Pandēmija un karš Ukrainā saasinājis būvniecības nozares “kaites”

Šajā rakstā par to, kāpēc joprojām būvniecībā vērojam reālo apjomu kritumu un gaidītā nozares izaugsme izpaliek, neskatoties uz to, ka “naudas ir tik daudz kā nekad nav bijis” (ministru prezidenta K. Kariņa teiktais TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” 2019. gada 3.septembrī) un vai ir cerības, ka drīzumā sagaidīsim būvniecības rādītājos kādas pozitīvas izmaiņas.

Būvniecības reālie apjomi turpina apbēdināt

Pēc diviem gadiem Covid-19 pandēmijas zīmē, kad jau likās, ka sliktāko esam pārcietuši, šā gada sākumā - 2022. gada 24. februārī mūs visus pārsteidza Krievijas iebrukums Ukrainā.

Pēc pandēmijas pirmā viļņa loģistikas problēmām 2020. gadā būvniecības nozarē sekoja straujš pieprasījuma pieaugums, kas, sākot jau ar 2021. gada otro pusi, visā pasaulē veicināja strauju būvmateriālu cenu pieaugumu. Karadarbība Ukrainā, sankcijas, materiālu pieejamības problēmas un strauji augošās energoresursu cenas turpināja ietekmēt izejvielu sadārdzinājumu būvniecības nozarē.

Neskatoties uz  straujo būvniecības izmaksu pieaugumu un grūtībām iekļauties iepriekš nolīgtajā finansējumā un termiņos, būvniecība Latvijā nav apstājusies, ko apstiprina būvniecības uzņēmumu apgrozījums, kas šā gada 9 mēnešos ir pieaudzis par 18% salīdzinājumā ar  šo pašu periodu pērn (1. attēls), taču turpat seko sliktā ziņa – nozares izaugsmi šogad noēd straujais būvniecības izmaksu kāpums.

Vairumā būvniecības stadijā esošajiem projektiem ir izdevies atrast sadārdzinājuma kompensēšanas mehānismus un panākt vienošanos ar ģenerāluzņēmējiem, tostarp arī par termiņu pagarinājumiem. Vasaras vidū daži būvprojekti sadārdzināšanās dēļ tika izbeigti, bet atsevišķos projektos tika izsludināti jauni būvdarbu iepirkumi un izmainīts finansējuma apjoms. Arī Rail Baltica projekta realizācija arvien vairāk ir acīm redzama un dzīvē iet plašumā (2022. g. budžeta plānā Rail Baltica būvdarbiem paredzēti 207 milj. eiro, 8 mēnešos izpilde 22% jeb 48 milj. eiro).

Rodas diezgan loģisks jautājums: kāpēc to visu vēl neredzam statistikā? Īsā atbilde varētu būt: pirmkārt izmaksas noēd izaugsmi, otrkārt, būvniecības nozares dati var precīzi neatspoguļot tieši attiecīgajā brīdī faktiski paveikto darbu apjomu, jo paiet brīdis pirms dzīves realitāte būvniecībā parādās uz papīra.

Kā liecina statistikas dati, jau piekto ceturksni pēc kārtas būvniecībā turpinās reālo apjomu kritums. Īpaši neiedziļinoties detaļās, šo lejupvērsto reālo apjomu līkni ( 2. attēls.) vieglprātīgi varētu pamatot un būvniecības problēmas norakstīt tikai uz Covid-19 krīzi un pēc tam sekojošajām materiālu un piegāžu problēmām Ukrainā notiekošā kara kontekstā, tomēr ne pandēmija, ne karš Ukrainā nav būtiskākie un/vai galvenie iemesli, kāpēc Latvijā būvniecības apjomos kopš 2020.gada atkal vērojam nozarei raksturīgo kārtējo amerikāņu kalniņu “nobraucienu”.

