Jaunajā gadā – ar cerību un mērķiem

Arī 2021. gads Latvijas tautsaimniecībai kopumā bijis labāks, nekā tika lēsts gada sākumā. Neskatoties uz objektīviem attīstības šķēršļiem tūrismā, transportā vai ēdināšanas pakalpojumos, ekonomikas apjoms aizvadītajā gadā atgriezās pirmspandēmijas līmenī.

Ekonomikas atkopšanos balstīja tajā skaitā rekordliels rūpniecības un preču eksporta apjoms, kā arī informācijas tehnoloģiju jomas strauja attīstība.

Ekonomikas apjoma noturība par spīti pandēmijai neapšaubāmi ir liels panākums, kas nebūtu iedomājams bez plaša valsts atbalsta. Centrālās bankas palielina naudas daudzumu apgrozībā, nodrošinot iespēju valdībām lēti aizņemties naudu finanšu tirgos. Tieši tāpēc grūtā brīdī valdības var tērēt vairāk, nekā savāc nodokļu ieņēmumos, un īstermiņā šāds modelis ir pamatots. Arī Latvijā valsts atbalsta mērķis kopumā ir sasniegts – nav pieļauta uzņēmumu domino maksātnespēju kaskāde, krīzes ietekmi lokalizējot tikai dažās nozarēs. Pat uzņēmumi ar būtisku apgrozījuma kritumu varēja iztikt bez lielām atlaišanām, tāpēc bezdarbs pandēmijas laikā pieauga vien par pāris procentpunktiem (no 6 līdz 8%).

Par galveno ekonomikas problēmu gada nogalē izvirzījās augošās cenas. Šis inflācijas uzliesmojums galvenokārt skaidrojams ar pieaugušām energoresursu cenām. Taču daļēji tas ir arī valsts atbalsta programmu blakusprodukts, jo naftas cenas dzen uz augšu investoru diezgan lielais optimisms par globālās ekonomikas dinamiku. Bez globālā valsts atbalsta pasaule, iespējams, tagad piedzīvotu deflāciju, taču arī bezdarbs būtu daudz lielāks. Lai gan 2022. gada otrajā pusē inflācija pakāpeniski mazināsies, gada kopumā patēriņa cenu pieaugums var sasniegt neierastus 6%. Mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem var izjust vēl augstāku inflāciju, jo viņu patēriņa grozā lielāks svars ir produktu grupām ar spēcīgāku cenu pieaugumu, proti, pārtikai un komunāliem pakalpojumiem. Šī problēma risināma ar mērķētiem sociāliem pabalstiem trūcīgajām mājsaimniecībām, kas ieviešamas uz brīdi, kamēr elektrības, siltumenerģijas un dabasgāzes cenas ir neierasti augstas.

Pandēmija kādreiz beigsies – un tas var nozīmēt arī lētas naudas un lielu budžeta deficītu ēras beigas. Lai pēc pandēmijas beigām nepaliktu pie "salauztas siles" (dažiem miljardiem eiro aizņemtās naudas, kas šobrīd tiek ieplūdinātas tautsaimniecībā, primāri lai minimizētu pandēmijas ietekmi), vienlaikus jāstiprina ekonomikas ilgtermiņa potenciāls. Iespējams, nekad nākotnē valdība vairs nevarēs tik lēti aizņemties naudu un "pievērt acis" uz budžeta deficītu. Tāpēc tieši šis laiks ir labākais strukturālo reformu īstenošanai!

Pandēmijas laikā politiķi un masu mediji vārdu "izglītība" locīja galvenokārt saistībā ar attālinātām vai klātienes mācībām. Taču, lai arī kādā formā notiek studijas, to kvalitāte bieži nav iepriecinoša. Būtu tikai loģiski, ja daļa no pandēmijas laikā pieejamā finansējuma tiktu novirzīta izglītības kvalitātes celšanai vismaz līdz Igaunijas līmenim. No pieredzes varu teikt – studiju kvalitātes kritums pandēmijas laikā notika tieši tajās programmās, kas arī pirms pandēmijas ar kvalitāti nevarēja lepoties. Pandēmija kļuva tikai par kārtējo attaisnojumu studiju prasību atvieglošanai (te darbojas likumsakarība – jo vieglāk studēt, jo grūtāk pēc tam atrast labu darbu profesijā).

Līdzīga aina vērojama sabiedrības veselības jomā – ļoti daudz uzmanības veltīts dienā ar koronavīrusu saslimušo skaitam, taču ne mazāk svarīgs temats būtu, kāpēc Latvijas vīrieši joprojām vidēji dzīvo par 10 gadiem mazāk nekā vairākās līdzīgā klimatiskajā zonā esošajās valstīs. Latvijas jauniešu veselības stāvoklis atpaliek no vairuma citu Eiropas Savienības (ES) valstu, atspoguļojot kaitīgu ieradumu popularitāti un šauru amatieru sporta izplatību. Pusmūža vecumā veselības stāvoklis daudziem jau traucē strādāt ar pilnu sparu, kas samazina darba ražīgumu un nodarbinātības līmeni. Ar vāju izglītības kvalitāti un veselību uz ES valstu vidējā ienākumu līmeņa sasniegšanu Latvija var necerēt – un vienalga, kādas valstī ir nodokļu likmju kombinācijas vai cik draudzīga ir uzņēmējdarbības vide.

Turklāt jāņem vērā, ka ekonomikas apjoms, rūpnieciskā izlaide vai eksports ir tikai instrumenti labklājības sasniegšanai. Katra sabiedrības locekļa maksimālā pašrealizācija – tādam, manuprāt, jābūt valsts galvenajam mērķim 21. gadsimtā.

Jaunajā, 2022. gadā aicinu ikvienu izdarīt vismaz vienu lietu, kura tev nozīmētu pašrealizāciju un kādu padarītu laimīgāku.

Dzīves kvalitāte ir ārkārtīgi atkarīga no šādiem it kā "sīkumiem", kurus realizēt varam tikai mēs paši un kurus diemžēl nevar ieviest ar  valdības vai Saeimas lēmumiem.