Latvijas Bankas konference "Ilgtspējīga ekonomika pārmaiņu laikos"

Konferences dalībniekus un vērotājus ar ievadreferātu (pilns ievadreferāts angļu val.) uzrunāja Eiropas Centrālās bankas (ECB) valdes locekle Izabela Šnābele (Isabel Schnabel).

Sekojošajā paneļdiskusijā "Monetārā un fiskālā politika – mijiedarbība vai cīņa?" tika spriests par šādām tēmām:

• Monetārās un fiskālās politikas mijiedarbība, valsts investīciju un parāda ilgtspējas nozīme zemu un negatīvu procentu likmju un izaugsmes atšķirību apstākļos.
• Kādus potenciālos riskus rada parādu pieaugums pēcpandēmijas periodā pasaulē un eiro zonā? Kādas izvēles šāda fiskālā politika atstāj monetārajai politikai? Kā vēsturiski zemās procentu likmes ir ietekmējušas monetārās un fiskālās politikas mijiedarbību? Kā zemās procentu likmes var veicināt iespējamas pārmaiņas ES fiskālajā arhitektūrā?
• ECB jaunā monetārās politikas stratēģija.

Šo paneļdiskusiju moderēja starptautiskās ziņu aģentūras Reuters žurnālists Džons O'Donels (John O'Donnell), piedalījās I. Šnābele, Latvijas Bankas prezidents, ECB padomes loceklis Mārtiņš Kazāks, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja izpildvietnieks Valdis Dombrovskis, Starptautiskās norēķinu bankas Monetārās un ekonomikas pārvaldes vadītājs Klaudio Borio (Claudio Borio) un Starptautiskā Ekonomikas pētniecības centra vecākais pētnieks, Pompeu Fabra Universitātes profesors un Barselonas Ekonomikas augstskolas profesors Hordi Gali (Jordi Gali).

Otrajā paneļdiskusijā "Ilgtspēja – ceļā uz līdzsvarotu attīstību" tika diskutēts par šādiem jautājumiem:

• Ilgtspējas tematika centrālās bankas darbā: kāda ir saikne ar centrālās bankas funkcijām?
• Eiropas Komisijas Zaļais kurss, tā prioritātes līmenis, kopējais mērķis, instrumenti.
• Cik tālu esam no ilgtspējas mērķiem, vai skaidri apzināmies esošo situāciju? Kādas ir neizmantotās iespējas, resursi?
• Kāda ir finanšu sektora loma zaļas transformācijas procesā?

Diskusiju moderēja Latvijas Bankas padomes padomnieks un Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners, piedalījās Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Zane Petre, Saeimas deputāte Krista Baumane, Latvijas Bankas padomes loceklis Andris Vilks un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes locekle Kristīne Černaja-Mežmale.

Konferences programma 

13.30–13.35
KONFERENCES ATKLĀŠANA
Konferences vadītājs Ivars Svilāns, Latvijas Bankas Komunikācijas pārvaldes vadītājs

13.35–13.50
IEVADREFERĀTS
Izabela Šnābele (Isabel Schnabel), Eiropas Centrālās bankas valdes locekle

13.50–15.20
1. PANEĻDISKUSIJA
Monetārā un fiskālā politika – mijiedarbība vai cīņa?

• Monetārās un fiskālās politikas mijiedarbība, valsts investīciju un parāda ilgtspējas nozīme zemu un negatīvu procentu likmju un izaugsmes atšķirību apstākļos
• Kādus potenciālos riskus rada parādu pieaugums pēcpandēmijas periodā pasaulē un eiro zonā? Kādas izvēles šāda fiskālā politika atstāj monetārajai politikai? Kā vēsturiski zemās procentu likmes ir ietekmējušas monetārās un fiskālās politikas mijiedarbību? Kā zemās procentu likmes var veicināt iespējamas pārmaiņas ES fiskālajā arhitektūrā?
• ECB jaunā monetārās politikas stratēģija

Moderators: Džons O’Donels (John O'Donnell), Reuters žurnālists
Diskusijas dalībnieki:
Izabela Šnābele (Isabel Schnabel), Eiropas Centrālās bankas valdes locekle
Mārtiņš Kazāks, Latvijas Bankas prezidents
Valdis Dombrovskis, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks
Klaudio Borio (Claudio Borio), Monetārās un ekonomikas pārvaldes vadītājs, SNB
Hordi Gali (Jordi Gali), Starptautiskā Ekonomikas pētniecības centra vecākais pētnieks, Pompeu Fabra Universitātes profesors un Barselonas Ekonomikas augstskolas profesors

15.20–15.35 
PĀRTRAUKUMS

15.35–17.00
2. PANEĻDISKUSIJA
Ilgtspēja - ceļā uz līdzsvarotu attīstību

• Ilgtspējas tematika centrālās bankas darbā: kāda ir saikne ar centrālās bankas funkcijām?
• Eiropas Komisijas Zaļais kurss, tā prioritātes līmenis, kopējais mērķis, instrumenti
• Cik tālu esam no ilgtspējas mērķiem, vai skaidri apzināmies esošo situāciju? Kādas ir neizmantotās iespējas, resursi?
• Kāda ir finanšu sektora loma zaļas transformācijas procesā?

