Latvijas zinātniskais potenciāls: vai vērojams progress?
Pirms septiņiem gadiem konstatēju, ka Latvijā ir visai neliels labu zinātnisko rakstu skaits. Šajā rakstā – par to, kāds bijis Latvijas zinātniskās publicitātes progress pēdējo septiņu gadu laikā.
Pirmajā mirklī var likties, ka pēdējo gadu laikā Latvijas zinātne ir panākusi ievērojamu progresu. Zinātnisko publikāciju skaits pieaug – ja pirms desmit gadiem Latvijas zinātnieki publicēja vienu zinātnisko rakstu (kas iekļauts prestižajā Thomson Reuters Science Citation Index; tālāk - SCI) dienā, tad tagad tie jau ir divi raksti dienā. Tas ir vērā ņemams palielinājums pat starptautiskā mērogā – katru gadu zinātnisko rakstu skaits Latvijā pieaug vidēji par 6%, kamēr Eiropas Savienībā (ES) kopā tikai par 4% (1. attēls).
1. attēls. SCI zinātnisko rakstu skaits un to pieauguma temps
Tomēr "noturīgā zinātniskā progresa" bilde izšķīst, ja Latvijas sniegumu salīdzina kaut vai ar Lietuvas un Igaunijas rādītājiem. Valstu neatkarības atjaunošanas brīdī gan startējām no līdzīgām pozīcijām, bet jau pašos pirmsākumos sākām atpalikt no Igaunijas un 2000. gados - arī no Lietuvas. Pašlaik, ja rēķinām zinātnisko rakstu skaitu uz vienu iedzīvotāju, noturīgi atpaliekam no 25 citām ES valstīm, esam priekšā tikai Rumānijai un Bulgārijai (2. attēls). Pat ja zinātnisko publikāciju skaita pieaugums Latvijā turpināsies līdzšinējā tempā, tuvošanās ES vidējam rādītājam prasīs vairākas paaudzes (salīdzinājumam – Igaunija jau tagad ir tuvu ES vidējam līmenim). Turklāt nākotnē noturēt līdzšinējos zinātnisko rakstu skaita pieauguma tempus bez strukturālām reformām kļūs arvien grūtāk, jo līdzšinējo pieaugumu lielā mērā noteica ES fondu pieejamība zinātniskiem pētījumiem.
2. attēls. SCI zinātnisko rakstu skaits uz tūkst. iedzīvotāju
Kāpēc zinātnisko rakstu skaits Latvijā tik ievērojami atpaliek no vairuma ES valstu? Pirms septiņiem gadiem iezīmēju trīs faktorus, kas joprojām ir spēkā – salīdzinoši zems zinātnes finansējums (kas daļēji saistīts ar zemu ienākumu līmeni valstī), viduvējas izglītības slazds (izcilu pasniedzēju trūkums augstskolās un vidusskolās, tāpēc tiek masveidā atražotas viduvējības, kas nav spējīgas starptautiski konkurēt zinātnes jomā), akadēmiskā personāla nepietiekamas angļu valodas prasmes (visvairāk labu zinātnisko žurnālu iznāk angliski).
Pastāv cieša pozitīva sakarība starp zinātnes finansējumu (spending on research and development) un zinātnisko rakstu skaitu[1]. Valstis ar lielākiem pētniecības izdevumiem publicē vairāk zinātnisko publikāciju[2]. Tādējādi Latvijas pozīcija zinātnes publicitātes reitinga lejasdaļā ir likumsakarīga, jo nav iespējams sasniegt Dānijas zinātnisko publikāciju rādītāju ar Rumānijas finansējumu (3. attēls).
3. attēls. Zinātnisko publikāciju skaits un izdevumi pētniecībai
Tomēr arī esošais finansējums zinātnei un pētniecībai tiek tērēts neefektīvi. Izdalot zinātnes finansējumu ar zinātnisko rakstu skaitu, redzams, ka Latvijā rakstu skaits ir zems, pat ņemot vērā nelielo zinātnes finansējumu (3. attēlā Latvija atrodas zem regresijas taisnes). Citiem vārdiem, viena laba zinātniskā publikācija Latvijā izmaksā ievērojami dārgāk nekā Lietuvā, Igaunijā un vairumā citu jauno ES dalībvalstu (4. attēls).
