Izaugsme un "zemestrīce" – Latvijas Bankas monetārā politika 21. gs. sākumā (III)

Latvijas Bankas brīdinājumi izrādījās pamatoti – 2008. gadā situācija Latvijas tautsaimniecībā tiešām krasi saasinājās un pieauga varbūtība, ka nebūs iespējams izvairīties no būtiskām Latvijas tautsaimniecības korekcijām. Tās izvērtās nepieciešamībā lūgt starptautisko palīdzību, lai novērstu iespējamu valsts maksātnespēju un plašu ekonomisko krīzi. Šā procesa cēloņi veidojās iekšzemes un starptautiskajās norisēs un to sakritībās. Mudinājumi valstij straujas izaugsmes laikā saimniekot ar budžeta pārpalikumu, lai radītu drošības rezervi sliktākiem laikiem, nerada dzirdīgas ausis. Cerot strauji panākt ES dzīves līmeni, ko spārnoja dalība ES, tās fondu, tiešo investīciju, ārpus Latvijas strādājošo sūtīto līdzekļu, bet visvairāk – kreditēšanas ekspansijas radīts pārspīlēts optimisms, netika ņemti vērā centrālās bankas un citu ekspertu brīdinājumi par ekonomikas pārkaršanu un tās radītajiem riskiem tālākai attīstībai.

Straujās izaugsmes gados tika uzkrāts augsts makroekonomiskās nestabilitātes slogs, tāpēc Latvijas ekonomiskās attīstības ciklam nosveroties lejup un strauji sarūkot IKP un nodokļu ieņēmumiem, attīstības modelim, kas balstījās uz brīvu kredītu pieejamību, finanšu plūsmu apsīkums 2008. gada nogalē bija graujošs. Iepriekšējos gados valdība nebija uzkrājusi brīvus finanšu līdzekļus, veidojot budžetu ar pārpalikumu, bet 2008. gada beigās valdības cerības atrast finansējumu starptautiskajos finanšu tirgos, kur globālās finanšu krīzes saasināšanās apstākļos valdīja nenoteiktība un auga spriedze, bija nereālas. Valdības iespējas pilnībā paralizēja AS "Parex banka" finanšu problēmas. Šī banka kredītu ekspansiju bija finansējusi galvenokārt ārvalstu finanšu tirgos, bet sarūkošā likviditāte un augošā spriedze pasaules finanšu tirgos šo kredītu pārfinansēšanu padarīja neiespējamu. Tāpēc bankai radās nopietnas likviditātes problēmas, ko vēl vairāk pastiprināja noguldījumu atlikuma straujais sarukums. Novembrī finanšu sistēmas stabilitātes un tautsaimniecības raitas funkcionēšanas apsvērumi lika valstij pārņemt savā īpašumā bankas aktīvus un uzņemties arī bankas saistības. Šāds solis pasargāja Latvijas tautsaimniecību no neparedzamiem satricinājumiem, tomēr tam nepieciešamie resursi kļuva par izšķirošo mudinājumu vērsties pie starptautiskajiem aizdevējiem – Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas –, decembrī vienojoties par kredītlīniju 7.5 mljrd. eiro apjomā trim gadiem. Aizdevuma pamatā bija nosacījumi, kuru izpilde stabilizētu Latvijas ekonomisko situāciju un radītu nosacījumus ilgtspējīgai izaugsmei: atbildīga budžeta politika, darba ražīgumu apsteigušo algu samazinājums, banku sektora stabilizācija un strukturālo reformu īstenošana veselības aizsardzībā, izglītībā un valsts pārvaldē. Programma paredzēja eiro ieviešanu un nemainīga lata kursa piesaistes eiro politiku, apzinoties, ka nacionālās valūtas devalvācijas radītie zaudējumi Latvijai būtu lielāki nekā potenciālie eksporta konkurētspējas guvumi.

Reaģējot uz nozīmīgo tautsaimniecības izaugsmes tempa kritumu, kas vienlaikus lejupvērsti ietekmēja inflāciju, un kreditēšanas kāpuma palēnināšanos, kas mazināja banku lomu iekšzemes pieprasījumā, Latvijas Banka 2008. gadā mīkstināja stingras monetārās politikas noteiktos ietvarus. Svarīgākais monetārās politikas instruments bija banku obligāto rezervju prasības. Ekonomikas pārkaršanas periodā paaugstināto rezervju normu Latvijas Banka 2008. gadā pakāpeniski samazināja no 8% līdz 3% un 5% atkarībā no saistību termiņa. Šāda centrālās bankas politika atbalstīja arī banku sektoru, kam pasaules finanšu krīzes saasinājuma laikā, kad bankas vairs nevarēja tik brīvi kā iepriekš aizņemties pasaules finanšu tirgos, atbrīvojās liels likviditātes apjoms. Tādējādi rezervju normas samazināšana bankas nodrošināja ar papildu finanšu resursiem, veicinot kreditēšanu un stabilizējot tautsaimniecības attīstību. Refinansēšanas likme, kam fiksēta lata kursa apstākļos bija vairāk signalizējoša ietekme, netika mainīta (6.0%), bet noguldījumu iespējas un aizdevumu iespējas uz nakti procentu likme tika izmantota, lai veicinātu starpbanku tirgus aktivizēšanos. Noguldījumu iespējas uz nakti procentu likme februārī tika palielināta līdz 3.0%. Gada sākumā aizdevumu iespējas uz nakti procentu likme bija 7.5%, bet kopš 9. decembra tā tika saglabāta 7.5% apmērā tikai tad, ja aizdevums tika izmantots ne vairāk kā piecas darbadienas iepriekšējo 30 dienu laikā, bet tika paaugstināta līdz 15%, ja aizdevumu izmantoja 6–10 darbadienas, un līdz 30%, ja aizdevumu izmantoja vairāk nekā 10 darbadienu.