Moderators: Edvards Kušners, Latvijas Bankas padomes padomnieks
Diskusijas dalībnieki:
Zane Petre, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja
Krista Baumane, Saeimas deputāte
Andris Vilks, Latvijas Bankas padomes loceklis
Kristīne Černaja-Mežmale, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes locekle

KONFERENCES NOSLĒGUMS

IEVADREFERĀTS

Izabela Šnābela (Isabel Schnabel) ir ECB Valdes locekle un atbildīga par tirgus operācijām, pētniecību un statistiku. Viņa ir arī Bonnas Universitātes finanšu ekonomikas profesore (atbrīvota no akadēmisko pienākumu pildīšanas). Pirms darba ECB viņa bija izcilības klastera ECONtribute: Markets & Public Policy pārstāve. No 2014. gada līdz 2019. gadam viņa bija Vācijas Ekonomikas ekspertu padomes ("Sachverständigenrat zur Begutachtung der gesamtwirtschaftlichen Entwicklung") locekle un 2019. gadā – Francijas un Vācijas Ekonomikas ekspertu padomes līdzpriekšsēdētāja. 2018. gadā viņa saņēma sociālās politikas asociācijas piešķirto Gustava Stolpera balvu. Pašlaik viņa ir Eiropas Ekonomikas asociācijas Padomes locekle.
Isabela Šnābele studējusi ekonomiku Parīzes universitātē (Paris I) Sorbonnā, Kalifornijas Universitātē Bērklijā un Manheimas Universitātē, kur viņa 2003. gadā ieguvusi arī doktora grādu.

1. PANEĻDISKUSIJA. MONETĀRĀ UN FISKĀLĀ POLITIKA – MIJIEDARBĪBA VAI CĪŅA?

Moderators Džons O'Donels (John O'Donnell) ir Reuters galvenais korespondents. Viņš ziņo par ekonomikas, politikas un finanšu norisēm visā kontinentā – sākot ar euro zonas parādu krīzi un breksitu un beidzot ar Eiropas finanšu skandāliem, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un Wirecard. Iepriekš strādājot The Sunday Times Londonā, Džons O'Donels Reuters uzdevumā apceļojis kontinentu no Rīgas līdz Briselei un no Berlīnes līdz Cīrihei, lai informētu sabiedrību par galvenajiem ekonomiskajiem un politiskajiem notikumiem reģionā.

DISKUSIJAS DALĪBNIEKI

Mārtiņš Kazāks kopš 2019. gada decembra ir Latvijas Bankas prezidents; pirms tam no 2018. gada augusta viņš bija Latvijas Bankas padomes loceklis. Kā Latvijas Bankas prezidents viņš ir Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes un Ģenerālpadomes loceklis. Mārtiņš Kazāks ir Latvijas pilnvarotais Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF). Mārtiņš Kazāks bija Fiskālās disciplīnas padomes loceklis (2014–2018) un Latvijas Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas biedrs (2006–2011). No 2005. gada Mārtiņš Kazāks bija "Swedbank" AS galvenais ekono­mists Latvijā, bet no 2010. gada – arī Swedbank grupas galvenā ekonomista vietnieks. Mārtiņš Kazāks bija pasniedzējs Rīgas Ekonomikas augstskolā (1996–2008), Londonas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē un Rīgas Biznesa skolā. Mārtiņš Kazāks ir autors un līdzautors daudzām publikācijām par finanšu tirgiem, finanšu krīzēm, fiskālo politiku un ekonomisko konkurētspēju.
Mārtiņš Kazāks ieguvis doktora grādu un maģistra grādu (ar izcilību) ekonomikā Londonas Universitātē, diplomu ekonomikā Kembridžas Universitātē un bakalaura grādu ekonomikā Latvijas Universitātē.

Valdis Dombrovskis ir Eiropas Komisijas priekšsēdētāja izpildvietnieks un atbildīgs par ekonomiku, kas darbojas cilvēku labā, un tirdzniecību (kopš 2020. gada oktobra). Pirms tam viņš bija priekšsēdētāja vietnieks eiro un sociālā dialoga, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgu savienības jautājumos. Latvijā viņš bija visilgāk valsts vēsturē amatā esošais valdības vadītājs, kurš ministru prezidenta pienākumus pildīja trīs pilnvaru termiņus. Viņš bija arī finanšu ministrs, Latvijas Republikas Saeimas deputāts un divreiz tika ievēlēts Eiropas Parlamentā. Pirms iesaistīšanās politikā viņš bija Latvijas Bankas galvenais ekonomists un pirms tam – zinātniskais līdzstrādnieks Maincas Universitātē, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā un Merilendas Universitātē. Valdis Dombrovskis ieguvis maģistra grādu gan fizikā, gan ekonomikā.

Klaudio Borio (Claudio Borio) ir Starptautisko norēķinu bankas (SNB) Monetārās un ekonomikas pārvaldes vadītājs kopš 2013. gada. SNB Monetārajā un ekonomikas pārvaldē (MEP) viņš ieņēmis vairākus amatus, t.sk. bijis MEP vadītāja vietnieks, Pētniecības un statistikas daļas direktors, Globālās finanšu sistēmas komitejas un Zelta un valūtas kursa komitejas (tagadējās Tirgus komitejas) sekretariāta vadītājs. No 1985. gada līdz 1987. gadam viņš bija OECD ekonomists un strādāja Ekonomikas un statistikas pārvaldes Valstu pētījumu daļā. Pirms tam viņš bija Oksfordas Universitātes Brasenose koledžas lektors un zinātniskais līdzstrādnieks. Filozofijas doktora un filozofijas maģistra grāds ekonomikā, kā arī bakalaura grāds politikā, filozofijā un ekonomikā iegūts tajā pašā universitātē. Klaudio Borio ir daudzu publikāciju autors, kurš rakstījis par monetāro politiku, banku darbību, finansēm un finanšu stabilitātes jautājumiem.

