Likviditāte un tās vadīšana Eiropas monetārajā savienībā

Jau vairāk nekā gadu, kopš Latvija kļuvusi par eiro zonas dalībvalsti, otra nozīmīgākā pasaules rezervju un norēķinu valūta – eiro – ir kļuvusi par mūsu ikdienā lietojamo norēķinu vienību. Izmantojot eiro, Latvijas tautsaimniecība ir ieguvusi lielās monetārās sistēmas sniegtās priekšrocības, tostarp, tirdzniecībā ar eiro zonas valstīm pilnībā izzudis valūtas maiņas kursa risks. Latvija kopš 1994. gada uzsāka fiksēta valūtas maiņas kursa politiku un no tās ne reizi neatkāpās, sniedzot nozīmīgu atbalstu tautsaimniecības makroekonomiskajai stabilitātei, tomēr šīs nostājas cena bija ierobežotas iespējas vadīt kredītiestāžu likviditāti. Rezultātā lats ieguva mazai un atvērtai tautsaimniecībai nepieciešamo ārējo stabilitāti, ko nodrošināja fiksētais lata kurss, bet latu procentu likmes Latvijas starpbanku naudas tirgū piedzīvoja dažkārt liela svārstīguma epizodes, kamēr eiro naudas tirgus likmes ir sekojušas Eirosistēmas kopējām naudas tirgus tendencēm un Eiropas Centrālas bankas (ECB) noteiktajai refinansēšanas likmei (1. attēls).

1. attēls. Naudas tirgus RIGIBOR un EURIBOR likmes

Avots: Reuters un Latvijas Bankas dati

Tradicionāli centrālās bankas mērķis ir inflācijas kontrole tautsaimniecībai vēlamās robežās, ko panāk, regulējot naudas piedāvājumu vai cenu – procentu likmi. Centrālā banka tautsaimniecības reālo sektoru ietekmē pastarpināti ar kredītiestāžu starpniecību, un tiešā veidā nenosaka, kādas procentu likmes banku sistēma piedāvās pārējiem tautsaimniecības dalībniekiem. Starpbanku naudas tirgus ir monetārās transmisijas [1] mehānisma pirmais posms, un likviditātes vadīšanas mērķis ir panākt, lai centrālās bankas noteiktās bāzes procentu likmes izmaiņas atspoguļotos tautsaimniecībai pieejamajā kredītiestāžu finansējuma likmēs, samazinot ar cikliskiem, kā arī ar vienreizējiem faktoriem saistītu svārstīgumu. Stabila aizdevumu likme uz nakti ir pamats, lai ilgāku termiņu likmes, piemēram, trīs un sešu mēnešu starpbanku aizdevumu likmju indeksi – EURIBOR, LIBOR –, kuru lielumam jau ir tieša ietekme uz tautsaimniecībai izsniegtajiem kredītiem, kalpotu par starpposmu izvirzītā monetārās politikas mērķa sasniegšanai.

Kādā veidā centrālā banka un kredītiestādes emitē naudu? Ko saprot ar jēdzienu banku likviditāte, kādi ir to ietekmējošie faktori, kas ir likviditātes vadīšana un šim nolūkam izmantojamie instrumenti, kā norit likviditātes vadīšana Eirosistēmā? Šis ir rakstā aplūkoto jautājumu loks.

Likviditātes jēdziens jeb kā rodas nauda?

Likviditāte ir ekonomikā plaši lietots jēdziens, tādēļ, pirms diskutēt par likviditātes vadīšanu, ir jāsaprot, ko tieši mēs ar to domājam. Finanšu portfeļa pārvaldītāji uz likviditāti raudzīsies kā uz finanšu aktīvu pārdošanas iespēju, neiespaidojot tirgus cenu. Uzņēmējdarbības finansēs ar likviditāti saprot uzņēmuma spēju jebkurā laikā nokārtot savas īstermiņa saistības. No uzņēmumu un mājsaimniecību perspektīvas raugoties, nauda kredītiestādes kontā uzņēmumam ir likvīds aktīvs, kuru var izmantot norēķinu veikšanai. No otras puses, šī nauda ir saistību postenis kredītiestādes bilancē pret saviem noguldītājiem. Varētu jautāt, kas gan ir nauda jeb likviditāte kredītiestādei?

