2009. gada vidus kā robeža – sākas konsolidācija, atsākas izaugsme

Eiro zonas valstu izraudzītais parādu krīzes risinājums – pakāpeniski mazināt budžeta deficītus un parādus – tiek īstenots uz kaismīgu diskusiju fona ("ekonomiska un politiska pašnāvība" jeb "vienīgā izeja bez reālas alternatīvas"), kuras dažādi atbalsojas arī Latvijā. Pēdējā laikā atsākta domu apmaiņa par valsts budžeta deficīta mazināšanas ietekmi uz tautsaimniecības izaugsmi. Daži analītiķi apgalvo, ka starp budžeta izdevumiem un ekonomikas izaugsmi nepārprotami pastāv pozitīva saikne: budžeta izdevumiem pieaugot vai nodokļu slogam samazinoties, ekonomikas izaugsmes tempi paātrinās, un otrādi. Taču Latvijas valsts budžeta konsolidācijas vēsture rāda, ka šī saikne nav tik viennozīmīga un noteiktos apstākļos izdevumu samazināšana var veicināt tautsaimniecības atkopšanos samērā ātri.

Aplūkojot IKP dinamiku skaidri redzam, ka tā straujākais ekonomiskās aktivitātes kritums pasaules finanšu un ekonomikas krīzes iespaidā notika tieši 2008. gada otrajā pusē – 2009. gada sākumā, kad nekādi reāli konsolidācijas pasākumi vēl nebija veikti, savukārt izaugsme atsākusies jau pēc pirmās vērienīgas budžeta konsolidācijas veikšanas (ko iezīmē vertikālā līnija 1. attēlā), t.i., 2009. gada 3. ceturksnī.

1. attēls. Iekšzemes kopprodukts, 2001. gada 1. ceturksnis = 100

Avots: CSP

Te vietā atcerēties, ka krīzes risinājumu diktēta budžeta izdevumu samazināšana Latvijā faktiski sākās tikai 2009. gada vidū, kad bija kļuvis skaidrs, ka IKP kritums būs daudz straujāks un budžeta deficīts 2009. gadā varētu sasniegt 20% (!) no IKP. Pirms tam – 2008. gada beigās plānotā un 2009. gada sākumā veiktā – budžeta konsolidācija bija vien iepriekšējo pārlieku optimistisko gaidu korekcija, faktiskos budžeta izdevumus atstājot iepriekšējā gada līmenī (ekonomikai strauji krītot un budžeta ieņēmumiem samazinoties, 2009. gada sākumā budžeta deficīts turpināja kāpt).

Kā budžeta konsolidācijas ietekme uz tautsaimniecību vērtē teorētiķi?

Standarta makroekonomikas teorija, kas mūsdienās veido pamatu lielākai daļai makroekonomisko modeļu un pēc kuras vadās politiķi un ekonomisti, apgalvo, ka vismaz īstermiņā budžeta konsolidācijas ietekme uz tautsaimniecību ir negatīva, ko ilgtermiņā var kompensēt pozitīvais efekts no nākotnē (kad budžeta situācija uzlabosies) sagaidāmā nodokļu samazinājuma.

Taču pastāv arī alternatīvs viedoklis, kurš guva popularitāti 1990. gados un par kuru esam jau rakstījuši iepriekš[1]. Runa ir par tā saucamo ne-Keinsa efektu, kurš var izpausties caur diviem kanāliem: pieprasījuma un piedāvājuma kanālu. Aplūkosim katru no tiem atsevišķi.

