Izaugsme un "zemestrīce" – Latvijas Bankas monetārā politika 21. gs. sākumā (II)

Latvijas Bankas ikdienas darbā Latvijas pievienošanās ES lielas pārmaiņas neradīja. Latvijas Bankas kompetencē esošās tiesību aktu normas attiecībā uz centrālās bankas neatkarību un cenu stabilitāti kā galveno centrālās bankas mērķi jau kopš to ieviešanas bija lielā mērā pieskaņotas ES tiesību aktu burtam un garam. Latvijas iedzīvotāji referendumā bija nobalsojuši arī par Latvijas pievienošanos eiro zonai. Viens no pievienošanās atbilstības kritērijiem nosaka, ka pirms pievienošanās eiro zonai jebkurai ES valstij vismaz divus gadus jāpiedalās Valūtas kursa mehānismā (VKM II). Galvenās Latvijas Bankas īstenotās politikas pārmaiņas bija saistītas ar lata piesaistes SDR valūtu grozam aizstāšanu ar piesaisti eiro. Galvenie risināmie jautājumi attiecās uz piesaistes kursa noteikšanu un pieļaujamā svārstību koridora izvēli. Lai gan pieļaujamās maksimālās svārstību robežas ir 15%, Latvijas Banka nolēma izvairīties no jebkādām manipulācijām ar valūtas kursu. Latvija pievienojās VKM II, balstoties uz attiecīgā brīža tirgus kursu (kam pamatā ir eiro kurss attiecībā pret attiecīgajām SDR valūtu groza valūtām) un saglabājot iepriekš izmantoto ±1% pieļaujamo svārstību koridoru, jo fiksēta valūtas kursa režīms bijis piemērots un izdevīgs Latvijai kā mazai valstij ar atvērtu tautsaimniecību. Latvija pievienojās VKM II 2005. gada 2. maijā ar centrālo kursu attiecībā pret eiro 0.702804 un ar Latvijas Bankas vienpusēju apņemšanos veikt nepieciešamās valūtas intervences, ja lata tirgus kurss attiecībā pret eiro atšķirtos no šā oficiāli noteiktā kursa vairāk nekā par 1%. Pievienojoties VKM II, Latvijas ekonomiskās politikas veidotāji apņēmās mazināt iespējamo inflācijas pieaugumu valstī. Latu piesaistot eiro, monetārās politikas instrumentu efektivitāte turpināja mazināties, tāpēc Latvijas valdība cīņā ar inflācijas riskiem apņēmās izmantot pretciklisku fiskālo politiku. Pievienojoties VKM II, Latvija apņēmās ierobežot pārāk strauju kreditēšanu un nepieļaut algu kāpumu, kas būtiski pārsniegtu produktivitātes pieaugumu.

