Kapitālisma nākotne

Profesors Juris Vīksniņš uzstājās ar šo lekciju Amerikas studiju fonda (TFAS)[1] organizētā Džordžtaunas universitātes vasaras skolā - programmas "Engaličeva Institūta Salīdzināmās politiskās un ekonomiskās sistēmas 2011"[2] ietvaros. 

Prof. Vīksniņš ir lasījis lekciju kursu "Ekonomisko sistēmu salīdzinošā analīze" jau vairāk nekā 30 gadu garumā, būdams iemīļots pasniedzējs neskaitāmiem studentiem, kuri viņu sirsnīgi godā par Juronkuli. 2002. gada jūlijā Amerikas studiju fonds viņam piešķīra Voltera Džada Brīvības balvu, kuras laureātu vidū ir arī Ronalds Reigans (Ronald Reigan), Džons Boltons (John Bolton), Donalds Ramsfelds (Donald Rumsfeld) un Džīna Kirkpatrika (Jeane Kirkpatrick).

Tulkojums no The Future of Capitalism.

Veltījums onkulim Jurim Vīksniņam par godu Voltera Džada Brīvības balvas saņemšanai

Biogrāfija īsumā

Iesākšu mazāk nopietnā toņkārtā: gadījies tā, ka Einšteins nonāk paradīzē, kur noskaidrojas, ka trūkst mitekļu. Svētais Pēteris viņam dara zināmu, ka nākšoties dalīties dzīvesvietā ar vēl trim cilvēkiem kooperatīvā dzīvojamā mājā. Einšteins uz to teicis: "Nē, nē - pagaidiet sekundīti: es tos cilvēkus gribētu nedaudz iztaujāt, pirms esmu gatavs ar viņiem kopā pavadīt mūžību."

Un tā Einšteins pirmajam vaicājis: "Kāds ir tavs IQ?" Esot 145. Einšteins tad teicis: "Tas labi. Būšu priecīgs mitināties kopā: mēs varēsim spriest par kodolfiziku un par relativitātes teoriju, un ko visu vēl ne!" Vaicājis otram: "Kāds ir tavs IQ?" Esot 120. Einšteins brītiņu padomājis, tad teicis: "Nu, mēs varētu runāties par literatūru. Jūs noteikti zināt kādas svešvalodas un pārzināt ārzemju literatūru. To arī apspriedīsim." Tad viņš vaicājis trešajam: "Un kāds ir tavs IQ?" Un trešais atbildējis: "85." Einšteins ilgāku brīdi klusējis un tad uzprasījis: "Kādi rezultāti šodien finanšu tirgos?"

Šo ir vērts paturēt prātā – ja iegadās kāda diskusija ar rada gabaliem, kuri strādā Volstrītā un iedomājas sevi par ļoti svarīgiem.

Daudzi no jums zina kādu mazumiņu par Kārli Marksu. Iespējams, ka jums daudz ko vairāk arī nemaz nevajag par viņu zināt. Es dažreiz mēdzu teikt, ka vienīgie marksisti, kuri sastopami 21. gadsimtā, ir tie, kuri nekad nav piedzīvojuši sociālismu uz savas ādas, kas ļauj viņiem sekot marksistiskajam vēstures traktējumam.

Kā jau zināt, Marksa visslavenākā grāmata ir "Kapitāls" ("Das Kapital"). Vēsturiskais pamatvēstījums grāmatā ir šāds: ekonomikas progress nenovēršami nozīmē šķiru cīņu starp buržuāziju – tiem, kam pieder ražošanas līdzekļi, un proletariātu – tādiem kā jūs un es, kuri faktiski strādā, lai izdzīvotu, veicot garīgu vai fizisku darbu.

Markss ekonomisko situāciju vērtē kā fundamentāli nestabilu. Viņš ir pārliecināts, ka vienmēr pastāvēs pārprodukcijas un nepietiekama patēriņa tendence. Viņaprāt, neizbēgama tendence ir proletariāta – kā viņš to sauc – pauperizācija jeb, citiem vārdiem sakot, strādnieku krišana arvien dziļākā nabadzībā, un, cīņai turpinoties, strādnieku šķiras ekspluatācija kļūst arvien intensīvāka.

Ik reizi, kad algas kaut nedaudz pārsniedz iztikas minimumu, nabadzīgajiem sarodas klāt bērni, kas uz nākamajiem 10-11 gadiem atkal nodzen lejā algas līmeni. Tātad  algas līmeni un demogrāfisko pieaugumu vieno sinusoīda līkne, kas nozīmē, ka no sistēmas funkcionēšanas strādnieku šķirai labuma nav nekāda. Turklāt biznesa cikli kļūs arvien skarbāki, mežonīgāki - kā pārprodukcijā, tā nepietiekamā patēriņā.

Savukārt Jozefam Šumpēteram, manam vismīļākajam ekonomistam, par kapitālismu ir stipri  atšķirīgs viedoklis. Viņa ieskatā kapitālisms ir spējīgs uz sprādzienveidīgu izaugsmi. Šumpētera skatījums uz vēsturi saka: visi ir ieguvēji no ļoti straujās izaugsmes, kas iznīcina novecojušās ražošanas metodes un atstāj jaunas iespējas veiksmīgiem uzņēmējiem.

Piemēram, elektrības pieejamība ļoti būtiski izmainīja mājsaimniecību ikdienas ritējumu. Cilvēki vairs nav spiesti katru dienu doties uz veikalu pēc ikdienā nepieciešamajiem pārtikas produktiem. Tā vietā ir iespēja pārtiku uzglabāt ledusskapī. Tipiskā mājsaimniecībā veļas dienu iespējams organizēt vienreiz vai divreiz nedēļā,  tas nav jādara katru dienu vai katru otro dienu. Respektīvi, kapitālistiskā  izaugsme noved pie masu produkcijas – produkciju, kas sniedz labumu plašām sabiedrības masām.

Papildus tam, kapitālisms mēdz iet roku rokā ar demokrātiju un indivīda brīvību. Indivīda brīvība ir tas, ko kapitālistiskā sistēma nosargā. Šāds skatījums sakrīt ar Miltona Frīdmena paustajiem uzskatiem grāmatā "Brīvība izvēlēties" ("Free to Choose") vai viņa agrāk rakstītajā grāmatā "Kapitālisms un brīvība" ("Capitalism and Freedom"). Viņš uzsver ļoti interesantu lietu. Kapitālismā pietiek ar to, ka tev ir nauda. Ja ir vēlme kritizēt sistēmu, atliek vienkārši nopirkt veselu lapaspusi The Washington Post vai The New York Times un daudzināt  savus uzskatus.

Savukārt sociālistiskās sistēmas apstākļos, kur galvenie ražošanas līdzekļi  pieder valstij, ar to vien nepietiek, ka kādam ir nauda. Padomju Savienības laikā, 1987. gadā bija daudz cilvēku, kas tirgojoties bija sapelnījuši lielu naudu. Jautājums, vai viņi drīkstēja izteikt savus uzskatus TV vai radio, vai avīzēs? Bezcerīgi - 1987. gadā nekas tāds nebija iespējams, jo publisku komunikāciju tolaik kontrolēja Komunistiskā partija.

Tas pats – lai ari mazākā mērā – sakāms par mūsdienu Ķīnu. Mani reizēm pārsteidz, cik atvērti ķīnieši ir bijuši opozīcijā esošiem viedokļiem un uzskatu dažādībai, kas gan neskar fundamentālos jautājumos. Komunistiskā partija iezīmē ļoti skaidru atļautā robežu un kontrolē arī masu saziņas līdzekļus.

Tātad, Šumpēters mums saka, ka masu patēriņa produkcija nes labumu plašām sabiedrības masām. Turklāt savā slavenākajā grāmatā "Kapitālisms, sociālisms un demokrātija" ("Capitalism, Socialism and Democracy"), kas pirmo reizi publicēta 1942. gadā, Šumpēters pārliecinoši prognozē, ka nabadzība kapitālisma valstīs būs izskausta 50 gados. Lai tā būtu, pieskaitām 42 pie 50. Pēc viņa teiktā tātad sanāk, ka nabadzībai bija jābūt izskaustai 1992. gadā  kā ASV, tā  vairumā citu kapitālistisko valstu.

Es labi apzinos, ka daudziem no jums tas varētu izklausīties šokējoši, taču es faktiski uzskatu, ka Šumpēters īstenībā ir bijis pārāk pesimistisks savās prognozēs, jo nabadzība lielākoties bija izskausta jau līdz 1982. gadam, nevis 1992. gadam. Protams, ka Šumpēters ar nabadzību šeit domā – un es piekrītu viņa viedoklim – reālu nabadzību, kur iet runa par cilvēka pamatvajadzību un minimālās iztikas trūkumu, kur mājsaimniecība uzskatāma par nabadzīgu, ja tai nepietiek ēdamā, nav pieklājīga apģērba un pastāvīgas naktsmītnes.

Manuprāt, jums šodien būtu grūti ASV atrast ģimeni, kura cieš no reālas fiziskas nabadzības - kurai nav, ko ēst, un nav līdzekļu, lai sagādātu sev apģērbu un vietu, kur pārlaist nakti. Es zinu, ka ir bezpajumtnieki, kas, jāsaka, daudzos gadījumos ir cilvēki ar konkrētām kaitēm. Viņiem ir nopietnas slimības, piemēram, alkoholisms vai narkotisko vielu atkarība, un viņi atraida palīdzību no pašvaldības vai Pestīšanas armijas, kas nodrošinātu viņus ar siltu ēdienu, guļvietu un humānās palīdzības apģērbu. Respektīvi, būtu jādodas apgaitā ar palielināmo stiklu, lai mūsu sabiedrībā sameklētu reālu nabadzību.

Es pieļauju, ka var būt gadījumi, kad cilvēks paliek nesasniedzams, jo dzīvo ārpus jebkādas komunikācijas robežām un jebkādas iespējas tiem piekļūt, bet šādu nabadzības gadījumu ir ļoti, ļoti maz. Tādās valstīs kā Vācijā, Francijā, Zviedrijā, kas visas ir kapitālistiskas valstis, ir ļoti grūti nonākt situācijā, kad jācieš bads vai neapmierinātas paliek citas cilvēka pamatvajadzības.

Markss arī rakstīja par arvien lielāku un lielāku ekonomiskās varas koncentrāciju arvien šaurākā un šaurākā cilvēku lokā, kur katrā lejupslīdē lielās, multinacionālās korporācijas kāri aprīs mazās mailītes un rezultātā strauji noritēs ekonomiskās varas koncentrēšanās.

Un šeit Šumpēters vaicā: "Nu, un tad? Kam tas patiesībā rūp?" Kuram interesē tirgus vara īstermiņā, jo ilgtermiņā peļņai faktiski ir sava lietderīga funkcija. Uzņēmēji-kapitālisti ir kā kodes, kuras lido uz liesmu. Jo lielāka peļņa, jo lielāka iespēja, ka uzradīsies liela kode un mēģinās sagrābt tās daļu. Šumpētera slavenais piemērs te saistīts ar trāna – vaļu tauku monopolu. 19. gadsimta vidū Jaunanglijas jūrnieki bija nodibinājuši ko līdzīgu mūsdienu OPEC, šodien mēs to droši vien sauktu par "Trāna eksportētājvalstu organizāciju" ("The Whale Oil Exporting States"). Trāna eksportētājvalstis savā starpā bija sadalījušas gan pieprasījumu, gan produkcijas apjomu un rezultāta iekasēja treknu peļņas maržu. Šumpēters to sauc par – radošās destrukcijas vētru[3]. Radošā destrukcija – šajā gadījumā tā bija elektrība - ar vienu brāzmu noslaucīja no zemes virsas trāna monopolu, kuram nebija lemts ilgs mūžs.

Es domāju, ka labs radošas destrukcijas piemērs ir arī pats OPEC. Lai arī nevaram droši apgalvot, ka OPEC šobrīd turētu pārmērīgas naftas cenas, tomēr, ja atskatās uz pēdējiem 50 gadiem, starplaikā no 1973.gada līdz 1980. gadam, naftas cenas pieauga no ~4$ līdz 49$. Taču kopš iedarbojusies radošā destrukcija - jaunu naftas nogulu atklājumi, dabasgāzes jaunu izmantošanas paņēmienu atklāšana, elektriskā automašīna un tamlīdzīgi - naftas pieprasījums vairs nav tik stabils, kā varētu domāt.

Tagad mēs zinām, ka gāzi iespējams iegūt procesā, ko sauc par "hidrosprādziena tehnoloģijas pielietošana" (fracking), un šo dabasgāzi var izmantot, lai darbinātu automašīnas vai ražotu elektrību. Domāju, ka jūs man piekritīsiet -  Krievijas Federācija, kas līdz šim laimīgi iedzīvojusies no (gandrīz) monopola stāvokļa Eiropā, agrāk vai vēlāk konstatēs, ka tās nafta un dabasgāze vairs nav tik rets resurss, un tai nebūs iespēja noteikt tik augstas cenas, kā tā bija domājusi rīkoties arvien.

Tātad - pārmērīga peļņa faktiski rosina radīt jaunas inovācijas un daudz lielākā mērā noved pie jaunu spēlētāju parādīšanās tirgū, nekā monopolisti sākotnēji gaidīja.

Turpinot tēmu, mums jāpieskaras arī tādam jautājumam kā biznesa cikli. Markss uzskatīja, ka biznesa cikli kļūs arvien skarbāki, kapitālistiskajai ražošanai vēršoties plašumā, kā ietekmē uzņēmumu īpašuma tiesības koncentrēsies rokās arvien mazākam skaitam cilvēku, kas savukārt novedīs līdz iztikas minimuma izmaksām bezdarbniekiem, kuriem Markss bija devis īpašu apzīmējumu – rūpniecības rezerves armija (industrial reserve army), kurus nabadzībā iedzen minētie biznesa cikli. Šumpēters uzskatīja, ka ekonomikas lejupslīdes cikliem ir svarīga loma, ka tos var salīdzināt ar aukstu dušu ekonomikas sistēmai. Šumpēters arī apgalvoja, ka kapitālistiskajā sistēmas funkcionēšanā svarīga loma ir gan bankrotam, gan bezdarbam: ja ikvienam garantētu noteiktu dzīves līmeni, zustu motivācija uzņēmējdarbībā radīt inovācijas, uzņemties riskus un tiekties pēc tā, ko Šumpēters dēvēja par dzīšanos pēc neierobežotās bagātības.

Kas motivē tādus cilvēkus kā Vorenu Bafetu (Warren Buffett), Bilu Geitsu (Bill Gates) vai Stīvu Džobsu (Steve Jobs)? Tā ir viņu vēlme sasniegt neierobežotu bagātību, lai arī viņi lielāko daļu no tās ziedo labdarībai.

Visbeidzot, Šumpēters arī apstrīd Marksa skatījumu uz imperiālismu. Markss uzskatīja, ka imperiālisms ir nepieciešams, lai novērstu kapitālisma sabrukumu tā norietā. Šo ideju, protams, pamatīgāk attīstīja Ļeņins, uzrakstot grāmatu "Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija". Tieši šeit atradīsim daudzu tā saucamajās trešās pasaules valstīs šodien sastopamu politisku nostāju pirmavotu, kuru pamats ir marksisma-ļeņinisma uzskats par kapitālisma sabrukuma nenovēršamību.

Pretēji Marksam, Šumpēters, kā, ceru, redzat, uz kapitālismu raudzījās ļoti optimistiski. Viņš apgalvoja, ka nav nekā tāda kapitālisma ekonomikai iedzimta vai izrietoša, kas to novestu līdz sabrukumam. Viņš noteikti neuzskatīja, ka Marksa paredzējums par proletariāta grimšanu arvien lielākā nabadzībā būtu jelkādi pamatots.

Šumpēters neuzsvēra domu par kapitālisma sabrukumu, bet drīzāk uzdeva jautājumu: "Vai kapitālisms spēj pastāvēt, izdzīvot?" Un pats uz to atbildēja: "Nē, nedomāju vis, ka spēj." Šumpēters, kurš apbrīnoja kapitālismu un uzskatīja, ka uzņēmējs-kapitālists drīzāk ir varonis nekā nelietis, tomēr uztvēra kapitālismu kā vēsturisku eksperimentu, kam nav lemts izdzīvot.

Šajā sakarā Šumpēters piemin četrus argumentus, kas pamato viņa viedokli. Tos šeit īsi pieminēšu:

Pirmkārt, Šumpēters konstatē, ka uzņēmējs pamazām sāk iznīkt kā šķira. Individuālais uzņēmējs, kam ir stingrs viedoklis par to, kas būtu darāms mūsdienu modernajā birokrātijā, nav vēlama parādība – ne valdībā, ne biznesā. Piemēram, ja jūs dotos strādāt uz IBM, kuram, starp citu, veicas patiešām labi, jums būtu jākļūst par organizācijas sastāvdaļu. Jums būtu jāklausās vadības pavēlēs un jāpilda, viņuprāt, nevis jūsuprāt, svarīgākos uzdevumus, un jūsu izvēlētie projekti un jūsu idejas būtu stingri ierobežotas.

Otrkārt, Šumpēters piemin sabiedrības aizsargātāju grupu samazināšanos. Viņš ilustrē ar piemēru, ka Habsburgu  laika Austro-Ungārijā pastāvēja dižciltīgo kārta, kuri uzņēmās rūpes par baznīcas un valsts lietām. Šodienas uzņēmējiem ir jāpiedalās valdības komisijās, no viņiem sagaida viedokli dažādos jautājumos, taču viņi nedrīkst brīvi darboties, izvirzot par mērķi maksimālas peļņas gūšanu.

Treškārt, Šumpēters runā par izmaiņām institucionālajā sistēmā. Viņš saka, ka modernās korporācijas mainās un iespaido buržuāzisko domāšanas veidu, ka daudzās korporācijās vairs nevalda kapitālisma mērķi, un korporāciju vadība drīzāk tiek mudināta sekot tādiem mērķiem kā stabila nodarbinātība un reģionālā daudzveidība. Tādējādi institucionālā sistēma stingri ierobežo individuālā uzņēmēja darbību.

Pastāv arī šķirtne starp korporācijas menedžmentu un īpašumtiesību turētājiem. Menedžeri ir aģenti un vadītāji ir īpašnieki, taču daudzos gadījumos, īpašniekiem pārāk nerūp, kas notiek ar viņu biznesu. Viņiem pieder dažas akcijas IBM vai kādās citās korporācijās, taču liela daļa akciju turētāju nemaz nepiedalās balsošanā. Ir pilnīgi iespējams, ka IBM akciju turētāju sapulcē īpašumtiesības var pārņemt cilvēki, kuri kontrolē vien 10 vai 15 procentus no kopējās vērtības, dēļ iemesla, ka pārējie balsstiesīgie uz sapulci nemaz nav ieradušies.

Visbeidzot, Šumpēters runā par intelektuāļu negatīvismu. Stādieties priekšā kādus negatīvos varoņus amerikāņu literatūrā un popkultūrā. Atminieties TV šovu Dalasa. Kurš tur bija negatīvais varonis? Tas ir J.R. Īvings (J. R. Ewing[4]). Viņš ir kā radīts negatīvā varoņa iemiesojumam, jo ir heteroseksuāls vīrietis, naftas kompānijas vadošs darbinieks, dzīvo Teksasā. Trīs šāvieni un gar zemi! Šādam personāžam nav cerību izpirkt savu vainu, lai nekļūtu par negatīvo varoni. Šodienas kino un TV ekrānā būtu grūti ieraudzīt īstus un nepārprotamus negatīvos varoņus, uz kuriem skatītājs nikni šņāktu vai mēģinātu izsvilpt, kā tas agrāk bijis ierasti. Un kā jums šķiet, kuri tad mūsdienās ir pozitīvie varoņi un varones?

Nobeigumā, vai es domāju, ka Šumpēteram bija taisnība? Vai tuvojas kapitālisma beigas? Manuprāt, nē un tās noteikti nav neizbēgamas. Kad es lasīju šo lekciju 30 gadus atpakaļ, es teicu: "Atvainojiet, Šumpēteram bija taisnība. Spēle ir beigusies." Tā laika notikumi līdzinājās situācijai, kad grimstoša kuģa apkalpe ir augšā uz klāja un piedzeras, jo viņi neko nav spējuši pasākt, lai kuģi glābtu.

Taču vēlāk – otrajā izdevumā Šumpēters rakstīja, ka ir iespējams "ņemt spaiņus un sākt smelt".

Ronalda Reigana un Margaretas Tečeres ievēlēšana ir lieliski piemēri, kas ilustrē tā laika cilvēku ķeršanos pie spaiņiem un mēģinājumiem glābt situāciju. Tātad, progress ir iespējams. Domāju, ka uz jautājumu "Vai kapitālisms spēj pastāvēt un izdzīvot?" atbildēsiet jūs katrs un jūsu paaudze.

