Latvijas ekonomika – vai ar vienu kāju jau viduvēju ienākumu slazdā?

Raugoties uz to, kā pēdējā laikā pakāpeniski mazinās Latvijas ekonomikas izaugsmes temps (lai arī liela daļa no tā ir skaidrojama ar ārējām norisēm, kas nav šī raksta fokusa tēma), arvien vairāk domās atgriežos pie tiem jautājumiem, kas man personīgi bija aktuāli pirms-krīzes periodā. Tad pirmo reizi iepazinos ar konceptu middle income trap (turpmāk tekstā – MIT) jeb latviskojot – vidēju ienākumu slazds.

Domāju, ka ekonomistiem šis koncepts ir labi zināms, tomēr pēdējā laikā nedaudz piemirsts, jo kādu laiku īsti nebija aktuāls. Kas tad īsti ir MIT? Ar šo jēdzienu tiek saprasta situācija, kad tautsaimniecība reālās konverģences procesa gaitā iestrēgst vidēju ienākumu līmenī un nespēj pārlēkt nākamajā, augstu ienākumu līmenī.

Šim fenomenam ir veltīts liels apjoms ekonomiskās literatūras, bet interesanti ir tas, ka 100% skaidrojuma un/vai risinājuma tā pārvarēšanai īsti nav. Savulaik, kad tikai uzsāku savu ekonomista karjeru un Latvijas tautsaimniecība ļoti straujiem tempiem konverģēja uz Eiropas Savienības (ES) vidējo līmeni, aizdomājos par to, cik lielas iespējas Latvijai ir tikt šīm valstīm līdzi. To pēta dažādas ekonomikas augsmes teorijas, bet par to citreiz.

Pēc Eurostat datiem, Latvija 2013. gadā ir sasniegusi 67% no ES vidējā iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts pēc pirktspējas paritātes principa (iekšzemes kopprodukts (IKP) tiek koriģēts, ņemot vērā dažādos cenu līmeņus dalībvalstīs, kas tādējādi labāk raksturo ekonomikas attīstību, iedzīvotāju pirktspēju un labklājību). Protams, vienmēr var spriest par to, vai šāds rādītājs pilnībā atspoguļo reālās konverģences procesu, kā arī apstrīdēt metodoloģiskās rādītāja nianses, bet tas būtu vieglākais ceļš, jo īsti alternatīvu šim rādītājam nav. Kādu laiku atpakaļ, īpaši straujās izaugsmes gados, bija populāri ar lineāra trenda palīdzību rēķināt, pēc cik gadiem Latvija sasniegs ES vidējo līmeni. Šāda pieeja, protams, ir ļoti vienkāršota un vairāk noderīga politiķiem, bet ekonomiskā teorija paredz dažas problēmas. Viena no tām – MIT.

Kas ir middle income trap?

Valstīm, atrodoties reālās konverģences ceļa sākumā, pirmie soļi parasti padodas visai raiti. Pirmais tautsaimniecības attīstības posms ir saistīts ar savu dabisko priekšrocību izmantošanu – dabas resursu un lauksaimniecības zemju utilizāciju.

Nākamajā posmā ārējās tirdzniecības un kapitāla plūsmu barjeru mazināšana salīdzinoši ātri dod būtisku pienesumu reālajai konverģencei – pakāpeniski sāk attīstīties darbaspēka intensīvā rūpniecība (piemēram, apģērbu un tekstilizstrādājumu ražošana, pārtikas ražošana, vienkāršākā kokrūpniecība utt.).

Nākamajā posmā ārvalstu tiešās investīcijas (un to spill-over efekti), eksports (kas visbiežāk balstās uz salīdzinoši lētu darbaspēku un mazu apstrādes apjomu) un imports (tajā skaitā pārņemtās tehnoloģijas un know-how) ātri turpina veicināt reālās konverģences procesu. Pamazām aug eksportētāju ienākumi, attīstās vietējā rūpniecība, kā arī pakalpojumi, kas nepieciešami šo sektoru apkalpošanai. Tāpat turpina pieaugt darbaspēka ienākumi, tādējādi padarot ražoto produkciju dārgāku un tādējādi mazāk konkurētspējīgu ārējos tirgos. Pieaugot tirgojamo nozaru atalgojumam, pakāpeniski sāk pieaugt arī pieprasījums pēc pakalpojumu nozaru sniegtajiem pakalpojumiem un pakāpeniski kāpj algas arī tajās. Investīcijas ražošanas līdzekļos – efektīvākās iekārtās un/vai tādas inovācijas, kas pavirza ražotājus tālāk pievienotās vērtības radīšanas ķēdē, – ļauj tautsaimniecībai attīstīties un konverģēt vēl tālāk.

