Valdības parāda atmaksas termiņa ietekme uz fiskālo ilgtspēju

Pēdējo 15 gadu laikā globālais valdību parāds ir gandrīz dubultojies, pieaugot no 51 līdz 97 triljoniem ASV dolāru. Lielākoties šis parāda pieaugums noticis attīstītajās valstīs, kuras, neskatoties uz lielu parāda apmēru, pašlaik nesaskaras ar maksātnespējas risku. Viens no iespējamiem skaidrojumiem tam ir valdības parāda termiņstruktūras izmaiņas, proti, vidējais valsts parādsaistību atmaksas termiņš šobrīd ir vēsturiski garākais lielā daļā attīstīto valstu. Piemēram, eirozonā ilgtermiņa [1] valdības parāda īpatsvars ir pieaudzis no 6 % 1995. gadā līdz vairāk nekā 20 % 2024. gadā.

Šis pētījums analizē valdības parāda termiņstruktūras izmaiņu ietekmi uz fiskālo ilgtspēju, izmantojot 19 attīstītāko valstu datus par periodu no 1995. līdz 2020. gadam. Fiskālā ilgtspēja tiek mērīta, izmantojot fiskālo reakciju, kas raksturo valsts budžeta primārās bilances reakciju uz valdības parāda attiecības pret iekšzemes kopproduktu izmaiņām. Pētījuma rezultāti liecina, ka:

1. Valdības parāda ar termiņu virs 10 gadiem īpatsvara pieaugums būtiski samazina fiskālo reakciju. Tas nozīmē, ka valsts budžeta bilance mazāk reaģē uz parāda izmaiņām. Atliekot parāda atmaksu uz tālāku nākotni, valdības izjūt mazāku spiedienu īstenot ilgtspējīgu fiskālo politiku.
2. Parāds ar termiņu no 3 līdz 5 gadiem, kas aptuveni atbilst daudzu valstu vēlēšanu ciklam, ir saistīts ar vislielāko valsts budžeta bilances reakciju uz valdības parāda pieaugumu.
3. Ilgtermiņa valdības parāda īpatsvara negatīvā ietekme uz fiskālo reakciju kļūst mazāka apstākļos, kad procentu likmes ir augstākas.
4. Eirozonas dalībvalstu valdību ilgtermiņa parāda īpatsvara palielināšanās līdz aptuveni 20 % nozīmē fiskālās reakcijas samazināšanos uz pusi.
5. Nekonvencionālā monetārā politika, kas samazināja ilgtermiņa procentu likmes, ir veicinājusi ilgtermiņa parāda īpatsvara kopējā valdības parādā pieaugumu un līdz ar to samazinājusi fiskālo reakciju. Taču ilgākiem parāda atmaksas termiņiem ir negatīva ietekme uz fiskālo reakciju pat tad, ja tie nav tieši saistīti ar monetārās politikas intervenci.

Šā pētījuma rezultāti ļauj secināt, ka šobrīd – ar garākiem valsts parāda atmaksas termiņiem – valdībām ir vairāk brīvības aizņemties, nesaskaroties ar negatīvām sekām. Tomēr agri vai vēlu procentu likmju pieaugums novedīs pie rekordlielām parāda apkalpošanas izmaksām. Tas nozīmē, ka lielāks budžeta deficīts šobrīd nozīmē lielāku nodokļu celšanu un valsts tēriņu ierobežošanu nākotnē.
 

[1] Ilgtermiņa parādsaistības ir tādas parādsaistības, kuru atmaksas termiņš pārsniedz 10 gadus.