Pieprasījuma kanāls apskatīts Makdermota un Vestkota (McDermott un Westcott, 1996) darbā[2]. Valdības parādam pieaugot, investori saistību neizpildes risku vērtē augstāk, līdz ar to prasot augstākas procentu likmes. Ja ierobežojošās budžeta politikas iedarbība ar nolūku samazināt parādu ir ticama un ar ilgtermiņa efektu, riska pakāpe samazinās un līdz ar to arī rūk procentu likmēm pievienotā riska prēmija. Savukārt zemākas procentu likmes stimulē investīcijas un to privātā patēriņa daļu, kas ir jutīga pret procentu likmju pārmaiņām. Piedāvājuma kanāls pietiekoši labi izklāstīts Alezinas un Peroti (Alesina and Perotti, 1995) darbā[3]. Tajā autori apgalvo, ka samazinājums valsts sektorā nodarbināto vidējā atalgojumā pazemina algas privātajā sektorā, kā arī pazemina vienības darbaspēka izmaksas. Tas rada pozitīva piedāvājuma šoku, kā rezultātā ražošana paplašinās. Faktiski darbaspēka izmaksu samazinājums, kas radies ierobežojošas budžeta politikas iespaidā, paaugstina uzņēmumu konkurētspēju un palielina eksportu.

Lai noteiktu, kurš no ne-Keinsa efekta kanāliem (pieprasījuma vai piedāvājuma kanāls) varēja būt spēkā Latvijā, ir nepieciešams aplūkot IKP galvenos komponentus un to dinamiku krīzes laikā.

Aplūkojot piedāvājuma kanāla efektu – privātā patēriņa un investīciju dinamiku Latvijā – var secināt, ka arī šie rādītāji sāka atkopties tieši pēc vērienīgās konsolidācijas uzsākšanas 2009. gada otrajā pusē, bet lielākais ekonomikas kritums notika valsts izdevumiem vēl saglabājoties iepriekšējā gada augstajā līmenī. Privātā patēriņa atkopšanās sākās 2009. gada 4. ceturksnī, kas saskan ar patērētāju konfidences (nākotnes vērtējuma) uzlabošanos, bet investīciju atkopšanās – 2010.gada 2. ceturksnī. Investīciju uzlabojumu veicināja arī procentu likmju sarukums pēc straujā procentu likmju pieauguma, kā iemesli bija finanšu krīze un neuzticība valdības politikai pirms konsolidācijas. Gan patērētāju konfidences līmeņa, gan procentu likmju dinamika, ko pozitīvi ietekmējusi Latvijas valdības īstenotā budžeta korekcija, liecināja par to, ka gan patērētājiem, gan investoriem atjaunojās uzticība Latvijas valdības īstenotajai politikai un ekonomikai kopumā un tie bija gatavi aktivizēt saimniecisko darbību jau īsi pēc konsolidācijas veikšanas, negaidot stimulējošas valdības politikas sākšanos.

2. attēls. Privātais patēriņš un investīcijas, 2001. gada 1. ceturksnis = 100

Avots: CSP, Valsts kase

Runājot par piedāvājuma kanālu. Eksporta atkopšanās sākās gandrīz uzreiz pēc budžeta konsolidācijas veikšanas. Un tā nav nejauša sakritība. Kā minēts, Latvijas valsts budžeta sakārtošanas svarīgākais elements bija nesamērīgi augušā atalgojuma samazināšana valsts sektorā. Tas notika paralēli ar algu samazinājumu privātajā sektorā, kas, samērojot atalgojuma un ražīguma līmeni, ļāva samazināt ražošanas izmaksas un cenas un līdz ar to samazināt arī Latvijā ražoto preču izmaksas. Protams, šeit klāt minams arī fakts, ka ap to laiku sāka uzlaboties arī ārējais pieprasījums – uzlabojoties ekonomiskajai situācijai ārvalstīs, pieauga arī pieprasījums pēc Latvijas eksporta precēm. Tomēr konkurētspējas uzlabošanās efekts bija nozīmīgs, un papildus ārējā pieprasījuma pieaugumam tas ļāva ievērojami palielināt Latvijas eksporta daļas partnervalstu tirgos, izkonkurējot citu valstu ražotājus.

3. attēls. Latvijas eksporta attiecība pret galveno tirdzniecības partnervalstu importu (slīd. vid. %, 2008. g. 4. cet.– 2011. g. 4. cet.)

