Nevienlīdzība nav tikai vienas sabiedrības daļas problēma

Neliela ienākumu nevienlīdzība jeb atšķirības tajā, ko saņemam kā atalgojumu par savu darbu, ir nepieciešama. Ja, ieguldot dažādu daudzumu enerģijas, izglītības vai centības savā darbā, mēs iegūtu vienādu atalgojumu, visticamāk kristos mūsu motivācija sevi pilnveidot, radīt jaunas idejas un riskēt. Tāpēc zināma nevienlīdzība ir svarīga, lai rosinātu cilvēkus attīstīties un investēt jaunās idejās un tādējādi sniegtu labumu sabiedrībai kopumā.

Tomēr nevienlīdzībai ir arī ēnas puse – tā šķeļ sabiedrību, rada ekonomiska un politiska rakstura problēmas.

Nevienlīdzība sevī ietver ne tikai iznākumu [1] nevienlīdzību, ko visbiežāk mēra ar ienākumu vai bagātības sadalījuma rādītājiem, piemēram, Džini indekss [2], bet arī iespēju nevienlīdzību - atšķirīgas iespējas attīstīties. Nevienlīdzīgas iespējas piekļūt kvalitatīvai izglītībai, veselības aprūpei, kā arī nodrošināt labvēlīgus dzīves apstākļus neļauj daļai sabiedrības realizēt savu potenciālu, mazinot arī kopējo ekonomikas attīstības potenciālu [3]. Turklāt tiek ierobežota arī sociālā mobilitāte, kas nozīmē, ka zems izaugsmes potenciāls tiek nodots arī nākamajām paaudzēm [4]. No ekonomikas perspektīvas šajā situācijā netiek pilnvērtīgi pilnveidots cilvēkkapitāls, kas ir būtisks faktors izaugsmes nodrošināšanā.

Nevienlīdzīgas iespējas veido nevienlīdzīgus iznākumus. Šos iznākumus - vai tā būtu iegūtā izglītība, attīstītais potenciāls, dzīves laikā nopelnītie ienākumi vai izveidotie uzņēmumi - ietekmēs tas, cik labvēlīgos apstākļos cilvēks dzīvo. Ja sākotnējie apstākļi ir nelabvēlīgi un arī no valsts puses palīdzība netiek nodrošināta, tad arī spožu iznākumu gaidīt nav pamata. Tādējādi ir skaidrs, ka valstij un sabiedrībai ir jābūt ieinteresētai tajā, lai visiem tās iedzīvotājiem būtu iespējas pilnveidoties.

1. shēma. Nevienlīdzīgas iespējas veido nevienlīdzīgus iznākumus

Nevienlīdzība un ekonomiskā izaugsme

Nevienlīdzības, īpaši ienākumu, ietekme uz ekonomisko attīstību pētīta jau ļoti ilgi. Tomēr rezultāti nav viennozīmīgi, jo pētniekiem lielas grūtības sagādājis objektīvi atainot šo nevienlīdzības rādītāju sabiedrībā. Sākotnēji pētījumi galvenokārt apstiprināja saistību starp nevienlīdzību un tās radīto motivāciju attīstīties, tomēr, laikam ejot un uzlabojoties datu pieejamībai par ienākumu izkliedi, pētījumos arvien vairāk tiek secināts, ka nevienlīdzības ietekme uz izaugsmi ir negatīva - skatīt, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda 2015. gada [5] un OECD 2014. gada pētījumu [6].

Augsta ienākumu un bagātības koncentrācija vienā sabiedrības grupā samazina kopējo pieprasījumu ekonomikā, jo relatīvi bagāti iedzīvotāji patērē salīdzinoši mazāku savu ienākumu daļu nekā iedzīvotāji ar vidējiem un zemiem ienākumiem [7].

Tādējādi, pieaugot bagātāko ienākumiem, ietekme uz patēriņu ir daudz mazāka nekā, pieaugot vidējo un zemāko ienākumu saņēmēju ienākumiem. Turklāt zemāks kopējais pieprasījums ekonomikā var arī aizkavēt tehnoloģisko attīstību, jo, ja tikai bagātākie iedzīvotāji var atļauties atsevišķas preces vai pakalpojumus, ražotājiem nav iespējas izmantot apjoma radītus ietaupījumus un tādējādi ieguldīt tehnoloģijās, kam sākotnējās izmaksas ir augstas [8].

