Vēstures skola naudas drukāšanā

Pēc ilgām diskusijām 2011. gada 9. decembrī 26 Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās par jauna starpvaldību līguma slēgšanu, kas ieviesīs stingrāku budžeta disciplīnu, lai nepieļautu jaunu parāda krīžu atkārtošanos.

Nereti gan dzirdams viedoklis, ka valstu parādu problēmu risinājums esot vienkāršs – valstij jānodrukā nepieciešamais daudzums naudas un ar to gan jānomaksā savi ārējie parādi, gan jaundrukātā nauda jāizsniedz kredītos uzņēmējiem, gan ar to jāveic nepieciešamās budžeta izmaksas, tostarp pensijas un algas. Šai rakstā apskatīsim spilgtus senas un nesenas vēstures piemērus naudas drukāšanai un tās sekām. Bet iesākšu ar lietas būtību.

Ekonomikas ābeces patiesības viennozīmīgi skaidro, ka ekonomikas izaugsmei neatbilstoša naudas emisija visai drīz jebkuru valsti noved pie nacionālās valūtas vērtības zuduma un hiperinflācijas. Taču bieži vien valdības būtu gatavas izmantot savu akūto īstermiņa problēmu risināšanai "naudas drukāšanas" ceļu. Efektīvākās zāles pret šādiem risinājumiem ir mūsdienu pasaulē plaši izmantotā centrālo banku neatkarības politika, kas ļauj aizstāvēt naudas sistēmas stabilitāti pret politiķu īstermiņa mērķu diktētu rīcību, kura var ekonomikas stāvokli iedragāt ilgtermiņā. Arī Latvijas Banka jau kopš tās darbības atjaunošanas 1991. gadā un Eiropas Centrālā banka kopš dibināšanas 1998. gadā ir neatkarīgas finanšu iestādes – protams, konsultējot un sastrādājoties ar citiem politikas veidotājiem. Šāda pieeja gan nav radusies tukšā vietā – vēsturiskā pieredze dažādās valstīs apliecinājusi, ka valdībai tieši pakļauta vai bezierunu paklausībā esoša centrālā banka nav nedz krīzes situācijas risinājums, nedz ilgtermiņa stabilitātes garantija ekonomikas augšupejas periodos.

Pirmssākumos centrālās bankas darbojās, tieši finansējot valdību izdevumus, – gan 1664. gadā dibinātā Sveriges Riksbank, gan 1694. gadā izveidotā Bank of England, gan 1800. gadā radītā Banque de France u.c. (lai gan pārsvarā tās bija formāli neatkarīgas vai pat privātas). Laika gaitā tās savu neatkarību lielā mērā zaudēja un XX. gadsimta pirmajā pusē darbojās tiešā valdību paspārnē. Pastāvot zelta standartam, centrālo banku darbība valdības kontrolē lielu ļaunumu nedarīja, jo naudas emisija notika atbilstoši zelta segumam. Atsakoties no zelta standarta, šādai pieejai parādījās aizvien vairāk negatīvu seku un valstis pakāpeniski atjaunoja centrālo banku neatkarību, atkāpjoties arī no tiešas valdības izdevumu finansēšanas. Viens no pirmajiem pilnībā neatkarīgas centrālās bankas piemēriem bija pēc Otrā pasaules kara dibinātā Vācijas centrālā banka Deutsche Bundesbank. Arī starptautiskās finanšu institūcijas, t.sk. Starptautiskais Valūtas fonds, stingri atbalsta centrālo banku neatkarību un valdības tiešas kreditēšanas nepieļaujamību. Tiesa, tādas centrālās bankas kā ASV Federālo rezervju sistēma, Eiropas Centrālā banka un dažas citas, kuru emitētās valūtas plaši tiek izmantotas visā pasaulē, pēdējos gados nereti ir izmantojušas tā saucamo naudas drukāšanas risinājumu, tomēr pārsvarā ne tiešai valdības izdevumu finansēšanai, bet gan finanšu sistēmas darbības nodrošināšanai globālās ekonomiskās krīzes laikā. Šajos gadījumos papildus emitētajai naudai tiek nodrošināts faktiskais segums galvenokārt vērtspapīru formā, kā arī emisijas apjoms tiek pārvaldīts un ierobežots, un par to lemj nevis politiķi, bet gan pašas centrālās bankas. Ar dažiem piemēriem aplūkosim, kur valsti un cilvēkus var aizvest no valdības atkarīga centrālā banka, kas gatava neierobežoti un bez reāla seguma darbināt naudas drukājamo mašīnu.