Veltījums onkulim Jurim Vīksniņam par godu Voltera Džada Brīvības balvas (the Walter Judd Freedom Award) saņemšanai

2002. gada 25. jūlijs, The Fund for American Studies (TFSA), Roy H. Ginsberg (E 73)

Profesor Vīksniņ, Volters Džads būtu priecājies, ka Tu esi izvēlēts viņa vārdā nosauktās Brīvības godalgas saņemšanai.

Aukstā kara tumšākajās dienās, Volters Džads mums nenogurstoši atgādināja par miljoniem ķīniešu un krievu, kuri bija spiesti dzīvot nožēlojamos apstākļos, esot komunisma pakļautībā… un Tu, Juri, iededzi brīvības liesmu par latviešu un Baltijas brīvību un neatkarību. Tu iededzi šo liesmu Džordžtaunas Universitātes auditorijās. Tu to iededzi valdības zālēs. Un Tu to iededzi to amerikāņu sirdīs un domās, kuru saknes stiepjas Austrumeiropā un Baltijas Republikās.

1973. gada vasarā, kad starp Tevi un mani bija profesora un studenta attiecības, bija pagājuši tikai 33 gadi, kopš Latvija, neatkarīga valsts un ANO locekle, 1940. gadā zaudēja neatkarību Padomju Savienībai. Latvija bija pakļauta nacistu varas nežēlastībai, proti, tā izcieta kara gaitā īstenoto etnisko tīrīšanu un Ādolfa Hitlera bargo politiku, kā arī smagos Sovjetizācijas gadus Josifa Staļina vadībā.

Mūsdienās Latvija ir ne vien brīva, neatkarīga un demokrātiska republika, bet ir arī Eiropas Savienības locekle, kā galvenie mērķi ir miers un saskaņa Eiropas valstu starpā, kas balstīti uz tādiem pašiem principiem kā TFAS – cieņa pret likumu, izvēles brīvību un tirgus ekonomiku. Tu nekad nepameti Latviju, un caur Tevi to nepameta arī Tavi studenti un sabiedrotie. Mēs nekad neaizmirsīsim, ko Tu nozīmēji Latvijai un citām nebrīvē esošajām tautām Aukstā kara laikā.

Profesor Vīksniņ, TFAS studenti Tevi ciena dēļ Tavām enciklopēdiskajām zināšanām ekonomikas teorijā un salīdzinošajās ekonomiskajās sistēmās, kā arī dēļ Tava stingrā un prasīgā mācīšanas stila. Tu prasmīgi savieno teoriju ar praksi, gan izglītojot studentus auditorijā, gan konsultējot starptautiskas institūcijas. Taču ir arī grūti nepamanīt, ka aiz bargās lauvas stingrības slēpjas "mīļš kaķītis", Juronkulis, kurš mīl savu darbu un gādā par savu studentu labklājību.

Tas, ko es visvairāk Tevī apbrīnoju un kas mani iedvesmo kā profesoru, ir Tava aizrautīgā pieeja mācīšanas procesam – Tu esi zvaigzne auditorijā, kā arī slavens zinātnieks, taču Tu nekad neaizmirsti uztvert savus studentus kā individualitātes un gādāt par viņu pēc iespējas plašāku izglītošanu un labklājību, kā arī viņu turpmāko attīstību.

Un papildu tam, Tu nekad neesi vilcinājies atklāt studentiem arī savas personiskās vērtības un uzskatus par valdību un ekonomiku, paralēli mudinot arī studentus pašus attīstīt un aizstāvēt viņu pašu domas un secinājumus.

Tava interese par jauniešiem man atgādina Deivida Džounsa un Voltera Džada, "the Charles Edison Memorial Youth Fund" (šobrīd TFAS) dibinātāju, interesi par studentiem un absolventiem. Tieši viņu interese un iesaistīšanās amerikāņu jauniešu izglītošanā un attīstīšanā iedvesmoja un pamudināja jauniešus būt par tiem, kas viņi ir tagad. Viņi ne tikai izrādīja interesi par ICPES (Engalitcheff Institute on Comparative Political and Economic Systems) studentiem, kamēr tie vēl mācījās, bet arī svinēja viņu sasniegumus un piedāvāja atbalstu tad, kad tie jau bija nobrieduši sabiedrības locekļi. Šādi rīkojoties, Deivids Džouns, Volters Džads un Tu iedvesi šajos jauniešos piederības sajūtu Amerikas politiskajai videi, ekonomikai un sabiedrībai.