Hordi Gali (Jordi Gali) ir Starptautiskās ekonomikas pētniecības centra (CREI) vecākais pētnieks, Barselonas Pompeu Fabras universitātes profesors un Barselonas Ekonomikas augstskolas profesors pētnieks. No 2001. gada līdz 2017. gadam viņš bija CREI direktors. Viņš ieņēmis akadēmiskus amatus Ņujorkas Universitātē un Kolumbijas Universitātē, un bijis viesprofesors Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā. Viņš ir CEPR zinātniskais līdzstrādnieks, Nacionālā ekonomisko pētījumu biroja pētniecības speciālists un Ekonometriskās biedrības pētnieks. Hordi Gali bijis Eiropas Ekonomikas asociācijas līdzredaktors un CEPR Starptautiskās makroekonomikas programmas līdzdirektors. 2012. gadā viņš ieņēma Eiropas Ekonomikas asociācijas prezidenta amatu. Viņa saņemto apbalvojumu klāstā ir Katalonijas valdības piešķirtā Nacionālā pētniecības balva un Yrjö Jahnsson balva, kuru viņš saņēma kopā ar citu pētnieku. Bijis ECB, ASV Federālo rezervju sistēmas, Sveriges Riksbank, Norges Bank, Banque de Franc un citu centrālo banku konsultants. Viņa pētījumu interešu jomas ir makroekonomika un monetārā teorija, un par šiem jautājumiem viņš publicējis rakstus vairākos zinātniskajos žurnālos. Ieguvis doktora grādu ekonomikā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā.

2. PANEĻDISKUSIJA. ILGTSPĒJA – CEĻĀ UZ LĪDZSVAROTU ATTĪSTĪBU

Moderators Edvards Kušners ir Latvijas Bankas padomes padomnieks, Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs. Bijis Latvijas Bankas padomes loceklis (2012–2018). Edvards Kušners sāka darbu Latvijas Bankā 2003. gadā Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieka amatā. No 2005. gada līdz 2012. gadam viņš bijis arī Latvijas Bankas prezidenta padomnieks, pirms tam – Eiropas integrācijas biroja direktors. 2009.–2012. gadā Edvards Kušners bija Latvijas Republikas ministru prezidenta ārštata padomnieks valsts pārvaldes jautājumos. 2008.–2011. gadā viņš bija Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas loceklis.
Edvards Kušners ieguvis bakalaura grādu bioloģijā Latvijas Universitātē, starptautisko ekonomisko attiecību struktūrvienības vadītāja profesionālo kvalifikāciju Latvijas Universitātes Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūtā, kā arī bakalaura grādu tiesību zinātnē un jurista profesionālo kvalifikāciju Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.

DISKUSIJAS DALĪBNIEKI

Zane Petre ir Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja. Darba gaitas Latvijas Ārlietu ministrijā viņa uzsāka 1997. gadā un šajā laikā strādāja dažādos amatos gan ministrijā, gan pārstāvniecībās, t.sk. bija Starptautisko operāciju un krīžu noregulējuma nodaļas vadītāja, Eiropas korespondente Politiskā direktora birojā, kā arī Latvijas Pastāvīgajā Pārstāvniecībā ES Briselē kā pārstāve Krīžu vadības civilo aspektu komitejā un Kancelejas vadītāja Moldovā. 2012. gadā viņa pievienojās Eiropas Ārējās darbības dienestam un bija Politikas, preses un informācijas nodaļas vadītāja ES Delegācijā Eritrejā (2012–2016) un pēc tam delegācijas vadītāja vietniece un Politikas, preses un informācijas nodaļas vadītāja ES Delegācijā Nepālā (2016–2020). 2020. gada septembrī viņa pievienojās Eiropas kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ģenerāldirektorāta Ukrainas atbalsta grupai.

Krista Baumane ir 13. Saeimas deputāte (Kustība PAR!, "Attīstībai/Par!" frakcija). Saeimā Krista Baumane strādā Ārlietu komisijā, Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā, kā arī Vides un klimata apakškomisijā. Pirms Saeimas deputātes mandāta pieņemšanas viņa bija mārketinga speciāliste dabisko pļavu atjaunošanas projektā "GrassLIFE" nodibinājumā "Latvijas Dabas fonds". Kristas Baumanes pirmā darba vieta bija Ārlietu ministrija, bet ilglaicīgākā – domnīca "Providus", kur viņa vadīja sabiedriskās politikas portālu politika.lv. Īpaša Kristas Baumanes profesionālās un sabiedriskās darbības šķautne ir saistīta ar ēdienu – viņa jau 10 gadus raksta populāru kulināro blogu, darbojusies Āgenskalna tirgū ar sabiedrības iesaistes projektiem un vadījusi televīzijas raidījumu par bioloģisko lauksaimniecību. Krista Baumane ir studējusi uzņēmējdarbības vadību Starptautiskajā universitātē Ženēvā un politikas zinātni Latvijas Universitātē.

Andris Vilks ir Latvijas Bankas padomes loceklis kopš 2020. gada 1. oktobra. Pirms tam strādājis Eiropas Investīciju bankas Baltijas valstu reģionālajā pārstāvniecībā Viļņā, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā Londonā un Eiropas Investīciju bankā. 2010.–2014. gadā Andris Vilks bija Latvijas Republikas finanšu ministrs, kā arī Latvijas Republikas pilnvarnieks Pasaules Bankas grupā, Eiropas Investīciju bankā, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā, Ziemeļu Investīciju bankā un Eiropas Padomes Attīstības bankā. Bijis divu Ministru prezidentu ārštata padomnieks ekonomikas un finanšu jautājumos: Ivaram Godmanim (2008–2009) un Valdim Dombrovskim (2009–2010).
Andris Vilks ieguvis dabaszinātņu maģistra grādu ģeogrāfijā Latvijas Universitātē. Zināšanas papildinājis vairākos investīciju, finanšu analīzes, vadības un mārketinga kursos, t.sk. Nordisk Landboskole Odensē (Dānija).