Šo apņemšanos izpilde gan sadūrās ar vairākiem klupšanas akmeņiem. Latvijai gatavojoties pievienoties ES, tiesību akti tika sakārtoti atbilstoši ES prasībām, nostiprinot īpašuma attiecības, bankrota procedūru un citas banku darbībai būtiskas jomas. Turklāt zemais parāda līmenis ļāva bankām prognozēt strauju tirgus izaugsmi un labas darbības perspektīvas pārredzamā nākotnē. Visi šie faktori veicināja pakāpenisku kreditēšanas izaugsmi, kas būtiski paātrinājās jau ar 2002. gadu. Lai gan lielākās Latvijas bankas bija pārgājušas ārvalstu investoru īpašumā jau pirms Latvijas pievienošanās ES, īpaši aktīva kreditēšana sākās pēc Latvijas pievienošanās ES. Lai gan nominālās procentu likmes vidējam kredītņēmējam Latvijā arvien bija augstākas nekā vidēji ES, ņemot vērā inflācijas līmeni, reālajā izteiksmē šīs procentu likmes bija vienas no zemākajām ES. Zemā kredītu cena vēl vairāk veicināja aizņemšanos, tādējādi atkal paaugstinot inflāciju. Kredītu ekspansijas spirāli stimulēja arī tas, ka mātesbankas lielākajām Latvijas bankām nodrošināja resursus neatkarīgi no iekšzemes noguldījumu ierobežotā apjoma. 2004. gadā gandrīz 70% visu izsniegto kredītu finanšu resursu avots bija banku ārvalstu aizņēmumi. Iekšzemes kredītu gada kāpuma temps 2004. gadā sasniedza 47%, 2005. gadā – 64% un 2006. gadā – 58%. Šāds kreditēšanas tempa pieaugums pamazām sāka ietekmēt pārējās tautsaimniecības jomas, turklāt laika gaitā šī ietekme arvien pieauga. Tas pasliktināja Latvijas maksājumu bilances pozīcijas, toties augošais izsniegto kredītu apjoms nodrošināja nozīmīgu ekonomisko izaugsmi – 2000.–2004. gadā IKP kāpums gadā vidēji bija 7.5%, bet, sākot ar 2005. gadu, IKP pieaugums sasniedza divciparu skaitli. Līdz ar straujo izaugsmi tautsaimniecībā arvien noteiktāk sāka parādīties pazīmes, ka šāds uz iekšzemes pieprasījumu balstīts un kredītu ekspansijas uzturēts izaugsmes modelis, ja netiks veiktas preventīvas darbības, jau pārskatāmā nākotnē radīs problēmas. Ar laiku straujā ekonomiskā izaugsme un nepietiekamais investīciju līmenis produktīvajās tautsaimniecības nozarēs izraisīja inflācijas kāpumu. Turklāt 2004. gadā, Latvijai pievienojoties ES, inflācija pieauga vairāku vienreizēju faktoru, piemēram, degvielas akcīzes nodokļa likmju palielināšanas līdz minimālajam ES pieļaujamam līmenim un PVN bāzes paplašināšanas ietekmē. Gada vidējā inflācija pieauga no 2.9% 2003. gadā līdz vairāk nekā 6% 2004.–2006. gadā un pārsniedza 10% 2007. gadā. Šādam piedāvājuma puses radītam cenu pieaugumam parasti ir pārejošs raksturs, jo cenu kāpums automātiski darbojas kā pieprasījumu mazinošs faktors un nepieļauj turpmāku cenu pieaugumu. Tomēr straujās ekonomiskās izaugsmes un pastiprināta darbaspēka pieprasījuma apstākļos būtiski auga risks, ka šādi vienreizēji cenu kāpumi var radīt darba samaksas pieaugumu, kas nav pamatots ar darba ražīguma kāpumu, tādējādi radot cenu un algu pieauguma spirāli. Šajā gadījumā inflācija kļūtu grūti kontrolējama un cenu stabilitāte valstī būtu apdraudēta. Lai šādu notikumu attīstības scenāriju nepieļautu, bija nepieciešama arī Latvijas Bankas monetārās politikas preventīva iejaukšanās. Iepriekšējās ekspansīvās Latvijas Bankas monetārās politikas vietā, augot inflācijas un cenu stabilitātes riskiem, bija jāpāriet uz ierobežojošu monetāro politiku, izmantojot centrālās bankas rīcībā esošos monetārās politikas instrumentus. Kā jau minēts, 2004. gada martā pirmo reizi 10 gadu laikā tika palielināta refinansēšanas likme, bet 2004. gada jūlijā – rezervju norma, tādējādi mazinot banku rīcībā esošo brīvo naudas līdzekļu apjomu.

Tomēr šie monetārās politikas lēmumi tikai daļēji spēja nodrošināt stingrākus kreditēšanas nosacījumus, jo daļai Latvijas lielāko banku bija pieejami mātesbanku finanšu resursi, tāpēc bankām mazinājās nepieciešamība izmantot Latvijas Bankas piedāvātos monetārās politikas instrumentus. Turklāt, līdz ar Latvijas Bankas refinansēšanas likmes kāpumu sadārdzinoties latos izsniegtajiem kredītiem, iekšzemes kredītu tirgus gandrīz pilnībā pārgāja uz kredītiem ārvalstu valūtās (galvenokārt eiro). Tādējādi latos izsniegto kredītu īpatsvars samazinājās no 50% 2001. gadā līdz 12% 2008. gadā. Tāpēc Latvijas Bankas noteiktajām procentu likmēm bija arvien mazāka ietekme uz kopējo tautsaimniecības attīstību, un arvien lielāka kļuva galveno ECB procentu likmju nozīme, bet Latvijas Banka tās nespēja ietekmēt. Tādējādi pat Latvijas Bankas resursu sadārdzinājuma apstākļos naudas tirgus procentu likmju kāpums nebija īpaši liels.