Pieaugot darbaspēka ienākumiem vēl tālāk un, mazinoties starpībai ar konverģences mērķa grupām, vēl vairāk sarūk konkurētspējas priekšrocības (galvenokārt tās, kas saistītas ar cenu faktoriem). Līdz pienāk mirklis, kad, balstoties uz esošajiem tautsaimniecības resursiem, tālāka attīstība ir ierobežota.

Tautsaimniecības reālās konverģences procesu var salīdzināt ar sportistu, kas uzsāk treniņus, piemēram, tāllēkšanā. Lai iemācītos aizlēkt viena metra attālumā liela piepūle nav jāizdara, tas pats attiecas uz diviem un trim metriem – atliek paskatīties, kā to dara citi. Četru metru lēcienam nāksies patrenēties un dabūt dažus nobrāzumus. Pie pieciem metriem būs jāstrādā ar treneri pie lēciena tehniskajām niansēm, un katrs nākamais centimetrs nāks ar lielām grūtībām.

Līdzīgi ir arī ar tautsaimniecību - sasniedzot kādu reālās konverģences robežu, tautsaimniecības izaugsmes fundamentālie faktori (visbiežāk ģeogrāfiskās priekšrocības, darbaspēka prasmes, derīgie izrakteņi utt.) tiek izsmelti. Atalgojuma starpība starp valsti un ārējās tirdzniecības partnervalstīm sarūk un nesniedz vairs priekšrocības apstrādes rūpniecības un eksporta konkurētspējas uzturēšanā. Un gadās, ka šajā brīdī tautsaimniecība savā veidā "iestrēgst" vidēju ienākumu līmenī, bez iespējas pārlēkt nākamajā, augsto ienākumu līmenī. Tajā mirklī, tāpat kā sportistam, ir jāstrādā un jāslīpē nianses, lai panāktu nākamo uzlabojumu.

Iestrēgšana MIT nozīmē to, ka, visticamāk, cenu konkurētspējas sniegtās priekšrocības ir kļuvušas mazākas nekā reālās konverģences sākumposmā. Arvien lielāku lomu sāk spēlēt ne-cenu faktori – preču un pakalpojumu kvalitatīvie aspekti un patērētāju preferences (par Latvijas ne-cenu konkurētspēju nesen rakstīja kolēģis K.Beņkovskis).

Attiecībā uz MIT pēdējos gados ir saradušies neskaitāmi raksti, publikācijas, pētījumi. Vieni ir vairāk aprakstoši, citi - empīriski. Pētot literatūru, nākas secināt, ka joprojām nav panākts vienots kopsaucējs par to, kas ir MIT un kādas pazīmes liecina par tā esamību. Pēc savas būtības MIT nav nekas neparasts – tas ir vienkārši ekonomistu izdomāts nosaukums vienam no tautsaimniecības reālās konverģences procesa posmiem. Diezgan daudz uz MIT koncentrējas Pasaules Bankas ekonomisti un pētnieki – ir vairākas publikācijas (sk. ieteicamās literatūras sarakstu raksta beigās), kas skaidro gan MIT būtību, gan empīriskos rezultātus par cēloņiem un iespējamos risinājumus. Personīgi man patīk Bruegel domnīcas pētnieka A.Egavas (A.Egawa) MIT rašanās faktoru klasifikācija (4.lpp.). Viņš savā pētījumā par ienākumu nevienlīdzības saistību ar MIT definē MIT rašanās iemeslus un atdala tos no ekonomiskā palēninājuma faktoriem (jo daudzi no faktoriem var neliecināt par MIT eksistenci, bet gan vienkāršu ekonomiskā cikla lejupslīdi). Galvenie faktori, kas izraisa valsts nokļūšanu MIT, viņaprāt, ir atalgojuma kāpums (ko no savas puses varētu nedaudz pārfrāzēt kā "ar produktivitātes kāpuma tempu nesamērojams atalgojuma kāpums"); pārlieku lielas publiskās investīcijas (tas kavē privāto investīciju attīstību); liela atkarība no eksporta (vai drīzāk mazs iekšējais tirgus); reģionālā ienākumu nevienlīdzība; mājsaimniecību ienākumu nevienlīdzība; sabiedrības novecošana.