Kristīne Černaja-Mežmale kopš 2019. gada novembra ir Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes locekle. Līdzšinējā profesionālā pieredze saistīta ar finanšu sektoru un finanšu tirgus dalībnieku uzraudzību. Darbu FKTK uzsāka 2017. gadā, no 2018. gada vada Uzraudzības departamenta Monetāro finanšu iestāžu darbības analīzes daļu, pirms tam bija šīs daļas vadītājas vietniece nozīmīgo banku uzraudzības jautājumos. No 2006. līdz 2017. gadam strādājusi "Swedbank" AS dažādos amatos. Kopš 2019. gada jūlija ir Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības Valdes locekle.
Kristīne Černaja-Mežmale ir ieguvusi maģistra grādu finanšu vadībā un bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā Banku augstskolā. Zināšanas papildinājusi vairākos finanšu vadības un organizāciju vadības kursos, t.sk. 2020. gadā Saïd Business School, University of Oxford, pabeigta Oxford Leading Sustainable Corporations programma.

• Latvijas parāds – kā tas radies un vai gribam to redzēt vēl lielāku?, Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane, 06.09.2021.

• Aprites ekonomika – Latvijas tautsaimniecības zaļais glābšanas riņķis, Latvijas Bankas ekonomists Klāvs Zutis, 10.09.2021. 

• Visātrākā vista bez galvas, Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners, 14.09.2021.

• Valsts parāda nepanesamais vieglums, Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns, 16.09.2021.

• Būs arī citas krīzes – jāizmanto iespējas sagatavoties, Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane, 22.09.2021.

1. daļa - Monetārā un fiskālā politika – mijiedarbība vai cīņa?

2. daļa - Ilgtspēja - ceļā uz līdzsvarotu attīstību

Ikgadējās tautsaimniecības konferences kopsavilkums

Aktīvu iegādes – no krīzes uz atveseļošanos

ECB Valdes locekles Izabelas Šnābeles (Isabel Schnabel) runa Latvijas Bankas gadskārtējā konferencē "Ilgtspējīga ekonomika pārmaiņu laikos"

Frankfurtē pie Mainas 2021. gada 20. septembrī

Aktīvu iegādes kļuvušas par svarīgu centrālo banku instrumentu visā pasaulē, lai nodrošinātu cenu stabilitāti, monetārās politikas procentu likmei atrodoties tuvu nulles zemākajai robežai. Pēdējo 10 gadu pieredze sniegusi daudz atziņu par to, kā tieši aktīvu iegādes ietekmējušas finanšu un ekonomiskos nosacījumus; kā jaunāko piemēru var minēt reakciju uz koronavīrusa (Covid-19) pandēmiju.

Pašlaik kopumā izveidojies vienots viedoklis, ka aktīvu iegādes var atbalstīt tautsaimniecības izaugsmi un inflāciju trijos galvenajos veidos: [1]: pirmkārt, pa tirgus stabilizācijas kanālu, ar kura palīdzību aktīvu iegādes nodrošina likviditāti, kad finanšu tirgos vērojami būtiski darbības traucējumi; otrkārt, pa portfeļu sastāva pārbalansēšanas kanālu, ar kura palīdzību aktīvu iegādes samazina kopējo durācijas (duration) risku, kas jāuzņemas pret cenu pārmaiņām jutīgiem investoriem, izraisot līdzekļu pārvirzīšanu uz citiem, riskantākiem aktīviem tautsaimniecībā un tādējādi veicinot to vērtības pieaugumu; un treškārt, pa signālkanālu, ar kura palīdzību aktīvu iegādes signalizē par centrālo banku nodomu ilgāk saglabāt zemākas monetārās politikas procentu likmes.

Šodien savā uzrunā vēlos izskaidrot, kā šo kanālu relatīvais nozīmīgums pandēmijas laikā ir mainījies.

Pierādīšu, ka pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes programma (PĀAIP) novērsa finanšu sistēmas sabrukumu, kad mūsu valstis skāra pandēmijas šoks un nākotnes prognozes bija visdrūmākās. Spēcīga klātbūtne tirgū, kā arī elastīgums iegāžu veikšanā ir nozīmīgākās tirgus stabilizācijas kanāla iezīmes, kas veicina uzticēšanos un tautsaimniecības izaugsmi kopumā.

Pēc tam parādīšu, ka tad, kad tirgus funkcionēšana bija atjaunojusies un pandēmijas negatīvā ietekme uz vidējā termiņa inflācijas perspektīvu kļuva skaidrāka, portfeļu sastāva pārbalansēšanas kanāls kļuva par PĀAIP galveno transmisijas kanālu. Apjomīga durācijas samazināšana (duration extraction) ir bijis galvenais faktors, kas šajā posmā atbalsta tautsaimniecību un inflācijas perspektīvu.

Un, visbeidzot, izskaidrošu, kā signālkanāls kļūst arvien nozīmīgāks, mūsu pasākumiem veiksmīgi mazinot t.s. astes riskus (tail risks) un paaugstinot paredzamo inflācijas turpmāko virzību. Tas nostiprina mūsu jaunās perspektīvas norādes un samazina neskaidrību par īstermiņa procentu likmju turpmāko virzību.

Tirgu stabilizācija, veicot aktīvu iegādes

Tieši pirms tam, kad Padome 2020. gada martā uzsāka PĀAIP programmu, finanšu tirgi bija sastinguši zem arvien pieaugošās nenoteiktības nastas (2. slaids). Likviditāte izsīka pat dziļos un likvīdos tirgos, tādos kā Vācijas valdības obligāciju tirgus. Uzņēmumu obligāciju ienesīguma likmju starpības uzšāvās debesīs, un akciju tirgos cenas kritās nepieredzētā tempā. [2]

Šādos akūta finanšu tirgu stresa periodos aktīvu iegādes ir spēcīgs monetārās politikas transmisijas aizsardzības instruments. Sarūkošas aktīvu vērtības un augošs kredītrisks un darījuma partneru risks parasti nozīmē to, ka laikā, kad gaidāms piedāvātās durācijas (duration supply) kāpums, lielākās daļas finanšu starpnieku spēja tikt galā ar risku ir būtiski ierobežota.