Latvija arī 2005. gadā bija tā ES valsts, kuras IKP palielinājās visstraujāk, un to veicināja iekšzemes pieprasījums un strauji augošais eksports (Latvijas eksporta kāpums pārsniedza 30%), kā arī ārvalstu tiešo investīciju ieplūde, kas saistījās ar integrāciju ES tautsaimniecībā. Latvijai pievienošanās ES nozīmēja ārējās tirdzniecības plūsmu pieaugumu un nodrošināja iespēju izmantot ES finansējumu un brīvāku pieeju likvīdākiem finanšu tirgiem, kā arī riska prēmiju sarukumu. Šie faktori izraisīja procentu likmju kritumu un finanšu līdzekļu straujāku ieplūdi gan iekšzemes kredītu, gan ārvalstu investīciju veidā, tā paātrinot tautsaimniecības izaugsmi. Taču zemās procentu likmes un to veicinātais iekšzemes patēriņa un ieguldījumu kāpums ekonomiskās attīstības cikla augšupejas posmā, kad tautsaimniecība strauji attīstās, palielināja arī pieprasījuma spiedienu uz inflāciju. Latvijas Bankas monetārās politikas lēmumi šajā laikā bija vērsti uz to, lai ierobežotu inflācijas kāpumu un veicinātu sabalansētu tautsaimniecības ilgtermiņa attīstību. Ar 2005. gada janvāri tika paplašināta banku obligāto rezervju bāze, tajā ietverot banku saistības pret ārvalstu bankām, un gada laikā divas reizes par 2 procentu punktiem (līdz 8%) palielināta banku rezervju norma.

Latvijā par pieprasītāko kredītu valūtu bija kļuvis eiro, jo pēc lata piesaistes vienotajai Eiropas valūtai resursi latos un eiro kļuva viegli savstarpēji aizstājami. Procentu likmes kā viens no galvenajiem monetārās politikas instrumentiem lielā mērā zaudēja iedarbību makroekonomisko tendenču koriģēšanā, jo vairāk nekā puse iekšzemes aizdevumu bija izsniegti eiro. Latvijas Bankas refinansēšanas likme (4.0%) 2005. gadā netika mainīta. Lai gan ECB 2005. gada decembrī palielināja eiro bāzes likmi līdz 2.25%, joprojām saglabājās relatīvi liela lata un eiro bāzes likmju starpība, un Latvijas Bankas refinansēšanas likmes paaugstināšana nebija nepieciešama. Netika mainītas arī banku termiņnoguldījumu un lombarda kredītu procentu likmes. Vienlaikus – tā kā bankas latu likviditāti galvenokārt nodrošināja, pārdodot ārvalstu valūtu, pieprasījums pēc Latvijas Bankas aizdevumiem saruka. Bankas kompensēja obligāto rezervju prasību pieauguma dēļ radušos latu resursu pieprasījumu, konvertējot ārvalstu valūtu, tomēr visu 2005. gadu latu naudas tirgū bija likviditātes pārpalikums, jo bankas bija iegādājušās vairāk latu, nekā nepieciešams obligāto rezervju prasību izpildei. Liekie resursi tika izvietoti galvenokārt termiņnoguldījumos Latvijas Bankā, to vidējam atlikumam daudzkārt pārsniedzot iepriekšējā gada līmeni.

2006. gadā Latvijas tautsaimniecības izaugsme jau trešo gadu pēc kārtas bija straujākā ES, tomēr makroekonomiskās nesabalansētības pazīmes pastiprinājās: augsta un noturīga inflācija, kas jau trešo gadu pārsniedza 6%, augošs importa pārsvars pār eksportu, kā arī valsts ārējā parāda palielināšanās. Lai ierobežotu inflācijas kāpumu un veicinātu sabalansētu tautsaimniecības ilgtermiņa attīstību, Latvijas Banka turpināja īstenot ierobežojošu monetāro politiku. Latvijas Banka divas reizes par 0.5 procentu punktiem paaugstināja refinansēšanas likmi (līdz 5.0%) un atbilstoši arī procentu likmi lombarda kredītiem, bet nemainīja banku termiņnoguldījumu procentu likmes. Netika mainīta arī rezervju norma, bet paplašināta obligāto rezervju bāze. Tika izmantots arī mazāk ierasts risinājums – valdības noguldījumu piesaiste (līdz tam tie tika glabāti bankās). Apjomīgu ārvalstu valūtas pārdošanu Latvijas Bankai noteica straujais eiro izsniegto kredītu pieaugums un šo līdzekļu konvertēšana latos, rezervju bāzes paplašināšana, kā arī ārvalstu investīciju un ES struktūrfondu līdzekļu ieplūde tautsaimniecībā. Līdzīgi kā 2005. gadā dažkārt izveidojās situācija, kad, bankām pārdodot Latvijas Bankai eiro vairāk, nekā būtu nepieciešams obligāto rezervju prasību izpildei, starpbanku tirgū izveidojās latu likviditātes pārpalikums, un kopumā bankas veica termiņnoguldījumus Latvijas Bankā vairāk, nekā izmantoja repo kredītus. Tomēr pieprasītais repo kredītu apjoms 2006. gadā bija lielāks nekā 2005. gadā, to nosakot aktīvākai kredītu izmantošanai banku obligāto rezervju prasību izpildei. Gan 2005., gan 2006. gadā Latvijas Banka piedāvāja bankām veikt arī valūtas mijmaiņas un reverse repo darījumus, tomēr tie, kā arī lombarda kredīti, gandrīz netika pieprasīti. Savu valdības vērtspapīru portfeli Latvijas Banka 2005. un 2006. gadā samazināja.

Kopumā tradicionālo centrālās bankas monetārās politikas instrumentu ietekme un efektivitāte būtiski mazinājās un Latvijas Banka veica minētos pasākumus, vienlaikus aicinot arī pārējos ekonomiskās politikas veidotājus saskatīt makroekonomiskās stabilitātes riskus un attiecīgi rīkoties savās atbildības jomās, lai, īstenojot koordinētu ekonomisko politiku, panāktu tautsaimniecības stabilizāciju. Makroekonomiskās korekcijas galvenokārt bija jāveic fiskālās politikas jomā, tāpēc Latvijas Banka aktīvi pamatoja stingrākas fiskālās politikas nepieciešamību ekonomiskās attīstības cikla augšupejas posmā. Taču valdība izšķīrās atlikt augošās inflācijas problēmu uz tālāku nākotni, izbaudot īslaicīgās straujās izaugsmes labumus. Līdz pat 2007. gada sākumam Latvijas Bankas īstenoto stingro monetāro politiku nepapildināja citu ekonomiskās politikas veidotāju un banku rīcība.

2007. gads iezīmēja zināmu pagriezienu Latvijas makroekonomiskajā attīstībā. Tautsaimniecības nesabalansētības sekas sāka izpausties spilgtāk, un sarežģītāka bija arī ārējā vide, nosakot monetārās politikas pasākumu pārmaiņas. Augstu inflāciju vēl uzturēja līdzšinējā pārlieku lielā dažādu veidu finansējuma ieplūde – ārvalstu mātesbanku kredītresursi, ārvalstu tiešās investīcijas, no ES fondiem saņemtie resursi, ārvalstīs strādājošo sūtītie līdzekļi. Dodot savu artavu situācijas normalizēšanā, Latvijas Banka 2007. gadā turpināja īstenot ierobežojošu monetāro politiku: refinansēšanas likme tika palielināta divas reizes (kopumā par 100 bāzes punktiem; līdz 6.0%), tādējādi slāpējot pārmērīgo iekšzemes pieprasījumu. Ņemot vērā, ka gada pirmajā pusē sabiedrībā radās bažas par lata stabilitāti un vienlaikus bija vērojams augsts kreditēšanas temps un augoša inflācija, bet tautsaimniecības attīstības tempa straujas lejupslīdes iespējamība palielinājās, refinansēšanas likmes paaugstināšanai bija divi mērķi – aizsargāt latu, sadārdzinot latu aizņemšanās iespējas, lai palielinātu izmaksas valūtas spekulantiem, kā arī, sadārdzinot banku kredītus, kavējoši iedarboties uz pārmērīgo kopējo pieprasījumu. Vienlaikus aizdevumu iespējas uz nakti (iepriekš – lombarda kredītu) procentu likme tika palielināta līdz 7.5%, bet noguldījumu iespējas uz nakti (iepriekš – banku termiņnoguldījumu) procentu likme netika mainīta (2.0%). Procentu likmju koridora paplašināšana veicināja makroekonomisko risku pieaugumu.

Latvijas Bankas izsniegto kredītu apjoms bankām 2007. gadā sešas reizes pārsniedza 2006. gada līmeni. To noteica aizdevumu iespējas uz nakti aktīvā izmantošana, savukārt pieprasījums galveno refinansēšanas operāciju izsolēs bija pat nedaudz mazāks nekā repo kredītu pieprasījums iepriekšējā gadā.