Avots: CSP

Tātad Latvijas ekonomikas attīstības scenārijs 2009.-2010. gadā varētu ieiet vēsturē kā gadījums, kad darbojās tā saucamie ne-Keinsa efekti, turklāt šie efekti izpaudās gan caur pieprasījuma, gan piedāvājuma kanālu. Un tas sašķoba stereotipisko priekšstatu, ka budžeta izdevumu samazināšana vienmēr un visur izsauc ekonomikas sašaurināšanos. Latvijas norises liecina, ka ekonomikas kritums notika laikā, kad budžeta konsolidācija faktiski vēl nenotika. Savukārt izaugsme atsākās gandrīz vienlaicīgi ar budžeta konsolidācijas uzsākšanu.

Raksta turpinājumā vēsturiski atskatīšos uz konsolidācijas norisi un pasākumiem, lai skaidrāk redzama 2009. gada vidus izšķirīgā nozīme krīzes risinājumā Latvijā.

Kad īsti sākās budžeta konsolidācija?

Atgriezīsimies atpakaļ 2008. gadā, kad Latvija, atrodoties uz maksātnespējas sliekšņa, vienojās ar starptautiskajiem aizdevējiem par Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas īstenošanu. Programma paredzēja budžeta deficītu 5% no IKP apmērā 2009. gadā, kam bija nepieciešamas izmaiņas jau pieņemtajā un starp diviem lasījumiem grozītajā likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam". Tajā brīdī šķita, ka valsts ir spērusi svarīgu soli budžeta deficīta savaldīšanai. Taču, uzmanīgāk aplūkojot toreiz pieņemtos grozījumus, varam secināt, ka budžeta izdevumi tika samazināti pret jau pieņemto 2009. gada budžetu, kas 2009. gadam iepriekšējo gadu labākajās tradīcijās paredzēja vēl arvien paprāvu izdevumu pieaugumu (skat. 4. attēlu). Taču, salīdzinot ar 2008. gada budžeta faktiskajiem izdevumiem, 2009. gadam plānotie izdevumi netika samazināti. Tādējādi 2008. gada beigās plānotā un 2009. gada sākumā veiktā budžeta konsolidācija bija tik vien kā iepriekšējo pārlieku optimistisko gaidu korekcija, budžeta izdevumus atstājot iepriekšējā gada līmenī. Tas nozīmēja, ka, 2009. gadam iesākoties, ekonomikas straujai lejupslīdei un budžeta ieņēmumu kritumam turpinoties, budžeta deficīts turpināja kāpt, draudot sasniegt milzīgus apmērus. 2009. gada sākumā kļuva skaidrs, ka IKP kritums būs daudz straujāks un budžeta deficīts 2009. gadā varētu sasniegt 20% no IKP. Tieši tad, 2009. gada sākumā, nevis 2008. gada beigās, arī sākās īstais darbs pie budžeta konsolidācijas, un pirmais rezultāts tam bija 2009. gada kārtējo budžeta grozījumu pieņemšana jūnijā. Tātad faktiski budžeta izdevumu samazināšana sākās tikai 2009. gada vidū.

4. attēls. Plānotie un faktiskie valsts budžeta ieņēmumi un izdevumi, milj. latu

Attēlā atspoguļoti faktiskie gada izpildes dati, izņemot gadījumus, kas tiek atzīmēti ar zvaigzni
* 2008. gada 30. oktobrī 1. lasījumā akceptētais likums "Par valsts budžetu 2009. gadam"
** 2008. gada 14. novembrī 2. lasījumā akceptētais likums "Par valsts budžetu 2009. gadam"
*** 2008. gada 12. decembrī akceptētie Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam"
**** 2009. gada jūnija Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam"

Kādi konsolidācijas pasākumi tika īstenoti?