Baltijas valstu dažādā izaugsme būvniecībā

Lai labāk saprastu, kas īsti kaiš Latvijas būvniecības nozarei, šoreiz arī palūkosimies, kā veicas mūsu Baltijas valstu kaimiņiem. Tāpat kā Latvijā arī Igaunijā un Lietuvā būvniecības nozare ir saskārusies ar tiem pašiem izaicinājumiem – pandēmijas ierobežojumiem, strauju būvniecības izmaksu kāpumu, karadarbības tuvumu, materiālu pieejamības problēmām, enerģētikas krīzi, augsto inflāciju, darbaspēka pieejamību u.tml.

Kā redzams 3. attēlā, tad mūsu Baltijas valstu kaimiņiem būvniecības nozarē klājas daudz labāk un pēc krituma 2020. gada vidū, ko piedzīvoja visas trīs Baltijas valstis, sākot ar 2020. gada beigām gan Igaunijā, gan Lietuvā būvniecības reālie apjomi pieaug pretēji Latvijas tendencēm. Kāpēc tā, mēģināsim noskaidrot.

Būvniecības izmaksu pieaugums – tikai daļa no nozares problēmas

Publiskajā telpā kā galvenais iemesls šā brīža būvniecības problēmām tiek minēts būvniecības izmaksu kāpums galvenokārt saistībā ar cenu pieaugumu dažādiem būvmateriāliem (metālam, koksnei, bitumenam un būvniecībai nepieciešamajiem ķīmiskās rūpniecības ražojumiem u.c.).

Sākotnēji būvmateriālu cenu kāpums saistīts tieši ar būvniecības straujo pieprasījuma pieaugumu Eiropā, jo pandēmijas ietekmē lielākajās Eiropas valstīs būvdarbi vairumā objektos tika apstādināti un/vai izejmateriālu ražošana tika uz laiku apturēta, kas pēc laika, pieaugot pieprasījumam, tirgū radīja atsevišķu izejmateriālu deficītu.

Ar būvniecības izmaksu pieaugumu saskaras gandrīz visas Eiropas valstis, t.sk., mūsu kaimiņi Igaunija un Lietuva. Taču, kā zināms Latvijā jau pirms pandēmijas būvniecības izmaksu līmenis ir bijis augstāks (3. attēls) un arī pieaugums lielāks (5. attēls) kā mūsu kaimiņvalstīs. Latvijā līdzīgi kā citās Eiropas Savienības (ES) valstīs būvniecības izmaksas palielinās dažādu faktoru dēļ, piemēram, to ietekmē nozares iziešana no ēnu ekonomikas, darba spēka trūkums, inflācija, sociālās garantijas u.c. faktori.

Latvijā no 2015. līdz 2020. gadam būvniecības izmaksu palielināšanos galvenokārt noteica darbaspēka izmaksu kāpums (4. attēls), pieaugot vidēji par 5-8% gadā, kamēr, piemēram, Igaunijā darbaspēka izmaksas pieauga 1-4% robežās. Viens no faktoriem, kas ietekmējis būvnieku darba algas pieaugumu Latvijā, ir Ģenerālvienošanās ieviešana 2019. gadā, kas mazinājusi nozares ēnu ekonomiku. Neskatoties uz darba samaksas pieaugumu, joprojām Latvijas būvnieku vidējais atalgojums ir viens no zemākajiem Eiropā, kas turpina uzturēt spiedienu uz Latvijas būvniecības nozares algu pieaugumu un kalpo par pamatu darbaspēka aizplūšanai uz citām valstīm, piem., Skandināviju, kur atalgojums ir krietni lielāks.

Līdz šīm mūsu kaimiņvalstīs būvniecības izmaksu kāpums visos resursu veidos ir bijis mērenāks. Arī šobrīd Latvija ir izvirzījusies līderos ar lielāko būvizmaksu pieaugumu.

Kopš 2021.gada būvniecības izmaksu kāpumu visās trīs Baltijas valstīs pamatā nosaka cenu pieaugums virknei būvmateriālu. Tajā pašā laikā arī darbaspēka atalgojums un mehānismu un iekārtu ekspluatācijas izmaksas saglabā pieaugošu tendenci (5. attēls).

Būvniecības izejmateriāliem cenas Latvijā turpina pieaugt arī pēc globālo cenu samazināšanās

Papildus piegāžu ķēžu problēmām, kas aizsākās pandēmijas laikā, kara ietekmē ir zaudēta pieeja vairākiem svarīgiem būvmateriālu tirgiem. Ekonomisko saišu pārraušana ar Krieviju un Baltkrieviju atstājusi būtisku ietekmi uz būvmateriālu (galvenokārt metāla un koksnes) pieejamību, kas līdz kara sākumam tika piegādāti no šīm valstīm.

Lai gan globālā cenu statistika rāda (6. attēls), ka, industriālajiem metāliem cenas kopš pavasarī sasniegtajiem maksimumiem ir ievērojami sarukušas, Latvijā joprojām ražotāju cenu indekss metāla ražošanā līdz septembrim turpināja uzrādīt augšupejošu tendenci, tikai oktobrī uzrādot nelielu bremzēšanos. Vairāk nekā 50% no būvniecībā izmantotā metāla Latvijā tika importēta no Krievijas, līdz ar to šobrīd būvniekiem ir jāmeklē citas alternatīvas. Vairumam būvnieku ir izdevies atrast izejmateriālu aizvietošanas iespējas citās valstīs, taču, izvēloties strādāt ar citiem būvmateriālu piegādātājiem, jaunās piegāžu ķēdes prasa vairāk laika un lielākas materiālu piegādes transporta izmaksas, nekā tas bija iepriekš.

Lai arī šķiet, ka mūsu valstī nav problēmu ar kokmateriāliem, joprojām Latvijā vērojams būtisks ražotāju un būvmateriālu cenu kāpums arī koksnei, kamēr globālajā tirgū koksnes cenas nebūt nepieaug (6. attēls). Tam ir vairāki iemesli:

• Pirmkārt, pēdējo gadu laikā būtiski pieaudzis pieprasījums pēc augstvērtīgas koksnes, ko izmanto tieši būvniecībā, un jau kopš 2019. gada tas ietekmējis kokmateriālu cenu pieaugumu.
• Otrkārt, Latvija ne tikai eksportē koksni, bet arī ieved būtisku apjomu kokmateriālu no citām valstīm, tostarp no Baltkrievijas. Sankciju rezultātā zaudētā pieeja atsevišķiem kokmateriālu tirgiem un esošo piegādātāju nespēja pilnībā apmierināt izejmateriālu pieprasījumu joprojām turpina ietekmēt koksnes cenas Latvijā.

Bez metāla un koksnes cenu kāpuma arī citu būvmateriālu cenas pieaug, ko veicina  energoresursu (gāzes, degvielas, enerģijas) cenu paaugstināšanās.

Kvalificēta darbaspēka trūkums

Būvniecībā nodarbināto skaits ir ļoti svārstīgs un atbilst ekonomiskajai aktivitātei un sezonalitātei. Latvijā būvniecībā vidēji nodarbināti 55-70 tūkstošu strādājošo plus vēl vairāki tūkstoši ar būvniecību saistītajās nozarēs (nekustamā īpašuma tirgū, būvmateriālu ražošanās, loģistikā u.c.). Kā liecina Latvijas Būvuzņēmēju partnerības sniegtā informācija, tad būvlaukumos nodarbināti apmēram vidēji 40 tūkstošu strādājošo, bet būvniecības aktīvajā sezonā (vasaras beigās – uz 01.09.2022.) bija 8000 vakanču.

Būvniecības nozarē jūtams dažāda līmeņa speciālistu trūkums, ko saasina gan demogrāfiskā bedre, gan emigrācija. Ja citās nozarēs nelielu pozitīvo devumu sniedza kara bēgļu (darbaspēka) pieplūdums no Ukrainas, tad būvniecībā tieši otrādi – 2022.gadā strādājošo skaita samazināšanos ietekmēja Latvijā būvobjektos strādājošie ukraiņi, kuri atgriezās Ukrainā, lai aizstāvētu savu dzimteni.

Darbaspēka pieprasījums būvniecības nozarēs joprojām saglabājas augstā līmenī. Kā liecina konfidences rādītāji par būvuzņēmēju noskaņojumu, tad uz darbaspēka trūkumu kā vienu no būtiskākajiem uzņēmuma aktivitāti ierobežojošiem faktoriem šā gada oktobrī norādījusi trešā daļa jeb 33% no visiem respondentiem.

Salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm – Latvijas būvniecībā situācija ar nodarbināto skaitu ir visbēdīgākā (7. attēls), un tā pēdējo gadu laikā tikai turpina pasliktināties.  

Nodarbinātības jomā vēl jāpiemin kāds apstāklis, kas kavē Latvijas būvnieku ieinteresētību un vēlmi nodarbināt  profesionālus speciālistus un paaugstināt esošo darbinieku kvalifikāciju. Tas ir dempinga jeb zemās cenas princips iepirkumos. Publiskā sektora iepirkumos apmēram 90% (pēc Latvijas Būvuzņēmēju partnerības apkopotās informācijas) tiek izvēlēts lētākais pakalpojums, kas tālāk apakšuzņēmējiem liek meklēt  iespējami lētāko darbaspēku un maksātu aplokšņu algas, apejot nodokļu sistēmu. Tas savukārt noved pie zemas darba kvalitātes un ēnu ekonomikas palielināšanās.

Būvnieku arodam zems prestižs

Tāpat kā citās nozarēs, arī būvniecībā arvien vairāk ienāk dažādas tehnoloģijas un darba tirgū mainās nepieciešamās kompetences. Jau vairākus gadus izskan nepieciešamība pēc kvalificētiem speciālistiem būvniecības nozarē. Diemžēl realitātē darbaspēka deficīta apstākļos darbā tiek pieņemti nespeciālisti, visbiežāk nodarbinot lētākos, kā rezultātā negatīvi tiek ietekmēta būvdarbu kvalitāte un arī jauniešiem zūd motivācija mācīties būvniecības arodu.

Būvniecības izglītības zemo prestižu un motivācijas trūkumu mācīties parāda arī studentu skaits Rīgas Tehniskajā universitātē, kas būvniecības specialitātē pēdējos gados nepieaug (8. attēls). To demonstrē zemais studiju pabeigušo īpatsvars, piemēram, pēdējos trīs gados bakalaura programmā vidēji tikai 28% pabeiguši iepriekš uzsāktās studijas, bet maģistrantūrā vidēji tie ir 53%.

Līdz ar darbaspēka novecošanās tendencēm un kopējā darbaspēka piedāvājuma samazināšanos būvniecības nozarē darbaspēka nepietiekamības problēma turpmākajos gados kļūs arvien aktuālāka.

Latvijas būvniecības nozares īpatnība – publiskā sektora dominance

Jo lielāks publiskā sektora un struktūrfondu līdzfinansējuma īpatsvars būvniecībā, jo nozare ir neelastīgāka – lēnāk un smagnējāk spēj reaģēt uz problēmām, t.sk., strauju izmaksu pieaugumu un būvprojektu sadārdzināšanos. Privātā sektora pasūtījumos ar būvniekiem vienošanās notiek ātrāk (mazāk iesaistīto pušu) un operatīvāk (bez birokrātijas) tiek pieņemti lēmumi par būvniecības projekta izmaiņām, piemēram, aizstājot vienu materiālu ar citu, ja iepriekšparedzētā materiāla cena kļuvusi neadekvāta vai radušās problēmas materiāla piegādēs. Tieši publiskā sektora iepirkumos apmēram 90% gadījumu tiek izvēlēti zemākās cenas piedāvājumi, kas pēc tam nes līdzi virkni problēmu, t.sk., zemu būvdarbu kvalitāti. Tikmēr maksātspējīgākie privātā sektora būvnieki var nodrošināt kvalitatīvākus rezultātus.

Latvijā vairāk kā puse (65-70%) no visa būvniecības apjoma tiek veikta, izmantojot publisko finansējumu, kas pamatā ir saistīts ar Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu apguvi galvenokārt inženierbūvju (ceļu, tiltu) un sabiedriskās nozīmes ēku — izglītības un veselības aprūpes iestāžu, muzeju u.tml. celtniecībai. Savukārt tikai 30-35% no Latvijas būvniecības apjoma nodrošina privātie pasūtījumi – dažādu dzīvojamo ēku (daudzdzīvokļu namu, privātmāju) un nedzīvojamo ēku (biroju, viesnīcu, ražošanas un tirdzniecības ēku, u.tml.) būvniecībai. Salīdzinājumam jāmin Baltijas kaimiņvalstis – Igaunijā publiskā sektora pasūtījums veido 30% no kopēja būvniecības apjoma, bet Lietuvā apmēram 50%.

Jau vairāku gadu garumā Latvijā ir radusies neveselīga atkarība no ES fondu naudas. Būvniecības aktivitāti un svārstīgo izaugsmi lielākoties ietekmē publiskā pasūtījuma nevienmērīgie apjomi, t.sk., vairāku lielo projektu vienlaicīga uzsākšana. Tas galvenokārt saistīta ar ES fondu apguvi un nevienmērīgo plānošanu.

Nozares strukturālās atšķirības izskaidro Igaunijas izaugsmi būvniecībā

9. attēlā salīdzināta Latvijas un Igaunijas būvniecības nozares struktūra un nominālā izaugsme. Lielais publiskā sektora īpatsvars Latvijas būvniecībā nosaka lielāku inženierbūvniecības īpatsvaru un līdz ar to lēnāku izaugsmi, savukārt Igaunijas privātā sektora dominance būvniecībā ļāvusi straujāk attīstīties gan nekustamā īpašuma tirgum un dzīvojamo ēku būvniecībai, gan nedzīvojamo ēku sektoram (birojiem, ražošanas, tirdzniecības ēkām u.c.), kas arī nodrošinājis straujāku kopējo nozares izaugsmi kaimiņzemē.

Birokrātija kavē ārzemju investoru interesi un privātā sektora pienesumu

Lielā nozares atkarība no ES fondu projektiem gadu gaitā radījusi nesamērīgi lielu birokrātisko aparātu un smagnēju būvniecības procesu apstiprināšanas un saskaņošanas gaitu. Šie apstākļi bieži vien ievērojami kavē arī pašu ES fondu apguvi. Paralēli sabiedriskā sektora projektu realizācijai aktuāla ir arī ārvalstu piesaiste, bet pagaidām Latvijai nav sekmējies ar pievilcīgas vides izveidošanu privāto investīciju ieguldījumiem būvniecībā. Viens no iemesliem ir ilgais būvprojektu saskaņošanā laiks. Latvijā būvatļaujas saņemšanai nepieciešami vidēji 6,4 mēneši kamēr, Igaunijā - 3,4 mēneši, bet Lietuvā tikai 2,5 mēneši. Šeit arī galvenokārt meklējama atbilde, kāpēc ārvalstu investori izvēlas un visdrīzāk arī turpmāk izvēlēsies savas būvniecības idejas un projektus realizēt kaimiņvalstīs nevis Latvijā.

Arī elektroniskā darba laika uzskaite būvniecības sektorā, kas tika ieviesta ar vislabākajiem nodomiem birokrātijas (papīru) samazināšanai un ēnu ekonomikas izskaušanai, pagaidām vairāk priekš būvuzņēmējiem darbojas kā papildus administratīvais slogs.

Būvniecības nozarē trūkst valstiski sistēmiskas ilgtermiņa plānošanas

Līdz šim būvniecības sektorā finansējums ir ieplūdis viļņveidīgi, līdz ar to arī neprognozējami. Latvijā diemžēl trūkst vienotas investīciju programmas, kurā vienkopus redzami publiskā un privātā sektora pasūtītāju plāni attiecībā uz visu būvniecības sektoru. Raugoties ilgtermiņā, ir svarīgi mazināt investīciju lielo atkarību no ES fondu finansējuma, vienlaicīgi sabalansējot to ar privātā sektora pieprasījumu pēc būvniecības pakalpojumiem.

Plānotais finansējums sola būtisku būvniecības apjomu pieaugumu

Latvijā Covid-19 krīzes radīto negatīvo seku ietekmes mazināšanai un ekonomikas atveseļošanai solīts paprāvs finansējums gan no Atveseļošanās un noturības mehānisma līdzekļiem dažādu infrastruktūras, valsts un pašvaldības objektu būvniecībai, gan no Eiropas struktūrfondu daudzgadu budžeta, kas jau šogad lika cerēt uz samērā strauju izaugsmi būvniecībā, pat radot bažas par nozares pārkaršanas riskiem.

Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma plāna pasākumu īstenošana, lielie investīciju projekti (piem., Rail Baltica, Liepājas cietums) un jaunais ES fondu plānošanas periods norāda, ka tuvākajos gados publiskā sektora finansējums būtiski pieaugs (10. attēls), un līdz ar to arī darbu apjomiem būvniecībā būtu jāpieaug. Arī nepieciešamība pakāpeniski atjaunot pašreizējo dzīvojamo fondu un pieprasījums pēc energoefektīviem dzīvokļiem, kā arī nekustamā īpašuma tirgus attīstītāju nākotnes plāni sola augošus būvniecības apjomu, taču to īstenošanu visdrīzāk koriģēs būvniecības izmaksu pieauguma tendences.  

Nākotne būvniecībā sola daudz izaicinājumu

Šobrīd būvniecības nozares dati liek raizēties par to, vai nozarei ir pietiekama kapacitāte straujākai izaugsmei. Paredzamais publiskā sektora finansējuma pieaugums vienlaicīgi ar RailBaltic projekta realizāciju nozarei var nest virkni problēmu saistībā ar būvniecības nozares kapacitāti, jaudām un darbaspēka deficītu.  Strauji pieaugot būvniecības apjomiem, pieaugs spiediens uz darba algām, palielinot arī kopējās būvniecības izmaksas.

Būvniecības nozarei ar pozitīvu skatu raudzīties nākotnē joprojām liedz esošais būvniecības izmaksu kāpums, kas gan nedaudz sācis bremzēties. Tāpat saspīlētā ģeopolitiskā situācija un ar to saistītā nenoteiktība, kā arī recesijas draudi Eiropas valstīs negatīvi ietekmēs privātās investīcijas būvniecībā. Tāpēc turpmākajos gados noteicošo lomu nozares izaugsmē saglabās publiskās investīcijas.

Kā savulaik teicis empīrisma aizsācējs Frānsiss Bēkons (Francis Bacon): “Ar naudu ir tāpat kā ar mēsliem: no tās nav nekāda labuma, ja to neizkliedē”, tāpēc, lai būvniecības nozares izaugsme turpmāk nepiedzīvotu krasas izaugsmes svārstības, publiskā sektora finansējums un pasūtījumi “jāizkliedē” jeb jāizmanto kā instruments nozares tirgus svārstību izlīdzināšanai.