Inflācija – toreiz un tagad

Diskusiju iesāka Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns, sniedzot ieskatu pašreizējās un 2007.-2008. gadā pieredzētās inflācijas būtiskākajās atšķirībās, kā tiešāko no tām minot: “2007.-2008. gada inflācijas vilnis bija mūsu pašu (lokāli) radīts – milzīgs iekšējais pieprasījums, kuru veicināja straujš algu kāpums un agresīva banku kreditēšana.” Tolaik  inflācija bija izteikti kritiska parādība Baltijā, taču citviet Eiropā tā nebija tik liela problēma. Protams, vairāk par to, kā bija agrāk, mūs interesē – kāda būs inflācija turpmāk un ko varam gaidīt nākotnē.

Pašlaik inflācija ir problēma ne vien Eiropā, bet daudzviet pasaulē, tā ir būtiska atšķirība ar 2007.-2008. gadā pieredzēto. Turklāt šoreiz arī faktori ir citi: energoresursu cenu sadārdzinājums, pārtikas cenu kāpums – globālā mērogā, kā arī iekšējie faktori – darba algu kāpums un situācija ar valsts parādu. Kuri no šiem faktoriem noteiks inflāciju nākotnē? 

Juku laiki energoresursu cenās

Inflāciju, kuru piedzīvojam pašlaik, diez vai varēsim atsaukt atmiņā, nepieminot šoku energoresursu pieejamībā un cenās. Naftas cenu straujais kāpums, kas aizsākās jau "Covid-19" periodā ar piegāžu ķēžu pārrāvumiem, straujus apgriezienus uzņēma brīdī, kad radās satraukums par Krievijas naftas pieejamību (2022. gada marts – neilgi pēc šīs valsts uzbrukuma Ukrainai). Šobrīd, kad "pīķis" ir aiz muguras, ir redzams neliels cenu samazinājums, līdz ar to esam nonākuši līmenī, kādā bijām šī gada pašā sākumā.

Situācija ar gāzes cenām ir sarežģītāka, jo līdz šim Krievija turēja savā "lāča ķepā" visu Eiropu kā viens no svarīgākajiem šī energoresursa piegādātājiem. Joprojām tirgos saglabājas liela neskaidrība gan par nākamo (2023.) gadu, gan nākotni kopumā.

Situāciju energoresursu tirgos Eiropā un Latvijā skaidroja Jānis Miķelsons, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas izpilddirektors: “Šobrīd cenu izmaiņās Latvijā redzam globālu tendenču atspoguļojumu. Kā mazai, atvērtai ekonomikai, liela daļa no primāriem energoresursiem (naftas produkti un gāze) ir importēti. Tāpēc cenas importa tirgū nosaka to, kā veidojas cenas vietējā tirgū.”

Skaidrojot situāciju ar ļoti lielo amplitūdu gāzes cenās, J. Miķelsons uzsvēra dramatisku notikumu virkni īsā periodā, proti, iepriekšējos gados pandēmijas ietekmē bija samazināts pieprasījums un tirgus ilgtermiņa tendenču skatījumā tā bija netipiski zema cena. Pandēmijas ietekmei zūdot, sākās cenu kāpums, kas ieguva strauju paātrinājumu, uzsākoties karadarbībai Ukrainā. Šīs divas norises īsā laika periodā veidoja procentuāli ļoti straujas izmaiņas, radot arī papildu nenoteiktību tirgos kopumā.

Vērienīgās atšķirības starp naftas (mazāk svārstīgas) un gāzes (izteikti strauja augšupeja) cenu izmaiņām J. Miķelsons skaidro ar dažādiem tirgus attīstības līmeņiem. Proti, naftas produktu imports Latvijā ir iespējams pa dažādiem kanāliem, jo tirgus ir attīstīts, līdz ar to ietver vairākus spēlētājus, kuri spēj viens otru aizstāt un savstarpēji konkurēt.

Ar gāzes piegādēm ir cits stāsts – iespējas ir krietni šaurākas, taču cerīgu skatu vieš jaunā termināļa izbūve Somijā, jo pašlaik Latvija ir vienotā gāzes tirgū ar Somiju un Igauniju, bez papildu maksām uz robežas. Tomēr gāzes cena ir piesaistīta Eiropas biržas vairumtirdzniecības cenai, līdz ar to vairāk atkarīga no tendencēm Eiropā kopumā, nekā no norisēm Baltijas tirgū.

Būtiskākās cenu svārstības skaidrojamas ar:

• piedāvājuma ierobežojumiem,
• papildu pieprasījumu krājumu veidošanai,
• klimatiskajām svārstībām vienā mēnesī, salīdzinot ar sekojošo.

Līdz ar to, ir grūti noteikt precīzu faktoru ietekmi uz nākamo periodu. Pašreizējie klimatiskie apstākļi decembrī nav radījuši būtisku cenu kāpumu, līdz ar to varam cerēt, ka izteikts cenu pieaugums ziemā varētu arī netikt piedzīvots.

Labā ziņa gala patērētājiem – regulators ir noteicis par pienākumu samazināt tarifu, kad samazinās kurināmā izmaksas. Gāzei novembrī un decembrī jau vairāki komersanti šo pienākumu pildījuši un aprēķinājuši jaunus tarifus. Šobrīd jau vairākās apdzīvotās vietās tarifi ir kritušies par 5%, 10% un pat 15%, atkarībā no tā, kāda ir bijusi pirms tam piefiksētā gāzes vērtība.

Pārtikas cenas – mazās valstis cenu kāpuma līderos

Iedzīvotāji inflāciju vistiešāk izjūt pārtikas cenu izmaiņās. Arī šajā jomā Latvijā liela ietekme ir globālajam tirgum. Situācija ir līdzīga kā energoresursu cenām – pie līdzīgām tirgus cenām, Latvijā tirgus svārstības tomēr ir daudz lielākā amplitūdā. Vai tas būtu saistīts uz mazo tirgu vai pārtikas cenu ražotāju tendenci ražot vietējam tirgum?

Un nav daudz jādomā, kāpēc pārtikas cenu kāpums ir līdzīgs energoresursu cenās piedzīvotajām, jo pārtikas ražošana ir energoresursu ietilpīga nozare. Vaicāta par to, kāpēc tieši Baltijas valstīs šis cenu kāpums bijis tik vērienīgs, I. Gulbe atbild: “Straujāks cenu kāpums ir novērots mazāk turīgajās valstīs. Līdz šim pārtika pie mums nebija dārgāka, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm. Tas, ar ko atšķiramies no turīgajām valstīm, – iedzīvotāji pie mums lielāku procentuālo daļu no ienākumiem tērē pārtikai.”

Martā uzņēmumi, tāpat kā iedzīvotāji, piedzīvoja šoku, kas raisīja biržās ļoti strauju cenu kāpumu vairākiem produktiem. Saprotot, ka situācija un procesi ar Krieviju būs ilglaicīgi, ar kuriem jāiemācās sadzīvot, cenas sāka mazināties. Lielāko cenu pīķi piedzīvojām graudiem, cukuram un eļļai.

Lūgta ieskicēt nākotnes tendences pārtikas preču cenās, I. Gulbe uzskata, ka: “Lielais kāpums ir apstājies, taču nopietns kritums arī vēl nav paredzams. Pīķis iet uz leju, bet nevaru iepriecināt, sakot, ka veikalā būs kaut kas lētāks. Spiedienu izdarīs arī iedzīvotāji, jo pirktspēja būs samazinājusies. Tas varētu atsaukties preču cenās.”

Lūgta komentēt sabiedrībā bieži valdošo uzskatu, ka pārtikas cenas Latvijā daudziem produktiem ir augstākas pat nekā attīstītajās Rietumeiropas valstīs, I. Gulbe norādīja uz atšķirībām nodokļu piemērošanā – Latvijā pārtikai tiek piemērots 21% PVN, kamēr daudzviet citur šī likme ir daudz mazāka. Ar pārtikas nozari saistītie turpina aizstāvēt ideju par PVN samazināšanu.