Nevienlīdzība, sabiedrības attīstība un politiskā ietekme

Augsts nevienlīdzības līmenis sabiedrībā tiek asociēts ar zemāku sociālo mobilitāti, kas nosaka, ka jau bērnu iespējas attīstīt savu potenciālu, neatkarībā no to spējām, talantiem un vēlmes, būs atšķirīgas. Līdz ar to daļai iedzīvotāju nav pilnvērtīgas iespējas realizēt savu potenciālu, no kā, saprotams, cieš arī sabiedrība kopumā. Turklāt augsts nevienlīdzības līmenis tiek saistīts ar zemāku ekonomiskās izaugsmes spēju mazināt nabadzību [9], kas Latvijā ir īpaši būtiski, ņemot vērā to, ka nabadzības līmenis 2019. gadā (nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars) bija 23% [10] - augstākais rādītājs Eiropas Savienībā (ES) aiz Rumānijas (1. attēls).

1. attēls. Džini indekss un nabadzības riskam pakļauto īpatsvars, 2019. gads

Būtiska un ilgstoša nevienlīdzība sabiedrībā mazina grupu savstarpējo uzticību un sabiedrības saliedētību, kas savukārt ir priekšnoteikums ilgtspējīgas attīstības veidošanai. Tāpat augsts nevienlīdzības līmenis ietekmē arī institūciju spēku. Īpaši valstīs, kur valsts pārvaldes iestādes nav spēcīgas, bagātāko iedzīvotāju spēja ietekmēt politiskās institūcijas ir daudz lielāka nekā pārējām sabiedrības daļām, un būtiskas nevienlīdzības apstākļos pārējās sabiedrības daļas nespēj šai ietekmei likt šķēršļus. Tādējādi nevienlīdzība ietekmē institūciju spēju nodrošināt visas sabiedrības labumu, kā arī veicina korupciju [11]. Šis process sabiedrībā vairo arī neapmierinātību un sašķelšanos, kas veicina konfliktus un dažādu populistisku spēku nākšanu pie varas.

Valsts interesēs un spēkos ir šo nevienlīdzību mazināt

Valsts nodokļu un pabalstu politika lielā mērā nosaka, cik nevienlīdzīga ir sabiedrība un cik vienlīdzīgi vai nevienlīdzīgi tiek sadalīti ienākumi valsts iekšienē [5]. Tāpēc tieši valdības lēmumi var nevienlīdzību mazināt.

Sākotnēji nepieciešams definēt jau politiskā līmenī, kāda veida attīstību valsts vēlas un kādā veidā mēs mēram progresu.

Vai tas ir tikai iekšzemes kopprodukta pieaugums vai progress sevī ietver arī to, ka no šī pieauguma sev dzīvi uzlabot ir spējis pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks. Arī Latvijā, kur nevienlīdzība ir viena no augstākajām ES un nabadzība būtiski ierobežo cilvēku iespējas attīstīties, ir nepieciešams vienoties par to, kas ir tas progress, ko mēs savā valstī gribam redzēt, kādā veidā gribam attīstīt iedzīvotāju labklājību.

Latvijā tēriņi sociālajam atbalstam (mērot tos % no IKP) ir vieni no zemākajiem ES, un ienākumu pārdales funkciju pilda salīdzinoši vāji. Lai gan ienākumu nevienlīdzība, ja ienākumos netiek iekļautas pensijas un pabalsti, Eiropā ir augsta, sociālā nodrošinājuma tīkla iespaidā tā samazinās par vidēji 40%. Tikmēr Latvijā samazinājums ir tikai vidēji par 26% - otrais mazākais visā ES (vairāk par to šeit). Valsts spēja mazināt nevienlīdzību caur ienākumu pārdales kanālu, protams, ir atkarīga gan no kopējā nodokļu ienākumu daudzuma, gan arī no politiskās gribas un nospraustajiem mērķiem (par iespējamiem risinājumiem kolēģu rakstos šeit un šeit). 

Lai ekonomisko izaugsmi padarītu iekļaujošāku jeb sabiedrība spētu ienākumus sadalītu vienlīdzīgāk, būtiska loma ir izglītības sistēmai. Kvalitatīvas izglītības pieejamība visām iedzīvotāju grupām nodrošinātu to, ka, bērni tiktu sagatavoti dzīvei, kurā tie varētu profesionāli attīstīties un veidot sev vēlamos dzīves apstākļus. Turklāt kvalitatīva izglītība nepieciešama arī citām iedzīvotāju grupām visas dzīves garumā. Šobrīd darba tirgū pieprasītās prasmes strauji mainās, un, lai cilvēki spētu pielāgoties un turpināt strādāt, nepieciešams nepārtraukti pilnveidoties. Latvijā šī mūžizglītība nav plaši pieejama, 2020. gadā vienā mēnesī tikai 6.6% pieaugušo saņēma izglītību [12].