Divpakāpju banku sistēmā, kuru veido centrāla banka un kredītiestādes, tiesības emitēt naudu ir visiem tās dalībniekiem. Kredītiestādes, izsniedzot kredītus, kā arī ar citu operāciju starpniecību, ir tiesīgas emitēt tikai bezskaidru naudu. Skaidro naudu vai tās bezskaidras naudas ekvivalentus (kredītiestāžu kontu atlikumi centrālajā bankā) ir tiesīga emitēt tikai centrālā banka. Kredītiestādēm, lai tās varētu darboties, ir jāizpilda virkne nosacījumu, no kuriem, pirmkārt, jāmin spēja pēc pieprasījuma apmainīt bezskaidro naudu pret skaidro naudu un veikt bezskaidras naudas pārskaitījumu uz citu banku. Šādās operācijās kredītiestādēm nepieciešama centrālās bankas emitētā nauda. No kredītiestāžu perspektīvas raugoties, nauda jeb likviditāte ir to prasības pret centrālo banku – skaidā nauda vai bezskaidra nauda centrālajā bankā.

Mehānismi, ar kuru starpniecību gan kredītiestādes, gan centrālā banka rada naudu, ir līdzīgi. Kredītiestādes emitē bezskaidro naudu ar kredītu starpniecību, kā arī pērkot dažādus aktīvus – finanšu instrumentus, ieguldot nebanku sektora uzņēmumu pamatkapitālā (tikai kredītiestādes, nevis centrālā banka), investējot pamatlīdzekļos – šajos gadījumos vienlīdz palielinās kredītiestāžu bilances aktīvu un pasīvu puse (emitētā bezskaidrā nauda). Salīdzinoši mazākā apjomā bezskaidro naudu rada arī kredītiestāžu saimnieciskās darbības izdevumi, noguldījumu procentu maksājumi un peļņas sadale. Šajos gadījumos nemainās kredītiestāžu bilances aktīvu puse, bet mainās pasīvu puses struktūra – saistības pret noguldītājiem un peļņas/zaudējumu postenis.

1. tabula. Bezskaidras naudas emisija/absorbcija un tās atspoguļojums kredītiestāžu bilancē

Centrālās bankas emitē naudu, izsniedzot aizdevumus kredītiestādēm, pērkot finanšu tirgū dažādus aktīvus (piemēram, valsts parāda vērtspapīrus), vai arī samazina kredītiestāžu rīcībā esošo likviditāti, piesaistot to noguldījumos vai arī emitējot parāda vērtspapīrus. Neskaitot dažus mazāk nozīmīgus izņēmumus, piemēram, pamatlīdzekļu iegādi, saimnieciskās darbības izdevumus, peļņas sadali u.c., centrālās bankas emitē naudu tikai monetārās politikas nolūkos, tādēļ attiecīgās operācijas pieņemts dēvēt par monetārās politikas jeb monetārajiem instrumentiem.

2. tabula. Kredītiestāžu likviditāti palielinošas/samazinošas operācijas un to atspoguļojums centrālās bankas bilancē

Likviditātes pieprasījums

Kādēļ kredītiestādēm ir vajadzīga likviditāte jeb kā rodas pieprasījums pēc centrālās bankas naudas? Kredītiestādēm ir jānodrošina bezskaidras naudas apmaiņa pret skaidro naudu – centrālās bankas emitēto naudu. Tāpat kredītiestādēm ir jānodrošina bezskaidras naudas starpbanku pārskaitījumi. Bezskaidras naudas pārveduma operācijā no vienas kredītiestādes uz otru to bilancēs samazinās pirmās un palielinās otras kredītiestādes saistību postenis (bezskaidras naudas atlikums klientu kontā), līdz ar to kredītiestādei, no kuras veikts pārskaitījums, jāsamazina arī savas bilances aktīvu puse, tos saņemot kredītiestādei, uz kuru pārskaitīta bezskaidra nauda. Aktīvi, kurus kredītiestādes starpbanku pārskaitījumu veikšanai glabā centrālās bankas uzturētajās maksājumu sistēmās, ir kredītiestāžu bezskaidra nauda centrālajā bankā jeb likviditāte. Ir virkne citu ar kredītiestāžu darbību saistītu likviditātes pieprasījuma faktoru. Piedaloties valsts vērtspapīru izsolēs, maksājot valstij nodokļus, – visos šajos gadījumos ir nepieciešama centrālās bankas emitētā nauda. Kredītiestādes viena otrai var aizdot centrālas bankas emitēto naudu starpbanku naudas tirgū.

Starpbanku naudas plūsmu u.c. tautsaimniecības norišu rezultātā likviditātes sadalījums kredītiestādēs nav vienmērīgs. Atsevišķos laika posmos ir kredītiestādes, kurām rodas īslaicīgs likviditātes pārpalikums, un citas, kuras piedzīvo īslaicīgu iztrūkumu. Kredītiestādes šos pārpalikumus un iztrūkumus izlīdzina, aizdodot viena otrai likviditāti starpbanku naudas tirgū. Naudas tirgus cenu jeb, citiem vārdiem sakot, procentu likmju veidošanās mehānisma pamatā ir pieprasījums un piedāvājums. Attiecīgi, lai regulētu procentu likmi naudas tirgū, centrālai bankai nepieciešams zināt pieprasījumu un uz to reaģēt ar naudas piedāvājumu.

No otras puses, centrālā banka tradicionāli atturas no neierobežota naudas piedāvājuma, jebkurā brīdī par noteikto procentu likmi nodrošinot katrai kredītiestādei visu pieprasīto apjomu [2]. Šādā situācijā starpbanku naudas tirgus loma kļūtu maznozīmīga, mazinot kredītiestādēm motivāciju veikt savstarpēju aizņemšanos un aizdošanu. Savukārt centrālā banka var iegūt detalizētāku informāciju, ko sniedz labi funkcionējošs naudas tirgus monetārās politikas analīzes vajadzībām – datus par procentu likmju termiņstruktūru un gaidām, starpības starp pieprasīto un piedāvāto likmi, likmju izkliedi noslēgtajos darījumos, u.c. rādītājus. Lai katra kredītiestāde, neizraisot krasas procentu likmju svārstības, varētu aizņemties nepieciešamo apjomu naudas tirgū, likviditātes vadīšanas nolūkos nepieciešams iespējami precīzi prognozēt visai finanšu sistēmai kopumā nepieciešamo likviditātes apjomu, ko kredītiestādēm piedāvāt ar monetārās politikas instrumentu starpniecību. Rezultātā naudas cenu joprojām noteiktu tirgus, bet centrālai bankai vienlaikus izdotos samazināt ar tehniskiem faktoriem saistītas nevēlamas procentu likmju svārstības. Iepriekšminētie naudas pieprasījuma faktori ir svārstīgi un dažkārt grūti prognozējami, kas apgrūtina izvirzītā mērķa sasniegšanu.

Likviditātes prognozēšana un autonomie faktori

Centrālā banka ar tās monetārās politikas instrumentiem, emitējot vai absorbējot naudu, ietekmē kredītiestāžu likviditāti. Tomēr pastāv virkne ar monetārajām operācijām nesaistītu likviditāti ietekmējošu faktoru. Šie faktori atspoguļojas centrālās bankas bilancē, un tos pieņemts dēvēt par autonomajiem faktoriem, jo tie atrodas ārpus centrālās bankas kontroles. Autonomos faktorus Eirosistēmas nacionālo centrālo banku (NCB) bilancēs var iedalīt piecās grupās:

1) valdības noguldījumi Eirosistēmas NCB,

2) apgrozībā esošās banknotes,

3) tīrie ārējie aktīvi,

4) eiro denominētie tīrie aktīvi,

5) citi autonomie faktori.

