Procentu likmes Latvijā – cik ilgi turpināsim mocīties?

Pēc mazāk nekā sešiem mēnešiem apritēs jau apaļi desmit gadi, kopš Latvijā kā savu valūtu lietojam eiro. Pirms lata nomaiņas ar eiro diskusijās par ieguvumiem un zaudējumiem Latvijas ekonomikai kā galvenie ieguvumi no kopējās Eiropas valūtas visbiežāk tika minēti ārējās tirdzniecības darījumu atvieglošana, būtiski sarūkot nepieciešamībai konvertēt valūtu, kā arī, pilnībā izzūdot potenciālajam devalvācijas riskam, gaidījām pozitīvu ietekmi uz procentu likmēm, t.i., lētākas aizņemšanās izmaksas (Skat. rakstus Vai varam bez eiro? un Par 1.5% mazāk un par 900 miljoniem vairāk (valsts budžetā, 10 gados)).

Šobrīd, atskatoties uz tā laika prognozēm, jāsecina, ka attiecībā uz ārējo tirdzniecību un valdības aizņemšanās izmaksām realitāte visumā atbilst gaidītajam: ārējās tirdzniecības darījumu apjoms kopš eiro ieviešanas ir krietni pieaudzis, bet valdības aizņemšanās izmaksas – būtiski samazinājušās. Dažos periodos pēdējo desmit gadu laikā arī Latvijas valdībai bijusi iespēja aizņemties par negatīvām likmēm, tātad investori pat piemaksāja valdībai par iespēju iegādāties tās vērtspapīrus. Lata valdīšanas periodā nekas tāds nebija pat iedomājams.

Mājsaimniecību un uzņēmumu aizņēmumu likmes – augstākas, nekā gaidīts

Tomēr attiecībā uz aizņemšanās likmēm Latvijas mājsaimniecībām un uzņēmumiem jāatzīst, ka mūsu pirms desmit gadiem paustās prognozes bijušas pārāk optimistiskas. Šeit situācija nav uzlabojusies tik, cik sākotnēji cerēts. Ieskatoties procentu likmju statistikā (skat. Latvijas Bankas apkopojumu par noguldījumu un kredītu likmēm Latvijā un eiro zonā), ir acīmredzams, ka šobrīd – 2023. gada vidū – gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu kredītu likmes ir nevis zemākas, bet tieši otrādi – augstākas nekā 2014. gada sākumā. Kāpēc tik neprecīzas prognozes?

Te jāņem vērā, ka arī pašā eiro zonā situācija pēdējos desmit gados nav bijusi vienveidīga. Jau faktiski ar pirmo eiro ieviešanas dienu Latvijas Banka kopā ar citām Eirosistēmas centrālajām bankām īstenoja ekonomikas stimulēšanas pasākumus, tajā skaitā samazinot savas galvenās procentu likmes, – gan tās likmes, par kurām centrālā banka aizdod naudu bankām, kuras to savukārt tālāk aizdod mājsaimniecībām vai uzņēmumiem, gan to likmi, par kuru bankas var noguldīt naudu centrālajā bankā. Šo darbību mērķis bija nepieļaut eiro zonas ekonomikas iekļūšanu pārāk zemas inflācijas zonā, kas draudētu ar ekonomikas recesiju. Inflācijai ilgstoši saglabājoties pārāk zemā līmenī, ilgu laiku dažas no šīm likmēm pat bija negatīvas.