Vācijas pieredze: neierobežotā emisija 20. gadsimta 20. gados un veiksmīgā atjaunotne pēc Otrā pasaules kara

Situācija Vācijā tā sauktās Veimāras republikas laikā pēc Pirmā pasaules kara ir viens no hrestomātiskajiem piemēriem, kad valsts savas ekonomiskās problēmas cenšas risināt ar naudas drukāšanas palīdzību.

Jau Pirmā pasaules kara sākumposmā Vācija atteicās no zelta standarta, pilnībā finansējot kara izdevumus uz aizņemšanās rēķina, tomēr markas vērtības kritums visu kara laiku bija mērens un pakāpenisks – no apmēram 4 markām par ASV dolāru 1914. gadā līdz 9 markām par dolāru 1919. gadā. Līdz ar Vācijas sakāvi un Versaļas līguma noslēgšanu 1919. gada jūnijā markas vērtības kritums paātrinājās, sasniedzot 60 markas par dolāru 1921. gada vidū. Viens no faktoriem, ar kuru saistīta Vācijas naudas vērtības pavājināšanās, bija Versaļas līgumā paredzēto reparāciju izmaksa uzvarētājvalstīm. Lai gan Vācijas tautsaimniecība Pirmā pasaules kara laikā bija saglabājusies relatīvi neskarta, reparāciju summa ievērojami pārsniedza Vācijas maksātspēju. Valdības centieni iepirkt ārvalstu valūtu reparāciju maksāšanai noveda pie markas vērtības krituma līdz 320 markām par dolāru 1922. gada vidū. Šajā laikā valdība padevās un sāka neierobežotu marku drukāšanu: 1922. gada beigās dolārs bija jau 8000 marku vērts, bet 1923. gada sākumā pēc Francijas un Beļģijas reparāciju iekasēšanas operācijas Rūras reģionā marka nonāca brīva kritiena stāvoklī. 1923. gada novembrī 1 ASV dolārs bija 4.2 triljonus marku vērts, bet cenu līmenis šajā laikā dubultojās ik pēc divām trim dienām.

Lai gan reparācijas tika minētas kā galvenais hiperinflācijas cēlonis (īpaši no Vācijas valdības puses), tomēr tiek atzīmēts arī cits, ne mazāk nozīmīgs faktors, kuru risinot, situācija nebūtu kļuvusi tik nevadāma. Dž. M. Keinss savā darbā "Miera ekonomiskās sekas"[1] norādīja, ka "…kareivīgās valdības, nespējot, kautrējoties vai neparedzot draudošās sekas, nenodrošina nepieciešamos resursus ar aizņēmumiem vai nodokļu ieņēmumiem, bet bilanci panāk ar banknošu drukāšanu…". 1919.-1920. gadā Vācijā kopējie valsts, federālo zemju un pašvaldību izdevumi (vēl neskaitot reparāciju izdevumus) bija ap 25 miljardiem marku, no kuriem tikai nepilni 10 miljardi tika segti ar nodokļu ieņēmumiem. Atlikums tika vienkārši piedrukāts un, sākoties reparāciju izmaksām, šī nedrošā ienākumu – izdevumu bilance sagruva.

Tomēr to, ka situācija ir risināma, pierādīja turpmākā attīstība. 1923. gada rudenī tika veikta naudas reforma, vērtību pilnībā zaudējušo marku vietā papildus ieviešot pārejas valūtu - rentmarkas pēc kursa 1 rentmarka = 1 triljons marku. Tā nebija tikai nuļļu nosvītrošanas reforma – jaunā valūta tika piesaistīta labības, zelta un ASV dolāra vērtībai, un rentmarku emisiju ierobežotā apjomā veica jaunveidotā Rentbanka, kurai bija liegta valdības kreditēšana. Vienlaikus arī vecajai centrālajai bankai – Reihsbankai – tika aizliegts emitēt papildu markas valdības izdevumu finansēšanai. Līdz ar to tika apturēts arī markas kritiens bezdibenī, pakāpeniski atgriezās uzticība nacionālajai valūtai, un radās iespēja pilnībā stabilizēt Vācijas naudas sistēmu, 1924. gada augustā ieviešot apgrozībā jaunās reihsmarkas.