Kādi ir galvenie cēloņi autonomo faktoru izmaiņām? Valstu valdības un tās iestādes finanšu vadības jomā (Latvijas gadījumā tā ir Valsts kase (VK))atbilstoši izvēlētajai resursu izvietošanas stratēģijai var izvietot valsts resursus gan centrālajā bankā, gan kredītiestādēs. Ja naudas pārskaitījums starp divām kredītiestādēm kopējo likviditātes apjomu banku sistēmā nemaina, tad VK vai tautsaimniecības dalībnieku veiktais naudas līdzekļu pārskaitījums no konta kredītiestādē uz VK kontu centrālajā bankā palielina centrālās bankas saistības pret VK un vienlaikus samazina kredītiestādes konta atlikumu centrālajā bankā. Piemērām, kredītiestāžu likviditāte samazinās, ekonomikas dalībniekiem – mājsaimniecībām un uzņēmumiem – veicot nodokļu maksājumus, maksājot nodevas dažādās valsts aģentūrās un u.c. maksājumus valstij no savas kredītiestādes konta, kur mērķa konts ir VK konts centrālajā bankā. Kredītiestāžu likviditāti savukārt palielina operācijas, kurās samazinās valdības konts NCB (piemēram, valsts iestādēm izmaksājot pensijas un pabalstus). Šīs plūsmas lielā mērā nosaka valdības izdevumu cikls. Kopumā VK operācijas ar NCB ir būtiskākais Eirosistēmas kredītiestāžu likviditāti ietekmējošais autonomais faktors.

Tā kā VK noguldījumu nosaka ne vien valdības izdevumu un ieņēmumu plūsmas, kuras var modelēt, bet arī lēmumi par līdzekļu izvietošanu, tad šī rādītāja prognozes ir bijušas vienas no grūtāk prognozējamām. Lai uzlabotu VK konta atlikuma pārredzamību un sekmētu resursu izvietošanu starpbanku tirgū, Eirosistēma 2014. gada jūnijā nolēma ierobežot VK interesi izvietot naudu centrālajā bankā, nosakot limitus, kuriem tiek piemērota atlīdzība eiro naudas tirgus likmes apmērā.

Tāpat kredītiestāžu likviditāti var ietekmēt nepieciešamība valdībai veikt pārskaitījumus uz Eiropas Komisijas (EK) vai starptautisko institūciju kontiem. Piemēram, Latvijai gatavojoties atmaksāt stabilizācijas programmas ietvaros saņemto finansējumu EK un uzkrājot līdzekļus Latvijas Bankas kontā, nevis izvietojot to kredītiestādēs, samazinās kredītiestāžu likvīdo līdzekļu apjoms.

Savukārt tautsaimniecības dalībnieki skaidro naudu var iegūt vienīgi pastarpināti no kredītiestādēm. Lai nodrošinātu un papildinātu skaidrās naudas rezerves, kredītiestādes iegūst skaidro naudu no centrālās bankas, attiecīgi samazinot norēķinu konta atlikumu NCB, t.i., samazinās bankas likvīdo līdzekļu apjoms. Līdz ar to arī skaidrās naudas pieprasījuma izmaiņas ietekmē banku sistēmas likviditāti. Tradicionāli svētku periodā (īpaši Ziemassvētku un Jaungada laikā) ir novērojams palielināts pieprasījums pēc skaidrās naudas.