Tomēr 2022. gadā vairāku ārēju apstākļu sakritības (skat. Gads kara ēnā: ko tas maksājis Latvijas ekonomikai?) rezultātā inflācija eiro zonā sāka strauji pieaugt, un uz to bija jāreaģē arī Eirosistēmai, kā rezultātā stimulējošā monetārā politika tika nomainīta pret ierobežojošu un centrālo banku noteiktās procentu likmes samērā īsā laikā būtiski palielinājās, kam sekoja arī naudas tirgus likmes [1], eiro zonā populārākās – EURIBOR un €STR. Šobrīd šīs likmes atrodas būtiski augstākā līmenī nekā 2014. gada sākumā. Ņemot vērā, ka izsniegto kredītu procentu likmes bieži (bet Latvijā – gandrīz vienmēr) ir piesaistītas naudas tirgus likmēm, fakts, ka šobrīd kredītu likmes ir augstākas nekā eiro ieviešanas sākumposmā, nav nekas pārsteidzošs. Tāda pati situācija ir arī vairumā citu eiro zonas valstu.

Tomēr nevar noliegt, ka uz kopējā citu eiro zonas valstu fona kredītu likmes Latvijā visus šos pēdējos gadus kopš eiro ieviešanas saglabājušās vienas no augstākajām. Laika gaitā šī Latvijas relatīvā pozīcija pārējo eiro zonas valstu starpā nav uzlabojusies, drīzāk dažos gadījumos pat pasliktinājusies (skat. 1. attēlu).

Tā, piemēram, mājsaimniecībām mājokļa iegādei kredītu likmes Latvijā arī 2014. gadā bija vienas no augstākajām visā eiro zonā, nākamajos gados tās nedaudz samazinājās līdz ar naudas tirgus likmju kritumu, toties šobrīd mājsaimniecībām mājokļa iegādei kredītu likmju kāpums ir bijis tik straujš, ka Latvija jau kopš 2022. gada otrās puses ir pārliecinošā eiro zonas valstu galvgalī ar visaugstākajām procentu likmēm.

Savukārt uzņēmumiem izsniegto kredītu procentu likmes pirms desmit gadiem Latvijā bija tuvāk eiro zonas vidējiem rādītājiem nekā šobrīd, kad arī šajā ziņā esam starp valstīm ar visaugstākajām likmēm. Turklāt atšķirībā no vairuma eiro zonas valstu, kurās no 2014. līdz 2021. gadam (tātad laika periodā, kad Eirosistēma īstenoja aktīvus pasākumus ekonomikas stimulēšanai) arī banku izsniegto kredītu likmes uzņēmumiem vairumā gadījumu vienmērīgi samazinājās, Latvijā šajā laika periodā izsniegto kredītu likmes vai nu – labākajā gadījumā – bija svārstīgas, vai arī – pretēji tā brīža ekonomiskajai loģikai un centrālās bankas īstenotajai monetārajai politikai – pat pieauga. Līdz ar to centrālo banku mērķis – caur lētākām aizņemšanās izmaksām stimulēt investīcijas un veicināt ekonomikas izaugsmi – vismaz Latvijas gadījumā šajā periodā palika nesasniegts.

Banku piesaistīto noguldījumu loma

Protams, aizņemšanās izmaksas no centrālās bankas un ar to saistītās naudas tirgus likmes ir tikai viens no komercbanku finansējuma avotiem. Privātā sektora (uzņēmumu un mājsaimniecību) noguldījumi bankās ir cits nozīmīgs finansējuma avots, līdz ar to arī šī finansējuma izmaksas ir būtisks faktors kopējo banku izsniegto kredītu likmju veidošanā. Tomēr, skatoties uz šo finansējuma avotu un tā izmaksām (procentu likmēm), jāsecina, ka Latvijā tās nebūt nav augstākās Eiropā (2. attēls). Tieši pretēji, kopējās noguldījumu likmes [2] Latvijā ir vienas no zemākajām starp visām eiro zonas valstīm. Līdz ar to banku finansējuma izmaksas un to izmaiņas nevar būt iemesls, kāpēc Latvijā šobrīd ir vieni no dārgākajiem, ja ne paši dārgākie kredīti eiro zonā.

Patiesībā tieši noguldījumu likmes ir galvenais banku finansējuma avots Latvijā, līdz ar to arī noguldījumu likmes ir galvenais etalons, pret kuru mērīt kredītu likmes. Latvijas bankām jau ilgstoši (drīz vien pēc eiro ieviešanas varējām novērot pakāpenisku līdzekļu akumulēšanos Latvijas Bankas norēķinu kontos) ir izveidojušies ievērojami naudas līdzekļu uzkrājumi (likviditātes pārpalikums), līdz ar to tām nav nepieciešams papildus aizņemties no centrālās bankas, jo visus kredītiem nepieciešamos līdzekļus tām sagādā noguldītāji. Ja 2014. gadā banku izsniegto iekšzemes kredītu un noguldījumu attiecība Latvijas bankās veidoja 1.44, tad šobrīd šī attiecība ir 0.75 (tātad bankas varētu palielināt kredītportfeli vēl par 30 %, neizmantojot nekādu citu ārēju finansējumu).

Aizdevumu cenošana un kredītlikmju izmaiņu asimetrija

Pašreizējā kredītu cenošanas formula: naudas tirgus likmes + individuālais kredīta uzcenojums (kas atspoguļo aizņēmēja kredītrisku un ietver arī bankas peļņas maržu) ir teorētiski pareizs un bieži izmantots veids, kā noteikt kredītu likmes, bet tas tomēr neatspoguļo faktisko situāciju Latvijā. Pieņemot nemainīgu kredītrisku un izmantojot nevis teorētisko, bet faktisko banku finansējuma izmaksu līmeni (depozītu likmes), kredītu likmēm Latvijā šobrīd būtu jāatrodas eiro zonas vidējā līmenī vai pat nedaudz zem tā. Savukārt esošās formulas izmantošana ir ļoti labvēlīga banku rentabilitātei [3].

Vēl viena problēma ir kredītlikmju izmaiņu asimetrija. Ikviens kredītņēmējs Latvijā jau ir izjutis straujo kredīta likmju paaugstinājumu pēdējos divos gados, jo Latvijā gandrīz visi kredīti ir piesaistīti naudas tirgus likmēm. Šajā ziņā Latvija ir līdzīga eiro zonas rādītājiem vai pat apsteidz tos (termiņnoguldījumu likmju ziņā situācija ir pretēja). Toties laikā no 2014. gada sākuma līdz 2021. gada beigām, kad naudas tirgus likmes samazinājās, Latvijā likmju kritums bija divas un vairāk reizes mazāks nekā vidēji citās eiro zonas valstīs, uzņēmumu gadījumā pat nesasniedzot naudas tirgus likmju krituma apmēru (turklāt jāņem vērā, ka šajā laikā Eirosistēmas centrālās bankas piedāvāja bankām finansējumu, kas bija pat lētāks nekā naudas tirgū pieejamais).

Atcerieties, kāds bija arguments tālākai kredītu likmju nepazemināšanai, lai gan bankām pieejamais finansējums ilgstoši bija negatīvs, tas ir, centrālās bankas pat piemaksāja bankām, lai tās kreditētu? “Mēs nevaram piemērot negatīvas naudas tirgus likmes kredītlikmes aprēķinam, jo tad mums nāktos arī depozītu likmes noteikt negatīvas” bija galvenais arguments, tādējādi bankām atzīstot, ka tieši depozītu likmes, nevis naudas tirgus likmes ir galvenais kredītu likmes noteicošais faktors. Šobrīd, kad naudas tirgus likmes ir pozitīvas, bankas atkal izvēlas sev izdevīgāko likmju noteikšanas variantu, tā it kā naudas tirgus likmēm atkal būtu svarīgs faktors finansējuma piesaistē.

Augsto kredītlikmju cēloņi

Šajā brīdī, iespējams, dažiem var rasties jautājums: kā tad tā? Paši Latvijas Bankā ceļat procentu likmes un gribat, lai kredīti ir lētāki un kreditēšana pieaug? Protams, šādi tas nestrādā. Bet runa šeit ir par ko citu. Pašreizējā situācijā, kad inflācija joprojām saglabājas augsta, procentu likmju kritumu tuvākajā nākotnē sagaidīt ir diezgan nereāli (ja vien pēkšņi atkal nenotiek kas negaidīts ekonomikā).