Divdesmito gadu pieredze tika likta lietā, lai Vācijai pēc Otrā pasaules kara vairs nebūtu jāpiedzīvo hiperinflācijas periods un tautsaimniecība atjaunotos ātrāk un sekmīgāk. Pirmajos pēckara gados situācijai pakāpeniski stabilizējoties, 1948. gada jūnijā reihsmarkas un tām paralēli apgrozībā esošās rentmarkas nomainīja jaunā vācu marka. Tās ieviešanu vadīja Ludvigs Erhards – viņš arī pēckara Vācijas "ekonomiskā brīnuma" tēvs. Naudas politikas veidošanai ASV un Lielbritānijas okupācijas zonās Vācijā 1948. gada martā tika izveidota Vācu zemju banka – tagadējās Vācijas centrālās bankas Deutsche Bundesbank priekštece. Pēc Vācijas Federatīvās Republikas dibināšanas 1949. gadā Vācu zemju banka palika Rietumu sabiedroto spēku kontrolē, bet 1951. gadā ieguva neatkarīgas iestādes statusu, līdzīgi ASV Federālo rezervju sistēmai. 1957. gada augustā Vācu zemju banka apvienojās ar zemju centrālajām bankām, izveidojot jauno Deutsche Bundesbank. Līdz ar visaptverošu tautsaimniecības liberalizāciju un Māršala plāna pozitīvo ietekmi tieši Vācijas centrālās bankas neatkarība un iespēja īstenot sekmīgu, uz inflācijas pārvaldīšanu vērstu monetāro politiku, bijusi pamats vācu markas stabilitātei un augošajai nozīmei pasaulē gandrīz 50 gadu garumā. Kā viens no pamatprincipiem centrālās bankas darbībā tika noteikts aizliegums kreditēt valdību, jo tieši naudas drukāšana valdības izdevumu segšanai, kā redzējām, bija galvenais Vācijas likstu cēlonis iepriekš. Deutsche Bundesbank pieredzi un organizatoriskos principus lielā mērā pārņēmusi arī turpat Frankfurtē pie Mainas 1998. gadā izveidotā Eiropas Centrālā banka.

Vēl daži vairāk vai mazāk ekstrēmi vēstures piemēri

Vācijas naudas sistēmas sabrukuma un hiperinflācijas gadījums ir tikai viens no vairākiem pasaules tautsaimniecības vēsturē vērotajiem. Lai gan vairums hiperinflācijas piemēru meklējami karu, revolūciju un citu radikālu ekonomiskās un politiskās vides satricinājumu periodos, saprātīga valdības politika arī šādā laikā spēj stabilizēt situāciju (piemēram, jau minētā Vācija pēc Otrā pasaules kara). Un otrādi – neierobežota naudas emisija arī miera laikā var radīt kritiskas sekas un haosu tautsaimniecībā.

Pēc Pirmā pasaules kara līdztekus Vācijai hiperinflācija bija vērojama Polijā, kur poļu markas kurss kritās no 8 markām par ASV dolāru 1918. gadā līdz 6375000 markām par dolāru 1923. gadā.

Savukārt īsi pēc Otrā pasaules kara tika fiksēts vēsturē visaugstākā hiperinflācija. Ungārijā 1946. gadā inflācijas līmenis pārsniedza 200% dienā, bet toreizējās naudas vienības pengő vērtība kritās no 128 tūkstošiem pengő par ASV dolāru 1945. gada beigās līdz 460 oktiljoniem (10²⁷) pengő par dolāru 1946. gada augusta sākumā. Pāris gadus iepriekš tikai nedaudz mērenāka bija situācija Grieķijā, kur 1944. gada oktobrī cenas ik dienu palielinājās par 18%.

Relatīvi mērenāka hiperinflācija bija vairākās Latīņamerikas valstīs XX. gadsimta 70.-90. gados, kur tā nesaistījās ar karadarbības sekām, bet galvenokārt ar parādu krīzi un kapitāla aizplūdēm, kā rezultātā Argentīna, Brazīlija, Peru un dažas citas reģiona valstis pievērsās naudas emisijai, vairākkārt devalvēja savas nacionālās valūtas un pārdzīvoja hiperinflācijas periodu. Piemēram, Argentīnā 1989. gadā un Brazīlijā 1993. gadā inflācija sasniedza 5000%, bet Peru 1990. gadā pat 7600%.

Politisko pārmaiņu laikā 80.–90. gadu mijā hiperinflāciju piedzīvoja arī Austrumeiropa -  visizteiktākā tā bija Dienvidslāvijā, 1994. gada janvārī mēneša inflācijai sasniedzot 313 miljonus procentu. Šajā laika posmā, notiekot pārejai uz tirgus ekonomiku, augstas inflācijas periodam cauri izgāja vai visas bijušās PSRS republikas un citas Austrumeiropas valstis. Lai gan atsevišķos periodos inflācija tajās tuvojās hiperinflācijas līmenim (Polijā 1989.-1991. gadā, Krievijā 1992.-1993. gadā, Ukrainā 1993.-1995. gadā, Bulgārijā 1996. gadā), tomēr kopā ar citiem ekonomiku stabilizējošiem pasākumiem tika ierobežota naudas emisija, un cenu kāpums pierima.

Arī Latvijā 1992. gadā gada vidējās inflācijas līmenis sasniedza 951%, gadu vēlāk samazinoties līdz 109% un 1994. gadā līdz 35%. Latvijā un vairākās citās reģiona valstīs izvairīties no hiperinflācijas pārejas posmā palīdzēja neatkarīgas centrālās bankas izveide, kas stabilizēja nacionālās valūtas, limitējot un drīz vien pilnībā atsakoties no valdības kreditēšanas.

Zimbabve: uzkrītošākais hiperinflācijas piemērs 21. gadsimtā

Neveiksmīgās zemes reformas rezultātā gandrīz pilnībā iznīcinātā ražošana, valdībai nevēloties atzīt problēmu, bet turpinot drukāt un tērēt naudu, kļuva par cēloni hiperinflācijai Zimbabvē. Viena no pagājušajā gadsimtā attīstītākajām Āfrikas valstīm nonāca nežēlīgas inflācijas spirāles varā. Relatīvi mērenā inflācija 90. gadu otrajā pusē pieauga, jau sākot ar 2001. gadu, hiperinflācijas līmeni sasniedzot 2006.-2007. gadā tieši pēc neierobežotas naudas emisijas, ko veica centrālā banka (sk. 1. tabulu). Oficiālā statistika gada vidējās inflācijas aprēķinus pārtrauca 2008. gada jūlijā, bet pētnieki lēš, ka 2008. gada novembrī inflācija sasniedza 90 sekstiljonus procentu[2]. Šajā laikā iedzīvotāji praktiski atteicās no Zimbabves dolāra izmantošanas, nedēļu laikā valsts spontāni pārgāja uz ārvalstu valūtu izmantošanu apritē, un cenu līmenis stabilizējās. Kopš 2009. gada Zimbabvē tiek izmantotas stabilāko kaimiņvalstu valūtas, īpaši Dienvidāfrikas rands, kā arī ASV dolārs, kurā notiek oficiālie aprēķini. 

1. tab. Naudas emisija un inflācija Zimbabvē

Avots: Zimbabves Rezervju bankas dati

Pēdējo divu gadu laikā situāciju valstī iezīmē stagnācija – jaunas nacionālās valūtas joprojām nav; nav arī hiperinflācijas, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir trešais zemākais pasaulē (2010. gadā apmēram 500 ASV dolāru), bet bezdarba līmenis – augstākais pasaulē, pārsniedzot 90% robežu[3]. Simptomātiskas valdības un centrālās bankas "sadarbības" sekas…

Baltkrievija: arī mūsdienās dažviet mēģina izlīdzēties ar iespiedmašīnas palīdzību

Viens no jaunākajiem bezatbildīgas naudas drukāšanas piemēriem meklējams tepat kaimiņos – Baltkrievijā, kur 2011. gada laikā nacionālā valūta būtiski zaudēja vērtību, bet inflācija strauji auga. Vēlme iesaldēt pagājušā gadsimta septiņdesmitajos – astoņdesmitajos gados izveidojušos tautsaimniecības struktūru līdz ar varas iestāžu vēlmi nodrošināt iedzīvotāju atbalstu šādai ekonomiskajai politikai pakāpeniski izvērtās Baltkrievijas ekonomikas konkurētspējas zudumā, strauji augošā valsts budžeta deficītā un rekordaugstā maksājumu bilances deficītā. Augošos izdevumus sedzot ar prezidentam pakļautās Nacionālās bankas veikto naudas emisiju, tostarp uzņēmumu kreditēšanu un valdības vērtspapīru iegādi, krasi palielinājās apgrozībā esošās naudas daudzums (sk. 1. att.). Līdz ar to mazinājās uzticība nacionālajai valūtai, un, ārvalstu valūtas rezervēm strauji izsīkstot, Baltkrievija vairākas reizes bija spiesta devalvēt nacionālo valūtu. 2011. gada 11 mēnešu laikā Baltkrievijas rublis gan attiecībā pret eiro, gan ASV dolāru pavājinājās 2.9 reizes. Tad arī strauji auga gada inflācija (sk. 2. att.), kas no viencipara līmeņa iepriekšējā gadā 2011. gada novembrī sasniedza 106.0%. Būtiski palielinājās arī kredītu procentu likmes.

