un komunālie pakalpojumi ir salīdzinoši liela daļa no patēriņa groza, tāpēc inflācija, ar kuru viņi pašlaik saskaras, ir nedaudz lielāka par tautsaimniecības vidējo rādītāju. Kā  visefektīvākā veidā mazināt īslaicīgu bet strauju komunālo cenu kāpumu iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem (t.i., sniegt atbalstu rēķinu apmaksai vai samazināt inflāciju ar kuru viņi saskaras) – tas būs aktuāls jautājums dažos turpmākajos mēnešos jauno valsts atbalsta programmu īstenošanas sakarā.