Lai arī daļa no Egavas minētajiem faktoriem ir minama arī vienkārša ekonomikas cikla lejupslīdes fāzē, tomēr, manuprāt, minēto faktoru kopums labi apraksta tieši vārda "slazds" būtību. T.i., šajā faktoru kopumā hipotētiskajai valstij, kas ir atvērta ārējai tirdzniecībai, atalgojuma kāpums ir novedis pie cenu konkurētspējas ierobežojuma, bet sabiedrības novecošana, vāja pārvaldība un strukturālo politiku ieviešana (ko ierobežo gan politiskā griba, gan ekonomiskie principi – ierobežotas valsts budžeta iespējas) neļauj veikt lēcienu nākamajā ienākumu pakāpē. Tādējādi sanāk, ka valsts tiek savā ziņā ierauta slazdā, no kura bez nopietniem "cirtieniem" nav iespējams izkļūt.

Kāda ir situācija Eiropā ar MIT?

Kā jau rakstīju iepriekš, ir grūti viennozīmīgi vērtēt to, vai tautsaimniecība atrodas MIT. Tomēr intereses pēc paraudzījos, kā izskatās reālās konverģences process ES-28 dalībvalstu vidū. Īpaši interesanti ir pievērst uzmanību tām valstīm, kas vienlaicīgi ar Latviju 2004. gadā pievienojās ES dalībvalstu pulkam. 1. attēlā esmu izveidojis diagrammu, kur uz horizontālās ass valstu IKP uz vienu iedzīvotāju ir izteikts pēc pirktspējas paritātes 2003. gadā (tātad pirms "lielās" ES paplašināšanās), bet uz vertikālās ass šo pašu valstu rādītājs pēc dekādes – 2013. gadā. Tās valstis, kuras atrodas virs 45° līnijas, šajā laika posmā ir paaugstinājušas savu relatīvo labklājību, tās, kuras zem, – samazinājušas. Jo tālāk valsts atrodas no 45° līnijas, jo lielākas pārmaiņas šo 10 gadu laikā ir notikušas.

1. attēls. ES-28 dalībvalstu IKP attīstība laika posmā no 2003. līdz 2013. gadam [1]

Datu avots: Eurostat

Attēlā redzams, ka valstis visai izteikti ir sadalījušas grupās – lielākā daļa ES-15 (tā saukto veco dalībvalstu) ir sarindojušās augsto ienākumu grupā. Vienīgie izņēmumi ir Grieķija un Portugāle – valstis, kuras šajā dekādē ir zaudējušas savu relatīvo labklājības līmeni. Tad seko valstu grupa, kas 2004. gadā pievienojās ES, un Horvātija, kas ES pievienojās vien 2013. gadā. No tām augstākais labklājības līmenis ir Maltā un Čehijā, tomēr salīdzinājumā ar 2003. gadu lielākais pieaugums labklājības līmenī Lietuvai, Latvijai, Polijai, Igaunijai un Slovākijai. Tikmēr Horvātija, Ungārija, Kipra, Čehija un Slovēnija desmitgades laikā ir panākušas salīdzinoši mazu progresu (vai pat regresu). Iespējams, šo valstu gadījumā varam runāt par MIT, tomēr, protams, katrai no tām var būt savi specifiski iemesli. Piemēram, Kipras gadījumā tā ir krīze, ko tā piedzīvoja 2013. gada sākumā. Vēl vienu grupu veido Rumānija un Bulgārija, valstis, kas pievienojās ES 2007. gadā.