4. attēls. Izdevumi pētniecībai un attīstībai pret SCI zinātnisko rakstu skaitu angļu valodā (jaunajās ES dalībvalstīs; 2007. – 2016. gadā vidēji)
Turklāt zinātniskā darba dārdzība Latvijā nenozīmē tā kvalitāti – zinātnisko rakstu citējamība ir zema. Pēc atsauču skaita uz vienu zinātnisko publikāciju Latvija ierindojas 26. vietā ES dalībvalstu vidū. Esam priekšā tikai Horvātijai un Rumānijai – valstīm, kur viena laba zinātniskā publikācija izmaksā divreiz lētāk nekā Latvijā[3] (5. attēls).
5. attēls. Vidējais atsauču skaits uz vienu zinātnisko publikāciju
Pastāv cieša pozitīva sakarība starp publikāciju skaitu (uz vienu iedzīvotāju) un atsauču skaitu (uz vienu publikāciju). Kvalitāte (liels atsauču skaits) parasti nerodas tukšā vietā – tam vajadzīga "bāze" jeb liels pētnieku un publikāciju skaits attiecīgajā zinātnes nozarē (6. attēls; 1. pielikums – zinātnes nozaru dalījumā).
6. attēls. Zinātnes publicitātes rādītāji ES valstīs
Krāsu apzīmējums: sarkans – Latvija, zaļš – Lietuva, melns – Igaunija, zils – citas ES dalībvalstis.
Katrā trešajā zinātnes nozarē (9 no 27) Latvija ieņem pēdējo vietu ES dalībvalstu vidū vai nu pēc zinātnisko publikāciju skaita uz vienu iedzīvotāju, vai arī pēc atsauču skaita uz vienu publikāciju. Salīdzinājumam – Lietuva un Igaunija nav pēdējā vietā nevienā zinātnes nozarē. Jāatzīmē, ka "mazas valsts" statuss zinātniskai publicitātei parasti netraucē. Piemēram, Dānija un Somija sasniedz ļoti labus citējamības rādītājus ar iedzīvotāju skaitu ap 5 miljoniem.
Vienīgās jomas, kurās Latvija pēc zinātnisko publikāciju skaita (uz iedzīvotāju) ir tuvu ES vidējam līmenim, ir enerģētika un starpdisciplinārās publikācijas. Tomēr abās šajās jomās atsauču skaits uz vienu publikāciju ir ļoti zems.
Ja vērtē citējamību, vienīgā joma, kur atsauču skaits uz vienu publikāciju šķiet konkurētspējīgs ES mērogā, ir ar medicīnu saistītās nozares - medicīna, zobārstniecība, sociālā aprūpe, psiholoģija, veterinārija (citējamība nav zema arī citās ar medicīnu saistītajās nozarēs – farmācijā, imunoloģijā vai molekulārajā bioloģijā). Tomēr zinātnisko rakstu skaits arī šajās nozarēs ir zems. Tādējādi labi vai puslīdz labi citējamības rādītāji visdrīzāk atspoguļo atsevišķas izcilības saliņas, nevis augstu nozares līmeni kopumā.
Vairākās zinātnes nozarēs Latvijas sniegums ES mērogā nav konkurētspējīgs ne pēc zinātnisko rakstu, ne pēc atsauču skaita (piemēram, fizikā, ķīmijā, matemātikā vai datorzinātnē; 1. tabula). Latvijai noteikti ir potenciāls mainīt šo situāciju turpmākajos gados.
1. tabula. Baltijas valstu zinātniskās publicitātes rādītāji nozaru dalījumā (vieta ES 28 dalībvalstu vidū)
"Kas vainīgs" un "ko darīt"?
