Bērnības apstākļi, kas nosaka iespēju nevienlīdzību Eiropā: ko par šo mums stāsta koki?

Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā apstākļi, kādos esam dzīvojuši bērnībā, ietekmē mūsu ienākumu līmeni pieaugušā vecumā, jeb identificēt iespēju nevienlīdzību. Iespēju nevienlīdzības jēdziens fokusējas uz ienākumu (piemēram, darba algas) atšķirībām, kas nav atkarīgas no paša cilvēka darbībām un pūlēm. Šīs atšķirības var noteikt ģimenes ekonomiskā situācija, vecāku izglītība, vecāku imigrācijas statuss, dzimums, dzīvesvietas urbanizācijas pakāpe u. c. Lai veicinātu taisnīgākas un labklājīgākas sabiedrības veidošanos, valsts uzdevums ir nodrošināt vienādas attīstības iespējas visiem indivīdiem. Tāpēc izpratne par iespēju nevienlīdzības daļu kopējā ienākumu nevienlīdzībā un tās avotu identificēšana ir būtiska, lai izstrādātu ilgtspējīgas sociālās un ekonomiskās politikas.

Iespēju nevienlīdzības analīzei ir izmantots ienākumu un dzīves apstākļu 2011. un 2019. gada apsekojuma (EU-SILC) aptaujas bloks par paaudžu nevienlīdzības pārnesi. Aprēķini ir veikti ar pastiprināto meža regresijas metodi (angļu val. – boosted forest regression).

Pētījuma rezultāti liecina, ka:

• būtisku daļu no stundas algas ienākumu nevienlīdzības (aptuveni 11 %) nosaka nevienlīdzīgie dzīves apstākļi bērnībā;
• pieci galvenie faktori bērnībā, kas ietekmē stundas algas nevienlīdzību pieaugušo dzīvē, ir vecāku izglītība, mājsaimniecības finansiālā situācija, dzimums, vecāku dzimšanas valsts un dzīvesvietas urbanizācijas pakāpe; 
• lielākajā daļā Eiropas valstu galvenais bērnības apstāklis, kas saistīts ar ienākumu nevienlīdzību, ir vecāku izglītības līmenis un mājsaimniecības finansiālā situācija. Tomēr ir valstis, kur citi apstākļi ir tikpat vai pat vēl svarīgāki. Piemēram, dzimums ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka iespēju nevienlīdzību Centrāleiropā, savukārt vecāku dzimšanas valsts – Dienvideiropā;
• dažādu faktoru nozīmības vērtējums ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā valsts risina šos jautājumus respondentu bērnības laikā. Ja periodā, kad respondentam bija 14 gadu, ārpus valsts dzimušo pieaugušo cilvēku īpatsvars, kuri agri pameta izglītību, ir mazāks, un ja pieaugušo izglītībā iesaistīto cilvēku īpatsvars ir augstāks, vecāku izglītības faktors respondentiem nav noteicošs iespēju nevienlīdzībā. Samazinot dzimumu darba samaksas atšķirības un nodrošinot piekļuvi augstas kvalitātes izglītībai lauku reģionos, iespēju nevienlīdzība, ko rada dzimumu un urbanizācijas atšķirības, samazinās;
• iespēju nevienlīdzību ir iespējams mazināt, uzlabojot izglītības kvalitāti, kā arī veidojot iekļaujošu un mērķētu sociālo atbalstu un uzlabojot valsts pārvaldes efektivitāti. Šādi secinājumi rodas, salīdzinot iespēju nevienlīdzības rādītājus 2019. un 2011. gadā un politikas izdevumu un kvalitātes rādītāju pārmaiņas periodos, kad respondentiem bija 14 gadu(2003.–2008. un 1995.–2000. gads). 

Tāpēc ieguldījumi izglītībā, pieaugušo mācību programmās, atbalsta programmās, dzimumu līdztiesības un sociālās integrācijas politikās vienlaikus ar pārmaiņām, kas uzlabo valsts iestāžu kvalitāti un politikas veidošanu šodien, veicinās vienlīdzīgas iespējas indivīda atalgojumam un labklājīgas sabiedrības attīstībai nākotnē.