MIT attiecības ar Portugāli un Īriju

ES kontekstā, runājot par reālo konverģenci un MIT, parasti tiek pieminētas Portugāle un Īrija. Tās ir divas valstis, kas ir pietiekami līdzīgas, lai varētu tapt salīdzinātas. Tomēr abu valstu pēdējo desmitgažu sniegums ir bijis krasi atšķirīgs. Vēl dažas desmitgades atpakaļ Īrija un Portugāle atradās aptuveni vienā labklājības līmenī, bet 2013. gadā Īrija ir viena no valstīm ar augstāko labklājības līmeni ES valstu vidū, bet Portugāle iestrēgusi līmenī ap 75% no ES vidējā rādītāja. Portugāli labklājības ziņā jau faktiski ir panākušas Slovākija, Lietuva un Igaunija. Tieši Portugāle parasti tiek minēta, kā ES klasiskākais MIT piemērs, kad valsts nav spējīga veikt nākamo lēcienu attīstībā. Portugāles attīstību laika gaitā ir ietekmējusi vāja politiskā griba, nespēja veikt efektīvas un laicīgas strukturālās reformas. Tikmēr Īrija ir bijusi politiski izlēmīga un īsteno uz strukturālām reformām balstītu tautsaimniecības attīstību.

Šo valstu krasās atšķirības labi varēja redzēt arī nesenajā parādu krīzē, kad abas bija spiestas vērsties pie starptautiskajām institūcijām pēc palīdzības. Īrijas rīcība palīdzības programmas ietvaros bija ātra un izlēmīga, kas vainagojās ar ātru palīdzības programmas noslēgšanu un Īrijas atgriešanos starptautisko finanšu tirgu apritē. Tikmēr Portugāles palīdzības programma ir bijusi būtiski sarežģītāka, un šobrīd nav skaidrs, vai Portugālei nebūs nepieciešama vēl viena palīdzības programma.

Globālā līmenī, runājot par MIT, parasti tiek pretnostatīt divi kontrasti – panākumi, ko spējušas gūt Dienvidaustrumāzijas valstis, un problēmas, ar kurām saskārušās Dienvidamerikas valstis. Galvenās debates ir par to, kādēļ vairākām Dienvidaustrumāzijas valstīm ir izdevies pārvarēt MIT, bet Dienvidamerikas valstīm – nē. Starp citu, ja pētīsiet pēdējā laika rakstus/pētījumus par šo tēmu, tad nenovēršami sastapsieties ar rakstiem, kur tiek diskutēts par Ķīnas iespējamo nokļūšanu MIT…

Vai Latvija jau ir sasniegusi middle income-trap?

Kā jau vienmēr ekonomikā – viss nav melns vai balts. Attiecīgi arī šis jautājums ir ļoti grūti atbildams. Kopējais Latvijas reālās konverģences līdzšinējais ceļš atgādina procesu, kas raksturo MIT. Reālās konverģences vēsturisko procesu viennozīmīgi vērtēt traucē daudzie ekonomiskie šoki, kas laiku pa laikam apturēja konverģences procesu (banku krīze, Āzijas-Krievijas krīze, 2008. gada krīze). Tomēr neapšaubāmi, ka neatkarīgas valsts pastāvēšanas laikā Latvija ir sasniegusi būtisku konverģenci. Tā vēl 1995. gadā Latvijas IKP pēc pirktspējas paritātes veidoja vien aptuveni 31% no ES vidējā līmeņa, kamēr 2013. gadā rādītājs bija pieaudzis jau līdz 67% (rādītāji gan nav pilnvērtīgi salīdzināmi, jo arī ES dalībvalstu skaits ir būtiski audzis, vidējo labklājības līmeni mazinot).

Sava ceļa sākumā Latvija, tāpat kā vairums jaunattīstības ekonomiku, sāka ar tirgus liberalizāciju, dažādu ārējās tirdzniecības barjeru mazināšanu un strukturālu reformu veikšanu. Minētie pasākumi ātri vien veicināja reālās konverģences procesu. Laika posmā no 1996. līdz 2003. gadam Latvijas reālais IKP auga vidēji par 6.0%, kas, neskatoties uz dažādiem ekonomikas satricinājumiem, bija būtisks konverģences process. Nākamajos četros gados reālās izaugsmes temps pieauga līdz 10.1%, kas nodrošināja ārkārtīgi strauju reālās konverģences procesu, bet vienlaikus arī radīja virkni tautsaimniecības nesabalansētību, kas uz trīs gadiem apturēja līdzšinējo reālās konverģences panākumu ceļu. Savukārt laika posmā no 2011. līdz 2013. gadam Latvijas tautsaimniecību atguvusi izaugsmi (vidēji 4.6%) un turpina pakāpeniski konverģēt pret ES vidējo līmeni.