Kurš liks mūziku darba tirgū – darba ņēmēji vai devēji?

Kā atceramies no 2007.-2008. gada, algas kāpa nepamatoti strauji, pārspējot darba ražīgumu un skrienot pa priekšu inflācijai. Šogad piedzīvojam situāciju, ka algas kāpj straujāk nekā darba ražīgums, taču pirktspēja tomēr samazinās augstās inflācijas ietekmē. Līdz šim visi indikatori norādīja par labu darba ņēmējiem, proti, vakanču skaits plašs un algu apmērs palielinās. Taču, vai pašlaik darba tirgū sākas sabremzēšanās? 

M. Bitāns norāda uz datiem, kas liecina par stipro augšupvērstu algu pieaugumu nākotnē. Taču šāds kāpums nav uzturams ilgtermiņā. Otrs variants varētu būt ticamāks – darba samaksas pieauguma tempa samazināšanās. Kurp virzās darba tirgus?

Situāciju darba tirgū pētījusi Anta Praņēviča, "Figure Baltic Advisory" vadošā konsultante un valdes locekle: “Kopš 2012.-2013. gada inflācijai nebija būtiska iespaida uz darba algām. Vien 6% no visām organizācijām ņēma vērā inflāciju, pieņemot lēmums par algu pieaugumu. Šī gada jūlijā mēs sajutām pirmo pagrieziena punktu - pēkšķi inflācijai ir daudz lielāka nozīme darba tirgū nekā iepriekšējos gados.”

Kopš jūlija darba devēji sāka strauji celt algas divu iemeslu dēļ:

• darbinieki aizplūda, meklējot augstāku atalgojumu un
• uzņēmumi sāka domāt, kā darbinieki samaksās rēķinus, pienākot apkures sezonai.

A.Praņēviča atklāj, ka septembrī veiktais pētījums liecina - 1/3 uzņēmumi veikuši neplānotas izmaiņas atalgojumos.

Oktobrī novērots vēl viens būtisks pagrieziena punkts, proti, algu celšanas tempu samazinājums. Visstraujāk uz inflāciju noreaģēja uzņēmumi ar vietējo kapitālu, lēnāk – uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu. Uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu atalgojuma izmaiņas plāno pavasarī.

Ekonomikai bremzējoties, tiešu ietekmi sajutīs arī ražošanas uzņēmumi, kuros jau jūtama tendence mazināties darbības apjomiem, tāpēc likumsakarīgi, ka piebremzēsies arī algu kāpums. Daudzi ražošanas uzņēmumi, jau ieraugot tendenci, ka nākotnē algas ražošanas darbiniekiem turpinās celties, pieņēmuši lēmumu par investīcijām modernizācijā.

Vai inflāciju radīja centrālo banku “naudas drukāšana”?

Centrālo banku uzdevums ir darīt visu iespējamo inflācijas normalizēšanas nolūkos. Arvien populāra ir leģenda par to, ka ekonomikā iepludināta centrālo banku “drukātā nauda”, kas arī bijis iegansts straujai inflācijai.

M. Bitāns skaidro, ka nav nemaz tik vienkārši naudu “iespiest” tautsaimniecībā. Būtībā ir divi kanāli, ka šāda nauda aiziet tautsaimniecībā: 

• caur tiešiem aizdevumiem valdībai – šis kanāls ir aizliegts ar likumu, līdz ar to netiek izmantots nekādā veidā;
• caur komercbankām - taču nauda tālāk no komercbankām īsti neaizplūst tālāk tautsaimniecībā kā vien ar kredītiem.

Ko piekopa centrālās bankas?

