Par plāniem, vīzijām un to nepiepildīšanos

Ekonomikas kā zinātnes doma, neskatoties uz savu matemātisko iepakojumu, vēl aizvien pat ļoti balstās uz vīzijām un stāstiem. Piemēram, krīzes būtībā ir vīziju sadursmes: starp vienu vīziju, kura paredz, ka esošās institūcijas spēs tikt galā ar krīzi, un otru, kura cenšas pārliecināt, ka "nē, viss sabruks un būs sistēmas maiņa [1]".

Šīs vīzijas un stāstus varam novērot arī izteiktus skaitliski – tie atspoguļojas ilgāka termiņa prognozēs.

Zemāk, 1. attēlā, redzam eiro zonas inflācijas dinamiku un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) eiro zonas inflācijas prognozes [2]. Šīs prognozes raksturo kāda īpatnība – SVF neprognozē piemērojoties iepriekšējai tendencei, kas patiesībā dotu precīzākas prognozes, bet visu laiku kļūdās, cerot, ka tuvāko pāris gadu laikā inflācija virzīsies uz kaut kādu tendenci, kas vizuāli izskatās ap 1.5%. No kurienes šāda ticība?

1. attēls. Eiro zonas inflācija, izlīdzināta (sarkanā līkne) un SVF inflācijas eirozonā prognozes (oranžās, raustītās līnijas) 

Avots: World Economic Outlook, Eurostat, autora aprēķini

Atbilde ir – centrālās bankas, tajā skaitā Eirosistēma, ir spējušas pārliecināt ar savu vīziju. Eirosistēmas vīzija balstās uz diviem pamatakmeņiem. Pirmkārt, ir ticība, ka Eirosistēmas centrālās bankas savu mērķi - nodrošināt atgriešanos pie inflācijas līmeņa "tuvu, bet zem 2%" - uztver nopietni. Otrkārt, to balsta ticība, ka Eirosistēmai ir arī instrumenti šā mērķa sasniegšanai. Skatoties uz skaitļiem, redzam to, ka šo ticību vīzijai raksturo arī zināma skepse (ko atspoguļo tas, ka 2 gadu laikā virzība ir nevis uz "tuvu, bet zem 2%", kas ir Eirosistēmas mērķis, bet uz 1.5%), tomēr kopumā šī vīzija strādā.

Šādas ilgāka termiņa prognozes parāda arī brīžus, kad stāstu un vīziju ticamība zūd. Bija brīdis, kad SVF "noraustījās". Ja ieskatāmies attēlā, 2009. gada aprīļa un oktobra prognozes neraksturo atgriešanos pie aptuveni 1.5% inflācijas tendences, bet stabilizāciju aptuveni 0.5% līmenī. Tas tiešām bija brīdis, kad daudzus bija pārņēmis pesimisms, ka "nekas vairs nebūs kā agrāk". Taču jau gadu vēlāk iepriekšējā pieeja atgriezās un atkal prognozes tiecas uz ilgtermiņa mērķa tendenci. Jau 2010. gadā centrālās bankas ar savām darbībām spēja pārliecināt tirgus un arī SVF, ka vēl aizvien viņu mērķi nav mainījušies un banku arsenālā ir pieejami instrumenti šo mērķu realizācijai.

Ar valsts attīstību un iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi ir līdzīgi: par gadu tālākas prognozes patiesībā ļoti lielā mērā balstās uz stāstiem un vīzijām. Šo vīziju apkopojums parasti ir redzams valsts plānošanas dokumentos. Tie vēsta par ilgāka termiņa tendencēm un to, uz kurieni virzāmies. Arī Latvijas Nacionālajā attīstības plānā (NAP) [3] tiešām ir sadaļa pie prioritātes "Tautas saimniecības izaugsme", kur šādu, visumā iekšēji saskanīgu vīziju var atrast. Kādu tad politiķi iedomājās Latviju NAP veidošanas laikā 2012. gadā?

Pirmkārt, NAP dokumentā iezīmētais ekonomikas modelis bija ļoti vērsts uz apstrādes rūpniecību. Bija paredzēts, ka apstrādes rūpniecības ieguldījuma daļa IKP pieaugs no 13% 2011. gadā līdz 20% 2020. gadā. Vēl pēc 10 gadiem, 2030. gadā, tiem būtu jābūt jau 26% [4]. Diezgan augsts mērķis; tajā pašā 2011. gadā, kad šis mērķis tika uzstādīts, tas būtu augstākais rādītājs Eiropas Savienībā (ES; augstākais rādītājs ir Čehijā 24%, kam seko Īrija un Vācija ar 22%). Ambiciozi, bet kāpēc ne?

