Latvijas apstrādes rūpniecība šķērsgriezumā

Lai arī Latvijas apstrādes rūpniecības nozare pēckrīzes gados ir attīstījusies salīdzinoši dinamiski, tomēr tās īpatsvars kopējās tautsaimniecības pievienotajā vērtībā ir tikai mazinājies. Īpaši pēdējie divi gadi nozarei ir bijuši izaicinājumiem pilni – problēmas vērojamas gan rietumu eksporta tirgos (eiro zonas valstu vājā un nepastāvīgā izaugsme), gan austrumos (Krievijas un citu NVS valstu ekonomiku un Krievijas rubļa vājināšanās, ieviestās ekonomiskās sankcijas). Tika pazaudēts arī nozares lielākais (vismaz rēķinot pēc izlaides) uzņēmums – "Liepājas metalurgs", kas gan, pateicoties aktīvai valsts iesaistei un salīdzinoši sekmīgam maksātnespējas procesam, 2015. gadā pakāpeniski atsāk savu darbību, tomēr jautājumi par uzņēmuma nākotni joprojām saglabājas. Iepriekš minēto faktoru un citu tautsaimniecības nozaru straujākas izaugsmes dēļ apstrādes rūpniecības īpatsvars tautsaimniecības kopējā pievienotajā vērtībā nu jau četrus gadus pēc kārtas ir sarucis. Tas ir pilnīgi pretēji vēl salīdzinoši nesenajiem ekonomiskās politikas veidotāju plāniem palielināt nozares īpatsvaru līdz 2020. gadam 20% apjomā.

Šajā raksta, izmantojot SBS (Structural business statistics) datus, apskatīšu, kā no strukturālā viedokļa izskatās Latvijas apstrādes rūpniecības nozare šķērsgriezumā (pa apakšnozarēm) un salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Šī raksta mērķis ir izprast, kur un cik daudz iepaliekam, kas būtu labojams.

Šī raksta struktūra: raksta sākumā aprakstīšu SBS datus, to īpašības, kas jāņem vērā, vērtējot šo datu sniegtos rezultātus. Parasti tik daudz kā šajā rakstā nepievēršu uzmanību datu tehniskajām niansēm, bet šoreiz to prasa datu īpašības. Raksta pamatdaļā analītiski aprakstīšu SBS datus, veikšu salīdzinājumus ar citām ES dalībvalstīm, izceļot, manuprāt, interesantākos griezumus, kādos var paraudzīties uz šiem datiem. Uzreiz jāteic, ka pieejamais datu masīvs ir ļoti liels. Tas nozīmē, ka šajā rakstā apskatītie datu attēlošanas veidi un secinājumi ir vien niecīga daļa no iespējamās analītikas par šo tēmu. Raksta noslēdzošajā daļā sniegšu priekšlikumus par to, kādus, manuprāt, ekonomiskās politikas secinājumus var izdarīt no SBS datiem, kā arī to, kas, iespējams, būtu pētāms tālāk, lietojot mikroekonomikas datus.

Ievads

2014. gadā apstrādes rūpniecības pievienotā vērtība salīdzināmajās cenās samazinājās par 0.3% (izlaides apjoms salīdzināmajās cenās mazinājās par 0.1%). Jā, apstrādes rūpniecības salīdzinoši neveiksmīgo rezultātu 2014. gadā noteica galvenokārt norises ārējos tirgos (un daļēji "Liepājas metalurga" dīkstāve), bet acīmredzams ir arī tas, ka pēdējo gadu rezultāti ne pavisam neļauj cerēt sasniegt 20% pievienotās vērtības īpatsvara mērķi. Tas šķita ārkārtīgi grūti sasniedzams jau brīdī, kad tika izvirzīts, bet šobrīd jau ir visnotaļ skaidrs, ka bez negaidītiem pozitīviem ekonomikas pavērsieniem tas nebūs sasniedzams. Tomēr tas nenozīmē, ka nav vērts censties sasniegt citu, zemāku mērķi. 15-16% mērķis šobrīd būtu pietiekami objektīvs, grūti sasniedzams, bet reāls.

1. attēls. Apstrādes rūpniecības īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā, % (faktiskajās cenās)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Ekonomikas analītiķi apstrādes rūpniecības nozarei parasti pievērš pastiprinātu uzmanību. Tā visai precīzi norāda uz ekonomikas kopējo stāvokli – nozares veiksmes vai neveiksmes bieži liecina par procesiem, kas turpmāk notiks ar visu tautsaimniecību kopumā. Nozares izlaides dati un t.s. soft data (noskaņojuma rādītāji, dažādi aptauju dati) bieži tiek izmantoti operatīvo makroekonomisko modeļu konstruēšanā, kuros tie spēlē  būtisku lomu. Tāpēc nav jābrīnās, ka šai nozarei ir pievērsta liela uzmanība ne tikai no analītiķu viedokļa, bet arī no statistiķu redzes punkta.

Tomēr dažreiz apstrādes rūpniecības īpatsvara pievienotās vērtības struktūrā nozīme, manuprāt, tiek pārlieku glorificēta. Jā, Latvijā Eiropas līmenī ir salīdzinoši zems apstrādes rūpniecības īpatsvars kopējā tautsaimniecības pievienotajā vērtībā. Tomēr, ja paraugāmies uz 2. attēlu, tad nav saskatāma kāda viennozīmīga sakarība starp apstrādes rūpniecības īpatsvaru kopējā pievienotajā vērtībā un tautsaimniecības kopējo labklājības līmeni. Drīzāk otrādi – augstāks IKP (izteikts pēc pirktspējas paritātes uz vienu iedzīvotāju) ir valstu grupā ar zemāku apstrādes rūpniecības īpatsvaru tautsaimniecībās pievienotās vērtības struktūrā. Laiki mainās, pakāpeniski mainās arī ekonomika. Mūsdienās ārkārtīgi liela nozīme ir arī pakalpojumu sektoriem – tirdzniecībai, nekustamajam īpašumam, transportam, finanšu pakalpojumiem un dažādiem profesionālajiem pakalpojumiem. Kas attiecas uz apstrādes rūpniecību, tad tā nav zaudējusi savu nozīmi, vienkārši daudz nozīmīgāki ir kļuvuši tās strukturālie aspekti, t.i., cik nozare ir produktīva, kāds ir peļņas  uzcenojums, cik energointensīva vai zināšanu ietilpīga tā ir utt. Visticamāk, vēl ilgi apstrādes rūpniecības veiksmes vai neveiksmes vērtēs pēc tās īpatsvara tautsaimniecībā, jo tā vienkārši ir pieņemts – tas ir pierastākais veids, kā raudzīties uz apstrādes rūpniecības nozares nozīmīgumu un "veselīgumu". Tomēr tajā pašā laikā tas ir visai primitīvs veids. Daudz nozīmīgāki, manuprāt, ir dažāda veida strukturālie rādītāji, kas parāda to, kas "lācītim vēderā".

