Latvijas ekonomikas sniegums ir mūsu pašu rokās!
Aizvadītais 2015. gads Latvijai kopumā ir bijis veiksmīgs. Lai arī ārējā vide bija trausla, eiro zonas pieprasījums bija vājš un joprojām turpinājās ģeopolitisks saspīlējums, ieskaitot Krievijas sankcijas, Latvijas tautsaimniecības datos nebija ne miņas ne tikai no krīzes, bet pat attīstības tempu bremzēšanās. Bezdarba līmenis saruka līdz viencipara skaitlim un atalgojuma kāpums privātajā sektorā pārsniedza prognozēto.
Šādas norises ir kārtējais apstiprinājums tam, ka pat mazas un atvērtas ekonomikas gadījumā daudz kas (un ilgtermiņā – gandrīz viss) ir atkarīgs no mums pašiem. Piemēram, globālās ekonomikas cikliskums pastāvēs vienmēr, un mēs to nevaram ietekmēt. Tomēr potenciālās krīzes dziļumu var minimizēt, labajos laikos neklausot "gāzi grīdā" politikas sludinātājus un izvairoties no budžeta deficīta (t.i., no valsts parāda audzēšanas līdz neilgtspējīgi augstam līmenim). Cits piemērs - Eiropas Savienības fondi var daļēji finansēt skolas remontu vai magnētiskās rezonanses aparāta iegādi, bet tikai mūsu pašu rokās ir uzlabot izglītības un veselības aprūpes sistēmu kvalitāti, tostarp ceļot ārstu, medmāsu un skolotāju profesiju prestižu un algas. Tādējādi savu nākotni veidojam mēs paši, tajā skaitā ar pārdomātu makroekonomisko politiku un strukturālo reformu īstenošanu.
Neviens nav zaudētājs, kamēr pats sevi par tādu neuzskata un nenolaiž rokas. Karā, sportā un zinātnē daudz kas tiek darīts, lai maldinātu un iebiedētu pretinieku un atsistu jebkuru vēlmi pretoties. "Padoties, jūs esat ielenkti un pretestība ir veltīga!" – šis teiciens man atgādina prognozes par to, ka Grieķijas krīze/Ķīnas plūdi/Jaunzēlandes neraža (pasvītrot vajadzīgo) radīs lielas sekas/kārtējo krīzes vilni Latvijai, un vispār - Latvija ir neizdevusies valsts. Tās ir muļķības, lai vai kurš - kāds profesors, akadēmiķis vai pat Nobela prēmijas laureāts – to saka.
Ja tiešām ārēju notikumu dēļ (piemēram, vājš ārējais pieprasījums, sankcijas utt.) spēle ir zaudēta, tad jau nav jēgas piepūlēties. Ar tādu noskaņu mūsu plānošanas horizonti kļūst ļoti īsi, kas kavē investīcijas ražošanas iekārtās, tehnoloģijās un cilvēkkapitālā, kā arī veicina kaitīgus ieradumus jeb domāšanu tikai īstermiņā. Tāpat pieaug egoisms un sabiedrība kļūst tik irdena, ka nieka 776 bēgļu uzņemšana (kas būtu 0.04% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita) tiek uzskatīta par lielāku draudu gan sev personiski, gan Latvijai kopumā. Šajā gadījumā spēle tiešām būs zaudēta, tikai nevis globālo vētru, bet mūsu pašu darbības vai bezdarbības dēļ.
"Bēgļu krīze" nomaina visiem jau apnikušo "Grieķijas krīzi", kas kādu laiku pildīja galvenās "šausmenītes" lomu, bet pirms tam dzirdējām par "neizbēgamu lata devalvāciju", bažas par lata/eiro pārejas kursu u.c. mītus. Viedokļi dalās, vai seno maiju kalendārā bija ierakstīts pasaules gals, tomēr noteikti tur nekas nebija teikts par mūsu pašu apņēmību, saprātu un gatavību mainīties un attīstīties. Manuprāt, tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai, rokas klēpī salikuši, gaidīsim kārtējo "pasaules galu", vai darīsim visu iespējamo, lai nebūtiski ārējie satricinājumi nekā neietekmētu mūsu ikdienas dzīvi.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 7 )
Vispirms gribu precizēt jēdzienu mums pašiem. Vai te ir domāts vienkāršais Latvijas zemkopis, skolotājs, ārsts vai pie varas esošie? Vai zemnieks spēj ietekmēt piena cenu lielveikalā? Takšu nē. Kurš Latvijas iedzīvotājs, pat ar augstāko izglītību, spēj ietekmēt mūsu valsts makroekonomisko politiku? Neviens! Kas patiesībā slēpjas zem strukturālajām reformām? Bez cilvēkiem palikušo teritoriālo iedalījumu un mazo lauku skolu likvidēšana. Mūsu nodokļu politika ir vērsta tikai uz ieņēmumu gūšanu, bet ne uz ražošana attīstību. Tieši nodokļu politika ir instruments, ar kura palīdzību var ietekmēt valsts ekonomiku. Bet par šo jautājumu, vismaz man nav izdevies izraisīt pat ne visīsākas debates. Tad kas un no kā ir atkarīgs?