Lai ECB varētu izvērtēt monetāro instrumentu izmantošanas nepieciešamību un atbilstību likviditātes nosacījumiem kredītiestāžu sistēmā, prognozēt likviditātes pārpalikumu/iztrūkumu, ir nepieciešams sagatavot autonomo faktoru prognozes. Eirosistēmas NCB katru darbadienas rītu sagatavo un nosūta uz ECB autonomo faktoru prognozes. Prognozēti tiek šo rādītāju ikdienas dati. Prognozēšanas horizonts ir līdz tekošā rezervju prasību izpildes termiņa beigām, bet ne mazāk kā 10 darbadienas [3] uz priekšu, ietverot papildu dienas no nākamā rezervju prasību izpildes perioda. Lai padarītu caurspīdīgāku likviditātes vadīšanas procedūru, ECB publicē esošo likviditātes apjomu, autonomos faktoru vērtības un to prognozes. Reizi nedēļā ECB šīs prognozes izmanto, lai izlemtu, kādu likviditātes apjomu bankām piedāvāt galvenās refinansēšanas operācijas izsolēs, reizi mēnesī – ilgāka termiņa refinansēšanas operāciju izsolēs. Pašlaik, kamēr monetārās transmisijas mehānisma normāla darbība pilnībā nav atjaunojusies, šo monetārās politikas instrumentu izsolēs nepastāv apjoma ierobežojums, un likviditātes prognozēm ir mazāka loma nekā tām būtu ierobežota piedāvājuma monetārās politikas instrumentu lietošanas gadījumā.

Tāpat jāatzīmē, ka katrā Eirosistēmas valstī ir savs individuāls valdības ieņēmumu/izdevumu cikls, parāda apkalpošanas grafiks, un valsts kases individuāli pieņem lēmumus par parādzīmju emisiju rīkošanu. Valstīs ir atšķirīgi skaidrās naudas lietošanas paradumi, kas nosaka pieprasījumu pēc banknotēm, dažādas nacionālās brīvdienas, kuru laikā palielinās pieprasījums pēc skaidrās naudas. Vēl jo vairāk – valstīs, kuras aktīvi eksportē tūrisma pakalpojumus (piemēram, Grieķijā, Portugālē u.c.), norit pastāvīga likviditātes ieplūde skaidrās naudas formā. Skaidrās naudas prognozes tiek balstītas uz banknošu [4] pieprasījuma modeļiem. Līdz ar to Eirosistēmas kopējo rādītāju sadalīšana atsevišķu valstu komponentēs un atsevišķu komponenšu individuāla prognozēšana, ņemot vērā valstu specifisku, palielina prognožu precizitāti.  

Likviditātes vadīšana [5] un instrumenti

Vairums pasaules centrālo banku, arī Eirosistēma, izmanto instrumentu, kurš ļauj stabilizēt un attiecīgi precīzāk prognozēt nepieciešamo likviditātes apjomu un vadīt starpbanku tirgu likmes, samazinot neparedzētu likviditātes pieprasījuma svārstību īpatsvaru kopējā likviditātes pieprasījumā. Šis instruments ir obligāto rezervju norma. Kā darbojas šis instruments? Kredītiestāžu emitētā bezskaidrā nauda tiek iekļauta t.s. obligāto rezervju bāzē, un proporcionāli šim obligāto rezervju bāzes apjomam kredītiestādēm ir jāizvieto noguldījums centrālajā bankā – tam ir nepieciešama centrālās bankas emitētā nauda. Attiecību, kādā kredītiestādēm ir jāizvieto noguldījums centrālajā bankā atkarībā no bezskaidras naudas apjoma to bilancē, dēvē par obligāto rezervju normu.

Eirosistēmā obligāto rezervju bāzē iekļauj bezskaidras naudas noguldījumus, kā arī emitētos vērtspapīrus, kas pēc savas būtības arī ir naudas resursu piesaiste. Kopš 2012. gada Eirosistēma noteikusi obligāto rezervju normu 1% apmērā no bezskaidras naudas noguldījumiem ar termiņu līdz diviem gadiem. Šādā veidā centrālā banka rada strukturālu likviditātes deficītu, kas rezervju prasību izpildes perioda laikā ir precīzi zināms. Attiecīgi centrālā banka var plānot nepieciešamo likviditātes piedāvājumu ar savu monetāro instrumentu starpniecību. Lai mazinātu nejauša rakstura naudas plūsmu ietekmi uz likviditātes pieprasījumu, obligāto rezervju normatīvs kredītiestādēm ir jāizpilda vidēji rezervju prasību izpildes periodā.