2. attēls. Apstrādes rūpniecības īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā ES valstīs, % (faktiskajās cenās, 2013. gads) un attiecīgo valstu IKP izteikts pēc pirktspējas paritātes, % no ES vidējā

Datu avots: Eurostat

Latvijas Centrālā statistikas pārvalde (CSP) publicē virkni dažādu rādītāju par apstrādes rūpniecības nozari – gan tiešos nozares rādītājus (izlaide, apgrozījums, realizācijas virzieni utt.), gan citu ekonomikas jomu rādītājus, piemēram, ražotāju cenu indeksus, bezdarbu, atalgojumu, ekonomiskās konjunktūras,  uzņēmumu apsekojumus utt. Visi šie rādītāji parasti ir noderīgi, lai analizētu apstrādes rūpniecību dinamikā – t.i., par cik un kāds rādītājs ir uzlabojies/pasliktinājies salīdzinājumā ar kādu periodu pagātnē. Tas ļauj Latvijas Bankas un citu institūciju analītiķiem "turēt roku uz pulsa" un sekot līdzi ekonomikas pavērsieniem, publicēt operatīvus ziņojumus un komentārus par norisēm tautsaimniecībā. Tāpat šie salīdzinoši operatīvie rādītāji ļoti bieži tiek izmantoti centrālo banku operatīvajos modeļos, kas novērtē esošā vai tuvāko ceturkšņu IKP prognozes. Tas viss ir noderīgi, bet šajā rakstā vēlos pievērst uzmanību līdz šim mazāk apspriestam un izmantotam datu griezumam, kas ļauj ieskatīties apstrādes rūpniecības šķērsgriezumā, turklāt salīdzināt tās darbību ar attiecīgajām Eiropas valstu nozarēm, kas nav mazsvarīgi. To ļauj izdarīt CSP apkopotie, un Eurostat publicētie [1] uzņēmējdarbības rādītāji rūpniecībā jeb angliski Eurostat datubāzēs – Structural business statistics (turpmāk tekstā – SBS).

SBS dati, to priekšrocības un trūkumi

Parasti rakstos neaizraujos ar datu īpašību aprakstīšanu, tomēr šajā gadījumā ir svarīgi saprast, ko šie dati atspoguļo, tādēļ, pirms ķerties pie analītiskās daļas, neliels ievads par SBS datu būtību.

Liela SBS datu priekšrocība ir tāda, ka tie ļauj ielūkoties apstrādes rūpniecības nozarē gandrīz mikrodatu līmenī. Proti, informācija par apstrādes rūpniecības nozari ir pieejama četrzīmju līmenī, kas nozīmē 230 apakšnozaru izvērsumu tikai apstrādes rūpniecības nozarē vien. Kopumā SBS datus var iedalīt trīs nosacītos blokos:

• Uzņēmējdarbības demogrāfijas rādītāji, kas apraksta uzņēmumu skaita dinamiku apakšnozarēs;
• Ar izlaidi (output) saistītie rādītāji, kas apraksta apgrozījuma un pievienotās vērtības dinamiku;
• Ar ievadi (input) saistītie rādītāji, kas apraksta resursu izlietojumu, kas "patērēti" saražojot produktu vai sniedzot pakalpojumu (nodarbinātība, iepirkto izejvielu daudzums, kapitāla investīcijas utt.).

SBS datu apsekojuma mērķa populācija ir visi ekonomiski aktīvie uzņēmumi, kuriem nodarbināto skaits, gada apgrozījums vai bilances kopsumma pārsniedz noteikto robežlielumu. Savukārt paši robežlielumi ir definēti kā:

• Nodarbināto skaita robežlielums ir vienāds ar 50;
• Gada apgrozījuma un bilances kopsummas robežlielums ir definēts atkarībā no uzņēmuma ekonomiskā darbības veida un pārskata gada;
• Pārējos uzņēmumus, kuri pēc noteiktajiem rādītājiem nepārsniedz nevienu robežlielumu, apseko izlases veidā. Turklāt jāņem vērā, ka ir iekļauti arī dati par ekonomiski aktīvām pašnodarbinātām personām.

Tāpat pie priekšrocībām jāmin plaša rādītāju pieejamība (pievienotā vērtība, bruto ienesa (peļņa), personāla izmaksas, enerģētikas izmaksas, investīcijas dalījumā pa veidiem u.c.), kas nav pieejama tik detalizētā griezumā nacionālo kontu statistikā. Vēl viens ieguvums – dati salīdzināmi ar citām ES valstīm, tādējādi paplašinot datu analīzes horizontus līdz starptautiskam līmenim. Ņemot vērā datu "dziļumu" (četru zīmju līmenis + daudz dažādu ekonomisko rādītāju) un reizē arī plašumu (ES dalībvalstis), analīzes iespējas ir gandrīz neizsmeļamas.

Lielākais datu trūkums ir tas, ka konfidencialitātes nosacījumu dēļ četrzīmju līmenī netiek publicēti dati par visiem apsekojuma uzņēmumiem atsevišķās apakšnozarēs, kur darbojas Latvijas lielie apstrādes rūpniecības uzņēmumi. No faktisko datu apskates var visai viegli redzēt, ka publicētajos datos četrzīmju līmenī iztrūkst tādu Latvijas apstrādes rūpniecības milžu kā "Liepājas metalurgs", "Olainfarm", "Grindeks", "Rīgas kuģubūvētava", "Valmieras stikla šķiedra" u.c. lielo uzņēmumu. Tāpat datiem ir visai liels novēlojums – patlaban pieejami 2012. gada dati, bet 2013. gada dati būs pieejami vien 2015. gada vidū. Augstas detalizācijas pakāpes dati pieejami vien kopš 2008. gada (galvenie rādītāji gan pieejami no 2005. gada), kas nozīmē, ka ir tikai pieci novērojumi, kas acīmredzot pagaidām ir pārāk maz nopietnai laika rindu ekonometriskai analīzei (ja nu vienīgi derīgi paneļa regresiju veikšanai).