Kopumā četru gadu laikā tika pieņemtas sešas budžeta konsolidācijas paketes: divas 2009. gada budžetā, viena 2010. gadā, divas 2011. gadā un viena 2012. gadā, budžeta konsolidācijas pasākumiem kopā veidojot ap 17% no IKP. Tomēr jāsaprot, ka vienlaikus daudzās kategorijās izdevumi tika arī palielināti, piemēram, ES fondu līdzfinansējumam. Tādēļ veiktās konsolidācijas neto ietekme ir mazāka.

Svarīgākie pasākumi ieņēmumu pusē bija PVN pamatlikmes celšana no 18% 2008. gadā līdz 21% 2009. gadā un 22% 2011. gadā. Tika arī paaugstināta PVN samazinātā likme un samazināts ar šo likmi apliekamo preču un pakalpojumu loks. Vairākkārt tika pārskatītas akcīzes nodokļa likmes, samazināts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) neapliekamā minimuma apmērs, paaugstināta sociālās apdrošināšanas iemaksu (SAI) likme par 2 procentu punktiem un paplašināta SAI un IIN bāze (pēdējā iekļaujot arī kapitāla ienākumu). Turklāt tika pieņemts lēmums iekļaut ar nekustamo īpašuma nodokli apliekamajā bāzē mājokļus, tiem piemērojot diferencēto likmi atkarībā no dzīvojamās telpas kadastrālās vērtības. Visbeidzot, tika paaugstināta valsts kapitālsabiedrību un Latvijas Bankas no to peļņas budžetā iemaksājamā daļa.

Izdevumu pusē tika veikta vērienīga konsolidācija, kas ļāva noturēt izdevumu attiecību pret IKP zem 50% 2009. gadā un veicināt tās pakāpenisku samazinājumu turpmākajos gados. Tai pašā laikā daudzas Eiropas valstis pēc 2007. gada izdevumu apjomu palielināja, pārsniedzot 50% no IKP. Vismaz īstermiņa ekonomiskās attīstības dati pašlaik liecina, ka Latvijai sekmējas labāk, saglabājot izaugsmi laikā, kad daudzās Eiropas valstīs prognozes tiek pārskatītas uz leju, ekonomikas krituma teritorijā.

Vislielākais samazinājums bija strādājošo atlīdzībā, tai samazinoties par 5% no IKP. Šāds samazinājums nebūtu iespējams bez strukturālajām reformām valsts pārvaldē, kur tika samazināts vidējais atalgojums un ieviesta vienotā atalgojuma sistēma, tika likvidētas vai apvienotas vairākas valsts pārvaldes institūcijas, utt., veselības aprūpes sistēmā un vispārējās izglītības jomā. Otrais lielākais samazinājums bija valsts tēriņiem par precēm un pakalpojumiem (ap 2.4% no IKP), ko arī veicināja strukturālās reformas valsts sektorā. Samazinoties valsts budžeta mērķdotācijām pašvaldībām, ir samazinājušās pašvaldību investīcijas. Centrālās valdības izdevumi investīcijām arī tika samazināti. Kopumā izdevumu samazinājums investīcijām tiek lēsts ap 2.5% no IKP. Te gan ir jāpiebilst, ka vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem paredzēja ES fondu līdzfinansēto projektu īstenošanas paātrināšanu, kas palīdzēja aizvietot vietējā finansējuma samazinājumu investīcijām un turpināt ieguldījumus infrastruktūrā un uzņēmējdarbības veicināšanā, tādējādi uzlabojot mūsu valsts ilgtermiņa potenciālu. Jāpiebilst, ka sociālo izdevumu samazinājums bija neliels, ieviešot sociālās apdrošināšanas pabalstu griestus. Turklāt sadarbībā ar Pasaules Bankas speciālistiem Latvijas valdība izstrādāja sociālās drošības tīkla programmu, paredzot finansējumu nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, kas ļāva daudziem cilvēkiem pārvarēt krīzes finansiālās sekas.

1. tabula. Budžeta ieņēmumu un izdevumu pasākumi 2009.-2012. gadā

Raksts saīsināti publicēts portālā Delfi 2012. gada 23. aprīlī.