Vēl NAP modelis balstās uz eksportu. Tā īpatsvara kāpums pievienotajā vērtībā laikā no 2011. līdz 2020. gadam bija paredzēts no 60% līdz 70%. Vēl pēc desmit gadiem tika plānots sasniegt 78%.

Kopumā, tā ir diezgan saskanīga vīzija. Ja maza valsts tik ļoti balstās uz apstrādes rūpniecības izaugsmi, kā tika plānots, tad kādam šī produkcija arī jāpatērē un attiecīgi jāplāno arī eksporta pieaugums. Tātad plānojām balstīt izaugsmi uz apstrādes rūpniecību un eksportu – tas būtu tāds Vācijas vai, precīzāk sakot, Čehijas modelis.

Ir pagājuši vairāki gadi, kopš šīs vīzijas tapšanas, un nu jau dati liecina par to, kas ir noticis – vīzija šādā formā nestrādā.

Apstrādes rūpniecības dinamika ir visai tālu no tā, uz kādu norāda NAP mērķu dinamika.

2. attēls. Apstrādes rūpniecības daļa pievienotajā vērtībā, s.i. dati

Avots: NAP; Centrālās statistikas pārvaldes (CSP), autora aprēķini; NAP trajektorija iezīmēta, pieņemot pakāpenisku izaugsmi uz plānā noteiktajām vērtībām

Līdzīgi arī eksporta īpatsvars jau kopš 2013. gada pamazām krītas, nevis pieaug.

3. attēls. Eksporta īpatsvars IKP

Avots: NAP; CSP, autora aprēķini; NAP trajektorija iezīmēta, pieņemot pakāpenisku izaugsmi uz plānā noteiktajām vērtībām

To atzīst arī ekonomikas ministrs, sakot: "Godīgi jāatbild, ka šo mērķi – 20% no IKP – izpildīt nav iespējams."[5].

Tad kāpēc tāda kļūda?

Nav grūti pateikt "gribam būt kā Vācija vai, sliktākajā gadījumā, Čehija" – tā nav slikta apņemšanās. Taču, jo tālāk no dabiskās ekonomikas inerces un vēsturiskām tradīcijām nospraužam mērķus, jo nozīmīgākas pārmaiņas sabiedrības uzbūvē tas prasa. Mēs nevaram kaut kā pēkšņi kļūt par Vācijas kaimiņvalsti un vairs nebūt Krievijas kaimiņvalsts vai vienā naktī apgūt pieredzi auto būvniecībā. Lai sasniegtu plānotos rezultātus, mums būtu jāizdara kaut kas ārkārtējs, kas kompensētu pieredzes trūkumu apstrādes rūpniecībā un nelabvēlīgu ģeogrāfisko novietojumu. Un tas, lūk, NAP aprakstīts nav. Ir daudz dažādu pasākumu, ko jau bijām ieplānojuši un sasolījuši ES institūcijām, ir arī nenozīmīgi pasākumi un tādi, kuriem maz sakara ar plānā nospraustajiem mērķiem, bet ekstraordināru pūļu, kas lauztu tendenci, tur nav. Attiecīgi ticamību zaudē arī visa vīzija kopumā. Tas, kā plāns bija rakstīts, nolēma to neveiksmei jau tapšanas brīdī.

Iemesls šai plānu atrautībai no realitātes noteikti nav tas, ka politiķi vai partijas būtu kaut kādā veidā sliktas. Problēma ir, ja tā var teikt, "strukturāla". Pie vainas ir veids, kā tradicionāli tiek plānota politika Latvijā. Uzrakstīt augstu "mērķa" IKP pieaugumu ir viegli, taču ar to parasti politiskā līmeņa iesaiste beidzas – tālāk viss tiek nodots ierēdņiem un sociālajiem partneriem, kuri darbojas atbilstoši savām pilnvarām un interesēm. Ierēdņi centīgi apkopo to, ko Latvija jau ir apņēmusies izdarīt ES un starptautisku vienošanos ietvaros, savukārt sociālie partneri lobē sev izdevīgus, bet ar nospraustajiem mērķiem maz saistītus priekšlikumus. Tad visai šai "putrai" piemetam klāt galveno "burvju zālīti" – ticību, ka kaut kur sagrabinātus nesvarīgus pasākumus, sametot kaudzē, izveidosies veselīga un spēcīga ekonomika. Un tā mēs iegūstam kārtējo neveiksmei nolemto plānu.

