#LBconference 2019 – Latvijas Bankas konferences atziņas par darba tirgus izaicinājumiem

Viens no svarīgākajiem inflāciju ietekmējošiem faktoriem ir darba tirgus temperatūra, kas izpaužas darbaspēka izmaksu dinamikā. Baltijas valstu darba tirgus pēdējo desmit gadu laikā būtiski mainījies – ja iepriekš ilgus gadus trūka darbvietu, tad tagad arvien vairāk trūkst darbaroku, aktualizējot jautājumu, vai iekšējās darbaroku rezerves ir izsmeltas un bez lētā darbaspēka ievešanas neiztikt. Turklāt ceturtā industriālā revolūcija jeb arvien plašāka automatizācija un robotizācija jau tuvākajos gados var mainīt darba tirgu vēl vairāk, un centrālajām bankām, kā arī tautsaimniecībai kopumā jābūt sagatavotām šādām pārmaiņām. 

Darbaspēka trūkums Baltijas valstīs šobrīd ir acīmredzams. Katrs ceturtais uzņēmējs uzskata darbaspēka trūkumu par svarīgu uzņēmējdarbību ierobežojošu faktoru. Daļēji tas tiešām atspoguļo ekonomikas augšupeju (Ilo Kāsiks, Igaunija Banka). Bet ne tikai – darbaspēka trūkums pie 7% bezdarba norāda uz augstu strukturālo bezdarbu, darbaspēka piedāvājumam neatbilstot pieprasījumam (Uldis Rutkaste, Latvijas Banka). Brīdī, kad darba tirgus darba ņēmējiem ir labvēlīgāks nekā jebkad, puse aptaujāto joprojām uzskata, ka atrast labu darbu ir grūti (Mārtiņš Kazāks, Latvijas Banka). 

Vienkāršākais veids, kā atrisināt darbaspēka problēmu, ir imigrācija. Tam viedu prātu nevajag – pietiek vienkārši atvērt robežas, izmantojot to faktu vien, ka pašlaik lielā daļā Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas vidējā alga atpaliek no minimālās algas Baltijas valstīs. Tomēr būtu muļķīgi neizmantot pašreizējo ciklisko ekspansiju kā iespēju aktivēt iekšējās darbaspēka rezerves. Šāda aktivēšana var maksāt dārgi (naudas ziņā), bet neaktivēšana var izmaksāt vēl dārgāk (Uldis Rutkaste), iekonservējot ienākumu nevienlīdzību un saliedētības trūkumu sabiedrībā.

Latvijas Bankas konference skaidri identificēja nepiedodami zemu vīriešu virs vidējā vecuma nodarbinātību Latvijā un Lietuvā, kas atspoguļo zemu mūžizglītības izplatību, nepietiekamas digitālās prasmes un veselības stāvokļa pasliktinājumu[1]. Tam pieskaitot jauniešu zemu nodarbinātību un jaunu sieviešu novēlotu ienākšanu darba tirgū, iekšējās darbaspēka rezerves veido vismaz 25 tūkstošus cilvēku Igaunijā, 55 tūkstošus Latvijā un 85 tūkstošus Lietuvā. Nodarbinātības dienesti lielākoties strādā ar cilvēkiem, kas ieguvuši bezdarbnieka statusu; savukārt ievērojama daļa no Baltijas darbaspēka rezervēm nav reģistrētie bezdarbnieki un arī aktīvi nemeklē darbu, bet gatavi sākt darba attiecības, ja viņiem tiktu dota šāda iespēja. 

Būtu naivi uzskatīt, ka teju trīs gadu desmitus vērojamā nepietiekamā nodarbinātība  noteiktās iedzīvotāju grupās atrisināsies pati no sevis līdz ar paaudžu nomaiņu. Pirmkārt, izglītības standarti Latvijā un Lietuvā ir zemāki nekā Igaunijā un attīstītajās Eiropas Savienības (ES) valstīs. Otrkārt, jau pusaudžu vecumā baltieši ir ievērojami mazāk veselīgi nekā viņu vienaudži attīstītajās ES valstīs – ar vecumu šī atšķirība tikai pieaugs, ņemot vērā zemo veselības aprūpes finansējumu un nepietiekamo sistēmas efektivitāti, kā arī iedzīvotāju neveselīgo dzīvesveidu. Tāpēc bez būtiskas izglītības un veselības kvalitātes standartu paaugstināšanas iekšējās darbaspēka rezerves nebūs iespējams pilnvērtīgi izmantot.

Arī globāli darba tirgus atrodas strauju pārmaiņu priekšā, ko izraisa arvien lielāka automatizācija un robotizācija. Pasaules līderi robotu izmantošanā ražošanas procesā šobrīd ir Vācija un Japāna – jau esošās tehnoloģijas ļauj automatizēt pusi no nostrādātajām stundām visā pasaulē (Anderss Sērensens, Kopenhāgenas Biznesa skola). Cik darbvietu automatizācija apdraudēs nākotnē, mēs īsti pat nezinām (Maksims Jegorovs, Accenture).

Paši uzņēmēji nevar identificēt visas automatizācijas iespējas savā uzņēmumā – viņu pašvērtējums par sava uzņēmuma automatizācijas pakāpi bieži vien pārsniedz objektīvi novērtēto automatizācijas līmeni (Anderss Sērensens, Kopenhāgenas Biznesa skola). Tomēr uztraukties par automatizāciju ir bezjēdzīgi, jo tā notiek pilnā sparā (Andrea Basanini, OECD). Mans mīļākais piemērs par notiekošo automatizāciju ir tādas pirms 150 gadiem populāras profesijas kā žurku ķērājs un modinātājs. Pašlaik šādas profesijas nepastāv – tos aizvietoja peļu slazds un modinātājpulkstenis. 

Bažas par to, ka automatizācija mazinās darbvietu skaitu, ir vismaz simts gadus vecas (Meri Obstbauma, Somijas Banka). Žurku tvērēji no tehniskā progresa tiešām bija zaudētāji, vismaz īstermiņā – viņi palika bez darba, tāpēc nācās pārkvalificēties un iemācīties kaut ko jaunu. Tomēr sabiedrībai kopumā tehniskais progress viennozīmīgi nāca par labu – lai par to pārliecinātos, pietiek salīdzināt kaut vai pašreizējo Londonu ar Čārlza Dikensa romānu skatiem. Kopš tiem laikiem bezdarbs ir nevis pieaudzis, bet sarucis; darbvietu kvalitāte un darba apstākļi ir būtiski uzlabojušies, bet vispārējais dzīves līmenis – pieaudzis. 

Atsevišķās nozarēs (piemēram, zemas kvalifikācijas darbi apstrādes rūpniecībā) darbvietu skaits pēdējo 30 gadu laikā tiešām samazinājās, bet to vairāk nekā kompensēja darbvietu pieaugums pakalpojumu nozarēs. Vienlaicīgi auga arī augsti kvalificēto darbvietu īpatsvars (Andrea Basanini, OECD). 

Darba tirgus globālo pārmaiņu periodā jāpieaug sociālās politikas lomai, nodrošinot to, ka cilvēki tiek iespējami ātri pārkvalificēti atbilstoši jaunajām darba tirgus vajadzībām, nevis atstāti vienatnē – ar prasmēm, pēc kurām  diemžēl ir mazinājies pieprasījums. Taču automatizācijas izplatība palielina nestandarta nodarbinātības formas – arvien vairāk cilvēku strādā attālināti, nepilnu darba dienu, elastīgu darba laiku vai ir pašnodarbināti. Nestandarta nodarbinātība šobrīd tiek mazāk regulēta (iespējams, tā pat apzināti tiek izmantota, lai izvairītos no striktiem darba tirgus regulējumiem vai "optimizētu" nodokļus) un mazāk aizsargā cilvēku pret darba zaudēšanu. Bīstami ir, ja, zaudējot darbu, šie cilvēki vairs nevar pretendēt uz sociālo nodrošinājumu[2] (Andrea Basanini, OECD). 

Vai globālās tirgus pārmaiņas nozīmē, ka mūsdienu jaunieši vairs nevar izvēlēties profesiju visam mūžam? (Igns Mačeika, SBA Group). Manuprāt, profesiju izvēlēties var un vajag, jo ar uzskatu "zināšanas un prasmes noveco, tāpēc tās nav vērts apgūt" jaunietis riskē iegūt vien tik virspusējas kompetences, kā ar tām panākumus nevarēs sasniegt nevienā profesijā. Tomēr ir jābūt gatavam nepārtraukti mainīties. Piemēram, var un vajag izvēlēties tādas profesijas kā ārsts, skolotājs vai ekonomists. Tomēr jāsaprot, ka ārstnieciskās metodes, mācību metodes un datorprogrammatūra, ar ko strādā ekonomisti, katru gadu attīstās – jābūt gatavam nepārtraukti attīstīties līdzi. Pirmkārt, pašattīstība ir interesants un izaicinošs process pats par sevi. Otrkārt, tehniskais progress (medicīnā, izglītībā un jebkurā citā jomā) un savu kompetenču (jeb cilvēkkapitāla) nepārtraukta attīstība ir galvenais faktors, kas ceļ visas sabiedrības dzīves kvalitāti.

[1] Sagaidāmais veselīgā mūža ilgums 50 gadu vecam vīrietim Baltijas valstīs ir tikai 12 gadi jeb gandrīz divreiz mazāk nekā attīstītajās valstīs, arī veselības pašnovērtējums ir viens no zemākajiem ES. Tikai 3% vīriešu vecumā no 45 līdz 54 gadiem Latvijā un Lietuvā norādīja, ka viņi piedalījušies izglītībā vai apmācībā pēdējo četru nedēļu laikā, savukārt Igaunijā un ES etalonvalstīs (Vācijā, Austrijā, Dānijā, Nīderlandē, Zviedrijā, Čehijā un Lielbritānijā) attiecīgais rādītājs ir 12%.

[2] Piemēram, nestandarta formās nodarbinātie gandrīz divreiz retāk saņem ienākumu atbalstu, paliekot bez darba, un arī divreiz retāk ir arodbiedrību biedri.