Eirosistēmā izmantotie monetārie instrumenti

Kā tiek regulēta Eirosistēmas likviditāte, un kādi ir izmantotie monetārie instrumenti? ECB Padome pieņem lēmumus par monetāro operāciju rīkošanu, savukārt šos lēmumus praksē īsteno eiro zonas dalībvalstu centrālās bankas. Likviditātes vadīšanai Eirosistēma izmanto regulārās atklātā tirgus operācijas: vienu nedēļu ilgu eiro likviditāti palielinošu "Galvenās refinansēšanas operāciju" (Main refinancing operation, MRO), kā arī trīs mēnešu likviditāti palielinošu ilgāka termiņa refinansēšanas operāciju (Longer-term refinancing operation, LTRO). MRO mērķis ir stūrēt īstermiņa naudas tirgus likmes, vadīt likviditātes situāciju un signalizēt finanšu tirgum par monetārās politikas kursu. LTRO sniedz finanšu sektoram papildus ilgāka termiņa pārfinansēšanas iespējas.

Otra likviditātes vadīšanai paredzēto monetārās politikas instrumentu grupa ir pastāvīgās iespējas. Pastāvīgo iespēju mērķis ir palielināt vai mazināt likviditāti uz nakti, norādīt uz monetārās politikas vispārējo nostāju un ierobežot tirgus procentu likmju uz nakti svārstību apgabalu. Kredītiestādēm pēc pašu iniciatīvas pieejamas divu veidu pastāvīgās iespējas:

a) aizdevumu iespēja uz nakti, lai no NCB uz nakti saņemtu līdzekļus pret atbilstošu nodrošinājumu. Normālos apstākļos nav kredītlimitu vai citu ierobežojumu, kas regulētu piekļuvi šai iespējai, izņemot prasību nodrošināt pietiekamu aktīvu segumu un par šīs iespējas izmantošanu maksāt augstāku procentu likmi. Līdz ar to maksimālā starpbanku tirgus procentu likme darījumiem uz nakti parasti nepārsniedz Eirosistēmas aizdevumu iespējas uz nakti procentu likmi;

b) noguldījumu iespēja uz nakti NCB. Normālos apstākļos nav noguldījumu limita vai citu ierobežojumu, kas regulētu piekļuvi šai iespējai. Minimālā starpbanku tirgus procentu likme darījumiem uz nakti parasti nav zemāka par ECB noguldījumu iespējas procentu likmi.

Ar šiem monetārās politikas instrumentiem nebūt nav izsmelts Eirosistēmas "ieroču" klāsts. Eirosistēmas rīcībā ir vēl virkne citu instrumentu, kas aktīvi netiek lietoti. Centrālās bankas var samazināt kredītiestāžu likviditāti, pārdodot aktīvus no sava vērtspapīru portfeļa vai arī emitējot savus vērtspapīrus. Eirosistēmā šim nolūkam var veikt tiešos atklātā tirgus darījumus, kas ir operācijas, kurās Eirosistēma tirgū pērk vai pārdod atbilstošos aktīvus. Tāpat Eirosistēma var veikt noguldījumu sertifikātu emisiju, lai radītu (vai palielinātu) likviditātes deficītu finanšu tirgū, kas nozīmē ECB parādsaistības attiecībā pret noguldījumu sertifikāta turētāju. Sertifikātu emisiju Eirosistēma līdz šim nav veikusi.