neuzdod dumus jautājumus statistam, kas tikai vēro, kā mēs sitam ar pieri pa sienu.
Esmu nevis statists, bet datu manipulētājs – tas taču visiem jau sen ir zināms. Un vispār, man ir daudz kļūdu. Tāpēc līdz janvāra beigām izsludinu akciju – par katrām 3 atrastajām kļūdām uzdāvināšu piparkūku :)
Jā, šeit ir domāti mēs visi – zemkopji, skolotāji, ārsti, zinātnieki, ekonomisti utt. Valsts lepnums ir katra izcilu darba rezultātu kopsumma. Ne "pie varas esošie", ne valsts prezidents nevar savākt ražu un izglītot bērnus – to dara attiecīgi zemkopji un skolotāji. Turklāt "vara" vienmēr iet kopā ar "atbildību" un nemaz nav tik pievilcīga, kā par to daži lēš. Savukārt ierēdņu (viņiem ir tikpat "varas" cik visiem pārējiem, katrs dara savu darbu savā vietā, un katra uzdevums ir paveikt savu darbu izcili) uzdevums ir izveidot sistēmu, kurā zemnieki varētu efektīvi nodarboties ar lauksaimniecību un skolotāji – audzināt bērnus. Šīs sistēmas izveidošana / uzlabošana arī tiek saukta ar strukturālām reformām.
Bet tāpat daudz ir atkarīgs, piemēram, no paša zemnieka – vai viņš tikai sūdzēsies par piena iepirkuma cenu kritumu, vai sāk ražot (un varbūt arī eksportēt) sieru – produktu ar augstāku pievienoto vērtību (tikai viens nosacīts piemērs). Vienmēr ir tie, kas sūdzas, un vienmēr būs tie, kas izmanto situāciju savai (un līdz ar to arī visas Tēvzemes) attīstībai; otrā grupa ir Latvijas lepnums, kas palīdz pārējiem kā tieši (nodokļu veidā), kā arī netieši – ar savu piemēru iedvesmojot citus.
Par to, ka mūsu politika ir vērsta "tikai uz ieņēmumu gūšanu" – kam tad šie ieņēmumi tiek krāti? Nodokļi ir ieņēmumu pārdale starp iedzīvotājiem, nekas vairāk. Iespējams, mūsu uzskati atšķiras, jo Jūs dalāt sabiedrību divās daļās: "pie varas esošie" un "visi pārējie". Šo dalījumu es neuzskatu par pareizu, jo, ja padomāt, sētniekam ir lielāka vara ceļu satiksmes drošībā nekā valsts prezidentam. Tas, ka vienu rāda televīzijā, bet otru nē, tas ir tikai PR spēles vien.
Makroekonomikas doktors Krasnopjorovs ir ne vien, kā pats raksta, datu manipulētājs, bet arī kangarāta ideoloģijas balsts un propagandists.
Par dažām kļūdām:
Interesanta ir atsauksme un saite uz tautsaimniecības datiem, kuriem bloga lasītājam pieeja ir liegta – sīkums, bet attieksmīti parāda.
