Naudas aprite krīzes laikā: vai "naudas drukāšana" atrisina tautsaimniecības problēmas?

No ekonomikas dalībnieku redzes punkta ekonomikas krīzi un arī lēnas izaugsmes periodu var raksturot ar vārdiem – nav naudas. Šī daudziem personiski piedzīvotā sajūta ir šķietami paradoksāla, jo pēdējā gada naudas rādītāju attīstība liecina par strauju izaugsmi. Kas noticis ar naudu, kur tā palikusi, un kā radies sabiedrības priekšstats, ka naudas kļuvis mazāk? Atbilde ir meklējama makroekonomikas analīzē retāk izmantotā jēdzienā – naudas aprite. Kaut arī plašās naudas – mājsaimniecību un uzņēmumu rīcībā esošais skaidrās un bezskaidrās naudas apjoms kopš 2009. gada nogales strauji kāpj, tomēr naudas aprites ātrums – darījumu skaits, kurš veikts ar vienu naudas vienību, ir ievērojami sarucis. Šajā rakstā mēģināšu paraudzīties uz ekonomikas atveseļošanas procesu no naudas aprites viedokļa – gan teorētiski iezīmējot naudas ceļus, gan dzīvē konstatētos strupceļus.

Plašās naudas apjoms un aprites ātrums

Nauda un tās aprite raksturo to pašu ko nominālais iekšzemes kopprodukts – ekonomisko aktivitāti, tomēr naudas aprites un tās problēmu analīze ļauj paraudzīties uz tautsaimniecības izaugsmi no cita redzes punkta. Ekonomiskā aktivitāte banku kontos atspoguļojas kā naudas aprite. Ekonomikas dalībniekiem veicot iekšzemes norēķinus par precēm un saņemtajiem pakalpojumiem vai uzņēmumiem izmaksājot algas, naudas apjoms nemainās, bet tā nonāk no viena bankas konta citā.

Tomēr nauda tiek izmantota ne vien norēķiniem, bet arī kalpo par uzkrāšanas līdzekli, tādēļ aktīvā apritē ir vienīgi daļa no apgrozībā esošās naudas. Naudas uzkrājumu veidošana ir nepieciešama, lai stiprinātu iedzīvotāju maksātspēju gadījumā, kad neparedzēti samazinās ienākumi. It īpaši piesardzības uzkrājumu veidošana pieaug krīžu laikā. Tomēr nevienmērīga ievērojamu naudas summu koncertēšanās noguldījumos, kurus neiegulda uzņēmumu kapitālā vai neinvestē citos iekšzemes aktīvos, finansējot uzņēmējdarbību, sašaurina tautsaimniecībai pieejamo finanšu resursu apjomu.

Apstākļos, kad plaši pieejams banku kredīts, tas kompensē neefektīvu līdzekļu apriti tautsaimniecībā. Sekmīgu uzņēmējdarbības projektu finansēšana rada noturīgu naudas aprites stimulu, jo šādos kredītos izsniegtā nauda nonāk aktīvā tautsaimniecības apritē un uzņēmumu darbība turpina radīt naudas plūsmu. Turklāt nauda, kura radījusi jaunas investīcijas, paplašina ražošanas potenciālu, samazinot inflācijas jeb naudas vērtības zuduma risku. Tādēļ, ja banku kreditēšana pēkšņi sabremzējas, samazinās arī naudas aprites ātrums un tautsaimniecībā rodas problēmas, vēl jo vairāk, ja bez banku finansējuma tautsaimniecībā nav attīstīti citi uzņēmējdarbības finansēšanas veidi un tas notiek uz pastiprināta piesardzības uzkrājumu veidošanas fona.

Kādēļ krīzes laikā apsīkst banku finansējums tautsaimniecībai? 

Uzņēmumu un banku rīcībā esošo aktīvu vērtību rēķina pēc to tirgus cenas, kura krīzes laikā var ievērojami samazināties arī zem ekonomiski pamatota līmeņa, veidojoties cenu burbulim pretējai situācijai. Šādā situācijā gan uzņēmumi, gan bankas cieš zaudējumus, kas pasliktina to bilanci un liedz uzņemties jaunas saistības – aizņemties naudu no bankām vai izsniegt kredītus. Pat ja banku bilances tiek sakārtotas, kreditēšanas atsākšanu bremzē uzņēmumu bilanču stāvoklis. Ja uzņēmumi ir cietuši zaudējumus, ir sarucis to kapitāls un potenciālo ķīlu vērtība, arī labu projektu finansēšana nevar notikt kapitāla nepietiekamības un mazās komercķīlu kapacitātes dēļ.