Īsā atbilde uz jautājumu par to, vai Latvija jau šobrīd atrodas MIT, ir – nē! Ir vairākas pazīmes, kas, manuprāt, par to liecina:

1. Latvijas eksporta daļas pasaules importā turpina pieaugt. Latvijas eksportētāji arvien spēj iekarot jaunus tirgus, kas liecina par Latvijas eksporta konkurētspēju. Īpaši pozitīvi MIT kontekstā ir uzsverams apstāklis, ka Latvijas konkurētspējas uzlabošanos virza galvenokārt ne-cenu faktori, kas ir viens no galvenajiem MIT pārvarēšanas priekšnosacījumiem.
    
2. Latvijas uzņēmumu rentabilitātes rādītāji (izteikti kā peļņa vai zaudējumi pēc nodokļu nomaksas pret neto apgrozījumu) neuzrāda jebkādas pasliktinājuma pazīmes. T.i., uzņēmēji, neskatoties uz salīdzinoši straujo vidējā atalgojuma pieaugumu, ir spējīgi vismaz saglabāt iepriekšējos rentabilitātes rādītājus. 2013. gadā saistībā ar šo apstrādes rūpniecības nozarē gan iezīmējās negatīva tendence, par ko nedaudz rakstu savā ikmēneša nozares rādītāju komentārā.
    
3. Atalgojuma līmeņu starpība ar eiro zonu saglabājas augsta. Lai arī Latvijā vidējais atalgojuma kāpums apsteidz algu kāpumu ES, tomēr atšķirības saglabājas visai būtiskas (sk. 2. attēlu), kas norāda, ka Latvijai joprojām ir cenu konkurētspējas potenciāls (ko palīdz nodrošināt arī salīdzinoši straujš produktivitātes kāpums). Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka, atalgojuma līmeņu starpībai sarūkot, mazināsies arī Latvijas cenu konkurētspējas pārsvars. Ja raugās, piemēram, uz Latvijas un Vācijas vienības darbaspēka izmaksu dinamiku apstrādes rūpniecības sektorā (Vāciju izvēlējos kā vienu no ES pamatkodola valstīm; diemžēl nav pieejama agregēta informācija par ES vidējo), tad Latvija pakāpeniski tuvojas Vācijas līmenim, tomēr starpības ir pietiekami lielas, lai vēl kādu laiku par šo jautājumu īsti nebūtu jāuztraucas.

2. attēls. Latvijas un Vācijas vienības darbaspēka izmaksas [2]

Datu avots: Eurostat, autora aprēķini

Tajā paša laikā nevar noliegt, ka Latvijas tautsaimniecībai piemīt raksturīgas pazīmes tam, ka vidējā termiņā tā varētu nokļūt MIT. Latvijai ir izteikta mājsaimniecību ienākumu un reģionālā nevienlīdzība, kā arī vērojama sabiedrības novecošanās. Tāpat pie raksturojošajiem lielumiem varētu minēt arī inovāciju/pētniecības un attīstības trūkumu, vāju pārvaldību un cilvēkkapitāla attīstību, kā arī reformu vājumu izglītības un veselības sektoros. Līdz šim Latvijas fundamentālo izaugsmes faktoru izmantošana un lielā darbaspēka izmaksu starpība ar ES ļāva veiksmīgi konverģēt, tomēr kādā punktā (nezinu, vai tie ir 70% no ES vai vairāk) ar to vien nepietiks – turpmākajai izaugsmei būs nepieciešama sakārtotība pārējos, t.sk. institucionālajos faktoros. Pašlaik man nerodas pārliecība, ka valsts ilgtermiņa plānošana ir vērsta tajā virzienā, lai MIT mums nebūtu problēma. Galvenokārt tiek dzēsti esošie ugunsgrēki, bet maz tiek darīts ilgtermiņa attīstības vārdā. Arī valsts ilgtermiņa plānošanas dokumentos reālās konverģences process visbiežāk tiek uztverts un attēlots kā lineārs process, t.i., trenda izaugsme. Nevarētu teikt, ka lineāra reāla konverģence nav iespējama, bet līdz šim veiktie pasākumi tās nodrošināšanai nepārliecina. Kurš ir tas mirklis, kad Latvijas iekļūs MIT? Grūti viennozīmīgi atbildēt – intuitīvi šķiet, ka mums priekšā ir vēl vismaz 5-7 procentpunkti reālās konverģences (izteikti kā IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes pret ES vidējo), tātad vismaz daži gadi. Tādā gadījumā Latvija būtu sasniegusi aptuveni 75% no ES vidējā rādītāja.