Tādējādi tuvredzīgā vēlme ar iespiedmašīnas palīdzību izvairīties no ekonomisko reformu veikšanas nodrošināja iedzīvotājiem vien iluzoru nominālo ienākumu pieaugumu, toties sagādāja krasu pirktspējas zudumu un preču deficīta atgriešanos, līdz ar to novedot valsts ekonomiku tikai dziļākā krīzē. Atbalsts ar naudas emisijas palīdzību tika veikts ne tikai bankām, bet arī tieši finansējot dažādas valsts programmas, neatkarīgi no reālu, nopelnītu līdzekļu esamības šiem mērķiem. Tiešā finansēšana un represīvo metožu izmantošana gan pagaidām nodrošina ražošanas apjoma pieaugumu, toties iedzīvotāju reālā pirktspēja krītas. Saskaņā ar Baltkrievijas Nacionālās statistikas komitejas datiem reālā (pirktspējas ziņā) darba alga oktobrī jau par 9.5% atpalika no iepriekšējā gada līmeņa, lai gan nominālā (vērtību zaudējušajos rubļos izteiktā) darba samaksa strauji auga. Ražošanas stabilitāti ilgstoši uzturēt gan nebūs iespējams, pat ja turpināsies politiski motivēts atbalsts aizdevumu veidā no Krievijas kontrolētās Eirāzijas Ekonomiskās kopienas, kā arī pašas Krievijas un Ķīnas. Politiski motivēti valstu aizdevumi nav neierobežoti un ir saistīti ar aizdevēju vēlmi iesaistīties iespējamajā Baltkrievijas valsts uzņēmumu privatizācijas procesā, tostarp arī stratēģisko rūpniecības aktīvu iegādē, kā arī ar atbalsta nodrošināšanu iecerētās Eirāzijas Savienības izveidei. Savukārt Ķīnas aizdevumi galvenokārt saistīti ar priekšnoteikumu – to izmantošanu Ķīnas produkcijas iegādei, kas ne tikai palielinātu valsts ārējo parādu, bet arī pasliktinātu jau tā bēdīgo maksājumu bilances stāvokli.

1. att. Naudas daudzums apgrozībā Baltkrievijā (perioda beigās; miljardos BYR)

Avots: Baltkrievijas Nacionālā banka.

2. att. Inflācija Baltkrievijā (salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu; %)

Avots: Baltkrievijas Nacionālā statistikas komiteja.

Līdz ar to risinājums valstij būtu vien reālas ekonomiskās reformas un atteikšanās no fiktīvas izaugsmes uz naudas drukāšanas un ārējās aizņemšanās rēķina. Baltkrievijas Nacionālās bankas vadība ir atzinusi, ka viens no krīzes cēloņiem ir bijusi pielaidīgā kredītpolitika un aktīvā rubļa emisija[4], un apņēmusies veidot stingrāku naudas politiku un pārtraukt emisijas kreditēšanu. Visas ekonomiskās programmas tikšot īstenotas tikai uz reālu finanšu avotu bāzes, tomēr, vai šo apņemšanos izdosies īstenot, rādīs laiks, jo Baltkrievijas Nacionālās bankas statūtos saglabājas ieraksts, ka bankai atļauts izsniegt kredītus, ja tas paredzēts likumā par valsts budžetu vai tiek darīts prezidenta noteiktos gadījumos[5]. Bez juridiskas un faktiskas centrālās bankas neatkarības tās labie nodomi var palikt vien nodomu statusā, un valstij viegli atgriezties pie riņķa danča īstermiņa budžeta un politisko jautājumu risināšanā. 

3. att. Baltkrievijas rubļa kurss pret eiro (vidēji ceturksnī)

Avots: Baltkrievijas Nacionālā banka

***

Aplūkotie vēsturiskie piemēri un stāvoklis dažviet pasaulē arī pašlaik rāda, ka Latvija galvenajos makroekonomiskās politikas lēmumos ir bijusi uz pareizā ceļa. Neatkarīga centrālā banka, kas nedrukā nesegtu naudu, bet nodrošina valūtas un – ilgākā skatījumā – arī cenu stabilitāti, ļauj izvairīties no iedzīvotāju aplaupīšanas ar naudas politikas rokām un no tautsaimniecības nākotnes attīstības iespēju ziedošanas īstermiņa politisku mērķu apmierināšanai.  

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 20. decembrī.