Tādēļ jāsaka, ka plaši lietotā frāze – strukturālas reformas jeb pārmaiņas kā izeja no krīzes neattiecas uz valsts pārvaldi vien. Latvijā tās ir nepieciešamas arī uzņēmējdarbības finansēšanas jomā, aktīvāk izmantojot ar banku kredītu nesaistītus kapitāla piesaistes modeļus. Šeit runa ir par akciju emisijām kapitāla palielināšanai, parāda vērtspapīru emisijām projektu finansēšanai, kas samazinātu nepieciešamību pēc banku kredītiem un veicinātu aktīvi neizmantotās naudas atgriešanos apritē. Šobrīd zemās noguldījumu procentu likmes daļai lielāko noguldītāju varētu būt stimuls tam, lai uzņemtos risku finansēt uzņēmējdarbību caur kapitāla tirgu. Tiesa, šos procesus finanšu un kapitāla tirgū var kavēt Latvijas sabiedrības individuālisms un neuzticēšanās gaisotne, jo kapitāla piesaistīšana no plašāka partneru loka nozīmē dalīšanos ietekmē un informācijā par uzņēmumu. Savukārt, neiegūstot kontroli uzņēmumā, potenciālo investoru interesi kavē bažas par ieguldījumu izlietojumu. Šo fenomenu apzīmē ar jēdzienu "morālais risks". Tātad pašlaik šo instrumentu izmantošanu apgrūtina morālā riska problēma, tomēr nākotnē var raudzīties ar mērenu optimismu. Pasaules ekonomikai pamazām nostājoties uz noturīga izaugsmes ceļa un ārējos tirgos augot pieprasījumam, Latvijas tautsaimniecībā morālais risks samazināsies, jo peļņas gūšana produktīvā uzņēmējdarbībā pamazām kļūs izdevīgāka par investoru kapitāla izkrāpšanu.

Vai naudas apriti var veicināt ekspansīva monetārā politika, kuru dažkārt vienkāršoti dēvē par "naudas drukāšanu"?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatceras, kā tautsaimniecībā rodas nauda. Centrālās bankas tiešā veidā kreditē banku sektoru, ņemot vērā cenu stabilitātes un – krīzes brīžos – arī finanšu stabilitātes apsvērumus. Tomēr naudas piedāvājums privātajam sektoram un valdībai rodas pastarpināti caur komercbankām un finanšu tirgu. Tā kā uzņēmumi un privātpersonas var atvērt kontus vienīgi komercbankās, centrālo banku emitētā nauda lielākoties paliek komercbanku bilancēs, bet apgrozībā nonāk vienīgi kā skaidrā nauda. Lielāko daļu no apgrozībā esošās naudas veido bezskaidrā nauda, kuru rada tautsaimniecības kreditēšana.

Tādējādi "naudas drukāšana" rada vienīgi priekšnosacījumus, lai banku kredīti kļūtu pieejamāki zemāku procentu likmju dēļ, tomēr naudas nonākšana apritē kreditēšanas rezultātā ir atkarīga no mājsaimniecību, uzņēmumu un komercbanku lēmumiem. Ja vienlaikus nepastāv pieprasījums pēc kredītiem un bankas nav gatavas tos izsniegt, centrālo banku emitētā nauda pazemina procentu likmes starpbanku tirgū, bet nepalielina naudas apjomu apgrozībā – kā to šīs krīzes laikā varam novērot arī lielajās tautsaimniecībās. Tādēļ centrālo banku "naudas drukāšana" nonāk tikai līdz banku sistēmai, palīdz atveseļot banku bilances un stabilizēt finanšu sistēmu, bet tā nenodrošina uzņēmējdarbības kreditēšanas atjaunošanos – ja vien zemās procentu likmes nesabremzē naudas uzkrājumu palielināšanu un neizsauc pretēju procesu – pieaugošu patēriņu un naudas aprites atjaunošanos.