2008. gadā Latvijas Bankas galveno refinansēšanas operāciju apjoms un latu – eiro mijmaiņas darījumu apjoms bija būtiski zemāks nekā iepriekšējā gadā, jo rezervju normas samazināšanas ietekmē veidojās latu likviditātes pārpalikums. Savukārt noguldījumu iespējas un aizdevumu iespējas izmantošanas intensitāte pieauga, jo bankas piesardzīgāk izturējās pret aktivitātēm naudas tirgū, bet palielināja bezriska darījumu apjomu ar centrālo banku. Noguldījumu iespējas vidējais atlikums pārsniedza aizdevumu iespējas vidējo atlikumu, norādot, ka kopumā banku sektora likviditātes līmenis bija pietiekams. Bankas vēlējās uzturēt augstu likviditāti, lai spētu izvairīties no pēkšņiem satricinājumiem, kuru iestāšanās varbūtība bija augsta.

Pēc Latvijas pievienošanās ES Latvijas Banka turpināja veidot un īstenot savu monetāro politiku, lai sasniegtu galveno mērķi – nodrošinātu cenu stabilitāti valstī. Latvijas Bankas padome lēma par Latvijas Bankas procentu likmju maiņu, lēmumu pieņemšanas pamatojumam izmantojot Latvijas Bankas makroekonomikas speciālistu ziņojumus, kuros tika sniegta vispusīga tautsaimniecības analīze, kā arī pamatotas inflācijas prognozes un nepieciešamība mainīt Latvijas Bankas procentu likmes. Latvijas Banka elastīgi un radoši izmantoja monetārās politikas instrumentus, lai veicinātu tās galvenā mērķa sasniegšanu. Ekonomikas pārkaršanas periodā banku obligāto rezervju prasības tika izmantotas kā svarīgākais monetārās politikas instruments. Latvijas Banka palielināja rezervju normu un paplašināja banku obligāto rezervju bāzi. Savukārt, tautsaimniecības attīstības tempam krasi sarūkot, Latvijas Banka rezervju normu samazināja. ECB atzinīgi vērtēja Latvijas Bankas centienus pakāpeniski panākt monetārās politikas instrumentu atbilstību Eirosistēmas standartiem, lai Latvijas kredītiestādes varētu iepazīties ar prasībām, kas tika piemērotas, Latvijai ieviešot eiro. Tas atviegloja vēlāko Latvijas Bankas iekļaušanos Eirosistēmā. Latvija jau iestājoties Eiropas Savienībā izvirzīja mērķi – pievienoties vienotās valūtas zonai, tā nodrošinot valsts ilgtspējīgu un sabalansētu attīstību ilgtermiņā. Tomēr lai to sasniegtu, krīzes satricinātā tautsaimniecība bija jāatveseļo un jāpanāk stabila izaugsme, tostarp Māstrihtas kritēriju izpilde. Tas nebija viegli, ņemot vērā, ka gan iekšzemes, gan ārējo faktoru ietekmē vēl turpinājās ekonomiskā lejupslīde, arī banku sektora devums ne vienmēr bija attīstību rosinošs. Jau 2003. gada 9. decembrī Latvijas valdība bija akceptējusi sagatavošanās laika plānu pārejai uz eiro – lata piesaistes maiņas un Māstrihtas kritēriju izpildes mērķa datumus (attiecīgi 2005. gada 1. janvāri un 2007. gada 1. janvāri), tomēr Māstrihtas kritēriju izpildes mērķis šajā laikā vēl netika sasniegts. 2006. gada martā tika apstiprināts "Latvijas Nacionālais eiro ieviešanas plāns", nosakot galvenos eiro ieviešanas projekta darba uzdevumus, to īstenošanas periodus un atbildības jomas, kā arī eiro ieviešanas principus un scenāriju. Šis plāns tika aktualizēts 2010. gada martā, nosakot 2014. gada 1. janvāri par eiro ieviešanas mērķa datumu Latvijā.

Krīze galu galā tika pārvarēta, nākamie gadi aizvadīti veiksmīgi un 2014. gadu Latvija tiešām uzsāka kā eiro zonas dalībvalsts. Lai to sasniegtu, nozīmīga bija arī Latvijas Bankas monetārās politikas loma.

Avoti un literatūra

Latvijas Bankai XC. Rīga: Latvijas Banka, 2012.

Latvijas Bankas 2008. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2009.