Par ECB aktīvu iegāžu ekonomiskās ietekmes mainību laikā

Kopsavilkums

Centrālo banku aktīvu iegādēm jeb kvantitatīvajai stimulēšanai (quantitative easing) pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi nozīmīga loma attīstīto valstu monetārās politikas instrumentu arsenālā, lai cīnītos ar ilgstoši zemo inflāciju un sarūkošajām dabiskajām procentu likmēm. Abi šie fenomeni sekmē biežāku un ilgstošāku periodu rašanos, kad centrālo banku procentu likmes atrodas pie (vai pat zem) nulles zemākās robežas (zero lower bound) un tādējādi ierobežo standarta monetārās politikas instrumentu efektivitāti cenu stabilitātes nodrošināšanā.

Arī Eiropas Centrālā banka (ECB) 2015. gadā uzsāka iegādes paplašinātās aktīvu iegādes (PAIP) programmas ietvaros, lai novērstu deflācijas draudus un stimulētu ekonomisko aktivitāti. Savukārt 2020. gada martā tika izziņota pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes programma (PĀAIP) ar mērķi mazināt Covid-19 pandēmijas izraisīto nenoteiktību finanšu tirgos un nodrošināt inflācijas atgriešanos 2% līmenī vidējā termiņā.

Lai gan esošie pētījumi ekonomikas literatūrā liecina, ka sākotnēji ECB aktīvu iegādēm ir bijusi pozitīva ietekme uz valdības, uzņēmumu un mājsaimniecību aizņemšanās izmaksām, tādējādi stimulējot ekonomisko aktivitāti un sekmējot cenu stabilitāti, trūkst liecību par šo efektu noturību laika gaitā. Taču šis aspekts ir būtisks, ņemot vērā gan PĀAIP nozīmīgo lomu ECB sniegtajā atbalstā pandēmijas seku mazināšanai un neseno stratēģijas pārskatīšanu, gan arī liecības no ASV par to, ka centrālo banku aktīvu pirkumi ar laiku kļūst mazāk efektīvi.

Tāpēc šajā pētījumā veikts visaptverošs ECB aktīvu iegāžu makroekonomiskās ietekmes novērtējums periodā no 2015. gada līdz 2020. gadam, izmantojot nelineāru ekonometrisko ietvaru – strukturālo vektoru autoregresiju ar laikā mainīgiem parametriem un stohastisku svārstīgumu.

Pētījuma rezultāti liecina, ka ECB aktīvu iegāžu ietekme uz eiro zonas ekonomisko aktivitāti laika gaitā ir saglabājusies stabila, taču to spēja ietekmēt inflāciju ir būtiski samazinājusies pēdējos gados, turklāt tas nav skaidrojams tikai ar Filipsa līknes lēzenumu – fenomenu, kas pēdējā laikā ir vērojams eiro zonā un citās attīstīto valstu tautsaimniecībās. Pētījumā secināts, ka pēdējo gadu laikā ir būtiski mazinājusies šā instrumenta – kanāla, kuram bija būtiska loma PAIP īstenošanas sākumā – spēja ietekmēt inflācijas gaidas. Rezultāti arī rāda, ka aktīvu iegāžu spēja samazināt ārējā finansējuma izmaksas pa portfeļa pārstrukturēšanas un signalizēšanas kanāliem ir saglabājusies stabila, taču uzņēmumi ir izmantojuši zemākas procentu likmes, lai samazinātu savas izmaksas, mazinot cenu spiedienu tautsaimniecībā. Turklāt iegūtie rezultāti liecina, ka ECB aktīvu iegādes pamatā ir pozitīvi ietekmējušas uzņēmumu investīcijas, savukārt to ietekme uz mājsaimniecību patēriņu ir bijusi ierobežota. Investīcijas ir sekmējušas jaunu ražošanas jaudu veidošanos, mazinot ražošanas resursu noslodzi un inflācijas spiedienu. Esošajā literatūrā par ECB aktīvu iegādēm šiem piedāvājuma puses transmisijas kanāliem līdz šim ir veltīta maza uzmanība, taču šā pētījuma rezultāti liecina, ka tiem ir būtiska loma, jo ilgāk centrālā banka veic aktīvu iegādes.

Tādējādi pētījumā iegūtās liecības kopumā rāda, ka ilgtermiņā aktīvu iegādes sniedz arvien mazāku devumu cenu stabilitātes nodrošināšanā.

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā.