Fiskālā politika - domāšanas maiņa par 180°

Eiro zonā diskusijas par valstu valdību finanšu stāvokli ir nonākušas uzmanības centrā. Lai gan Eiropas Savienībā budžeta disciplīnas pamatprincipi ir definēti Stabilitātes un Izaugsmes paktā (SIP) un ir valstīm saistoši, tomēr, vairākām eiro zonas dalībvalstīm tos ilgstoši ignorējot, krīze izraisīja valdības finanšu stāvokļa kritisku pavājināšanos. Budžeta deficīts pieauga  visās eiro zonas valstīs, bet dažās tas 2009. gadā bija tuvu vai virs 10% no IKP. Sliktais budžeta stāvoklis izraisīja neuzticamības krīzi, kas apgrūtina valdību parāda pārfinansēšanu jeb aizņemšanos iepriekšējā parāda segšanai. Kā eiro zonas valstis nokļuva uz šāda nelabvēlīga sliekšņa, un kāds ceļš šobrīd ejams?

Zema valdības budžeta deficīta uzturēšana paredz izmantot fiskālo politiku stabilitātes nodrošināšanai dažādos ekonomikas ciklos. Tomēr labajos gados pieaugošie nodokļu ieņēmumi maskēja atsevišķu valstu budžetu problēmu uzkrāšanos. SIP ieviešana dzīvē jau sākotnēji nav bijusi viendabīga. Portugāle, Itālija neizpildīja 3% budžeta deficīta kritēriju 2001. gadā, Vācija un Francija - 2002. gadā, Grieķija, kā izrādījās pēc datu pārskatīšanas, jau no paša sākuma. Sankciju piemērošana nebija konsekventa, ļaujot lielajām valstīm no tām izvairīties. Lai arī 2005. gadā SIP tika reformēts, tomēr tas nav devis vēlamo fiskālās disciplīnas uzlabojumu.

Fiskālo pamatprincipu neievērošana labajos gados un ekonomiskās vides pasliktināšanās noveda pie tā, ka 2009. gada beigās eiro zonā 13 no 16 valstīm tika ierosināta pārmērīga budžeta deficīta procedūra. Krīze ir parādījusi, ka straujākā valsts budžeta situācijas pasliktināšanās ir valstīs, kur ilgstoši ignorēti budžeta disciplīnas principi vai kur fiskālo situāciju balstīja nesabalansēta ekonomikas izaugsme, pieaugot maz produktīvu un cikliski jūtīgu nozaru nozīmei ekonomikā. Arī pēc iestājas eiro zonā iegūtais labums - procentu likmju samazināšanās - ļāva atsevišķu valstu valdībām neapdomīgi tērēt, palielinot budžeta deficītu un audzējot jau tā lielo ārējo parādu. Krīzes epicentrs ir Grieķija, kur pēdējā desmitgadē, kad tautsaimniecības izaugsme bija laba, pastāvīgi bija pārmērīgs budžeta deficīts un ļoti augsts valdības parāds. Bažas par Grieķijas spēju pārfinansēt parādu, ko pastiprināja valsts finanšu stāvokļa nepatiesa atspoguļošana, izplatījās arī uz citām valstīm, kur nesabalansētā vai vājā izaugsme pirmskrīzes periodā ir izraisījusi krasu budžeta deficītu pieaugumu (Spānijā, Īrijā, Portugālē).

Tagad, kad veikti ārkārtas pasākumi krīzes mazināšanai - Grieķijai sniegta finanšu palīdzība, izveidots Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisms, un Eiropas Centrālā banka veikusi virkni papildus pasākumus finanšu tirgos, - aktualizējusies vajadzība stiprināt fiskālās situācijas uzraudzību dalībvalstīs un pilnveidot kontroles mehānismus ES. Priekšlikumi vēl ir sākuma stadijā, bet ES līderi uzsver fiskālās disciplīnas ievērošanu pašu dalībvalstu un arī monetārās savienības interesēs.

Krīzes laikā vairāku valstu valdības sāka izmantot fiskālos stimulus krīzes pārvarēšanai. Ņemot vērā samilzušās finanšu problēmas un finanšu tirgu piesardzību, pašlaik dienas kārtībā ir diametrāli pretējs jautājums - valdības budžetu konsolidācija. Tā nepieciešama, gan lai uzturētu ar ienākumiem pamatotus valdības tēriņus, gan lai atgūtu uzticamību, kas ļautu finansēt budžeta deficītu un mazināt parāda izmaksas.

Jau virkne eiro zonas valstu, arī Vācija, ir izsludinājušas vērienīgus izdevumu samazināšanas pasākumus, budžeta deficīta samazināšanas lielumu un mērķa gadu. Sākumā vairumā valstu vērojamais ekonomikas pieaugums, visticamāk, bremzēsies, kas noteiks arī lēnākas izaugsmes iespējas visā reģionā. Tomēr fiskālās konsolidācijas īslaicīgais negatīvais efekts būs ievērojami mazāks par nākotnes ieguvumu. Tikai ievērojot konsekventu politiku valdību finanšu sakārtošanā, tās var atjaunot zaudēto uzticību un bruģēt ceļu uz izaugsmi.

Latvijā, kas, ātrāk sākusi, izdevumu samazināšanā jau ir soli priekšā eiro zonas valstīm, valsts finanšu sakārtošana joprojām ir viens no galvenajiem uzdevumiem. Veiksmīgi iesāktais ir jāturpina, un makroekonomiskās vides uzlabošanās liecina, ka fiskālās konsolidācijas ceļš ir attaisnojies. Budžeta izdevumu samērošanu ar ieņēmumiem veicot pakāpeniski, negatīvā ietekme uz ekonomiku ir mazāk jūtama. Nemazinot izdevumus un vairāk aizņemoties, mānīgi var šķist, ka iegūtas papildu finanses. Notiek pretējais - lielāks parāds palielina maksājamos procentus, mazāk naudas atstājot sabiedrības vajadzībām. Budžeta deficīta dēļ parāda procentos nākamgad maksāsim aptuveni 300 milj. latu, kas ir ar gada izdevumiem izglītībai vai veselības aprūpei samērojams izdevumu apjoms. Vēl lielāks risks būtu zaudēt lēni atkaroto uzticību, kā dēļ nebūtu iespēju aizņemties pašlaik nepieciešamajā apjomā un budžetu nāktos sabalansēt vienā solī - tie būtu par miljardu latu mazāki izdevumi uzreiz. Tas smagi iedragātu ekonomikas atveseļošanos un iedzīvotāju, uzņēmēju un investoru paļāvību uz situācijas uzlabošanos, kas nepieciešama kā eksportam, tā vietējam patēriņam.

Virzība uz pakāpenisku valsts budžeta sabalansēšanu var skart katram kādu nozīmīgu no valsts budžeta finansētu pozīciju. Tomēr valsts un iedzīvotāji nedzīvo tikai šai dienai. Mājas otro stāvu var uzbūvēt nevis gaisā, bet tad, kad nostiprināts pirmais. Tikai ejot izdevumu samērošanas ar ienākumiem ceļu, var nostiprināt uzticību. Uzticība vajadzīga investīciju atjaunošanai, un investīcijas - lai augtu uzņēmējdarbība, tātad darbavietas un labklājība. Tas attiecas vienlīdz uz eiro zonas valstīm un Latviju.

Raksts publicēts laikrakstā "Diena" 2010. gada 14. jūnijā.