Kvantitatīvo mīkstināšanu jeb aktīvu uzpirkšanu. Kā skaidro M. Bitāns, šis process ir nevis naudas drukāšana, bet aktīvu apmaiņa ar komercbankām. Šāda darbība neveicina inflāciju, ja komercbankas šo naudas apjomu strauji neielaiž tautsaimniecībā caur kreditēšanu. Un "uz vieglu roku" veiktu kreditēšanu mēs Latvijā nevarējām novērot - procentu likmes bijušas samērā augstas, bet kreditēšana vāja. Ja ticam, ka naudas drukāšana būtu izsaukusi inflāciju, tad mums būtu jāredz pretēja bilde. Līdz ar to nevar apgalvot, ka augstā inflācija ir rezultāts naudas drukāšanai.

Pie kā centrālās bankas ir vainojamas?

Tas, ko centrālās bankas atzīst, – procentu likmes vajadzēja celt savlaicīgāk, tad kāpums būtu lēzenāks. Kļūda bija uzskatīt, ka inflācijas kāpums būs pārejošs un īslaicīgs. Par to, kā finanšu tirgi saredz centrālo banku rīcību inflācijas apkarošanā, diskusijā bija aicināts runāt Andris Lāriņš, AS "SEB banka" Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs: “Šis procentu likmju kāpums ir straujākais pēdējo 40 gadu laikā. Kreditēšanas apjomu ziņā, ja ekonomika ieiet recesijā, banku sektors ir spēcīgāks, kas nozīmē, ka tas var palīdzēt vairāk nekā to spētu iepriekšējā izaugsmes periodā.”

A.Lāriņš padalījās ar savā Twitter profilā veiktās mini aptaujas rezultātiem, kas lika viņam secināt kopēju iezīmi latviešu mentalitātē – cilvēki nejūtas droši, tāpēc pēc iespējas ātrāk vēlas atmaksāt parādsaistības, nevis investēt naudu jaunās aktivitātēs. A. Lāriņš to iezīmē kā būtisku šķērsli lielākiem kreditēšanas apjomiem.

Noslēgumā A. Lāriņš uzsvēra: “Eiro zonas problēma ir tā, ka ir 19 valstis ar vienu monetāro politiku un 19 fiskālajām politikām. No banku sektora skatoties, tas nav prestiži aizņemties no centrālās bankas. Savā veidā tas nozīmē, ka šai valstij neviens neuzticas, neesi vesels tirgus dalībnieks. Jo mēs zinām, ka palīdzība ir vajadzīga tām valstīm, kurās ir augsts parādu līmenis.”

Protams, ka procentu likmju celšanas process ir ļoti smags, tas arī neatainosies tirgū ne šodien, ne rīt, ne parīt. Hipotekārajā kreditēšanā cilvēki izmanto 3, 6 un pat 12 mēnešu EURIBOR likmes, kas nozīmē, ka daži šo kāpumu sajutīs vien pēc gada, tikmēr vēl turpina tērēt – barot inflāciju.

Valdības atbalsts un inflācija – vai tas savstarpēji korelē?

Šajā gadā pieredzējām tiešu valsts iejaukšanos krīzes pārvarēšanā iedzīvotājiem, sniedzot atbalstu energoresursu cenu pieauguma mazināšanai. Taču 2023. gads lielā mērā būs pārejas gads. Daļa atbalsta ir iezīmēta, paliek jautājums – kā no šīs atbalstošās politikas nokļūstam fiskālās politikas līmenī, tomēr neļaujot recesijai būt pārāk dziļai. Vai valsts atbalsts bijis pietiekams un savlaicīgs? Vai tas ir palīdzējis tautsaimniecībai, vai varbūt sekmējis inflācijas pieaugumu? Vai šādi atbalsti var ietekmēt inflācijas gaitu? Situāciju diskusijā skaidroja Mārtiņš Āboliņš, AS "Citadele banka" ekonomists, Fiskālās disciplīnas padomes loceklis: “Budžeta deficīta ziņā Eiropā esam vidējā līmenī, taču Igaunijā un Lietuvā bijusi labāka izaugsme. Ja jāvērtē ar atzīmi, vidējais līmenis 10 ballu skalā mums bijis 7.” 