Kāds teiks: "Kas no tā? Lai tak ķēmojas, sevišķu ļaunumu nenodara!" Tā īsti nav tiesa, katram nesekmīgam plānam ir sekas: 

• Pirmkārt, tā ir garām palaista iespēja, kas kavē izaugsmi. Ilgtermiņa vīziju ticamība ietekmē ilgtermiņa lēmumus, tādus lēmumus kā investēšana vai emigrēšana. Ja visi tic, ka fundaments labai izaugsmei ir kārtībā, tad arī krīzes apstākļos neviens nebēgs no valsts, bet centīsies pārdzīvot un turpinās investēt. Tādā veidā ASV visas krīzes pārdzīvo vieglāk, pat ja ir krīžu epicentrā. Viņu ilgtermiņa izaugsmes vīzija izskatās "ok", salīdzinot ar jebkuru konkurentu.
• Otrkārt, ja nav savas vīzijas, dominē vīzijas, kas ir citu veidotas vai veidojas nekontrolēti. Katrs nākamais nesekmīgais plāns diskreditē kā pašu plānošanas ideju, tā politisko procesu kopumā. Vēlētāji pamatoti un ar zināmu cinisma devu sāk lūkoties uz šiem centieniem, secinot, ka "acīmredzot, tas viss ir tikai dūmu piesegs kaut kam sliktam". Un tā drīz vien, skaties, jau sāk dominēt Latvijai ne pārāk draudzīgā vīzija par valdošo aprindu lemtnespēju un partiju sistēmas neveiksmi.

Jāatzīst, ka vārds "vīzija" ir skaļš un pamatoti sakompromitēts apzīmējums. Mums noteikti nav nepieciešamas vīzijas labākajās Austrumeiropas tradīcijās, kad, tērējot naudu uz milzīgām konferencēm, tiek apgūta nauda "inteliģencei", mēģinot noformulēt mistiskas nāciju misijas. Bet tāda piezemētāka vīzija, kā pilnos teikumos līdz galam noformulēta doma vai nākotnes plāns, tiešām noderētu. Nav pat vajadzīgs, lai vīzijas būtu sevišķi izstrādātas vai gudras, vai pat oriģinālas, bet galvenais, lai tās būtu loģiski būvētas un jau pēc pāris uzdotiem jautājumiem nesabruktu iekšējās pretrunās. Tik vien.

Piemēram, ja man stāsta, ka Latvija varētu ražot preces ar augstu pievienoto vērtību, atslēgas elements ir jautājums, kas īsti to darīs un kāpēc, lai mēs spētu saražot labāk nekā citur? Savukārt, kad igauņi prezentē sevi kā informācijas tehnoloģiju (IT) lielvalsti, loģiku var jau saprast labāk. Efektīva valsts pārvalde - kombinācijā ar jau pierādīti konkurētspējīgu IT nozari un visā pasaulē par labu atzītu izglītības sistēmu - to var panākt. Tiesa, man gan ir zināmas šaubas arī par igauņu vīziju – ne līdz galam saprotu, kāds labums angļu valodu nezinošajam Narvas vai Vīlandes iedzīvotājam no Londonā dzīvojoša igauņu "start-up" miljonāra. Bet jebkurā gadījumā - igauņiem ir diezgan loģiska vīzija, kurai par mani mazāk skeptiski cilvēki varētu arī noticēt brīdī, kad pieņem ilgtermiņa lēmumus par to, kur dzīvot vai kur investēt.

Tas par igauņiem. Bet mums pagaidām NAP ir atzīts par nelietojamu, bet kas ir nācis tā vietā? Tukšums un ne-pārāk-draudzīgu spēku veidotas vīzijas. Bet kaut kas tomēr noderētu. Runājot par nākotnes labklājību, nevaram tā mūžīgi peldēt nekonkrētu sapņu ūdeņos, tikai tāpēc, ka kaut kad sen-sen kāds mums ir teicis, ka mūsu priekšrocības ir "ģeogrāfiskais stāvoklis" un "augsti kvalificēts darbaspēks".