Piemēram, valdības izdevumiem ir tendence pieaugt krīzes agrīnajos posmos, lai mazinātu sekojošās lejupslīdes ekonomisko un sociālo negatīvo ietekmi. Arī uzņēmumu likviditātes vajadzības pandēmijas laikā krasi palielinājās.

Aktīvu iegādes var aizpildīt šo robu un ļaut tirgum atgriezties līdzsvarā. Tās samazina frikcijas, kas novērš arbitrāžu dažādās aktīvu kategorijās. Signāls, ko aktīvu iegādes varētu sūtīt attiecībā uz monetārās politikas likmju turpmāko virzību, lielā mērā ir nebūtisks, ja tirgi labi nefunkcionē.

Šādos apstākļos ir svarīgi divi kritēriji – spēcīga klātbūtne tirgū un elastība.

Spēcīga klātbūtne tirgū palīdz pārvarēt pārejošas piedāvājuma un pieprasījuma problēmas. Pirmajās divās PĀAIP nedēļās Eurosistēma iegādājās aktīvus vairāk nekā 50 mljrd. euro vērtībā. Līdz 2020. gada jūnija beigām aktīvu iegādes apjoms pārsniedza 350 mljrd. euro – tas bija milzīgs absorbēšanas temps.

ECB speciālistu analīze apstiprina, ka aktīvu iegādes ir īpaši efektīvas tirgus stresa periodos. Dati attiecībā uz paziņojumu par PĀAIP liecina, ka normalizētā 500 mljrd. euro iegāžu apjoma ietekme, visticamāk, būs būtiski lielāka nekā mūsu regulārās aktīvu iegādes programmas (AIP) ietvaros veikto pirkumu rezultātā (3. slaids, attēls kreisajā pusē).

Ir arī dati, kas liecina, ka "plūsmu efekti" – t.i., ietekme uz obligāciju cenām, kas ir plašāka par paziņojuma ietekmi jeb "atlikumu efektu" – mēdz būt lielāki stresa apstākļos (3. slaids, attēls labajā pusē). Tas atbilst idejai, ka investori visvairāk novērtē centrālo banku likviditāti tad, kad tirgos resursi izsīkst.

Otrais kritērijs ir elastība.

Tirgus segmentācija stresa periodos nozīmē to, ka aktīvu iegādēm galvenokārt ir lokāla iedarbība ar ierobežotu ietekmi uz segmentiem, kuri nav mērķauditorijas. Tāpēc centrālajām bankām jāveic tiešākas intervences tajos tirgus segmentos, kur tas visvairāk nepieciešams. PĀAIP elastība laika gaitā, dažādās aktīvu kategorijās un jurisdikcijās speciāli paredzēta, lai būtu iespējamas šādas mērķētas iegādes.

Piemēram, krīzes sākumā mums bija spēcīga klātbūtne komercvērtspapīru tirgū, kur bija augsts pieprasījums pēc likviditātes, bet tirdzniecības aktivitātes nebija gandrīz nemaz (4. slaids, attēls kreisajā pusē). Tirgus nosacījumiem stabilizējoties, mēs spējām pakāpeniski samazināt savas aktivitātes šajā tirgus segmentā.

Līdzīgi krīzes sākumā izpratne par fiskālās politikas telpas atšķirībām, visticamāk, veicināja plaisas palielināšanos starp euro zonas valstu finansēšanas izmaksām un tādējādi arī uzņēmumu, banku un mājsaimniecību finansēšanas izmaksām dažādos vienotās valūtas zonas reģionos.

Atļaujot lielāku valsts sektora aktīvu iegāžu veikšanas elastību, mēs spējām novērst šādas nelabvēlīgas fragmentācijas riskus. Tirgus satricinājuma kulminācijas laikā, kad fragmentācijas riski draudēja vājināt monetārās politikas transmisiju, bija vērojamas būtiskas novirzes no ECB kapitāla atslēgas, kas nosaka mūsu valsts sektora vērtspapīru iegāžu apjomu sadalījumu starp euro zonas valstīm (4. slaids, attēls labajā pusē).

Taču šīs novirzes ātri mazinājās. PĀĀIP darbības laikā iegādes galvenokārt veiktas atbilstoši kapitāla atslēgai. Tas nenozīmē, ka elastība krīzes turpmākajos posmos kļuva nenozīmīga. Tieši pretēji, iespēja veikt iegādes elastīgi galu galā nodrošināja atbalsta mehānismu, kas vispirms jau novērsa fragmentācijas risku atjaunošanos.

Kopumā mūsu intervencēm bijuši milzīgi panākumi (2. slaids). Finanšu stresa rādītāji ātri saruka, jo PĀAIP radīja uzticēšanos, atjaunoja normālu likviditāti un apturēja un novērsa destabilizējošas cenu spirāles un aktīvu izpārdošanu par ārkārtīgi zemām cenām. Īsi sakot, PĀAIP ieviešana novērsa finanšu sistēmas sabrukumu.

Monetārās politikas nostājas aizsardzība, samazinot durāciju (duration extraction)

Sākotnējam šokam norimstot, PĀAIP mērķis no tirgus stabilizācijas mainījās uz atbilstošas monetārās politikas nostājas nodrošināšanu. 2020. gada jūnijā mūsu speciālistu iespēju aplēses liecināja, ka inflācija būs krietni zem mūsu vidējā termiņa mērķrādītāja un būtiski zemāka par līmeni, kāds bija vērojams pirms pandēmijas.