Lai nodrošinātu bankas ar latu likviditāti, vienlaikus saglabājot adekvātu lata segumu ar ārvalstu valūtu, Latvijas Banka palielināja valūtas mijmaiņas darījumu apjomu, tomēr pārtrauca veikt darījumus ar 28 dienu un 91 dienas termiņu, saglabājot vienīgi darījumus ar 7 dienu termiņu un veicot valūtas mijmaiņas darījumus tikai pret eiro.

2007. gada martā Latvijas Banka ieviesa monetārās politikas instrumentu pārmaiņas, lai tos pieskaņotu ECB lietotajam instrumentārijam. Netika mainīts pamatlikmes nosaukums, to joprojām dēvējot par refinansēšanas likmi. Lombarda kredīti, kurus agrāk varēja izmantot ar termiņu līdz 1 mēnesim, tika aizstāti ar aizdevumu iespēju uz nakti (kredīts tiek saņemts norēķinu dienas beigās un atmaksāts nākamās norēķinu dienas rītā). Iepriekšējo banku noguldījumu ar 7 un 14 dienu termiņu vietā Latvijas Banka ieviesa noguldījumu iespēju uz nakti. Tādējādi notika pāreja tikai uz vienu noguldījumu iespējas un vienu aizdevumu iespējas procentu likmi, jaunajai sistēmai mudinot tirgus dalībniekus operatīvāk reaģēt uz likviditātes svārstībām. Latvijas Banka saglabāja banku termiņnoguldījumus kā neregulāru monetārās politikas instrumentu, ko izsoļu veidā lietot gadījumos, kad nepieciešama latu likviditātes izņemšana no starpbanku tirgus. Tomēr 2007. gadā banku termiņnoguldījumu izsoles netika rīkotas. Latvijas Bankas galvenajām operācijām tika mainīts nosaukums – agrāko repo operāciju ar 7 un 28 dienu termiņu vietā tika rīkotas galvenās refinansēšanas operācijas ar 7 dienu termiņu. Vienlaikus tika ieviestas ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas ar 3 mēnešu termiņu, bet 2007. gadā šādas operācijas netika veiktas, jo banku strukturālā likviditāte bija atbilstošā apjomā.

Tika nolemts, ka refinansēšanas likme tiek lietota kā minimālā procentu likme latu likviditāti palielinošajās izsolēs (galvenajās refinansēšanas operācijās, ilgāka termiņa refinansēšanas operācijās un valūtas mijmaiņas darījumos ar latu pārdošanu ar atpirkšanu) un kā maksimālā procentu likme latu likviditāti samazinošajās izsolēs (termiņnoguldījumu darījumos un valūtas mijmaiņas darījumos ar latu pirkšanu ar atpārdošanu), tā stiprinot refinansēšanas likmes nozīmi monetārajā politikā. Nemainījās izsoļu veikšanas biežums – galveno refinansēšanas operāciju izsoles un valūtas mijmaiņas darījumu izsoles tika veiktas katru darbadienu. Tās abas bija likviditāti piešķirošas operācijas, tāpēc nenotika lielas banku likviditātes pārvaldīšanas procesa pārmaiņas.

Kopumā 2004.–2007. gadā Latvijā valdīja nesaskaņota ekonomiskā politika. Lai gan centrālā banka apzinājās pārmērīgi straujās tautsaimniecības attīstības radītos riskus un iespēju robežās centās situāciju mainīt, monetārās politikas instrumenti nebija pietiekami spēcīgi, lai to paveiktu.

Vienlaikus bankas cīnījās par tirgus daļu palielināšanu, bet valdība pievērsās augošo budžeta ieņēmumu sadalei, neveidojot uzkrājumus. Tāpēc 2007. gada beigās Latvijā bija izveidojusies situācija, kad uzkrātā fiskālā un finansiālā nesabalansētība sāka apdraudēt turpmāko tautsaimniecības attīstību.

Avoti un literatūra

Latvijas Bankai XC. Rīga: Latvijas Banka, 2012.

Latvijas Bankas 2004. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2005.

Latvijas Bankas 2005. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2006.

Latvijas Bankas 2006. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2007.

Latvijas Bankas 2007. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2008.

Bauze, Kārlis. Procentu likmju cikliskums jeb kredīti kļūst dārgāki. Averss un Reverss. Latvijas Bankas biļetens, Nr. 2, 2007.

Bitāns, Mārtiņš. Bez pieprasījuma nav attīstības. Averss un Reverss. Latvijas Bankas biļetens, Nr. 1, 2004.

Pogulis, Armands. Rezervju prasības Latvijā. Averss un Reverss. Latvijas Bankas biļetens, Nr. 2, 2006.