Juri, gluži tāpat kā Tu nesi Latvijas brīvības lāpu Aukstā kara laikā, tāpat Tu nes arī Deivida Džounsa un Voltera Džada un citu šīs organizācijas spīdekļu lāpas, kuri darīja tik daudz, lai atvērtu pasauli ICPES studentiem no visas Amerikas un iedrošinātu tos darbam valdībā laikā, kad nemiers valdīja gan ASV, gan ārpus ASV.

Vēlos līdzināties Tev un arī būt pasniedzējs-līderis, kāds bija arī Deivids Džouns un Volters Džads. Nojaušu, ka visi šajā zālē - gan TFAS studenti, gan pasniedzēji, gan vadītāji, gan atbalstītāji – vēlētos, kaut viņiem būtu tikpat liela ietekme jauniešu vidū, kāda ir Tev.

Juri, vienmēr atcerēšos, kā pie Tevis nopelnīju vērtējumu C+ Salīdzinošo ekonomisko sistēmu studijās un kā šis priekšmets pastiprināja manu interesi par starptautiskajām attiecībām un palīdzēja man saprast līdz saknei, kāpēc amerikāņu kapitālisms, pieņemot arī visus tā trūkumus, ir labāks par sociālismu.

Es nekad neaizmirsīšu Tavu un Tavas kundzes viesmīlību 1973. gada vasarā, kad pie sevis mājās uzņēmāt TFAS studentus; kā arī mūsu sakarsētās debates par Votergeitas (Watergate) lietu un tās ietekmi uz tā laika ekonomisko sistēmu, par Vjetnamas karu, par kontinentālās Ķīnas attiecību atjaunošanos un tā ietekmi uz Ķīnas Republiku un Taivānu, par attiecībām ar Irānas monarhu, par Džeksona-Vanika grozījumiem (Jackson-Vanik amendment), un par ASV un Padomju Savienības starptautisko attiecību saspīlējuma mazināšanos. Es vienmēr atcerēšos Tavu vieslekciju manā institūtā – Skidmore College, kuru Tu nodēvēji par "kapitālisma bastionu" un kur Tu sludināji kapitālismu kapitālistiem. Tāpat arī neaizmirsīšu Tavu atbalstu, palīdzot godināt Voltera Džada godalgas īpašnieku viņa 90 gadu jubilejā; kā arī Tavu pastāvīgo atbalstu, jau 20 gadu garumā organizējot tikšanās ar TFAS absolventiem.

Juri, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990. gadā, Tu viegli varēji kļūt par Latvijas Ekonomikas, Finanšu vai Ārlietu ministru vai par Latvijas vēstnieku ASV, vai par ASV vēstnieku Latvijā. Taču esam laimīgi, ka galu galā Tavs vārds joprojām ir saistīts ar TFAS. Apsveicam Tevi, Juronkuli!

Biogrāfija īsumā

J. Vīksniņš ir ekonomikas profesors Džordžtaunas Universitātē (Georgetown University) un ir šīs universitātes mācībspēks kopš 1964. gada. Laikā no 1976. gada līdz 1981. gadam prof. Vīksniņš ieņēma direktora amatu FMI Financial Corporation. Viņš ir arī bijis konsultants ASV Federālo rezervju sistēmas valdei, Pasaules Bankai, Starptautiskajai Attīstības aģentūrai un Starptautiskajam Valūtas fondam.

1992. gadā prof. J. Vīksniņš strādāja par konsultantu Latvijas Bankā, par ko 2004. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni kā pateicību par centrālo lomu Latvijas monetārās sistēmas attīstīšanā. Ordeni pasniedza tā laika LR prezidente V. Vīķe-Freiberga. Šobrīd prof. J. Vīksniņš ir vecākais padomnieks Latvijas Bankā.

Prof. J. Vīksniņš ir daudzu rakstu un grāmatu autors. Viņš ir ieguvis bakalaura grādu Templas Universitātē (Temple University), maģistra grādu Pensilvānijas Universitātē (the University of Pennsylvania) un doktora grādu Džordžtaunas Universitātē (Georgetown University).