Tajā brīdī portfeļu sastāva pārbalansēšana kļuva par mūsu aktīvu iegāžu galveno transmisijas kanālu. Lai gan, ņemot vērā mierīgāku situāciju finanšu tirgos, 2020. gada 2. pusgadā mēs varējām atļauties samazināt mūsu ārkārtas intervenču mēneša apjomu par 45% salīdzinājumā ar to augstāko rādītāju, īpaši liela piedāvāto valsts un privātā sektora vērtspapīru durācija (duration supply), reaģējot uz pandēmiju, bija arvien atjaunots augšupvērsta spiediena uz obligāciju likmēm avots – un tas neatbilstu mūsu saistībām mazināt pandēmijas ietekmi uz inflācijas trajektoriju.

ECB aplēses liecina, ka, reaģējot uz valsts parāda kāpumu, ar IKP svērtā četru lielāko euro zonas valstu valdības 10 gadu obligāciju peļņas likme būtu bijusi par 50 bāzes punktiem augstāka (5. slaids, attēls kreisajā pusē). Durācijas samazināšana kompensēja šo ietekmi un izveidoja t.s. brīvi peldošo obligāciju – to obligāciju daļas, kuras ir pret cenu pārmaiņām jutīgu investoru turējumā –, piedāvājuma sarukumu, tādējādi paturot peļņas likmes tādā līmenī, kas atbilst centieniem novērst pandēmijas lejupvērsto ietekmi uz prognozēto inflācijas tendenci (5. slaids, attēls labajā pusē).

Šajos apstākļos aktīvu iegāžu signāla efekti joprojām ir relatīvi mazi, jo tirgus gaida, ka inflācija jebkurā gadījumā vēl ilgu laiku saglabāsies zem mērķa rādītāja.

Valsts sektora aktīvu iegādes programmas (VSAIP) empīriskie dati apstiprina portfeļu sastāva pārbalansēšanas kanāla nozīmīgo lomu. Tie liecina, ka brīvi peldošo obligāciju apjoma būtiska samazināšana ir bijis galvenais transmisijas kanāls, pa kuru VSAIP veiksmīgi izdevās samazināt valsts obligāciju peļņas likmes – pēc dažām aplēsēm gandrīz par veselu procentu punktu.[3] Signālkanāla devums bija samērā mazs.

Savukārt zemākas procentu likmes atbalsta tautsaimniecību laikā, kad no makroekonomiskā viedokļa riska uzņemšanās drīzāk ir pārāk maza, nevis pārāk liela. Portfeļu sastāva pārbalansēšanas efekti palīdz samazināt kapitāla vērtspapīru riska prēmiju un veicināt banku kreditēšanu apstākļos, kad kopējais pieprasījums ir nopietni sarucis.[4]

Šos pārbalansēšanas efektus euro zonā pastiprina aktīvu iegāžu mijiedarbība ar citiem politikas instrumentiem. Piemēram, negatīvas procentu likmes vēl vairāk mudina investorus iegādāties ilgāka termiņa aktīvus izsolē, lai izvairītos no iespējas, ka tiks piemērota negatīva likme.[5] Empīriskie dati liecina, ka šis "karstā kartupeļa efekts" ir spēkā arī attiecībā uz banku aizdevumiem, tādējādi pastiprinot mūsu ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperāciju (ITRMO) efektus.[6]

No portfeļu pārbalansēšanas uz signalizēšanu

Tomēr laika gaitā, t.s. astes riskiem (tail risks) izzūdot un perspektīvai pakāpeniski uzlabojoties, portfeļu pārbalansēšanas kanāls kādā brīdī var kļūt mazāk svarīgs. To nosaka divi galvenie iemesli.

Pirmkārt, portfeļu pārbalansēšanas rezultātā atdeve var samazināties. Laika gaitā riska kompensācijas samērs mainās tā, ka padara riskantāku aktīvu iegādes mazāk pievilcīgas investoriem.

Var būt brīdis, kad izveidojas pretējs efekts. Piemēram, ASV dati liecina – kad samazinās drošo valdības obligāciju piedāvājums, tirgus dalībnieku acīs šādu aktīvu likviditātei un drošībai ir augstāka vērtība – šo vērtību pazīstam kā turēšanas ieguvumu (convenience yield). [7] Ja šādu turēšanas ieguvumu nevar iegūt no citiem aktīviem, tad pakāpeniska drošu valdības obligāciju apjoma samazināšana tirgū vairs nepalielinās labklājību

Vēl viens jautājums rodas, aplūkojot valdības un centrālās bankas konsolidētās bilances.[8] Mainot ilgāka termiņa valdības parāda vērtspapīrus pret centrālās bankas rezervēm, laika gaitā notiks būtiska valsts saistību termiņstruktūras saīsināšanās.[9] Citiem vārdiem sakot, tas de facto darbojas pretrunā ar valdību centieniem fiksēt pašreizējās zemās procentu likmes, tādējādi samazinot darījumu apjomus ar potenciāli augstākām procentu likmēm nākotnē.

Otrkārt, iegādāto aktīvu atlikums nodrošina to, ka nenotiek nekāda nevajadzīga vai priekšlaicīga termiņa prēmiju dekompresija, pat ja portfeļu pārbalansēšanas efekti mazinās. Līdz šim pandēmijas laikā tikai PĀAIP ietvaros vien Eurosistēma ir iegādājusies aktīvus vairāk nekā 1.3 trilj. euro (gandrīz 12% no euro zonas pagājušā gada IKP) vērtībā. Kopā ar AIP ietvaros veiktajām iegādēm mūsu turējumā bilancē pašlaik ir vērtspapīri aptuveni 4.4 trlj. euro vērtībā (6. slaids, attēls kreisajā pusē).

ECB simulācijas rāda, ka šis atlikums nodrošina nozīmīgu un pastāvīgu politikas stimulu. Pat 3–5 gadu laikā gaidāms, ka mūsu turējumi VSAIP un PĀAIP ietvaros kopā radīs apjomīgu lejupvērstu spiedienu uz procentu likmēm visu termiņu spektrā (6.slaids, attēls labajā pusē).