Jautāts par to, cik lielā apmērā valsts sniegusi atbalstu, M. Āboliņš atzina, ka vidēji rēķinot šajā ziemā valsts nosedza pusi no izmaksu kāpuma, kas ir samērā adekvāti, jo iedzīvotājiem ir arī jājūt cenu signāls.

Protams, tālākā nākotnē ir saredzama izeja no krīzes visai Eiropai kopumā, un M. Āboliņš kā priekšnosacījumus tam min energoresursu cenu samazinājumu, proti, investīcijas atjaunojamos resursos un energoefektivitātē.

Kā šī krīze atšķiras no 2007.-2008. gadā pieredzētās?

Kā būtisku atšķirību M. Āboliņš min to, ka mums ir daudz sabalansēta ekonomika –pieeja starptautiskajiem finanšu tirgiem un iespēja aizņemties. Zems valsts parāds ir resurss, kas noder katrā nākamajā krīzē.

Eiropas Komisija rekomendē uz nākamo gadu veidot neitrālu fiskālo politiku, proti, neaudzēt valsts parādu.

“4-4.5% budžeta deficīts ir pieļaujams, dziļāk gan nevajadzētu iet. Pakāpeniski jāvirzās uz deficīta mazināšanu,” uzskata M. Āboliņš.

Pēc diskusijas sekoja jautājumu sesija, tostarp jautājums no Ivara Godmaņa, kādreizējā Latvijas Ministru prezidenta: “Latvijā inflācija 1992. gadā bija 950%, līdz viena cipara inflācijai mēs nonācām 1997. gadā., bet mēs pazaudējām kopproduktu 45-47%. Taču 2008. gada inflācija bija ap 17% un IKP kritums ap 14%. Kāds pamats ir domāt, ka ir kāda nesāpīga izeja no šīs situācijas? Jo strauji krītoties inflācijai, samazināsies arī IKP.”

Uz ko M. Bitāns atbildēja, ka ierasts centrālās bankas uzskatīt par pesimistiskām iestādēm, taču pašreiz tas, ko centrālās bankas gaida un prognozē ir ļoti optimistisks. Norādot, ka augstākais inflācijas punkts jau ir sasniegts un jau nākamā gada beigās mēs varētu atgriezties samērīgos inflācijas rāmjos. Fiskālai un monetārai politikai jāstrādā ļoti saskaņotu, lai noietu pa šo šauro līdzsvara taku, lai inflāciju samazinātu pietiekami ātri, nekaitējot inflācijai. 

J. Miķelsons piebilda, ka ja šī inflācija būtu algu kāpuma vai pārmērīgas kreditēšanas rezultāts, tad mums noteikti vajadzētu daudzus gadus, lai to koriģētu, taču šai inflācijai kājas aug ārējos tirgos, līdz ar to jāgaida normalizēšanās tajos.

M. Āboliņš skaidroja skatījumu no fiskālās politikas puses, sakot, ka riski ir būtiski un finanšu ministriju aicina gatavoties arī negatīviem scenārijiem. Kas attiecas uz neitrālo fiskālo politiku – valstij ir līdzekļi, lai sniegtu atbalstu šoziem un, ja nepieciešams, arī nākamai ziemai. Ir jāinvestē, taču tekošajiem izdevumiem būs jāpieiet diezgan disciplinēti, jo, nemainot nodokļu bāzi, lielu rezervju nav.

Sarunas noslēgumā

Latvija pašlaik atrodas samērā sarežģītā situācijā, kas nepiedos kļūdas stratēģiski nozīmīgos sektoros. Esam mazā laivā, ko šūpo pasaules ekonomika un norises tajā, taču situāciju saglabāt rāmjos iespējas un potenciāls mums ir. Ja apstiprināsies centrālo banku optimisms, tad jau nākamā gada laikā straujais inflācijas skrējiens piebremzēsies un apņēmīgi tuvosimies mērķa līmenim – 2% inflācijai vidējā termiņā.