Savā ziņā līdzīgs koncepts, kas pasaka priekšā mirkli, kad Latvija var iekļūt MIT, ir potenciālā IKP aprēķini. Lai arī ļoti teoretizēti, tie sniedz labu ieskatu tautsaimniecības ilgtermiņa potenciālā. Potenciālā IKP aprēķini visbiežāk balstās uz Cobb-Douglas ražošanas funkciju, kas ņem vērā uzkrātā kapitāla apjomu (investīcijas), darbaspēka un demogrāfisko devumu, kā arī kopējo faktoru produktivitāti (KFP), kura savukārt apraksta tiešā veidā nenovērtējamus faktorus – tehnoloģisko progresu, know-how, cilvēkkapitāla attīstību, institucionālo faktoru attīstību utt.

Kā jau iepriekš rakstīju, potenciālais IKP ir tehniski sarežģīti aprēķināms rādītājs un pakļauts būtiskām vēsturiskām revīzijām. Tomēr neapstrīdami ir tas, ka potenciālā IKP pieauguma novērtējums nākamajā desmitgadē Latvijas tautsaimniecībai mazināsies neatkarīgi no institūcijas, kas rēķina/prognozē šo rādītāju. Tas notiek galvenokārt negatīvo demogrāfisko tendenču dēļ.

Savukārt uzkrātā kapitāla pieaugumu ierobežo vājā investīciju izaugsme. No pēdējo gadu dinamikas redzam, ka investīciju aktivitāte Latvijā patlaban ir zema. Potenciālā IKP izaugsmes līmeņa noturēšanai 3-4% robežās būs nepieciešama straujāka investīciju izaugsme par to, ko pašlaik redzam datos. Savukārt kopējā faktoru produktivitāte var augt tikai pie nosacījuma, ja šīs investīcijas ir strukturāli labākas – t.i., tehnoloģiski pilnīgākas, precīzāk mērķētas utt. Tāpat kopējai faktoru produktivitātei būtu jāaug uz sekmīgi realizēto strukturālo reformu rēķina.

No potenciālā IKP koncepta viedokļa nosacīti no trim mainīgajiem (darbaspēka, kapitāla un KFP) - salīdzinoši operatīvi (gan joprojām runājam par gadiem) vidējā termiņā ir ietekmējami vien divi – kapitāls (investīcijas) un KFP (strukturālas reformas). Demogrāfijas tendences ir ietekmējamas, tomēr to efekti ir mērāmi desmitgadēs. Arī uzkrāto kapitāla apjomu strauji uzaudzēt ir gandrīz neiespējami – tas ir vairāku gadu ar augstu investīciju aktivitāti rezultāts.

Tādējādi vienīgais mainīgais, ko var ietekmēt, ir KPF, kas pēc būtības norāda uz tautsaimniecības spēju efektīvi salikt kopā iepriekš minētos divus faktorus – darbaspēku un kapitālu, izmantojot tehnoloģisko progresu, izglītību, veselību u.c. tautsaimniecības izaugsmei svarīgus faktorus. KPF var ietekmēt virkne faktoru, tomēr galvenie ir institucionālie (tiesiskās vides sakārtotība, birokrātiskās barjeras, uzņēmējdarbības uzsākšanas un izbeigšanas barjeras utt.) un tehnoloģiskie (tehnoloģiskais progress, rūpniecības sektora sadarbība ar pētniecības centriem utt.). Tādējādi katra paša spēkos ir spriest par to, cik lielas izredzes ir neieslīgt MIT.

Ko darīt, lai izvairītos/pārvarētu MIT?