Tomēr pie labi darbojošās monetārās transmisijas (t.i., procentu likmju izmaiņu ietekmes uz ekonomiku) apstākļos, kad monetārā politika tiek padarīta stingrāka, centrālajai bankai ir pamats gaidīt kredītlikmju kāpumu, bet apstākļos, kad tiek īstenota atbalstoša monetārā politika, arī kredītu procentu likmēm būtu vienlīdz spēcīgi un proporcionāli jāsamazinās. Ja kredītu likmes spēcīgi reaģē tikai uz naudas tirgus likmju kāpumu, bet daudz mazāk – uz naudas tirgus likmju samazinājumu, tad tā ir problēma ne tikai centrālajai bankai, bet visai ekonomikai. Līdzīgi kā ar auto – ja tas reaģē tikai uz stūres griešanu vienā virzienā, bet gandrīz nereaģē, kad stūre tiek griezta pretējā virzienā, ir diezgan grūti ar šādu auto veiksmīgi tikt uz priekšu un neiebraukt grāvī (depozītu likmju gadījumā var teikt, ka no stūres griešanas uz abām pusēm nav gandrīz nekādas ietekmes uz auto trajektoriju).

Kāpēc šīs problēmas ir tik izteiktas tieši Latvijā? Te gan jāpiebilst: lai arī Latvijā šīs problēmas redzam visizteiktāk, Latvija šajā ziņā nav īpaši unikāla – līdzīgi jautājumi rodas arī citās Eiropas valstīs. Iespējamā “vainīgā” meklēšana tur norisinās jau labu laiku, un “aizdomās turamo” saraksts parasti riņķo pa perimetru, ko veido bankas, paši kredītņēmēji, banku uzraugi un centrālās bankas. Droši vien šajā sarakstā neviens nav pilnīgi bez vainas.

Tā, piemēram, centrālo banku veiktās “kvantitatīvās mīkstināšanas” (jeb aktīvu – pārsvarā valdības vērtspapīru – pirkšanas) rezultātā banku sektorā ir izveidojušās ļoti ievērojamas naudas rezerves, kas mazina motivāciju piesaistīt jaunus noguldījumus. Rezultātā redzam diezgan izteiktu tendenci, ka valstīs, kurās šie naudas uzkrājumi ir vislielākie, salīdzinot pret kopējiem banku aktīviem, arī depozītu likmes ir viszemākās, tajā skaitā Latvijā (4. attēls pa kreisi).

Tomēr, kā minēts, pie zemākām depozītu likmēm būtu pamats gaidīt arī zemākas kredītu procentu likmes, tomēr visā Eiropā vērojama pretēja sakarība starp kredītu un depozītu likmēm (4. attēls pa vidu). Šim fenomenam uzmanību ir pievērsuši arī Eiropas Centrālās bankas eksperti [4], kas secinājuši, ka zemo (un it sevišķi – negatīvo) procentu likmju apstākļos valstīs, kurās finanšu tirgū dominē tikai daži lieli spēlētāji, šie spēlētāji nevis mēģina ar zemāku kredītlikmju palīdzību piesaistīt papildu kredītņēmējus (kas, iespējams, nozīmētu papildu kredītriskus), bet gan tieši otrādi – samazina savu riska apetīti un koncentrējas uz peļņas gūšanu no esošajiem klientiem (vai Latvijas gadījums nav spilgts apliecinājums šim secinājumam?).

Un tik tiešām, saliekot kopā banku koncentrācijas indeksu (kas cita starpā liecina par pārējo tirgus dalībnieku spēju veidot nopietnu konkurenci lielākajiem tirgus spēlētājiem) un kredītu likmes, var redzēt, ka valstīs, kurās šobrīd ir augstākās procentu likmes izsniegtajiem kredītiem, ir arī salīdzinoši mazs nopietnu tirgus spēlētāju skaits [5] [6].