Izeja no krīzes un valūtas kursa politika

Valūtas kursa piesaistes stratēģija, kuru izmanto mazu un atvērtu tautsaimniecību centrālās bankas, ierobežo iespējas radīt naudas piedāvājumu, "drukājot" ar ārvalstu valūtu nesegtu naudu, tādēļ dažkārt izskan aicinājumi attiekties no fiksēta kursa politikas. Tomēr, aicinot devalvēt latu, netiek ņemts vērā ne tikai sagaidāmais inflācijas pieaugums, plus iedzīvotāju un valsts parāda pieaugums, plus šāda lēmuma neefektivitāte ražošanai nepieciešamā lielā importa dēļ. Ignorēts tiek arī tas, ka monetārā politika ir iespējama vienīgi tad, ja pastāv pieprasījums pēc nacionālas valūtas – proti, ekonomikas dalībnieki to izmanto ne vien norēķiniem un nodokļu nomaksai, bet nacionālajā valūtā veido arī uzkrājumus. Vairāku ekonomistu ieteiktās valūtas kursa politikas maiņas neprognozējamais raksturs slēpjas stihiskā nacionālas valūtas pieprasījuma kritumā, kas sekotu politikas uzticamības zaudēšanai.

Mēģinot īstenot "kontrolētu" valūtas devalvāciju, būtu jāsaskaras ar neprognozējamu un grūti ierobežojamu procesu kā valūtas aizvietošana. "Nauda" būtībā ir tas, ko ekonomikas dalībnieki izmanto par naudu, un lats ir tikai viena no tautsaimniecībā izmantotajām valūtām. Valūtu struktūru nosaka pieprasījums, bet fiksēta valūtas kursa maiņa jebkuros apstākļos sākotnēji sagrauj uzticību centrālās bankas īstenotajai politikai. Tā kā likumdevējs Latvijā neaizliedz norēķinos izmantot citu valstu valūtas, ja tam piekrīt abas darījuma puses, paredzama masveida pāreja uz ārvalstu valūtu izmantošanu arī norēķinos, ko paātrinātu internetbanku sniegtās iespējas. Līdz ar to valūtas kursa maiņa darbotos pretēji mērķim palielināt apgrozībā nominālo naudas apjomu – konvertāciju radīto izmaksu dēļ naudas apjoms saruktu, bet pieprasījuma trūkuma dēļ naudas apjoma palielināšana nacionālajā valūtā būtu praktiski neiespējama. Latu kļūtu nevis vairāk, bet mazāk – lai to saprastu, pietiek atskatīties uz lielo aktivitāti valūtas maiņas punktos devalvācijas baumu periodos. Turklāt jāņem vērā, ka, kā jau iepriekš noskaidrojām, arī naudas apjoma pieaugums pats par sevi negarantē tautsaimniecības atkopšanos.

Lai novērstu valūtu aizstāšanu, vajadzētu būtiski samazināt ārvalstu valūtu izmantošanas un uzkrāšanas iespējas, kas mazas un ārējai tirdzniecībai ļoti atvērtas tautsaimniecības gadījumā radītu ievērojamus zaudējumus. Lai novērstu valūtu aizstāšanu un stabilizētu banku sistēmu, būtu jāliedz uzņēmumiem un privātpersonām iespēja banku kontos turēt ārvalstu valūtu un vajadzētu ierobežot arī ārvalstu skaidrās naudas izmantošanu. Diemžēl šāda veida risinājumi vislielākās izmaksas radītu tieši Latvijas ekonomiskās izaugsmes motoram – eksportējošiem uzņēmumiem, kuru ražošanas cikls ietver arī importu, tādēļ lata valūtas kursa maiņas politika ir nepieņemama ne tikai finanšu sistēmas stabilitātes, bet arī Latvijas tautsaimniecības ārējās konkurētspējas apsvērumu dēļ.

Kopsavilkums

•  Neraugoties uz naudas apjoma kāpumu Latvijas tautsaimniecībā, tās aprite ir vāja. Nauda norēķinu kontos un termiņnoguldījumos pati par sevi nerada pievienoto vērtību, nenodrošina investīcijas ražošanā un nerada ienākumus.
• Monetārā un fiskālā politika ir efektīvas, lai stabilizētu ekonomiku, tomēr zemas procentu likmes un valdības tēriņi, finansējot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, nevairo ražošanas potenciālu.
• Pieaugošā valsts parāda dēļ patlaban vēl augstais budžeta deficīts, kurš kreditēšanas apsīkuma apstākļos Latvijā ir naudas piedāvājuma avots, ir vienīgi īslaicīgs instruments banku sistēmas stabilizēšanai un iekšējā pieprasījuma uzturēšanai.
• Pašlaik Latvijā problēma nav kopējais līdzekļu apjoms, bet to izvietojums, tādēļ viens no risinājumiem ir daudzveidīgākas uzņēmumu kapitāla un uzņēmējdarbības projektu finansējuma piesaistīšanas sistēmas attīstība, mazāk paļaujoties uz banku kredītu kā galveno finansējuma avotu.

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 18. janvārī