1) Kā jau reālo pasauli tikai pa LB logu un caur makroekonomiskās reliģijas prizmu skatījušam puisim, doktoram Krasnopjorovam ir ļoti aptuvens priekšstats par ražošanu un tās problēmām. Citādi viņš saprastu, ka, piemēram, "lai sāktu ražot (un varbūt arī eksportēt) sieru – produktu ar augstāku pievienoto vērtību" – bez visa cita ir vajadzīgs sekojošais:
a) ne sliktākas kā franču vai itāļu ražotājiem zināšanas un tehnoloģijas,
b) vismaz tikpat efektīvas iekārtas,
c) konkurētspējīgs finansējums, lai to visu varētu iegādāties un arī atpelnīt,
d) ar Vāciju, Poliju u.c. valstīm konkurētspējīga ražošanu atbalstoša nodokļu politika,
e) un, galvenais, pieeja tirgum, jo efektīvas ražošanas iekārtas nav iespējams atpelnīt, tās pietiekoši nenoslogojot.
Kas no tā visa mūsu zemniekiem ir? Un citiem vietējiem ražotājiem?
2) Vismaz nedaudz tautsaimniecību saprotošs cilvēks, zina, ka “izglītības un veselības aprūpes sistēmu kvalitātes uzlabošanai, tostarp ceļot ārstu, medmāsu un skolotāju profesiju prestižu un algas” nepieciešama ne vien poliskā griba (kuras trūkumu kangarāts skaidri demonstrē), bet arī iedzīvotāju reālo ienākumu pieaugums. Nav NEVIENAS valsts pasaulē, kas, neatrodot naftu vai dimantus, būtu sasniegusi ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību BEZ ATTĪSTĪTAS RAŽOŠANAS. Šim nolūkam visas sekmīgās valstis ir īstenojušas mērķtiecīgu SAVU ekonomisko politiku.
3) Dr. oec. Krasnopjorovs apgalvo, ka “savu nākotni veidojam mēs paši, tajā skaitā ar pārdomātu makroekonomisko politiku un strukturālo reformu īstenošanu.” Viņam gan vajadzētu zināt, ka makroekonomiskās politikas pamatinstrumenti, ir MONETĀRĀ un FISKĀLĀ politika, no kuru patstāvīgas īstenošanas iespējas ar LB pūlēm Latvija ir atteikusies.
Ir ļoti viegli pieprasīt citiem ēst vēl mazāk un saukt par egoistu to, kurš negrib barot “nieka 776 bēgļus”. Kā gan tas varētu “garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”, un “nodrošināt Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību”? Citu valstu pieredzi ar to saistītājā noziedzības, un citu ‘blakus efektu’ pieaugumā LB puisis neredz.
Taču būtiskākais ir tas, ka atšķirībā no Nīderlandes vai Dānijas, mūsu tautai saskaņā ar kangarāta parakstītajiem ‘starptautiskajiem nolīgumiem’ ir akli jāpaklausa Briseles diktātam šajā un citos “latviešu nācijas negrozāmajai valstsgribai un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām” būtiskos jautājumos.
Vienā jautājumā es Oļegam piekritīšu – sēdēt rokas klēpī salikušiem, tiešām nevajag. Vajag saprast, KA un KĀPĒC šī plānā galdiņa urbēju sludinātā piramīdas shēma strauji tuvojas galam, un sagatavoties globālai “sistēmas reinstalācijai”. Bet domāšanu īstermiņā atstāt LB un kārtējām marionetēm Saeimā un MK.
Nu tā baigi nemaklējot vismaz 2 attīstītas valstis bez ražošanas uzreiz var nosaukt - Singapūra un Luksemburga. Kiprā un Maltā arī nekādas baigās industrijas nav.
Tagad tava kārta, nosauc kādu valsti, kura pādējos 100 gados būtu kļuvusi labklājīga pataicoties lauksaimniecībai ;)
Liekas, visas domas, kuriem nepiekrītat, esat piekabinājuši man :)
Kas tad ir pret attīstīto ražošanu, zināšanām un tehnoloģijām, efektīvām iekārtām? Cits jautājums - kā to var sasniegt? Ja uzskatāt, ka to var sasniegt vien ar devalvāciju / naudas drukāšanu / valsts budžeta deficītu un uzskatīt visus, kas tam nepiekrīt par valdošā režīma propagandistiem un piramīdas iekārtas marionetēm - tas ir Jūsu tiesības (bet varam pavērot cik "efektīvi" šāds ražošanas "atbalsts" strādā Baltkrievijā). Kā teica viens pazīstams ekonomists, tas, kas uzskata sevi par neatkarīgo ekonomistu, nereti ir atkarīgs no viena guru ar maldīgiem priekšstatiem.