Līdz ar to – ja galvenais cēlonis pārāk augstajām kredītu procentu likmēm Latvijā ir pārāk zemā konkurence, tad situāciju pēc būtības var atrisināt tikai jauna, nopietna spēlētāja parādīšanās tirgū, kas ļautu esošajiem tirgus dalībniekiem sajust reālu konkurenci. Kamēr tas nenotiks, turpināsim mocīties. Latvijas kredītņēmēji – ar vienām no augstākajām likmēm eiro zonā, Latvijas noguldītāji – ar zemāko atlīdzību par uzkrājumiem bankās. Centrālajai bankai savukārt būs jāstūrē uz priekšu monetārā savienība, kas ne vienmēr atbilstoši reaģē uz tās veiktajām darbībām. Rezultātā Latvijas ekonomika uz pārējo eiro zonas valstu fona riskē izskatīties līdzīgi kā šajā video. 

[1] EURIBOR un LIBOR indeksi | Latvijas Banka

[2] Kopējās likmes veidojas kā vidējais svērtais no termiņnoguldījumu un pieprasījuma noguldījumu likmēm, līdz ar to Latvijas likmju statistikā tiek atspoguļots arī kompozīcijas efekts, t.i., fakts, ka Latvijā bankās tiek glabāti galvenokārt noguldījumi uz nakti, kuru likmes ir zemākas nekā termiņnoguldījumu likmes. Lai arī pēdējo mēnešu laikā atsevišķas bankas ir sākušas paaugstināt termiņnoguldījumu un krājkontu likmes, ņemot vērā termiņdepozītu un krājkontu mazo īpatsvaru kopējā noguldījumu struktūrā (šī gada aprīlī termiņnoguldījumi – 9.8 %, iepretim eiro zonas 16.3 %, un krājkonti – 3.6%, iepretim eiro zonas 20.2 %), būtisku ietekmi uz kopējām finansēšanās izmaksām noguldījumu likmju paaugstināšana nav atstājusi.

[3] Protams, faktiskā situācija ir nedaudz sarežģītāka. Bankām darbības uzturēšanai un regulējošo prasību izpildei ir nepieciešams uzturēt noteiktu kapitāla līmeni, un arī tās ir papildu izmaksas (cost of equity), kas pēdējā laikā arī ir pieaugušas. Tomēr šīs izmaksas ir pieaugušas visām bankām, un tādējādi neizskaidro, kāpēc Latvijas kredītu likmes ir vienas no augstākajām eiro zonas valstīs.

[4] Yener Altunbas, Giuseppe Avignone, Christoffer Kok, Cosimo Pancaro “Euro area banks’ market power, lending channel and stability: the effects of negative policy rates”, ECB Working paper no.2790; February 2023

[5] Būtisks ir nozīmīgo tirgus spēlētāju skaits, nevis kopējais dalībnieku skaits tirgū. Lai arī Latvijā kopējais dalībnieku skaits tirgū joprojām ir liels (13 bankas), lielākā daļa no tiem nekonkurē par nozīmīgu tirgus daļu Latvijā, līdzīgi kā cilvēki, kas pie lielveikalu ieejām tirgo savas lasītās ogas, arī nekonkurē ar pašiem lielveikaliem.

[6] Latvija šajā ziņā atrodas vienā “pudurī” ar Igauniju, Lietuvu, Kipru un Grieķiju. Kā redzams, tās visas ir mazas valstis, kas liek uzdot jautājumu, vai mazās valstīs vispār ir iespējams augsts banku konkurences līmenis. Neapšaubāmi, mazās valstīs spēcīgu konkurenci panākt ir salīdzinoši grūtāk, tomēr fakts, ka arī tādās salīdzinoši mazās valstīs kā Malta un Portugāle šobrīd ir gan lielāks banku konkurences līmenis, gan zemākas kredītlikmes, dod cerību arī mums, ka tas tomēr ir iespējams.