Taču šie efekti nenozīmē, ka tad, kad uzlabojas ekonomiskie apstākļi un inflācijas perspektīva un vajadzība pēc portfeļu pārbalansēšanas izzūd, aktīvu iegādēm vairs nav nozīmes. Patiesībā šādos apstākļos aktīvu iegāžu signālkanāls bieži kļūst nozīmīgāks.

Aktīvu iegādes kā saistību uzņemšanās instruments

Paskaidrošu, kāpēc. Pagātnes pieredze liecina, ka tad, kad prognozētā inflācija pakāpeniski tuvojas mērķrādītājam, nenoteiktība attiecībā uz procentu likmju nākotnes virzību palielinās.

Šo nenoteiktību var būtiski mazināt perspektīvas norādes par procentu likmēm. Tās var stabilizēt ilgtermiņa procentu likmes, palielinot skaidrību par to, ar kādiem nosacījumiem politikas procentu likmes palielināsies.

Padomes jūlija sanāksmē mēs noteicām trīs šādus nosacījumus attiecībā uz euro zonu. Pirmkārt, inflācijai jāsasniedz 2% līmenis krietni pirms mūsu iespēju aplēšu perioda beigām. Otrkārt, inflācijai šajā līmenī stabili jānoturas visā atlikušajā iespēju aplēšu periodā. Un treškārt, sasniegtajam pamatinflācijas kāpumam jābūt pietiekami spēcīgam, lai tas nodrošinātu inflācijas stabilizēšanos 2% līmenī vidējā termiņā.

Ir pierādījumi, ka mūsu jaunās perspektīvas norādes efektīvi mazinājušas nenoteiktību attiecībā uz nākotnes politikas virzību (7. slaids). Pandēmijas laikā sakarība starp gaidāmo inflāciju un gaidāmajām nākotnes procentu likmēm ir mainījusies – šodien tirgi vairs tā neparedz monetārās politikas stingrības pastiprināšanu katru reizi, tiklīdz kā sāk uzlaboties vidējā termiņa inflācijas perspektīva.

Procentu likmju gaidu jutīgums pret inflācijas perspektīvas pārmaiņām saglabājies nemainīgs, kaut gan investoru iecenotais risku līdzsvars saistībā ar inflācijas perspektīvu tagad ir būtiski vairāk augšupvērsts. Piemēram, iespējas līgumu cenas pašlaik liecina, ka tirgus ar gandrīz 40% varbūtību pieņem, ka nākamo piecu gadu laikā inflācija vidēji pārsniegs mūsu noteikto 2% mērķrādītāju (8. slaids, attēls kreisajā pusē).[10]

Šāda tirgus uzvedība atbilst mūsu solījumam rīkoties pacietīgi, t.i., ka mēs vēlamies saskatīt skaidrākas pazīmes, ka inflācija patiešām tuvojas mūsu 2% mērķrādītājam. Mūsu speciālistu septembra iespēju aplēses liecina, ka, lai gan perspektīva pakāpeniski uzlabojas, paredzams, ka inflācija joprojām vidējā termiņā nesasniegs mūsu 2% mērķrādītāju (8. slaids, attēls labajā pusē).

Mūsu jaunās perspektīvas norādes kā tādas ir būtiski vairojušas skaidrību par mūsu reaģēšanas funkciju un tādējādi palīdzējušas nostiprināt ilgtermiņa procentu likmes to pašreizējos zemajos līmeņos, mazinot nenoteiktību par monetārās politikas nākotnes virzību.

Tomēr atveseļošanās agrīnajos posmos perspektīvas norādes nevar pilnībā aizstāt aktīvu iegādes. Tāpēc perspektīvas norādes un aktīvu iegādes jāuzskata gan par savstarpēji aizstājošām, gan papildinošām.

Tās ir aizstājošas tādā nozīmē, ka galvenais instruments lai ilgtermiņa peļņas likmes stabilizētu inflācijas perspektīvai atbilstošā līmenī, pakāpeniski mainās no aktīvu iegādēm uz perspektīvas norādēm jeb no termiņa prēmiju samazināšanas uz īstermiņa procentu likmju paredzamās nākotnes virzības veidošanu.

Tās ir papildinošas tādā nozīmē, ka aktīvu iegādes var pastiprināt perspektīvas norādes. Tās var kalpot par spēcīgu saistību uzņemšanās instrumentu, kas piešķir papildu ticamību centrālās bankas sniegtajām perspektīvas norādēm, signalizējot, ka, visticamāk, tuvākajā nākotnē nav gaidāma politikas procentu likmju paaugstināšanas nosacījumu īstenošanās.

Viens no iemesliem ir tas, ka investori parasti neparedz strauju centrālās bankas politikas procentu likmju celšanu, kamēr tā joprojām veic neto aktīvu iegādes. Ja to darītu, centrālās bankas bilancē varētu rasties būtiski zaudējumi. [11] Tādējādi aktīvu iegādes paceļ politikas procentu likmju celšanas latiņu augstāk, palīdzot paaugstināt inflācijas gaidas, procentu likmēm atrodoties tuvu nulles zemākajai robežai. Tās mazina kaitīgo nenoteiktību, nodrošinot, ka centrālo banku darbi sakrīt ar vārdiem. Tādējādi tās palīdz pildīt centrālās bankas solījumu necelt procentu likmes un nostiprina bankas apņemšanos, kas izteikta ar perspektīvas norādēm – centrālā banka kļūst līdzīga Odisejam, kurš piesēja sevi pie sava kuģa masta.

Tas nozīmē, ka, inflācijas perspektīvai uzlabojoties, vairs nav tik svarīgi, cik daudz centrālā banka pērk vai kad sāksies neto aktīvu iegāžu apjoma samazināšana, bet gan tas, kad iegādes tiks pārtrauktas pavisam. Tieši beigu datums signalizē, ka tuvojas brīdis, kad īstenosies politikas procentu likmju celšanas nosacījumi. Protams, attiecībā uz precīzo secību un laika plānojumu, kad šis laiks pienāks, būs nepieciešamas rūpīgas norādes.