Nestandarta monetārie instrumenti

Monetārās politikas transmisijas mehānisms parastos apstākļos darbojas uz brīvā tirgus principiem – tautsaimniecībai nepieciešamo naudas apjomu atbilstoši pieprasījumam emitē kredītiestādes, centrālajai bankai pastarpināti ietekmējot šī tautsaimniecībai pieejamā finansējuma cenu. Situācijā, kad monetārās transmisijas mehānisma darbība ir traucēta, centrālā banka var iesaistīties tiešā tautsaimniecības dalībnieku rīcībā esošā naudas apjoma palielināšanā, finanšu tirgū pērkot dažādus aktīvus. Šo tiešo naudas apjoma palielināšanu dēvē par kvantitatīvo stimulēšanu. Kvantitatīvā stimulēšana vienlaikus palielina gan bezskaidras naudas apjomu tautsaimniecībā (galvenokārt finanšu sektora uzņēmumu nauda kredītiestādēs), gan kredītiestāžu likviditāti.

Eirosistēma patlaban izmanto virkni nestandarta monetārās stimulēšanas instrumentu – nodrošināto obligāciju pirkšanas programmu (Third Covered Bond Purchase Programme – CBPP3), ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru pirkšanas programmu (Asset-backed Securities Purchase Programme – ABSPP) un kopš 2015. gada marta ir uzsākta jauna – valsts sektora vērtspapīru pirkšanas programma (Public Sector Purchase Programme – PSPP).

Eiro zonas kredītiestādes var saņemt centrālās bankas kredītu ne vien ar monetāro operāciju starpniecību, bet izņēmuma gadījumos – arī ārkārtas palīdzības [4] veidā no NCB. Ja kredītiestāde saskaras ar negaidītu likviditātes zaudēšanu, piemēram, klientu panikas dēļ, un tās rīcībā nav pietiekošs derīga nodrošinājuma apjoms, lai nepieciešamo likviditāti iegūtu Eirosistēmas standarta operācijās, pēc kredītiestādes pieprasījuma NCB, saņemot piekrišanu no Eirosistēmas, var piešķirt ārkārtas likviditātes atbalstu (Emergency Liquidity Assistance, ELA) pret nodrošinājumu. Ar šādu situāciju ir saskārušās Grieķijas kredītiestādes, kuru rīcībā esošos Grieķijas valsts parāda vērtspapīrus ECB pārstāja atzīt par Eirosistēmas monetārajām operācijām derīgu nodrošinājumu, un Grieķijas centrālā banka savas valsts banku sistēmai nepieciešamo likviditāti piešķir kā ārkārtas palīdzību. ELA palielina likviditātes apjomu eiro zonā, bet visu atbildību un riskus uzņemas NCB, kura šo aizdevumu izsniedz.

Starptautiskā tirdzniecība un likviditāte

Laika posmā, kad Latvijas Banka īstenoja fiksēta valūtas maiņas kursa politiku, maksājumu bilances nelīdzsvarotība ietekmēja kredītiestāžu likviditāti, radot naudas pieprasījuma un piedāvājuma svārstības. Piemēram, kad uzņēmumi konvertēja latu līdzekļus pret eiro, sekla vietējā valūtas tirgus un šaura valūtas kursa svārstību koridora apstākļos automātiski samazinājās Latvijas Bankas valūtas rezerves un attiecīgi – kredītiestāžu rīcībā esošais latu likviditātes apjoms. Šādas plūsmas izraisīja ar monetāro politiku nesaistītas lata naudas tirgus likmju svārstības.

Savādāka situācija ir eiro gadījumā, kad Eirosistēmas centrālās bankas neveic intervences valūtu tirgū. Šajā gadījumā atsevišķu kredītiestāžu likviditāte, protams, mainās, tomēr eiro zonas kredītiestāžu noguldījumu kopapjoms centrālo banku sistēmā nemainās neatkarīgi no katras atsevišķas valsts maksājumu bilances svārstībām. Efektīvi funkcionējoša naudas tirgus apstākļos lokālu likviditātes papalikumu vai trūkumu izlīdzina starpbanku tirgus, neatstājot būtisku ietekmi uz kopējām naudas tirgus likmēm.

