Kāpēc inflācija Latvijā ir divreiz lielāka nekā eiro zonā?

Trīs iemesli, kāpēc Latvijā (un līdzīgi – arī Lietuvā un Igaunijā) inflācija ir augstāka:

1. lielāks īpatsvars patēriņā tam, kam cenas aug visstraujāk;
2. citviet vairāk izmantota dārga nodokļu samazināšanas stratēģija;
3. inflācijas atšķirības ietekmē arī valstu specifiskie cenu pieauguma faktori.

Lielāks īpatsvars patēriņā tam, kam cenas aug visstraujāk

Līdzīgi kā nabadzīgāki cilvēki lielāku daļu savu ienākumu tērē pamatvajadzībām – tādām kā pārtika, maksa par elektrību, apkure, tā arī valstīs ar relatīvi zemāku ienākumu līmeni lielāku daļu no patēriņa veido tieši pārtika un energoresursi, bet tiem cenas kāpušas ļoti strauji – vispirms pandēmijas, bet šogad Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ.

Latvijā izdevumi pārtikai un energoproduktiem kopā sasniedz 42% no kopējiem patērētāju izdevumiem, kamēr eiro zonā vidēji vien 27%. Ja Latvijas patēriņa struktūra būtu tāda kā eiro zonā, augustā inflācija būtu bijusi nevis 21.4%, bet 17.4%. Starpība nav liela, bet jūtama. Pārtikas un enerģijas cenām augot, šāda patēriņa struktūras ietekme ar katru mēnesi palielinās (skatīt 1. attēlu). Tomēr tas neizskaidro visu inflācijas atšķirību.

Latvijas un eiro zonas inflācijas atšķirības ietekmējošie faktori (procentu punktos).

Avots: Eurostat, Latvijas Bankas aprēķini.

Citviet vairāk izmantota dārga nodokļu samazināšanas stratēģija

Inflācijas straujāku palielināšanos Latvijā, līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā, ietekmējušas arī nodokļu izmaiņas. Latvijā pēdējā gada laikā patēriņa nodokļi ir nedaudz pieauguši, piemēram, palielināta akcīzes nodokļa likme tabakas izstrādājumiem un mainīta akcīzes nodokļa piemērošana bezalkoholiskajiem dzērieniem atkarībā no cukura līmeņa tajos. Eiro zonā vidēji nodokļi nedaudz samazināti.

Nodokļu izmaiņu ietekme uz kopējās inflācijas atšķirībām ir neliela, šī gada augustā skaidrojot vien nepilnu procentpunktu no tām, tomēr tā mazina valstu budžetu potenciālos ienākumus un izdevumu segšanai jāmeklē vai nu citi ienākumu avoti (piemēram, naudu aizņemoties) vai ir mazākas iespējas kādus izdevumus finansēt.

Atsevišķās eiro zonas valstīs nodokļi izmantoti tieši energoresursu cenu pazemināšanai, uz noteiktu laiku piemērojot samazinātu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) vai akcīzes nodokļa likmi. Tātad pēc šī noteiktā perioda beigām valstis, kas izmanto šādu stratēģiju, nodokļiem atkal kāpjot, piedzīvos relatīvi lielāku inflāciju. Lai gan daudzi iedzīvotāji arī Latvijā priecātos par zemākiem nodokļiem, piemēram, energoproduktiem, tomēr lielākie ieguvēji no tā būtu tie, kas summas ziņā par tiem iztērē vairāk – apsilda lielas privātmājas, baseinus un benzīnu lej mašīnā, neuztraucoties par to, vai konta atlikums ļaus par to samaksāt. Lai arī nodokļu samazināšana ir vienkāršs mehānisms, kā piebremzēt cenu kāpumu, tomēr diemžēl tas ir nemērķēts  un valsts budžetam (tātad visiem nodokļu maksātājiem) dārgs veids, kā to darīt.

Inflācijas atšķirības ietekmē arī valstu specifiskie cenu pieauguma faktori

Pēdējo mēnešu laikā inflācijas atšķirības Latvijā un eiro zonā arvien vairāk ietekmē arī citi faktori, ne tikai nodokļu izmaiņas vai patēriņa struktūra. Izveidojas grūti izmērāmu, bet svarīgu faktoru rasols:

• Latvijā algas augušas straujāk nekā eiro zonā. Tas gan stiprina pieprasījumu, gan veido papildus izmaksas ražotājiem, kas var tās tālāk iestrādāt preču cenās (šis ir ļoti būtisks faktors: pērn algas Latvijā auga vidēji gandrīz par 12%, šā gada pirmajā pusgadā algu pieaugums gan ir mērenāks);
• cenu “starta līmenis” pie mums atsevišķās jomās bijis zemāks. Piemēram, mājsaimniecībām gāzes cena apkurei pērnā gada beigās Latvijā bija viena no zemākajām eiro zonā (zemāka tā bija vien Lietuvā un Slovākijā);
• atšķiras globālo cenu pārneses ātrums uz ekonomiku. Proti, ja aug resursu cenas pasaulē, cik ātri tas atspoguļosies cenu zīmīšu nomaiņā veikalos. Strauja cenu kāpuma periodos, Latvijā cenas kāpušas relatīvi straujāk;
• cenu mainība (netikai uz augšu, bet arī uz leju) ir lielāka nekā vidēji eiro zonā, kur, iespējams, lielāku cenu stabilitāti nosaka arī ilgāka termiņa piegādes līgumi;
• atšķirīga cenu administratīvās regulēšanas prakse nosaka atsevišķu cenu straujāku (vai mērenāku) pieaugumu kādos laika periodos. To spēcīgi izjūtam arī Latvijā, piemēram, mainoties dabasgāzes cenai mājsaimniecībām, parasti divas reizes gadā vērojama tās spēcīgāka ietekme uz inflāciju;
• papildus tam cenu kāpuma atšķirības ietekmē konkurence uzņēmumu starpā, energoresursu izmaksas u.c. uzņēmumu specifiskie faktori.

Kāds ir risinājums?

Ja reiz inflācijas atšķirības veido dažādi faktori, arī risinājumam jābūt kombinētam un ar vienu vienīgu instrumentu nebūs līdzēts. Vispirms jāatgādina, ka Eiropas Centrālā banka jau iedarbinājusi savā rīcībā esošos monetārās politikas instrumentus, lai visas eiro zonas inflāciju virzītu atpakaļ pie vidēja termiņa mērķa – 2%. Tomēr tas ir laikietilpīgs un sarežģīts process, tādēļ inflācijas ierobežošanai jāizmanto arī citi rīki – ārpus monetārās politikas darbības jomas.

Gan valsts, gan individuālā līmenī vēl un vēlreiz jāpārdomā efektīvu energoresursu (un ne tikai energoresursu) izmantošana. Spēles ar nodokļiem nav labākais risinājums. Tas, ko var atļauties bagātākas valstis, Latvijai varētu izmaksāt pārāk dārgi, ja atbalsts netiks dalīts mērķēti. Tā vietā, lai svaidītos ar atbalstu uz visām pusēm, skandinot “Lai godīgi un tiek visiem!”, tomēr būtu svarīgi ierobežotos resursus izmantot koncentrēti, dodot tiem, kam bez atbalsta rastos problēmas finansēt pamatvajadzības.

Inflācija Latvijā ir augstāka nekā eiro zonā vidēji, jo strauji cēlušās mums svarīgu resursu cenas. Tomēr inflācija nav tikai Latvijas problēma, tāpēc arī risinājumi tiek meklēti gan katras valsts iekšienē, gan visiem kopā.