Noslēgums

Apkopošu sacīto.

Savā šodienas runā aplūkoju, kā mainījusies aktīvu iegāžu loma, mums pakāpeniski pārejot no krīzes perioda atveseļošanās posmā. Pandēmija parādījusi, ka aktīvu iegādes ir neatsverams monetārās politikas instruments tirgus stresa un tautsaimniecības lejupslīdes laikā, kad procentu likmju samazināšanas iespējas ir gandrīz izsmeltas. Nomierinājušas finanšu tirgus, mūsu aktīvu iegādes palīdzēja veicināt uzticēšanos, sniegt atbalstu tautsaimniecībai un uzlabot inflācijas perspektīvu.

Ekonomiskajiem apstākļiem sākot normalizēties un inflācijas perspektīvai uzlabojoties, veids, kā aktīvu iegādes nodrošina labumu tautsaimniecībai, pakāpeniski mainās, portfeļu sastāva pārbalansēšanas kanālam atdodot galveno vietu signalizēšanas kanālam. Aktīvu iegādes arvien vairāk var kalpot par spēcīgu saistību uzņemšanās instrumentu, pastiprinot nākotnes perspektīvas un mazinot ar monetārās politikas nākotnes virzību saistīto nenoteiktību.

Ņemot vērā atlikušo nenoteiktību attiecībā uz pandēmiju, kā arī uz tautsaimniecības izaugsmes un inflācijas perspektīvu, mūsu aktīvu iegādēm (gan PĀAIP, gan AIP ietvaros) joprojām būs izšķiroša nozīme arī turpmāk, vedot mūs ārā no pandēmijas un ceļā uz mūsu noteiktā inflācijas mērķrādītāja sasniegšanu.

Paldies par uzmanību!

Atsauces

1. Sk., piemēram, Krishnamurthy, A. and Vissing-Jorgensen, A. (2011), "The Effects of Quantitative Easing on Interest Rates: Channels and Implications for Policy", NBER Working Paper, Nr. 17555; Andrade, P. et al. (2016), "The ECB's asset purchase programme: an early assessment", Working Paper Series, Nr. 1956, ECB; Vayanos, D. and Vila, J.-L. (2021), "A Preferred-Habitat Model of the Term Structure of Interest Rates", Econometrica, Vol. 89(1), pp. 77-112; un Woodford, M. (2012), "Methods of policy accommodation at the interest-rate lower bound", Proceedings – Economic Policy Symposium – Jackson Hole, Federal Reserve Bank of Kansas City, pp. 185-288.
2. Sk. arī Schnabel, I. (2020), "The ECB’s response to the COVID-19 pandemic"; runa 24 stundu globālajā vebinārā The COVID-19 Crisis and Its Aftermath: Corporate Governance Implications and Policy Challenges; līdzorganizators – SAFE politikas centrs, Frankfurte pie Mainas.
3. Sk., piemēram, Blattner, T.S. and Joyce, M.A.S. (2020), "The Euro Area Bond Free Float and the Implications for QE", Journal of Money, Credit and Banking, Vol. 52, pp. 1361–1395; Eser, F. et al. (2019), "Tracing the impact of the ECB’s asset purchase programme on the yield curve", Working Paper Series, Nr. 2293, ECB; un Altavilla, C., Carboni, G. and Motto, R. (2015), "Asset purchase programmes and financial markets: lessons from the euro area", Working Paper Series, No 1864, ECB.
4. Sk., piemēram, Altavilla, C., Canova, F. and Ciccarelli, M. (2020), "Mending the broken link: Heterogeneous bank lending rates and monetary policy pass-through", Journal of Monetary Economics, Vol. 110, pp. 81–98; un Albertazzi, U., Becker, B. and Boucinha, M. (2020), "Portfolio rebalancing and the transmission of large-scale asset purchase programs: Evidence from the Euro Area", Journal of Financial Intermediation (sagatavošanā); Betz, F. and De Santis, R. A. (2021), "ECB corporate QE and the loan supply to bank-dependent firms", International Journal of Central Banking (sagatavošanā); Altavilla et al. "Asset purchase programmes and financial markets: lessons from the euro area", op. cit.; un Andrade et al., op. cit.
5. Sk. Whelan, K. and Ryan, E. (2019), "Quantitative Easing and the Hot Potato Effect: Evidence from Euro Area Banks", CEPR Discussion Paper, Nr. 13499, Centre for Economic Policy Research).
6. Apskatu sk. Eiropas Centrālās bankas 2020. Gada "Tautsaimniecības Biļetenā" Nr. 3.
7. Sk. Krishnamurthy, A. and Vissing-Jorgensen, A. (2012), "The Aggregate Demand for Treasury Debt", Journal of Political Economy, Vol. 120.
8. Pēc atskaitījumu veikšanas vispārējo rezervju fondam ECB neto peļņa tiek sadalīta euro zonas nacionālajām centrālajām bankām proporcionāli to apmaksātajām kapitāla daļām.
9. Sk. arī Rajan, R. (2021), "The Dangers of Endless Quantitative Easing", Project Syndicate, 2 August.
10. Attēlā parādīti mēneša dati, no kuriem pēdējie pieejamie attiecas uz augustu. Jaunākie dienas dati par iespējas līgumu cenām liecina par gandrīz 40% varbūtību, ka inflācija nākamajos piecos gados vidēji pārsniegs 2%.
11. Sk. Bhattarai, S., Eggertsson, G. and Gafarov, B. (2015), "Time Consistency and the Duration of Government Debt: A Signalling Theory of Quantitative Easing", NBER Working Paper, Nr. 21336.