Kopš Latvijas nacionālā valūta ir eiro, piemēram, ar importu saistītā naudas plūsma, protams, ietekmē tās kredītiestādes likviditāti, no kuras attiecīgais naudas pārskaitījums ir veikts, bet Eirosistēmas likviditāte kopumā paliek nemainīga. Ja tirdzniecība norit ar valsti, kura nav eiro zonas dalībniece, bet norēķinu valūta ir eiro, tad bezskaidras naudas norēķinos atkarībā no naudas plūsmas virziena mainās Eirosistēmas kredītiestāžu prasības vai saistības pret nerezidentiem, Eirosistēmas kredītiestāžu likviditātei paliekot nemainīgai. Var teikt, ka Eirosistēmas NCB emitētā eiro bezskaidrā nauda nekad "nepamet" starpbanku norēķinu sistēmu, t.i., paliek norēķinu sistēmas dalībnieku – kredītiestāžu – rīcībā jeb pārvaldībā.

Tā kā Eirosistēmas NCB aktīvi neiesaistās monetārajās operācijās valūtas tirgū, to bilances neietekmē naudas plūsmas, kuras rada starptautiskā tirdzniecība, izmantojot citu valstu valūtas. Ja tirdzniecības partneri par norēķinu valūtu izmanto, piemēram, ASV dolāru, tad mainās eiro zonas kredītiestādes ārvalstu valūtas prasības pret ASV kredītiestādi, kurā tai ir korespondējošais konts. Šādā operācijā netiek iesaistīti eiro zonas kredītiestāžu eiro noguldījumi NCB, attiecīgi nemainās eiro zonas kredītiestāžu likviditāte. Taču atkarībā no attiecīgās valūtas pieprasījuma finanšu tirgū, mainās tās valūtas maiņas kurss.

Kopsavilkums

Likviditātes vadīšana, "stūrējot" starpbanku naudas tirgus likmes, ir nepieciešama monetārās transmisijas pirmā posma darbībai. Ar tautsaimniecības norisēm saistītais pieprasījums pēc centrālās bankas naudas ir svārstīgs, kas apgrūtina likviditātes vadīšanu. Ar obligāto rezervju prasību palīdzību pieprasījums pēc likviditātes tiek sasaistīts ar kredītiestāžu emitētās naudas apjomu. Obligāto rezervju prasības kredītiestādēm rada strukturālu likviditātes deficītu un prognozējamu pieprasījumu pēc centrālās bankas resursiem, kurš atkarīgs no obligāto rezervju bāzes un obligāto rezervju normas. Obligātās rezerves vienlaikus arī veido likviditātes buferi pašām kredītiestādēm, tādējādi samazinot neprognozēta likviditātes pieprasījuma ietekmi uz procentu likmēm.

Eirosistēmā nepieciešamās likviditātes prognozes tiek iegūtas, apkopojot NCB prognozes, lēmumus par monetārās politikas operāciju apjomiem nosakot ECB, bet pašas monetārās operācijas īstenojot NCB.

Standarta monetāro instrumentu lietošana ietekmē vienīgi kredītiestāžu rīcībā esošo naudas apjomu. Kvantitatīvā stimulēšanas politika vienlaikus ar kredītiestāžu likviditātes palielināšanos palielina arī tautsaimniecības dalībnieku, vispirms jau finanšu sektora uzņēmumu, bezskaidras naudas apjomu. Finanšu sektora uzņēmumiem atjaunojot savu investīciju portfeli, kvantitatīvās stimulēšanas rezultātā emitētā nauda nonāk plašākā apritē, kas līdz ar noskaņojuma un ekonomisko rādītāju uzlabošanos palielina finanšu resursu pieejamību citiem tautsaimniecības dalībniekiem – uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

Literatūra

1. "Monetārās politikas īstenošana euro zonā" 

2. Kaužēns, E., "Eirosistēmas monetārā politika šķērsgriezumā - šoreiz par PAPP"

3. Dāvidsons, G., "Kā ECB glābj eirozonas ekonomiku"

4. "Ārkārtas likviditātes palīdzības procedūras"