Par profesoru Juri Vīksniņu

JURIS VĪKSNIŅŠ

(1937 – 2012)

Juris Vīksniņš, viens no mūsdienu latviešu izcilākajiem ekonomistiem, sniedzis vēsturiski nozīmīgu ieguldījumu Latvijas nacionālās valūtas stabilitātes nodrošināšanā, uz labklājību un ilgtermiņa attīstību vērstas tautsaimniecības izveidē un jaunas ekonomistu paaudzes radīšanā.

J. Vīksniņš bija emeritēts ekonomikas profesors ASV Džordžtaunas Universitātē (Georgetown University) un šīs universitātes mācībspēks makroekonomikā no 1964. gada līdz 2003. gadam. Džordžtauna, kas gandrīz 40 gadu bija Jura Vīksniņa pedagoga un pētnieka pasaule, ir globāla zinātnes universitāte Vašingtonā, tapusi kā viena no pirmajām katoļu universitātēm ASV ar nemainīgu kredo – veicināt taisnīgākas pasaules veidošanos.

Sociālo mediju arhīvos, kur saglabātas ziņas par J. Vīksniņa diskusijām par ekonomikas tēmām, atrodams šāds kodolīgs pašraksturojums: 

"Aizstāvu brīvā tirgus principus, kā arī atbildīgu politiku naudas un budžeta jautājumos." 

Latvijas presē viņš 20. gs. 90. gadu beigās piebildis: "Gribu atzīties – esmu ekonomists, bet ar dzejnieka dvēseli un ar bijību pret dabu un tautas tikumiem un paražām." Viņa visaugstāk vērtētais 20. gs. ekonomists ir Jozefs Šumpēters (Joseph A. Schumpeter; 1883–1950), austriešu izcelsmes profesors Hārvarda Universitātē, kurš uzsvēris kapitālisma nemitīgi mainīgo un augošo raksturu, saistītu ar t.s. radošās ārdīšanas vētras jēdzienu (The Gale of Creative Destruction). Viena no būtiskām J. Vīksniņa darba caurvijtēmām – kā pētniecībā, tā pasniedzēja darbā – ir saimnieciskās labklājības cēloņi dažādās zemēs un to ekonomisko sistēmu analīze. Viņš palīdz izsekot ideju vēsturei: kura sistēma veicina labākas dzīves veidošanu, kura – gluži otrādi – ir pinekļi cilvēka un saimniekošanas attīstībai. Totalitārās Padomju Savienības neloģiskā plānveida ekonomika? Ekonomisks nacionālisms un vienas partijas valdīšana marksisma iedvesmotā Roberta Mugabes Zimbabvē? Vai kapitālisms, ja nodrošināta brīva konkurence? Paša J. Vīksniņa pozīciju labi raksturo balva, ko viņš saņēmis no Amerikas Studiju fonda (The Fund for American Studies) – grupas, kas veicina brīvā tirgus ekonomikas idejas.

Blakus iemīļotajam pasniedzēja darbam J. Vīksniņš sniedzis konsultācijas ASV centrālās bankas – Federālo rezervju sistēmas – Valdei, Pasaules Bankai, ASV Starptautiskās Attīstības aģentūrai un Starptautiskajam Valūtas fondam. Laikā no 1976. gada līdz 1981. gadam J. Vīksniņš bija direktors finanšu konsultāciju uzņēmumā FMI Financial Corporation.

1937. gadā Rīgā dzimušais ekonomists bija padomdevējs Latvijas Bankai, ieviešot un stabilizējot latu atjaunotajā valstī. Jau kopš 1989. gada J. Vīksniņa galvenās intereses bija saistītas ar dzimto Latviju, kas, padomju režīmam brūkot, gatavojās arī naudas un banku sistēmas izveidei. J. Vīksniņš strādāja par konsultantu Latvijas Bankā no 1992. gada līdz 2005. gadam.

Jura Vīksniņa veikums monetārās sistēmas attīstīšanā un izšķirīgais padoms Latvijas nacionālās valūtas atjaunošanā – piesaistīt latu Starptautiskā Valūtas fonda norēķinu vienībai SDR valūtu grozam – 2004. gadā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni.

J. Vīksniņš pats savu nenoliedzamo ieguldījumu vērtēja ar omulīgu un piezemējošu smaidu: "Tā kā esmu ļoti iedomīgs cilvēks, pats sevi uzskatu par vienu no lata krusttēviem, bet tēvs ir Latvijas Bankas prezidents!" [1] Kopumā naudas reformu profesors uzteicis kā labi ieliktu atjaunojamās valsts pamatakmeni: "Stabils lats ir viens no vissvarīgākajiem sasniegumiem Latvijā deviņdesmitajos."

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs atceras: "Tieši Juris Vīksniņš bija tas, kurš savulaik ieteica latu piesaistīt tā saucamajam papīra zeltam jeb SDR, un, pateicoties šai piesaistei, lats droši gājis cauri visām finanšu pasaules vētrām un satricinājumiem."

Jurim bija 6 gadi, kad ģimene devās 2. pasaules kara bēgļu gaitās. Pēc kara Vīksniņi apmetās ASV, Filadelfijas apkaimē, un jaunībā, saņemdams ASV pilsonību, Juris savam latviskajam vārdam pievienoja anglisko Džordžs. Viņš ieguva bakalaura grādu Tempļa universitātē (Temple University) Filadelfijā un maģistra grādu Pensilvānijas Universitātē (the University of Pennsylvania) 1960. gadā.

J. Vīksniņš domās nepameta Latviju arī aukstā kara gados, iedvesmodams līdzīgi rīkoties studentus un sabiedrotos. Mūsdienās Latvija ir ne vien brīva, neatkarīga un demokrātiska republika, bet arī Eiropas Savienības valsts, kuras galvenais mērķis saskan ar J. Vīksniņa proponētajām vērtībām – miers starp Eiropas valstīm, kas balstīts uz tādiem brīvā pasaulē vispārpieņemtiem principiem kā cieņa pret likumu, izvēles brīvība un tirgus ekonomika.

J. Vīksniņš talantīgi pildīja vienu no publiskā intelektuāļa, mācībspēka uzdevumiem – piedalīties diskusijā, polemizēt par idejām, tādējādi uzlabojot diskusiju kvalitāti sabiedrībā [2]: bieži komentēja ekonomisko politiku Latvijā, aizstāvēja "stingrā lata" politiku un publicēja vairākus zinātniskus pētījumus par Latvijas un Baltijas valstu tautsaimniecību, sākot jau no padomju laikiem. Viņš pilnasinīgi iesaistījās Latvijas ekonomistu vidē, bija Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis un "Ekonomistu apvienības 2010" biedrs.

Aizrautīgā pieeja mācīšanas procesam J. Vīksniņu darīja par pasniedzēju līderi. Profesors nekad nav vilcinājies atklāt studentiem savas personiskās vērtības un uzskatus par valdību un ekonomiku [3], mudinot arī studentus attīstīt un aizstāvēt savas domas un secinājumus. Pedagoga darbā viņam līdzēja omulīgums, kas vairākas studentu paaudzes mudināja prasīgo, bet labestīgo pasniedzēju godāt par Juronkuli. Viņš bija pasniedzējs, kurš mīl savu darbu un gādā par saviem studentiem. Toties publiskās ekonomisko viedokļu sadursmēs smaids varēja pārtapt par asu un eleganti lietotu rapieri.

J. Vīksniņš bija zinātnieks ar vārdu, Austrumāzijas valstu tautsaimniecības lietpratējs, kam bija enciklopēdiskas zināšanas ekonomikas teorijā un ekonomisko sistēmu analīzē, kapitālisma un totalitāru sabiedrību salīdzinājumā. J. Vīksniņš Āzijas saimnieciskās attīstības pētījumos visdziļāk aptvēra 20. gs. otro pusi – sākot ar sekmīgu pāreju uz privātās iniciatīvas un brīvā tirgus sistēmu vairākās Austrumu un Dienvidaustrumu Āzijas valstīs un padziļināti pētot šo zemju augšupejas finansēšanu.

Viņš prasmīgi savienoja teoriju ar praksi, gan izglītojot studentus auditorijā, gan konsultējot ASV, Latvijas un starptautiskās institūcijas. Klātienes pieredzi reģionā J. Vīksniņš guva 20. gs. 60. gadu beigās Taizemē [4], kur, ASV valdības norīkots, uzturējās vairākus gadus. Arī savu atvadu lekciju Džordžtaunas Universitātē profesors J. Vīksniņš veltīja šim reģionam, tā veiksmes faktoru vidū minot inflāciju veicinošas politikas neizmantošanu un šo zemju vērtību evolūciju, "apvienojot Konfūcija ētiku un modernu makroekonomiku" [5].

Vai Āzijā gatavojās izšķilties kāds "trešais ceļš" starp kapitālismu un komunismu, apvienojot privātīpašuma pastāvēšanu un aktīvāku valdības lomu attīstības koncepcijas izstrādāšanā? J. Vīksniņa secinājums: "Izrādījās – pamati nedroši, vietām uz smiltīm. Lielāka paļaušanās uz brīvā tirgus principiem – labāka informācijas piegāde un intensīvāka konkurence – būtu devusi labākus rezultātus. Jo "tirgu nevar piešmaukt", kā saka mans draugs Gundars Ķeniņš-Kings." [6]

J. Vīksniņa pētnieciskā interese uztaustīja Austrumāzijas saimniekošanas modelī mācības, ko no "tīģeriem" ielāgot neatkarību atguvušajām Baltijas valstīm. Protams, pāriet uz tirgus ekonomiku, ".. bet vēl svarīgāka tautas filozofijas sistēma, kas uzsver darba un taupības tikumus, pietāti pret darbu un citiem cilvēkiem, kā arī patriotismu. Vai mēs to [Latvijā] varēsim atkal atrast?". [7]

J. Vīksniņam un G. Ķeniņam-Kingam, arī ekonomikas profesoram ASV, pieder vislielākie nopelni neatkarību atguvušās Latvijas jauno līderu makroekonomiskajā izglītošanā ASV labākajās augstskolās 20. gs. 90. gados [8]. Abu sabiedriskās rūpes bija panākt, lai iespējami vairāk Latvijas jauniešu studētu ASV, ļaut apgūt tolaik mājās deficītās zināšanas ekonomikā. J. Vīksniņš sabiedriskā kārtā pildījis arī direktora pienākumus Baltijas Studiju fondā (Baltic Studies Fund), kas ir starptautiska izglītības un pētniecības bezpeļņas organizācija.

[1] Fokuss, 1997, 25.–31. aug.; vai citā variantā: "Es būtu [1993. gadā] ieteicis drusku zemāku kursu, teiksim, 100 pagaidu rubļi vienlīdzīgi 1 latam, bet Repše bija lata tēvs, es tikai krusttēvs." Kapitāls, Nr. 8, 2004, aug.

[2] "Iebraucām [Atmodas laika Latvijā] ar citu perspektīvu, ar idejām, kas ir svešas [Padomju Savienības] ekonomiskajā un politiskajā sistēmā. Un varbūt tieši tāpēc cilvēkiem mainīsies domāšana. Par to, kā pasaule virzīsies uz priekšu. Ir dažas ļoti konkrētas lietas, kur varam palīdzēt: naudas reforma, banku sistēmas izveidošana." Atmoda, 1989, 28. aug.

[3] Viksnins, George J. Economic Systems in Historical Perspective. Dubuque, Iowa : Kendall/Hunt Pub. Co., 1997, pp. 136–137. J. Vīksniņa mācību grāmatā par ekonomisko sistēmu salīdzinājumu, kura palīdz brīvā pasaulē augušam studentam izprast arī Padomju Savienībā praktizētā sociālisma nejēdzību, viņš to ilustrējis ar stāstu par savu Neretas lauku radu likteni lauksaimniecības kolektivizācijas gaitā, "Vīksniņu" māju pieredzi emocionāli precīzi vispārinot kā zemniecības traģēdiju plašākā kontinenta daļā – Austrumeiropā, Krievijā un Ukrainā.

[4] "Taizemē 1968. gadā mani ieinteresēja ekonomiskās attīstības teorija: ..kāpēc Taizeme tik ātri gāja uz priekšu, bet [izejas pozīcijā līdzīgas] Āfrikas valstis atpalika? 1965. gadā Koreja un Kenija bija uz viena līmeņa, nākamajos 30 gados Koreja strauji kāpusi uz augšu, bet Kenija slīdējusi pretējā virzienā. Kāpēc? Galvenokārt tāpēc, ka vietējās valdības Āfrikā valsti apzog. Āzijā mēģina iet uz pareizo pusi." Diena. SestDiena, 1999, 20. marts.

[5] http://www.thehoya.com/speech-viksnins-bids-georgetown-farewell-in-economics-speech/

[6] Kapitāls, Nr. 5, 1998.

[7] Fokuss, 1997, 18.–24. aug. Sk. arī: Viksnins, George. The East Asian model and the Baltic states. Intereconomics, vol. 33, issue 5, September 1998, pp. 238–244.

[8] Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs: "Jura Vīksniņa pienesums Latvijas ekonomikai un ekonomistu saimei ir neatsverams." Kapitāls, Nr. 5, 1998.