Latvijas zinātniekiem kopumā ir maz publikāciju, un vairumam esošo publikāciju ir pieticīga kvalitāte. Daļēji to nosaka zems zinātnes finansējums - līdz šim nevienai valstij nav izdevies sasniegt Skandināvijas zinātnisko potenciālu ar Rumānijas finansējumu. Tomēr, manuprāt, zems finansējums ir vien aisberga redzamā daļā. Sistēmas neefektivitāti atspoguļo tas, ka viena laba zinātniskā raksta sagatavošana Latvijā izmaksā ievērojami dārgāk nekā Lietuvā, Igaunijā un vairumā citu Austrumeiropas valstu.
Tādēļ zinātnes finansējuma pieaugums nav nekāda brīnumnūjiņa, kas ar vienu mājienu tuvinātu Latvijas zinātni Dānijas, Zviedrijas vai Somijas standartiem. Lai zinātnes finansējuma pieaugums nestu atdevi, tas jāapvieno ar būtiskām strukturālām reformām.
Augstākās izglītības iestāžu sadrumstalotība – vairāk nekā 50 augstskolas un koledžas (no kurām tikai dažas spēj nodrošināt kvalitatīvu studiju procesu) – atspoguļojas vairāk nekā 100 zinātnisko institūciju pastāvēšanā, no kurām vairākums starptautiski nav konkurētspējīgas. Tā vietā, lai sadalītu papildu finansējumu "lineāri visiem", augstākā izglītība un zinātne jākonsolidē ap tām iestādēm, kas starptautisko konkurētspēju ir pierādījušas jau ar savu iepriekšējo darbību.
Jebkuru panākumu atslēga ir cilvēki. Studiju programmu akreditācijas ekspertu vērtējumā augstskolu akadēmiskā personāla kvalifikācija bieži vien ir nepietiekama kvalitatīvai studiju procesa nodrošināšanai, par zinātni nemaz nerunājot. Turklāt zinot, kā vairākās augstskolās tiek "lasītas" lekcijas, rīkotas "starptautiskas" konferences un īstenoti "zinātniski-pētnieciskie" projekti, šaubos, ka, palielinot pašreizējā akadēmiskā personāla atalgojumu kaut vai trīsreiz, automātiski panāksim trīskārtēju studiju un pētniecības kvalitātes uzlabojumu. Zinātniskā personāla atdevi noteiks nevis atalgojums pats par sevi, bet valsts spēja izrauties no viduvējas izglītības slazda – tas, cik lielā mērā un cik ātri atalgojuma kāpums ļaus panākt, ka zinātnes un akadēmiskajos amatos strādātu tikai profesijai atbilstoši cilvēki.
1. pielikums. Zinātnisko rakstu skaits uz iedzīvotāju un atsauču skaits uz zinātnisko rakstu ES valstīs zinātņu nozaru dalījumā
Krāsu apzīmējums: sarkans – Latvija, zaļš – Lietuva, melns – Igaunija, zils – citas ES dalībvalstis.
[1] Kvalitatīvu zinātnisko rakstu skaits ir svarīgs zinātnes veikuma indikators.
[2] Jāpatur prātā, ka zinātniskās publikācijas nav vienīgais zinātnes finansējuma mērķis, kā arī ne visas zinātniskās publikācijas tiek finansētas no izdevumiem pētniecībai un attīstībai. Tomēr zinātnes finansējums ir viens no objektīviem rādītājiem tam, cik lielus resursus sabiedrība atvēl zinātnei.
[3] Uz zinātniskiem rakstiem, kas publicēti pēdējo trīs gadu laikā, vēl ir diezgan maz atsauču. Tāpēc gadījumā, ja zinātnisko rakstu kvalitāte būtiski mainījās pēdējo trīs gadu laikā, tas vēl pilnībā neatspoguļojas citējamības datos.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 10 )
Nu tas jau saistīts arī ar publikāciju novērtēšanu - līdz šim brīdim publikācijas konferencēs, kas parasti ir maz citētas, atskaitēs tiek vērtētas tāpat kā augsta līmeņa raksti. Bāzes finansējums lielākā mērā tiek izdalīts uz galvām, nevis sasniegtajiem rezultātiem. Vismaz trešdaļa zinātnieku LV vispār nekvalificējas šādam statusam.