Kā redzams, priekšrocību ir daudz, bet ir arī savi trūkumi (kas gan attiecas vienīgi uz četrzīmju līmeni). Kāds varētu būt šo datu lietojums?

1. Hipotēžu izvirzīšanai un sākotnēju sakarību pārbaudei. Mikrodatu gadījumā bieži pat viena nopietna datu simulācija un hipotēzes pārbaude var aizņemt daudz datorstundu. SBS datu gadījumā kādu izvirzītu hipotēzi var pārbaudīt salīdzinoši ātri, jo dati pieejami jau strukturēti Eurostat datubāzēs. Tālāk nepieciešamības gadījumā šo hipotēzi var pārbaudīt jau, izmantojot mikrodatus;
2. Dati ir salīdzināmi ar citām ES valstīm. Mikrodatu gadījumā citu valstu datu iegūšana ir visai apgrūtinoša.

Pievienotā vērtība apstrādes rūpniecībā

Pateicoties SBS datiem, var paraudzīties uz to, kurās apstrādes rūpniecības nozarēs Latvijā ir augstākā pievienotās vērtības attiecība pret apgrozījumu. Rezultāti nav īpaši pārsteidzoši – nozares ar augstu pievienoto vērtību ir elektrisko iekārtu  (C27), cita veida ražošana (C32), datoru, elektronisko un optisko iekārtu  (C27), mehānismu  (C28) un citu transportlīdzekļu ražošana (C30). Man personīgi neliels pārsteigums ir, ka apģērbu ražošana (C14) atrodas starp nozarēm ar augstu pievienotās vērtības īpatsvaru (tālāk rakstā 5. attēlā ir pieejams arī pievienotās vērtības smalkāks sadalījums, kas liecina par ļoti augstu darbaspēka izmaksu īpatsvaru nozarē). Savukārt spektra otrā galā – dzērienu (C11), pārtikas (C10), gumijas un plastmasas izstrādājumu (C22), metālu  (C24) un būvmateriālu ražošana (C23), kā arī apstrādes rūpniecības lielākā nozare – kokrūpniecība (C16).

3. attēls. Apstrādes rūpniecības apakšnozaru pievienotā vērtība attiecināta pret apgrozījumu, 2012. gads, %

Datu avots: Eurostat

Tāpat interesanti paraudzīties, kur Latvija pēc šī rādītāja atrodas uz ES valstu fona. Latvija atrodas virs vidējā ES rādītāja, vienā grupā ar Igauniju, Itāliju, Vāciju un Zviedriju. Absolūtā līdere šajā jomā ir Īrija, Dānija un Lielbritānija, bet otrā galā ir Luksemburga, Slovākija un Lietuva. Kas no tā izriet? Tas, ka Latvijas apstrādes rūpniecība starppatēriņam vidēji spēj pievienot vairāk (relatīvā izteiksmē) pievienotās vērtības nekā daudzas citas ES valstis. Tas savukārt nozīmē, ka ir vairāk ko sadalīt starp ekonomikas dalībniekiem – uzņēmējiem (uzņēmumu peļņa), mājsaimniecībām (atalgojums) un valsti (nodokļi). Kādēļ tas notiek? Kas tad ir pievienotā vērtība vienkāršotā izpratnē? Tā ir tā vērtība, ko uzņēmējs spēj pievienot starppatēriņam (piemēram, izejvielām). Pievienotā vērtība ir darbs (piemēram, kokapstrādē no koka bluķa tiek pagatavots produkts) un tas ir uzcenojums, ko uzņēmējs vēlas gūt, lai finansētu uzņēmuma turpmāko darbību un, protams, apmierinātu savu vēlmi pēc peļņas. Zem uzcenojuma, protams, "slēpjas" arī zināšanu un tehnoloģiju faktors. Ja uzņēmēja rīcībā ir kāda tehnoloģija vai prasmes, kas nav tā konkurentiem, tad uzņēmējs spēj piedāvāt gala produktu par augstāku cenu, t.i. ar augstāku pievienoto vērtību. Tādēļ nav brīnums, ka Latvijas gadījumā augstākā pievienotā vērtība ir nozarēs, kur liela nozīme ir zināšanām, patentiem, izgudrojumiem, izdevumiem pētniecībai un attīstībai. Tātad savā ziņā rādītājs norāda uz nozares ražotā produkta konkurētspējas līmeni. No šī viedokļa raugoties, varam priecāties, jo Latvijas apstrādes rūpniecība salīdzinājumā ar citām ES valstīm pagaidām spēj pievienot relatīvi daudz pievienotās vērtības.  Tāpat augstāku pievienotās vērtības īpatsvaru Latvijas apstrādes rūpniecībā skaidro arī zemāka iesaiste globālās vērtību ķēdēs (global value chain) – proti, lielāka daļa produkcijas tiek ražota tepat uz vietas, mazāk ir tādu gadījumu, kad tiek izpildīta tikai neliela daļa no lielās ķēdes daudzajiem darbiem.

Enerģijas komponente rūpniecības uzņēmumu darbībā

Jau ilgstoši viens no mani personīgi visvairāk interesējošajiem jautājumiem ir bijis – cik ļoti lielas problēmas Latvijas rūpniekiem rada relatīvi augstās enerģijas cenas Latvijā. Pēdējo gadu laikā, saasinoties diskusijām par Latvijas enerģētikas nozares nākotnes perspektīvām un izvēlēm, kā turpmāk dzīvot, uzņēmēji arvien skaļāk ziņo par to, ka enerģētikas izdevumi Latvijā nostāda rūpniekus nelabvēlīgā pozīcijā ne tikai pret trešajām valstīm, bet arī pret ārējās tirdzniecības partnervalstīm tepat – ES. Energointensīvo uzņēmumu vadība norāda, ka esošie enerģijas tarifi (īpaši elektrības), mazina to konkurētspēju. Tāpat esošie tarifi neveicina jaunas energointensīvas rūpniecības rašanos Latvijā. Tomēr enerģētika ir sarežģīta joma, tādēļ tieši  salīdzinājumi neko nedod – vienkāršota tarifu salīdzināšana parasti neņem vērā dažādus atbalsta mehānismus, kas daudzās valstīs ir pieejami. Tādēļ SBS sniedz visai interesantu ieskatu šajā jomā. SBS datos ir pozīcija, kas apraksta enerģētisko produktu iegādi – tātad enerģētikas izdevumus naudas izteiksmē. Tas ļauj saprast, kuras Latvijas apstrādes rūpniecības nozares ir energointensīvas, kā arī to, kur Latvijas apstrādes rūpniecība no energointensitātes viedokļa atrodas uz ES kartes. Latvijas griezumā energointensīvākās nozares ir cita veida ražošana (C32), kokrūpniecība (C16), ķīmiskā rūpniecība (C20) un būvmateriālu ražošana (C23). Ņemot vērā, ka apsekojumā nav iekļauts "Liepājas metalurgs", visticamāk šim sarakstam pievienotos arī metālu ražošana (C24). Tikmēr maza energointensitāte ir datoru, elektronisko un optisko iekārtu (C26), kā arī mehānismu ražošanā (C28).