Arī darba iespējas ir būtisks faktors, kas nodrošina to, ka cilvēki nenonāk nabadzības slazdā. Ekonomiskā izaugsme nodrošina pieprasījuma pēc darbiniekiem pieaugumu. Svarīgi, ka nodarbinātības politika palīdz darbiniekiem pārprofilēties un atrast atbilstošās iespējas. Turklāt valstij jāapzina un jāveicina nodarbinātība arī tajās iedzīvotāju grupās, kuras gribētu, bet kādu apstākļu dēļ nav spējīgas piedalīties darba tirgū, piemēram vecāki, kuri bērnus audzina vieni vai cilvēki ar invaliditāti (par šo detalizētāk mūsu nākamajā rakstā Kur slēpjas neizmantotais cilvēkkapitāls jeb nevienlīdzība Latvijā?).

Izmantotā literatūra

• Cecilia Garcia-Penalosa & Eve Caroli & Philippe Aghion, 1999. "Inequality and Economic Growth: The Perspective of the New Growth Theories," Journal of Economic Literature, American Economic Association, vol. 37(4), pages 1615-1660, December.
• Era Dabla-Norris & Kalpana Kochhar & Evridiki Tsounta & Nujin Suphaphiphat & Franto Ricka, 2015. "Causes and Consequences of Income Inequality: A Global Perspective," IMF Staff Discussion Notes 2015/013, International Monetary Fund.
• Federico Cingano, 2014. "Trends in Income Inequality and its Impact on Economic Growth," OECD Social, Employment and Migration Working Papers 163, OECD Publishing.
• Kevin M. Murphy & Andrei Shleifer & Robert W. Vishny, 1989. "Increasing Returns, Durables and Economic Fluctuations," NBER Working Papers 3014, National Bureau of Economic Research, Inc.
• Laura Carvalho & Armon Rezai, 2016. "Personal income inequality and aggregate demand," Cambridge Journal of Economics, Oxford University Press, vol. 40(2), pages 491-505.
• Miles Corak, 2013. "Income Inequality, Equality of Opportunity, and Intergenerational Mobility," Journal of Economic Perspectives, American Economic Association, vol. 27(3), pages 79-102, Summe
• Oded Galor & Omer Moav, 2004. "From Physical to Human Capital Accumulation: Inequality and the Process of Development," Review of Economic Studies, Oxford University Press, vol. 71(4), pages 1001-1026.
• Ravallion, Martin, 2004. "Pro-poor growth : A primer," Policy Research Working Paper Series 3242, The World Bank.
• You, Jong-Sung & Khagram, Sanjeev, 2004. "Inequality and Corruption," Working Paper Series rwp04-001, Harvard University, John F. Kennedy School of Government.
• Līva Zorgenfreija & Ludmila Fadejeva, Kā mazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijā?, 12.11.2018.
• Ludmila Fadejeva, Ienākumu nevienlīdzība un nabadzība: kur esam un kā uzlabot situāciju, 06.12.2019.
• Kārlis Vilerts & Ludmila Fadejeva, Ienākumu nevienlīdzība un nabadzība Latvijā: kā palīdzēt iedzīvotājiem?, 25.11.2019

Atsauces

[1] Iznākumu nevienlīdzībā iekļauj iegūto ienākumu, bagātības, iegūtās izglītības līmeņa, amata vietas vai citus nevienlīdzību veidus.

[2] Džini koeficients raksturo ienākumu nevienlīdzību. Tas variē no 0 līdz 100. Džini koeficients ir 0, ja pastāv absolūta ienākumu vienlīdzība (t. i., visiem iedzīvotājiem ir vienādi ienākumi), bet, jo vairāk tas tuvojas 100, jo lielāka ir ienākumu nevienlīdzība.

[3] Galor and Moav, 2004; Aghion, Caroli, and Garcia-Penalosa, 1999

[4] Corak, 2013

[5] Era Dabla-Norris, et al (2015)

[6] Federico Cingano, 2014

[7] Carvalho and Rezai, 2016

[8] Murphy, Shleifer, and Vishny 1989

[9] Ravallion, Martin, 2004

[10] Nabadzības riskam pakļautie ir iedzīvotāju īpatsvars (procentos), kuru rīcībā esošie ienākumi ir zem nabadzība riska sliekšņa, kas ir 60% no ekvivalento rīcībā esošo ienākumu mediānas.

[11] Jong-Sung You, Sanjeev Khagram, 2004

[12] EUROSTAT table trng_lfse_01; Adult learning statistics - Statistics Explained (europa.eu)