Pie tāda vecuma sadalījuma zinātnē nodarbināto starpā nav brīnumu, ka stagnējam un veiktspēja zema. No otras puses - 95% zinātnisko publikāciju ir vienkārša atrakstīšanās - gan Latvijā, gan arī ārpus tās. Par citēšanu - tas jau ir politisks jautājums - līdzīgi kā eirovīzija. Ja ir kontaktu tīkls un esi atzīts, tad tevi citē, ja nē - tad grauž rīkli. Tāpēc citējamība nav vērtējama viennozīmīgi kā kvalitātes simbols - īpaši jomās, kur ir mazs pētnieku skaits un sīva "konkurence".
Paldies par rakstu! Manuprāt, būtu interesanti dažiem no šiem cipariem piemērot korekcijas koeficientu pēc tā, cik daudz zinātnē PLE ir nodarbināti uz, piemēram, 100k cilvēkiem.
Ļoti labs un pārliecinošs analītiskais raksts.
Šī ir patiesi bēdīga aina visai sabiedrībai. Pie tam var viegli saprast, ka iemesls nav zemais finansējums, bet gan sistēma kopumā (ieskaitot Izglītības). Panākot lielāku % no IKP zinātnei šādā situācijā nozīmētu "plēst vējā banknotes" ...
Šī gan ir nozare, kurā nepieciešamas būtiskas strukturālās pārmaiņas!
Resursus vajag vairāk. Skaidrs! Tomēr mazai valstij vai tik nebūtu labāk koncentrēties uz noteiktiem stratēģiskiem virzieniem, nevis mēģināt konkurēt ar lielvalstīm visos virzienos, palielinot zinātnei finansējumu kopumā. Arī raksta autoram ir doktora grāds, turklāt nodarbināts visaugstāk finansētajā pētnieciskajā vienībā - Latvijas Bankā. Tas nozīmētu, ka LB doktoru zinātniskajām publikācijām vajadzētu būt ārkārtīgi citētām. Tomēr par tādu izcilību nav nekas zināms. Visticamāk, mums nav izcilas ekonometristu zinātniskās skolas. Tomēr ir jomas, kur tādas varbūt ir, piemēram, organiskajā sintēzē... Vai kaut kur citur, kur esam kaut ko līdzīgu iedibinājuši... Varbūt bioķīmija, imunoloģija... Nauda ir jāpiešķir izcilībām, kas attīsta zinātnisko skolu, nevis kārtējo reizi visām bada novārdzinātajām nacionālās kultūras jomām. Analizējiet precīzāk, tad valsts varēs labāk plānot!
Saruna par "stratēģiskiem virzieniem" man ļoti atgādina vecu industriālās politikas dilemmu par to, vai valstij jāspecializējas savā pašreizējā nosacītā priekšrocībā (piem. zeķu šūšanā), vai jāmēģina mainīt nosacīto priekšrocību uz augstās pievienotās vērtības produktu pusi (jāmēģina būvēt lidmašīnas, pat ja pašlaik tas tik labi nepadodas)... Abām pusēm ir argumenti par.
Kas attiecas uz LB pētījumu citējamību. Pirmkārt, tik tiešām kvalitatīvu publikāciju un citējamības ziņā LB droši ieņem 1. vietu Latvijā ekonomikas jomā (sk. piemēram, ideas repec reitingu). Par spīti tam, ka pētniecība nav centrālo banku pamatmērķis (kā tas ir, piemēram, zinātniskiem institūtiem). Otrkārt, LB darbinieku ieguldījums Latvijas ekonometriskās skolas izveidē tiešām ir nozīmīgs (varat pajautāt LU un SSE Riga studentiem). Treškārt, absolūtais vairākums LB pētnieku vēl nav tādā vecumā, kurā piešķir Nobela prēmijas. Tādēļ salīdzināties citējamībā ar senioriem ideas repec reitinga augšgalā šobrīd būtu bezjēdzīgi. Pēc 20 gadiem varam atgriezties pie šīs sarunas.