4. attēls. Enerģijas izdevumi attiecībā pret apgrozījumu, %, 2012. gads

Datu avots: Eurostat

4. attēlā esmu attiecinājis enerģētisko produktu iegādes vērtību pret apgrozījumu ES valstu vidū. Tādējādi šis rādītājs norāda uz to, cik energoizmaksu intensīva ir konkrētās valsts apstrādes rūpniecības nozare. Kā redzams, Latvijā šis rādītājs ir augstākais, kas arī apliecina daudzu rūpnieku minētās bažas par to, ka enerģētika rada arvien lielāku spiedienu uz apstrādes rūpniecības konkurētspēju. Vērtējot šos datus, jāņem vērā tā saucamie kompozīcijas efekti, proti, Latvijas apstrādes rūpniecībā ir lielāks energointensīvu  apakšnozaru īpatsvars. Tas nozīmē, ka no šī attēla nevaram gluži spriest par enerģijas izmantošanas efektivitāti. Ja pēc kādiem pieņemtiem pieņēmumiem normalizētu valstu apstrādes rūpniecības struktūras (visām valstīm piešķirtu vienādus apakšnozaru svarus), tad visticamāk Latvijas apstrādes rūpniecības nozare nebūtu pašā augšgalā. Ja raugās uz enerģētikas tarifiem (elektroenerģiju, dabasgāzi), tad Latvija nebūt nav no tām valstīm, kur tarifi lielajiem rūpnieciskajiem patērētajiem būtu visaugstākie. Elektroenerģijas cena lielajiem patērētājiem pēc Eurostat datiem Latvijā bija 8. augstākā ES vidū (starp 26 valstīm, 2013. gada 2. pusgadā, iekļaujot sadales un pārvades tarifu un nodokļus), bet dabasgāzes – 9. zemākā (21 valstu vidū, patēriņa grupā no 1 līdz 4 GJ, 2014. gada 1. pusgadā, iekļaujot nodokļus). Tas, ka Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumi ir tik ļoti atkarīgi no enerģētikas izdevumiem, bet energonesēju tarifi nav augstākie, liecina par diviem apstākļiem:

• Latvijas apstrādes rūpniecības struktūra ir tāda, kurā dominē energointensīvas apstrādes rūpniecības apakšnozares. Salīdzinājumā pret ES vidējo struktūru Latvijas apstrādes rūpniecībā ir liels kokapstrādes, metālapstrādes un būvmateriālu ražošanas īpatsvars – visas šīs nozares uzskatāmas par energointensīvām. Tas arī daļēji rada efektu, ka Latvijas apstrādes rūpniecība ir tik ļoti atkarīga no enerģijas izdevumiem. Turklāt jāņem vēra, ka SBS datos nav iekļauta virkne Latvijas uzņēmumu, kas ir būtiski atkarīgi no enerģijas izdevumiem. Visticamāk realitātē maksa par enerģiju veido vēl lielāku daļu no Latvijas rūpnieku izdevumiem.
• Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumi joprojām ir ārkārtīgi neefektīvi no eneregoefektivitātes viedokļa. Diemžēl nav veidu, kā īsti salīdzināt energoefektivitāti rūpniecībā pa valstīm, bet aptaujātie enerģētikas eksperti gandrīz vienbalsīgi atzīst – Latvijas rūpniecības sektorā darba lauks ir ļoti plašs. Diemžēl nav veikts pat pirmais solis – līdz šim nav bijusi visaptveroša lielāko Latvijas rūpniecības uzņēmumu energoaudita programma, kas ļautu saprast cik "lielā kalnā jākāpj". Līdz šim vien daži uzņēmumi ir veikuši nopietnus energoauditus un praksē novērsuši  konstatētos trūkumus.  

Kas izriet no tā, ka Latvijas apstrādes rūpniecība ir tik energointensīva? Tas, ka ekonomiskās politikas veidotājiem steidzami ir jāpievēršas enerģētikas jautājumu risināšanai apstrādes rūpniecības nozarē. Protams, enerģētikas politikas prioritāte ir nodrošināt uzticamu un konkurētspējīgu (cenas ziņā) enerģiju – šobrīd tiek strādāts pie virknes projektu, kas jau tuvākajā laikā palielinās Latvijas un Baltijas valstu energoapgādes drošību, veicinātu diversifikāciju un radītu, iespējams, arī pievilcīgākus tarifus. Tomēr līdz tam laikam ir jādomā arī par energointensīvās apstrādes rūpniecības atbalstīšanu. Šobrīd Ekonomikas ministrija ir pievērsusies obligātās iepirkuma komponentes (OIK) jautājuma sakārtošanai, proti, tiek vētīti principi, pēc kādiem varētu tikt piešķirta maksājumu atlaide energointensīviem uzņēmumiem. Tiesa, pagaidām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Kā tiks definēts energointensīvs uzņēmums? Ja kritērijs tiks definēts, kā "cik procentus enerģijas izdevumi veido kopējā izdevumu struktūrā", tad nešaubos, ka daudzi uzņēmumi ātri vien savus ražošanas cehus nodalīs atsevišķos SIA, tādējādi iegūstot energointensīva uzņēmuma statusu. Tāpat ir jautājums par to, no kādiem līdzekļiem tiks segtas šīs atlaides – vai tas nozīmēs pārējo industriālo uzņēmumu lielāku slogu, mājsaimniecību tarifa pieaugumu vai vienkārši "Latvenergo" peļņas mazinājumu? Tāpat atklāts paliek jautājums vai Eiropas Komisija (EK) atbalstīs šādu selektīva atbalsta sniegšanu uzņēmumiem – iepriekš EK uz šādiem instrumentiem ir raudzījušies visai skrupulozi (un ilgi). Tas savukārt nozīmē, ka šo shēmu tik ātri ieviest nevarēs.

Darbaspēka izmaksas un nozaru uzņēmumu peļņa

Interesants datu griezums, ko sniedz SBS dati, ir iespēja paskatīties uz apstrādes rūpniecības apakšnozaru pievienoto vērtību nedaudz smalkākā dalījumā, nekā ierasts. Proti, pievienoto vērtību ir iespējams izteikt kā darbinieku darba samaksas fonda un uzņēmumu bruto ienesas (jeb peļņas) summu. Tātad var paskatīties, cik lielu daļu no pievienotās vērtības, uzņēmums ir atstājis sev, cik lielu izmaksājis darbiniekiem. 5. attēlā redzams, ka sadalījums ir aptuveni vienāds – pusi no pievienotās vērtības gūst darbinieki, pusi – uzņēmums. Tomēr situācija mēdz nozīmīgi atšķirties pa apakšnozarēm. Piemēram, ir labi redzams, tas, ko min apģērbu ražošanas (C14) uzņēmumi un Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācija – uzņēmēji nav spējīgi palielināt atalgojumu, jo uzņēmumu bruto ienesa ir ļoti zema, un faktiski pie esošiem uzņēmumu produktivitātes rādītājiem tālāka attīstība ir ierobežota. To apliecina arī pēdējā laika dati – apģērbu ražošanas izlaide pēdējos gados ir ar stabilu lejupejošu tendenci.

5. attēls. Latvijas apstrādes rūpniecības apakšnozaru bruto ienesas un personāla izmaksu attiecība, 2012. gads, %

Datu avots: Eurostat

Tikmēr kokrūpniecībā (C16), metālu ražošanā (C24) un iekārtu un ierīču remontā un uzstādīšanā (C33) bruto ienesa būtiski pārsniedz personāla izmaksas, kas nozīmē, ka lielākā daļa no pievienotās vērtības paliek uzņēmuma rīcībā, kas nozīmē, ka minētās nozares ir vairāk kapitālintensīvas, nekā darbaspēka intensīvas. Te gan uzreiz jāmin – pievienotā vērtība ne vienmēr atbildīs naudas plūsmai, t.i. nevar pilnīgi droši apgalvot, ka apakšnozare, kurai ir augsts bruto ienesas īpatsvars, apbižo darbiniekus, jo no bruto ienesas daļas ir jāmaksā nodokļi un jāfinansē jauni investīciju projekti.

6. attēls. Apstrādes rūpniecības bruto ienesas un personāla izmaksu attiecība ES dalībvalstīs, 2012. gads, %

Datu avots: Eurostat

Vēl interesantāk ir paraudzīties uz šiem pašiem datiem ES valstu griezumā. Saranžējot valstis pēc personāla izmaksu īpatsvara pievienotajā vērtībā, redzam to, ko aptuveni nojaušam arī bez datu vērtēšanas. Latvija atrodas to valstu galā, kur bruto ienesa veido salīdzinoši lielu daļu no pievienotās vērtības. Otrajā galā, kā jau varēja gaidīt, ir valstis, ar ļoti spēcīgām arodbiedrībām – Francija, Somija, Vācija un Zviedrija. Kāpēc šis attēls ir svarīgs? Jo tas savā ziņā parāda attiecīgo valstu apstrādes rūpniecības produkcijas cenu konkurētspējas potenciālu, par kuru runāju savā rakstā par vidēju ienākumu slazdu un Latvijas iespējām no tā izvairīties. Proti, to valstu apstrādes rūpniecības uzņēmumiem, kuru bruto ienesas īpatsvars vēl ir augsts, visticamāk vēl ir iespējas paaugstināt savu darbinieku atalgojumu uz iekšēju resursu pamata, t.i. nepalielinot ražotās produkcijas pašizmaksu, bet gan uzņēmējam atsakoties no savas daļas pievienotajā vērtībā (peļņā). Savukārt to valstu uzņēmumiem, kuru bruto ienesu īpatsvars ir zems, nekas cits neatliek kā atalgojuma pieaugumu finansēt no ražotās produkcijas cenas pieauguma. Tas, protams, atstāj negatīvu ietekmi uz to cenu konkurētspēju.

Produktivitāte

Šobrīd, kad pakāpeniski sarūk Latvijas tautsaimniecības izaugsmes tempi un apstrādes rūpniecība uzrāda vājus rezultātus, analītiķu prāti arvien vairāk pievēršas jautājumam, kas saistīti ar produktivitāti un to noteicošajiem faktoriem (gan darbaspēka, gan kopējo faktoru produktivitāti). Apstākļos, kad tautsaimniecības investīciju aktivitāte ir zema, kā arī nelabvēlīga demogrāfiskā situācija vairs neveicina tautsaimniecības izaugsmi, noturīgs produktivitātes pieaugums gūst arvien lielāku nozīmi tautsaimniecības izaugsmē. Produktivitātei ir izšķiroša nozīme apstrādes rūpniecībā – gan raugoties no mikroekonomiskās puses (produktivitāte ir viens no galvenajiem faktoriem, kas noteiks pelnītspēju), gan makroekonomiskā viedokļa (produktivitāte noteiks tautsaimniecības izaugsmi). Tieši tas, vai Latvijas apstrādes rūpniecība spēs nodrošināt turpmāku produktivitātes kāpumu, noteiks, vai Latvijas tautsaimniecība spēs izvairīties no iekļūšanas tā saucamajā vidēju ienākumu slazdā (par šo fenomenu nesen rakstīju savā iepriekšminētajā rakstā). Šajā kontekstā – viens no galvenajiem jautājumiem ir, vai darba samaksas diferenciāļi (starpības) ar ES valstīm (konverģences mērķi) vēl nodrošina Latvijai konverģences iespējas. Vienkāršoti runājot – vai Latvijas darbaspēka zemā cena joprojām ir pietiekami zema (ņemot vērā arī produktivitāti), lai Latvijā ražotā produkcija būtu konkurētspējīga no cenas viedokļa?

Viens no SBS datu izmantošanas mērķiem ir iespēja paraudzīties uz dažādiem produktivitātes rādītājiem apakšnozaru/valstu griezumā. 7. attēlā redzama Latvijas apstrādes rūpniecības pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto pa apakšnozarēm, kas ir populārākais veids, kā raudzīties uz produktivitāti. Augstajā galā bez pārsteigumiem – datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošana (C26), nemetālisko minerālu (C23), metālu ražošana (gan neņemot vērā "Liepājas metalurgu", automobiļu, piekabju un pusbpiekabju ražošana (C29). Zemajā galā, ja neņem vērā koksa un naftas produktu ražošanu, kur ļoti zemi izlaides apjomi, ir viss vieglās rūpniecības klāsts – tekstilizstrādājumu (C13), apģērbu (C14) un ādas izstrādājumu ražošana (C15), kā arī pārtikas rūpniecība (C10) un mēbeļu ražošana (C31).

7. attēls. Pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto (pilna laika ekvivalents), tūkst. eiro, 2012. gads

Datu avots: Eurostat

Kopumā iegūtais rezultāts atspoguļo vispārējo uzskatu – vieglā  un pārtikas rūpniecība ir nozares ar zemu pievienoto vērtību uz vienu darbinieku, bet dažādu transportlīdzekļu, mehānismu un elektrisko/elektronisko iekārtu ražošana – augstu pievienoto vērtību. Tomēr jāatceras, ka šajā gadījumā pievienotā vērtība izteikta uz vienu darbinieku, kas nozīmē, ka īsti netiek ņemta vērā pārējo ražošanas faktoru efektivitāte. Piemēram, nedaudz pārsteidz kokrūpniecības (C16) augstā pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto. Šī nozare diezgan bieži dažādos starptautiskos salīdzinājumos tiek minēta kā mazproduktīva. Latvijas gadījumā gan nozare ir produktīvāka par apstrādes rūpniecību kopumā. Tas visticamāk skaidrojams ar salīdzinoši augsto mehanizācijas līmeni nozarē. Proti, pēckrīzes gados nozarē ir veikts liels apjoms investīciju tieši iekārtu modernizācijā un tehnoloģisko procesu automatizācijā.

Interesanti būtu paraudzīties uz produktivitātes rādītājiem starp valstīm, tomēr tā kā SBS dati ir pieejami vien nominālā izteiksmē, tad šāds salīdzinājums neko nedotu. Pievienotās vērtības izteikšana uz vienu nodarbināto vai vienu darba stundu vien parādītu būtiski atšķirīgos cenu līmeņus starp dalībvalstīm, kā rezultātā nevarētu veikt jēdzīgu salīdzinājumu. Tāpēc, lai vismaz daļēji likvidētu cenu efektu, veicu pievienotās vērtības korekciju ar attiecīgās valsts pirktspējas paritātes koeficientu, kas, lai arī nav pilnīgi precīza pieeja (pirktspējas paritātes koeficients ir par tautsaimniecību kopumā nevis attiecīgo nozari), tomēr ļauj salīdzināt dažādu valstu apstrādes rūpniecības produktivitātes līmeņus savā starpā. Iegūtā bilde nepārsteidz, augstajā galā – Īrija, Beļģija, Nīderlande, Dānija, Austrija, Zviedrija utt. Tikmēr starp valstīm ar zemāku produktivitāti galvenokārt "jaunās" ES dalībvalstis, t.sk. Latvija. Interesanti, ka zemajā galā arī Portugāle un Grieķija – divas valstis, kuras ir saskārušās ar būtiskām problēmām eiro zonas parādu krīzes ietvaros.

8. attēls. Produktivitātes līmenis uz vienu nodarbināto (pilna laika ekvivalents, koriģēts ar pirktspējas paritāti), IKP koriģēts ar pirktspējas paritāti, 2012. gads

Datu avots: Eurostat

Kā redzams no 8. attēla, sakarība starp apstrādes rūpniecības nozares produktivitāti un tautsaimniecības IKP rādītāju ir būtiski stiprāka nekā 2. attēlā apskatītā. Tātad, nosakot ekonomiskās politikas mērķi, ir jārunā nevis par apstrādes rūpniecības īpatsvaru kopējā pievienotajā vērtībā, bet gan par produktivitātes pieauguma mērķiem. No attēla izriet, ka Latvijas apstrādes rūpniecības produktivitāte ir aptuveni divas reizes zemāka par Somijas līmeni un gandrīz trīs reizes zemāks par ES valstu līderiem. No vienas puses tā ir ārkārtīgi slikta ziņa, tas nozīmē, ka virkne produktivitāti noteicošo faktoru Latvijā joprojām ir ļoti zemā līmenī. No otras puses, tas liecina par potenciālu un telpu turpmākam konverģences procesam. Manuprāt, tieši produktivitātes pieaugumam jābūt galvenajai prioritātei ekonomiskās politikas vadītāju redzējumā. Kas tad būtu jādara produktivitātes kāpināšanai un kas vispār nosaka produktivitātes izaugsmi? Darbaspēka produktivitātes noteicošos faktorus var nosacīti iedalīt četrās nosacītās grupās:

• Kapitāla faktors t.i., cik daudz uz vienu darbinieku ir pieejams kapitāls jeb cik uz vienu darbinieku ir pieejami papildlīdzekļi, kas padara darbu vienkāršāku, ātrāku, produktīvāku. Tas var būt gan iekārtu daudzums un kvalitāte, kas mehanizē darbu, gan arī dažādi citi ražošanas faktori – ražošanas telpas, transports utt. Latvijas gadījumā pēdējos gados daudz tiek runāts par vājo kreditēšanu un investīciju dinamiku. Tomēr tieši apstrādes rūpniecības nozarē investīciju dinamika nav nemaz tik slikta. To pēc Eurostat datiem (par 2012. gadu) apliecina arī tāds rādītājs, kā investīciju apjoms apstrādes rūpniecībā izteikts pret pievienoto vērtību. Latvijā tas ir viens no augstākajiem ES, tāpat kā Rumānijā, Bulgārijā, Igaunijā, Čehijā, Horvātijā un Slovākijā. Attiecīgi "konverģences grupas" valstīm. Protams, vislabāk būtu paraudzīties uz uzkrāto kapitāla apjomu apstrādes rūpniecības nozarē, bet diemžēl tādi dati, kas būtu lietojami starpvalstu salīdzinājumos, nav pieejami. Visticamāk, ka šāda veida dati norādītu, ka uzkrātā kapitāla apjoms Latvijas apstrādes rūpniecības nozarē salīdzinājumā ar citām ES valstīm ir zems, kas ir viens no faktoriem, kas nosaka salīdzinoši zemo darbaspēka produktivitāti. Tātad, ir nepieciešama ilgtermiņa ekonomiskā politika (jo uzkrātā kapitālā apjoma palielināšana nav vienas dienas jautājums), kas paredzētu investīciju aktivitātes noturēšanu/veicināšanu apstrādes rūpniecībā. Latvijā ir virkne instrumentu, kas jau šobrīd darbojas (ES fondi, dažādi UIN atvieglojumi utt.), tomēr nepamet sajūta, ka līdzšinējā instrumentu efektivitāte un mērķējums (targeting) nav īsti pareizs.
• Ar darbaspēku saistītie faktori. Faktori, kas ietekmē "darbaspēka kvalitāti" – darbaspēka izglītība, spējas, prasmes, zināšanas un noteikti arī veselība. Publiskajā vidē daudz tiek minēta nepieciešamība pēc reformām izglītības un veselības jomā. Tieši šo divu sektoru kvalitāte galvenokārt nosaka arī tā saucamā cilvēkkapitāla kvalitāti, kas savukārt veicina produktivitāti. Nav noslēpums, ka veselības un izglītības (īpaši augstākā un profesionālā) sektoros Latvijā joprojām ir virkne problēmu. Dažādus tautsaimniecības faktorus labi apraksta globālais konkurētspējas indekss un tā apakšrādītāji (9. attēls). Latvijai ir otrais sliktākais veselības situācijas apakšrādītājs starp visām ES dalībvalstīm, pārspējot vien Rumāniju. Protams, visiem rādītājiem ir savas metodoloģiskās īpatnības un nianses, tomēr nedomāju, ka kāds nopietni gribēs  apgalvot, ka Latvijas veselības sistēmā viss ir kārtībā. Arī augstākās izglītības un apmācības rādītāji būtiski atpaliek no ES-15 vidējā līmeņa.
• Ražošanas procesa efektivitāti noteicošie faktori. Darba organizācija uzņēmumā, procesu optimizācija, tehnoloģiju, zināšanu un prasmju savienošanas spēja. Ražošanas procesa efektivitāte ir pats plašākais un grūtāk definējamais faktors. Tas sevī ietver konkrētā uzņēmuma/nozares ražotās produkcijas tirgus lielumu, inovāciju līmeni, tehnoloģisko procesu un jaunāko iekārtu pieejamību, kā arī uzņēmējdarbības spējas un procesu vadīšanu. Ja vērtē no globālās konkurētspējas indeksa viedokļa, tad tieši šajos rādītājos Latvijas tautsaimniecība visvairāk atpaliek no etalona grupas – ES-15 valstīm. Tirgus lielums Latvijā ir tāds, kāds ir. Pakāpeniska arvien dziļāka Latvijas tautsaimniecības integrācija Eiropas ekonomikā un globālajās piegāžu ķēdēs gan pamazām paplašina iespēju horizontus Latvijas rūpniekiem. Situācija ar inovācijām gan ir maigi izsakoties vāja, par ko lieliskā rakstā stāstīja mana kolēģe Agnese Rutkovska.

Institucionālie faktori. Nodokļu likumdošana, tiesiskā bāze, publiskā fiziskā infrastruktūra utt. Arī institucionālo faktoru un publiskās infrastruktūras novērtējums globālās konkurētspējas indeksa gadījumā būtiski atpaliek no ES-15 vidējiem rādītājiem. Tas sevī iekļauj ļoti plašu lauku – publisko infrastruktūru (galvenokārt transportu – ceļus, dzelzceļus, lidojumu savienojumus, enerģētiku un sakarus) tieslietas (sevišķi īpašuma tiesības), ierēdniecības darba efektivitāti, ekonomiskās politikas caurspīdīgumu un paredzamību, biznesa ētiku u.tml.

9. attēls. Globālā konkurētspējas indeksa 12 apakšindeksu novērtējums Latvijā un ES-15 valstu grupā

Datu avots: World Economic Forum

Kas būtu darāms tālāk?

Kas būtu jādara turpmāk, lai Latvijas apstrādes rūpniecība nākotnē būtu Latvijas tautsaimniecības dzinējspēks?

• Jāatgriežas pie industriālās politikas īstenošanas. Pirms dažiem gadiem ekonomiskās politikas veidotāji aktīvi strādāja pie industriālās politikas izstrādes un īstenošanas, diemžēl šobrīd ir sajūta, ka šīs aktivitātes noplok. Skaidrs, ka šobrīd, 2015. gadā, ir virkne aktualitāšu, kas prasa milzu resursus – izglītība, veselība un aizsardzība. Bet pamest novārtā rūpniecības attīstību ir nākotnes potenciāla mazināšana. Tāpat pareizi jādefinē mērķis, tam jābūt nevis kādam noteiktam izlaides vai pievienotās vērtības līmenim vai īpatsvaram, bet gan noteiktam produktivitātes līmenim – teiksim 50% no ES vidējā. Tieši produktivitātes izaugsme nosaka  nozares un arī kopējās tautsaimniecības izaugsmi.
• Ekonomiskās politikas veidotāju darbs pēdējos gados ir bijis vērsts galvenokārt finansējuma pieejamības palielināšanai. Neapšaubāmi, finansējuma pieejamība ir viens no nozares attīstības stūrakmeņiem, kam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tomēr finanšu līdzekļu pieejamība tiešā veidā neuzlabo galvenos nozares veiksmes faktorus – produktivitāti un konkurētspēju. Pirmais solis ir izprast, kas nosaka produktivitātes pieaugumu un Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumu konkurētspēju (arī Latvijas Banka veic pētījumus par šo tematu un veltījusi tam gan vairākas publikācijas, gan organizējusi "Ekspertu sarunas"). Otrais solis ir saprast, ko valsts var darīt, lai palielinātu rūpnieku produktivitātes līmeņus. Protams, lielākais darbs jādara pašiem rūpniekiem, bet valsts, izmantojot "burkānus vai rīkstes", var pasteidzināt šo procesu.
  • Nodokļa likmes samazināšana vai pakāpeniska atcelšana reinvestētajai peļņai. Par šo instrumentu runāts jau tiek vairāk par desmitgadi. Neviens nopietni neapšauba, ka šī principa ieviešana atstātu pozitīvu ietekmi uz rūpniecību (un arī citām nozarēm), bet lielais klupšanas akmens vienmēr ir bijis šāda pasākuma fiskālā ietekme. Proti, UIN veido, lai arī salīdzinoši nelielu, bet tomēr nozīmīgu daļu valsts budžetā. Attiecīgi reinvestētās peļņas nodokļa mazināšanai vismaz īstermiņā būtu negatīvs fiskāls efekts, kuram pretī būtu jāliek kompensējoši mehānismi, t.i., šāda instrumenta ieviešanai vajadzētu būt fiskāli neitrālai.
  • Jebkurā modernā teorētiskajā literatūrā par industriālo politiku būs minēta pašvaldību iesaiste. Šobrīd pašvaldība tiešā veidā nav liels guvējs no uzņēmējdarbības attīstības savā teritorijā – tiek gūta vienīgi daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem (turklāt vienīgi tad, ja tie tur deklarējušies). Manuprāt, ekonomiskās politikas veidotājiem ir jādomā, kā stimulēt pašvaldības konkurēt savā starpā par uzņēmējiem/rūpniekiem. To varētu panākt, ja vismaz daļa no uzņēmumu ienākuma nodokļa nonāktu pašvaldības budžetā. Tā būtu papildu motivācija pašvaldībām piedomāt pie savas infrastruktūras un piedāvājuma rūpniekiem. Iespējams, tas iekustinātu arī industriālo parku izveidi pašvaldībās – šajā jomā joprojām būtiski iepaliekam no citām ES valstīm. Šāds risinājums noteikti būtu skatāms arī reģionālās politikas kontekstā.
  • Ir jārisina briestošās nodarbinātības problēmas nozarē. Vairākas apstrādes rūpniecības apakšnozarēs rūpnieki saskaras ar darbinieku trūkumu. Kā divi galvenie iemesli tiek minēti pat ne dažādie pieprasītie un piedāvātie algu līmeņi, bet gan zināšanu un prasmju neatbilstība vajadzībām, kā arī zemā darbaspēka mobilitāte, t.i. darbinieks ir atrodams, bet trīs pagastus tālāk. Turklāt jāsaprot, ka pat, ja esošie uzņēmumi pagaidām neziņo par darbaspēka problēmām, tad ir virkne ārvalstu uzņēmumu, kuri Latvijas vietā jau ir izvēlējušies Bulgāriju, Rumāniju vai Poliju, jo šeit nav spējuši nokomplektēt štata vietas. Kā galveno veicamo uzdevumu es redzu profesionālās izglītības prestiža celšanu, kā arī prakses vietu nodrošināšanu uzņēmumos. Jābūt valsts programmām, kas atvieglo jauniešu, pēdējo klašu/kursu skolēnu/studentu nokļūšanu uzņēmumos praktiskās pieredzes gūšanai.
  • Tomēr, pat ja tiks sakārtoti iekšējie darbaspēka mobilitātes un zināšanu prasmju jautājumi, nopietns nozares izlaides apjomu lēciens bez kardināliem risinājumiem tāpat nebūs iespējams. Demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda ir, un nav iemesla domāt, ka tuvākajā laikā būs kādi uzlabojumi. Līdz ar to kādā brīdī ļoti aktuāls kļūs jautājums par imigrācijas politikas mīkstināšanu darbiniekiem no trešajām valstīm. Imigrācijas politika ir jutīgs temats, un šajā gadījumā ir virkne jautājumu, par kuriem būtu jādomā laicīgi un vēlams bez liekām emocijām.  
  • Vēl viena Latvijas apstrādes rūpniecības potenciāla rezerve slēpjas enerģētikā. Turklāt jāstrādā būtu vismaz trijos virzienos.
    • Infrastruktūras optimizācija. Latvijā ir ne tikai liela iedzīvotāju dekoncentrācija, bet tas pats attiecas arī uz rūpniecības uzņēmumiem. Ārpus galvaspilsētas tie mēdz atrasties tālu viens no otra. No enerģētikas viedokļa tas rada papildu problēmas. Katram uzņēmuma jāierīko savs pieslēgums, kas arī turpmāk jāapkalpo. Tas palielina sadales tarifus, kas nelabvēlīgi ietekmē šos pašus rūpniecības uzņēmumus. Tādēļ vēl jo vairāk pašvaldībām ir jādomā par speciālu industriālo teritoriju izveidi ar iepriekš sagatavotiem energopieslēgumiem.
    • Viens no prioritārajiem uzdevumiem – tikt galā ar elektroenerģijas tarifu radīto slogu uz Latvijas energointensīvo apstrādes rūpniecības uzņēmumu konkurētspēju. Latvijā ir virkne ļoti energointensīvu uzņēmumu, kuru izdevumu struktūrā enerģētika veido 15-25% un atsevišķos gadījumos pat vairāk. Turklāt daudzos gadījumos uzņēmumi darbojas nozarēs, kur peļņas maržas ir ļoti mazas, mērāmas vien dažu procentu apmērā, tādējādi elektroenerģijas tarifam ir milzīga nozīme šo uzņēmumu pastāvēšanā. Šobrīd Ekonomikas ministrija strādā pie regulējuma, kas ļautu samazināt obligātās iepirkuma komponentes (OIK) radīto slogu šiem uzņēmumiem. Tas ir pirmais solis pareizajā virzienā. Vienīgi ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar selektīvā atbalsta sniegšanu. T.i. spēles noteikumiem jābūt skaidriem un taisnīgiem – kāpēc vieni uzņēmumi var pretendēt uz atbalstu, bet citi – nē.
    • Iespējams vēl nozīmīgāks jautājums ir energoefektivitātes kāpināšana apstrādes rūpniecības nozarē. Līdz šim apstrādes rūpniecības uzņēmumos veiktie energoauditi, visbiežāk ir atklājuši, ka reprezentatīvā Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumā nozīmīgus enerogietaupījumus var panākt pat bez būtiskiem finanšu ieguldījumiem tikai ar enerģētisko procesu optimizēšanu. Ietaupījumus uzņēmējs var ieguldīt vēl tālākā energoefektivitātes un tādējādi konkurētspējas celšanā. Tomēr galvenā problēma pagaidām ir uzņēmēju vājais informētības līmenis par energoaudita sniegtajām priekšrocībām. Tāpēc, manuprāt, ir jābūt visaptverošam valsts atbalsta instrumentam, kas veicinātu energoauditu veikšanu apstrādes rūpniecības uzņēmumos (par mehānismu, protams, var domāt).

SBS datu analīze ir paralēls process tam darbam, ko jau šobrīd veic Latvijas Bankas ekonomisti – mikrodatu analīze, ar kuras pirmajiem secinājumiem jau iepazīstinājām Ekspertu sarunās 2014. gada decembrī. Skaidrs, ka apstrādes rūpniecības nozares turpmākās attīstības veicināšana šobrīd ir ļoti interesants temats, kā rezultātā arī turpmāk Latvijas Banka pievērsīs pastiprinātu uzmanību nozares struktūrdinamikas analīzei. Šobrīd turpinās darbs pie uzņēmumu līmeņa mikrodatu analīzes, ar kuru rezultātiem varēsim iepazīstināt gada otrajā pusē.