Manuprāt, galvenais faktors, no kā būs atkarīga Latvijas tautsaimniecības ilgtspējīga izaugsme, ir produktivitātes kāpums (Latvijas Bankā nesen par vienu no produktivitātes dimensijām notika Ekspertu sarunas). Izskatās, ka tuvākajā laikā demogrāfisko norišu devums tautsaimniecības izaugsmē labākajā gadījumā būs neitrāls. Pēc būtības tas nozīmē to, ka turpmākā tautsaimniecības izaugsme ir iespējama vien uz produktivitātes kāpuma rēķina. Kā panākt produktivitātes kāpumu? Nākamie trīs minētie faktori daļēji atbild uz šo jautājumu. Darāmā ir daudz, tomēr, manuprāt, šīs ir prioritātes:

1) Viens no līdz šim īsti nenovērtētiem potenciāliem ir nopietnāka pievēršanās enerģētikas jautājumiem. Enerģētiskās atkarības un tarifu jautājumi tiek apskatīti un diskutēti pietiekami. Agri vai vēlu rūpnieku spiediena rezultātā ekonomiskās politikas veidotāji gan jau lems par šī sloga mazināšanu uz energointensīvo nozaru darbību. Tomēr ir aspekts, kam ir pievērsta mazāka uzmanība, - energoefektivitāte. Un te es nerunāju tik daudz par mājsaimniecībām, cik par apstrādes rūpniecību un komerciālo sektoru, kur joprojām slēpjas milzīgs potenciāls. Par to liecina ieguvumi, ko panākuši uzņēmumi, kas veikuši energoefektivitātes palielināšanas pasākumus. Domāju, ka sākums attīstībai šajā jomā ir energoaudita pieejamības veicināšana (gan pieejamības nodrošināšanas ziņā, gan no informatīvā viedokļa). Nedomāju, ka rūpniecības uzņēmumi pilnībā apzinās energoefektivitātes celšanas potenciālu.

2) Tas, ka jāveic reformas izglītības sektorā, nav liels jaunums. Tomēr no sevis vēlos pievienot nedaudz citu šī jautājuma šķautni. Sarunās ar uzņēmējiem un uzņēmēju organizācijām izkristalizējās secinājums, ka ir ļoti nepieciešams veicināt profesionālās izglītības prestižu. Ne tik daudz normatīvajos aktos un plānošanas dokumentos, cik sabiedrībā kopumā. Šķiet, Latvijas sabiedrībā joprojām iesakņojies viedoklis, ka profesionālā izglītība – profesionālās vidusskolas, arodskolas un tehnikumi - ir domāti vien tiem, kam nav veicies mācībās. Pašlaik ir pienākuši laiki, kad atsevišķos apstrādes rūpniecības nozares uzņēmumos augsta līmeņa speciālisti var saņemt atalgojumu, kas ir tuvs ražošanas vadītāja atalgojumam.

3) Latvija joprojām ir viena no tām valstīm, kas Eiropas līmenī grēko attiecībā uz zinātni, pētniecību un inovācijām. Vērtīgu analīzi ir veikusi mana kolēģē Agnese Rutkovska, savā rakstā apskatot šo jomu no daudziem skatupunktiem.

Rakstot šo rakstu, galvu nepameta uzbāzīga doma - vai nav par vēlu? Vienkāršā atbilde ir, ka nekad nav par vēlu. Tomēr nepamet sajūta, ka Latvijas tautsaimniecības kurss uz MIT jau ir uzņemts un, ja nekas steidzami netiks darīts, tad būs grūti sekot noturīgas reālās konverģences scenārijam.

Nav vienotas receptes, kā pārvarēt MIT, tomēr skaidrs ir tas, ka pirmais jautājums, par ko noteikti jādomā, ir - kā panākt produktivitātes turpmāku kāpumu? Skaidrs, ka agri vai vēlu cenu konkurētspēja mazināsies, bet, ja paliksim tur, kur esam pašlaik - zemas vai vidējas pievienotās vērtības eksportā, tad tādi būs arī mūsu ienākumi.

Lai panāktu to, ka reālā konverģence turpinās ilgtermiņā, ir jāpanāk kvalitatīvs lēciens mūsu tirgojamo sektoru izlaides un eksporta struktūrā. Tomēr pats galvenais ir apzināties kalna lielumu, kurā jākāpj. Ekonomikas politikas veidotājiem jāsaprot, ka lineārās izaugsmes periods agri vai vēlu beigsies un gaišākas nākotnes vārdā dažreiz ir nepieciešami izlēmīgi un nepopulāri lēmumi.
 

Ieteicamā literatūra ieskatam par MIT:

• Pasaules Bankas pētījums "Middle Income Traps: a Conceptual and Empirical Survey", 2013:
• Pasaules Bankas biļetens: "Avoiding Middle-Income Growth Traps", 2012:
• Bruegel domnīcas pētījums: "Will Income Inequality Cause a Middle-Income Trap in Asia?", 2013: