Jauni fakti par patēriņa cenu mainību eiro zonā

Lai to paveiktu, izmantotas eiro zonas valstu nacionālo statistikas iestāžu cenu mikrodatu kopas, t.sk. miljoniem atsevišķu cenu trajektoriju, kas iegūtas valstu SPCI noteikšanai. Dati pieejami par 11 valstīm (Austriju, Beļģiju, Franciju, Grieķiju, Itāliju, Latviju, Lietuvu, Luksemburgu, Slovākiju, Spāniju un Vāciju). Valstu datu kopu aptvertais laikposms katrā valstī nedaudz atšķiras, bet lielākā daļa šo datu kopu aptver periodu no 2010. gada līdz 2019. gadam. Kopumā izmantotās datu kopas ietver aptuveni 135 miljonus cenu vērojumu. Ņemot vērā konfidencialitātes ierobežojumus, šo datu kopu analīze tika veikta decentralizēti valstu līmenī, bet izmantojot saskaņotu metodoloģiju un kopīgu produktu izlasi. Kopīgajā izlasē ietverti visi produkti, kas pieejami vismaz trijās no četrām lielākajām eiro zonas valstīm (Vācijā, Francijā, Itālijā un Spānijā). Tādējādi tika iegūti 166 produkti COICOP-5 līmenī, aptverot 59% no kopējā eiro zonas patēriņa groza (neietverot energoproduktus – 65%).

Pētījuma galvenie secinājumi

Eiro zonā konkrētā mēnesī cenas mainās vidēji 12.3% preču un pakalpojumu. Neietverot izpārdošanu radītās cenu pārmaiņas, cenu mainības biežums samazinās līdz 8.5%. Turklāt, ja tiek ņemtas vērā produktu aizstāšanas radītās cenu pārmaiņas, kopējais cenu pārmaiņu biežums ir 13.6%, bet, neietverot izpārdošanu radītās cenu pārmaiņas, – 9.8%. Iegūtie rezultāti liecina par samērā nelielām atšķirībām dažādās valstīs, bet daudz nozīmīgākām atšķirībām starp nozarēm. Konstatēts, ka neapstrādātās pārtikas cenas mainās visbiežāk (31%), savukārt pakalpojumu cenas – visretāk (6%). Tomēr, neietverot izpārdošanu radītās cenu pārmaiņas, atšķirības starp nozarēm samazinās. Atšķirības starp dažādām nozarēm dažādās valstīs ir ļoti līdzīgas un daļēji skaidrojamas ar produktu izmaksu struktūru. Konkrētāk, lielāks darbaspēka izmaksu īpatsvars samazina cenu pārmaiņu biežumu, savukārt enerģijas un izejvielu īpatsvars – palielina. 

Balstoties uz visām cenu pārmaiņām (t.sk. izpārdošanu radītajām pārmaiņām), konstatēts, ka cenas eiro zonā tiek atjauninātas retāk nekā ASV. Vidējais cenu pārmaiņu biežums ASV ir 19.3%, bet eiro zonā (attiecībā uz salīdzināmiem produktiem) – 12.3%. Tomēr, neietverot izpārdošanu radītās cenu pārmaiņas, to biežuma atšķirība būtiski samazinās (ASV – 10% un eiro zonā – 8.5%). Iegūtie rezultāti tiek salīdzināti arī ar Dhyne et al. (2006) agrāk veiktā pētījuma rezultātiem, izmantojot 50 produktu kopumu. Secināts, ka piecās abos pētījumos iekļautajās eiro zonas valstīs (Austrijā, Beļģijā, Francijā, Itālijā un Vācijā) cenu pārmaiņu biežums pēdējo 15 gadu laikā pieaudzis, bet šā pieauguma apmērs dažādās valstīs atšķiras. Turklāt ierobežotais produktu skaits apgrūtina šā secinājuma attiecināšanu uz visu patēriņa grozu.

Attiecībā uz cenu pārmaiņu apmēru pētījuma autori secina, ka standarta cenu pārmaiņas ir samērā lielas: mediānas cenu pieaugums ir 9.6%, bet mediānas cenu kritums – 13% (absolūtā izteiksmē). Šī tendence ir diezgan izplatīta visās eiro zonas valstīs, lai gan būtiskākas valstu atšķirības vērojamas cenu pārmaiņu apmēra, nevis biežuma ziņā. Pievēršoties nozarēm, mediānas cenu pārmaiņas pakalpojumiem nav tik lielas kā pārējiem produktiem. Neietverot izpārdošanu radītās cenu pārmaiņas, mediānas cenu kritums un kāpums ir mazāks (cenu pieaugums – aptuveni par 7% un cenu samazinājums – 9%–11% atkarībā no izpārdošanas definīcijas). Pētījuma autori nāk klajā arī ar jauniem rezultātiem par cenu pārmaiņu apmēra pilnīgu sadalījumu. Konkrētāk, neietverot izpārdošanas, 14% cenu pārmaiņu nesasniedz 2% absolūtā izteiksmē, savukārt 10% cenu pārmaiņu pārsniedz 20% absolūtā izteiksmē. Pretnostatot šos rezultātus ASV iegūtajiem rezultātiem, redzams, ka cenu pārmaiņas eiro zonā vidēji ir nedaudz mazākas, taču vēlreiz jāmin, ka atšķirības samazinās, neietverot izpārdošanas.

Autori pēta arī cenu korekcijas tendenču attīstību laikposmā no 2005. gada līdz 2019. gadam un to devumu eiro zonas inflācijas dinamikā. Secināts, ka cenu pārmaiņu (kas nav nulle) apmērs laika gaitā nozīmīgi veicina inflācijas pārmaiņas, savukārt cenu pārmaiņu biežuma devums ir daudz mazāks. Aplūkojot situāciju detalizētāk, redzams, ka kopējās cenu pārmaiņas galvenokārt nosaka cenu kāpuma īpatsvara pārmaiņas laika gaitā. Pārfrāzējot, inflācijas dinamiku eiro zonā galvenokārt nosaka preču un pakalpojumu cenu pārmaiņu apmērs (cenu samazinājums/pieaugums), nevis tas, cik bieži cenas mainās kopumā.

Visbeidzot, pētījuma autori pievēršas jautājumam par to, kā dažādi ekonomiska rakstura satricinājumi (t.i., monetārās politikas pārmaiņas, naftas piedāvājuma šoks, PVN pārmaiņas utt.) atspoguļojas cenās. Iegūtie rezultāti apstiprina, ka uzņēmumi reaģē uz satricinājumiem, koriģējot kopējo cenu pārmaiņu apmēru, nevis to biežumu. Kā jau iepriekš minēts, kopējo cenu pārmaiņu apmēra reakciju nosaka relatīvais cenu kāpuma un krituma īpatsvars, nevis cenu pieauguma un samazinājuma apmērs. Kopumā šie rezultāti atbilst t.s. ēdienkartes izmaksu modeļa (angļu val. – menu costs) prognozēm zemas inflācijas apstākļos.