Fiskālā ilgtspēja un inflācijas loma

Jautājums par to, vai fiskālā politika ir ilgtspējīga, ir viens no makroekonomikas analīzes stūrakmeņiem. Tiek uzskatīts, ka valsts īstenotā fiskālā politika ir ilgtspējīga, ja valdības izdevumi ir cieši saistīti ar ieņēmumiem un ja valdībai izdodas sasniegt tādu budžeta bilanci, kas stabilizē un ilgtermiņā samazina valdības parāda attiecību pret IKP. Fiskālās ilgtspējas jautājums ir sevišķi aktuāls mūsdienu ekonomikas kontekstā. Pirmkārt, valdības parāda vidējais līmenis attīstītajās OECD valstīs ir pieaudzis no 37 % no IKP 1980. gadā līdz 76 % no IKP 2021. gadā. Turklāt tas ir būtiski audzis nesenās Covid-19 krīzes laikā. Otrkārt, sākot ar 2021. gada vidu, inflācija eirozonas valstīs ir strauji kāpusi, turklāt tādā tempā, kas rietumvalstīs nav pieredzēts kopš 1970.–1980. gada. Šis kāpums sekoja ilgam periodam, kad eirozonas inflācija bija ļoti zema, nesasniedzot centrālās bankas 2 % mērķa līmeni. Tas rada jautājumu, vai augstāka inflācija uzlabo fiskālo ilgtspēju vai, pretēji, to pasliktina. Inflācijas ietekme uz fiskālās ilgtspējas rādītājiem joprojām nav pietiekami izpētīta. Šis pētījums aizpilda šo plaisu ekonomikas literatūrā un analizē sakarību starp inflāciju un fiskālo ilgtspēju.

Ekonomikas literatūrā nepastāv vispārpieņemts fiskālās ilgtspējas rādītājs. "Fiskālā ilgtspēja un inflācijas loma" pētījumā, līdzīgi kā daudzos citos darbos, tiek izmantota Heninga Bona fiskālās ilgtspējas definīcija, kas raksturo fiskālo ilgtspēju kā tādu valdības reakciju, kad, sekojot valdības parāda attiecības pret IKP pieaugumam, tā uzlabo budžeta primārās bilances attiecību pret IKP. Teorētiski šo valdības fiskālo reakciju inflācija var ietekmēt dažādi. No vienas puses, ja nākotnē ir gaidāma augstāka inflācija, tas automātiski paaugstina gaidāmo IKP nominālajā izteiksmē, tāpēc valdības parāda attiecība pret IKP kļūs zemāka. Paredzot valdības parāda attiecības samazināšanos, valdība var izmantot šo radušos fiskālo telpu, lai palielinātu izdevumus un samazinātu nodokļu likmes, tādējādi vājinot primārās bilances reakciju uz uzkrātā valdības parāda līmeni. No otras puses, valdība var izmantot augstāku inflāciju kā iespēju uzlabot primāro bilanci. Tas varētu ietvert, piemēram, atturēšanos no atsevišķu izdevumu indeksācijas ar inflācijas līmeni, tādējādi samazinot izdevumus reālajā izteiksmē. Īstenojoties pirmajam scenārijam, primārās bilances reakcija uz uzkrātā valsts parāda līmeni sarūk, savukārt otrajā gadījumā Heninga Bona ieviestajam fiskālās ilgtspējas rādītājam vajadzētu uzlaboties.

Šis pētījums veikts, izmantojot attīstīto OECD valstu izlasi, kā arī atsevišķu eirozonas valstu grupu laikposmā no 1981. līdz 2021. gadam. Pētījumā izmantota divu soļu pieeja, kas līdz šim jau tikusi aprobēta citos darbos. Vispirms katrai izlasē iekļautajai valstij novērtēta Bona fiskālās reakcijas funkcija ar laikā mainīgiem fiskālās reakcijas koeficientiem. Šādi katrai valstij un katram gadam novērtētais fiskālās reakcijas koeficients, kas saista primāro bilanci ar uzkrāto parāda attiecību pret IKP, izmantots kā fiskālās ilgtspējas rādītājs. Nākamajā solī novērtēta dažādu inflācijas rādītāju, proti, kopējās inflācijas līmeņa, pamatinflācijas, enerģijas inflācijas un pārtikas inflācijas, ietekme uz iepriekš novērtēto fiskālās reakcijas koeficientu. Šim nolūkam izmantota paneļa datu regresijas metode.

Pētījuma rezultāti liecina, ka 1) fiskālās ilgtspējas rādītājs mēdz būtiski atšķirties starp dažādām valstīm, kā arī ir mainīgs laika gaitā, 2) fiskālā ilgtspēja pasliktinās tautsaimniecības lejupslīdes periodos, 3) augstāki inflācijas rādītāji veicina fiskālās ilgtspējas uzlabošanos, 4) pamatinflācijai ir vislielākā pozitīvā ietekme uz fiskālo ilgtspēju, t. i., inflācijas pozitīvo ietekmi uz fiskālo ilgtspēju, iespējams, nosaka pieprasījuma faktori.

Iegūtie rezultāti norāda, ka inflācijas kāpums (protams, ņemot vērā vairākas negatīvas sekas) varētu palīdzēt mazināt fiskālās ilgtspējas problēmas. Iespējams, tas ir tāpēc, ka valdībām ir vieglāk koriģēt atsevišķu ieņēmumu un izdevumu posteņu reālo vērtību, izlemjot, vai un par cik koriģēt to vērtību nominālajā izteiksmē. Vienlaikus rezultāti norāda uz dažādu inflācijas rādītāju atšķirīgu ietekmi, proti, tikai pieprasījuma šoka izraisītā inflācija uzlabo fiskālās reakcijas pastiprināšanos, savukārt enerģijas cenu šoka izraisītā inflācija nav saistīta ar fiskālās ilgtspējas uzlabošanos.