Treškārt, absolūtais vairākums LB pētnieku vēl nav tādā vecumā, kurā piešķir Nobela prēmijas. Tādēļ salīdzināties citējamībā ar senioriem ideas repec reitinga augšgalā šobrīd būtu bezjēdzīgi. Pēc 20 gadiem varam atgriezties pie šīs sarunas.
==========
Krasnopjorova kungs, Jūs atkal ņirgājaties par mums? Jau vairāku gadu garumā Jūs priecējāt mūs ar saviem „gara darbiem”, bet katru reizi, kad paceļas konkrēts jautājums par Latvijas Bankas analītiķu reālu devumu Latvijas tautsaimniecībai, sākas demagoģija. Kāpēc Jūs esat pametis imhoclub.lv diskusijas vietni? Jūsu un praktiķu diskusija bija ārkārtīgi interesants izziņas avots. Varbūt Jums nepatika, ka praktiķi, kas attīsta biznesu un paši pelna sev iztiku (nevis „saņem algu” kā citi), uzskatāmi uz pirkstiem pierādīja, ka visi šie ekonometriskie modeļi un bla-bla-bla par Latvijas tautsaimniecības attīstību kaut kā neiet kopā ar to, kas pēdējo 20-25 gadu laikā notika realitātē?
Kopš neatkarības atjaunošanas Jūs un Jūsu kolēģi ir starp visdāsnāk atalgotajiem darbiniekiem Latvijas valsts sektorā. Jūsu atalgojums, prēmijas, bonusi un piemaksas ir vienkārši spļāviens sejā tiem, kuriem pietrūkst naudas pārtikai un zālēm. Šis atalgojums kā izdevumu postenis samazina to Latvijas Bankas peļņas daļu, kas tiek iemaksāta valsts budžetā un tiek novirzīta vitāli svarīgu pakalpojumu sniegšanai. Un Jūs gribat pateikt, ka mums, Latvijas iedzīvotājiem, kā finanšu resursu, kurus Latvijas Banka pārvalda kā pilnvarnieks un no kuriem „barojas” nesamērīgi uzpūstais darbinieku štats, īpašniekiem vēl jāgaida 20 (!!!) gadu cerībā, ka mums būs iespēja atgriezties pie šīs sarunas? Vai Jums neliekas, ka pēdējo 30 gadu laikā Latvijas Bankas „pētnieku” izaugsmes temps nebija samērīgs ar tiem naudas resursiem, kas bija iztērēti Jūsu uzturēšanai? Un Jūs gribat, lai mēs gaidām vēl 20 gadu? Un tad Jūs atkal rēķināsies savas regresijas un stāstīsiet par savu „pienesumu” Latvijas ekonometriskās skolas izveidē? Varbūt ir pienācis laiks pamēģināt nopelnīt sev iztiku privātajā sektorā? Es ļoti labi saprotu, ka neviens darba devējs Latvijā nepiedāvās Jums tādus darba apstākļus ekonometriskās skolas izveidei kā Latvijas Banka.
Šķiet, ka Jūs neapstrīdat faktu, ka "kvalitatīvu publikāciju un citējamības ziņā LB droši ieņem 1. vietu Latvijā ekonomikas jomā". Jau šodien. Savukārt pārliecināties par LB efektivitāti var ļoti vienkārši. Pietiek vien attēlot uz X ass resursus / darbinieku skaitu un uz Y ass - rezultātus (pētījumu kvalitāti / citējamību), salīdzinot LB pētniecības daļas sniegumu kaut vai ar Latvijas augstskolu ekonomikas fakultātēm.
Būtu interesanti apskatīt datus par zinātnieku skaitu valstīs: skaitot pēc deguniem un skaitot pēc slodzēm. Zinu ļoti maz zinātnieku, kas var atļauties strādāt pilnu slodzi, nestrādājot paralēli naudas darbu.
Daži skaitās pēc slodzēm uz pilnu institūtā + uz pilnu privātajā sektorā, bet reāli nestrādā tik daudz, jo privātajā sektorā neuzskaita darba stundas, bet tie, kas strādā paralēli augstskolā kā pasniedzēji, nevar strādāt vairāk kā 8 h dienā.