Aprites ekonomika – Latvijas tautsaimniecības zaļais glābšanas riņķis

Cenšoties apmierināt sabiedrības daudzpusīgās vajadzības, atsevišķos gadījumos veidojas pretruna - apmierinot vienu vajadzību, tiek radīta jauna problēma. Piemēram, uzbūvējot jaunu rūpnīcu, tiek nodrošinātas jaunas darbavietas, bet vienlaikus tiek radīts arī vides piesārņojuma risks, kas cilvēkos izraisa pamatotu neapmierinātību. Šādas situācijas nostāda kā politikas veidotājus, tā arī uzņēmējus visai sarežģīta uzdevuma priekšā – kā pareizāk sabalansēt cilvēku daudzpusīgās vajadzības. Iespējams, ka tieši aprites ekonomika var sniegt vismaz daļēju risinājumu šai sarežģītajai problēmai.

Attīstības modeli nepieciešams atjaunināt

Neskatoties uz to, ka Latvijas tautsaimniecība pēdējos 20 gados ir ļoti strauji attīstījusies, jāatzīmē, ka arī šajā medus mucā ir piliens darvas. Aplūkojot tautsaimniecības izaugsmes modeli, kļūst skaidrs, ka tas nav ilgtspējīgs, jo ir ļoti cieši piesaistīts tam, cik daudz materiālo resursu tiek izmantoti (1. attēls). Jāatzīmē arī fakts, ka gadu gaitā neesam īsti raduši veidus, kā šos resursus izlietot pēc iespējas produktīvāk vai mazināt to patēriņu ikdienā.

Šāda trajektorija ir nevēlama vairāku iemeslu dēļ. Ražošanai un patērēšanai pieejamie resursi ir ierobežoti, un neizbēgami pienāks brīdis, kad izaugsmi vairs nebūs iespējams balstīt tikai uz lielāku resursu izlietojumu. Tajā pašā laikā lielu daļu no materiāliem Latvija importē, kas to padara atkarīgu no citu valstu kapacitātes un spējas piegādāt nepieciešamos izejmateriālus. Pēdējā gada notikumi ir spilgts apliecinājums globālo piegādes ķēžu trauslumam un tam, cik strauji atsevišķi izejmateriāli var sadārdzināties vai kļūt nepieejami. Pretstatā Latvijai, citas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis ir gājušas citu ceļu un savu izaugsmes modeli atsaistījušas no pārmērīga resursu izlietojuma caur produktivitātes kāpināšanu.

Diemžēl ar to stāsts nebeidzas. Latvija ne tikai patērē salīdzinoši daudz materiālo resursu, bet arī tos iegūst lielākos apmēros nekā ES vidēji (2. attēls). Tam vēl pieplusojam faktu, ka otrreizējā apstrāde un materiālu izmantošana nav Latvijā izplatīta prakse, kuru šķietami piekopjam arvien retāk, vairāk nekā pusei sadzīves atkritumu nonākot atkritumu poligonos. Tendence ir visai paradoksāla, ņemot vērā to, ka gan ES iniciatīvas [1], gan arī valdības rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku [2] paredz virzību uz tādu tautsaimniecību, kas dažādus materiālos resursus izšķiež pēc iespējas mazākos apjomos. Iepriekš minētais norāda uz problēmām materiālo resursu pārvaldīšanā un izmantošanā Latvijā. Tālāk jautājums ir, ko mēs varam darīt lietas labā un kā aprites ekonomikas var nākt talkā risinājuma meklējumos?

Kas īsti ir aprites ekonomika?

Konceptuāli aprites ekonomika ir ilgtspēju veicinošs tautsaimniecības attīstības modelis, kura galvenais mērķis ir saglabāt apritē esošo produktu, materiālu un resursu vērtību, tajā pašā laikā samazinot gan izejvielu patēriņu un atkritumu apjomu, gan arī ietekmi uz vidi [3]. Pēc būtības aprites ekonomika ietver sevī gudrāku resursu izlietojumu, kas var rezultēties arī produktivitātes kāpumā. Šāda domāšana ir pretstatā lineārajai paradigmai, kura vēsturiski bijusi noteicošā, īpaši Latvijā. Tā paredz, ka resursi tiek paņemti no dabas, pārstrādāti produktos un pakalpojumos un pēc izlietošanas no tiem atbrīvojas, sadedzinot vai izsviežot atkritumu poligonos (3. attēls). Jāsaka, ka aprites ekonomika nav nedz jauns, nedz revolucionārs koncepts. Arī iepriekš mana kolēģe Daina Paula savā rakstā ir pievērsusies aprites ekonomikas jautājumiem.

Aprites ekonomiku konceptu iespējams iedalīt vairākos posmos - katrs no tiem piedāvā daļu no kopējā risinājuma resursu ieekonomēšanai. Ļoti iespējams, ka daudziem aprites ekonomika asociējas tikai ar atkritumu šķirošanu, savākšanu un pārstrādi. Tomēr tā ir tikai daļa no lielās bildes. Piemēram, produktu dizaina posmā, veicot izsvērtas izvēles par to, no kādiem materiāliem un kāpēc produkts tiek izgatavots, ir iespējams gan ietaupīt resursus, gan samazināt ietekmi uz apkārtējo vidi. Pavisam vienkāršs piemērs tam ir plastmasas maisiņu aizstāšana ar papīra alternatīvu, kuru iespējams tālāk pārstrādāt vai arī, tiem nonākot dabā, netiek nodarīts tik liels vides kaitējums.

Viens no izcilākajiem piemēriem aprites domāšanai ir meklējams salīdzinoši netālu, Kalundburgā, Dānijā. Kalundburgā atrodas industriālais parks, kurā vienas ražotnes blakusprodukti tiek izmantoti kā resursi citā rūpnīcā.  Šādu ražošanas modeli dēvē arī par industriālo simbiozi. Parkā bāzējas gan pasaulē lielākais insulīna ražotājs Novo Nordisk, gan arī pasaulē lielākais enzīmu ražotājs Novozymes, kas ir apliecinājums šāda modeļa dzīvotspējai. Viens no centrālajiem dalībniekiem šajā sistēmā ir Asnaes spēkstacija [4], kas novada savu lieko siltumenerģiju un tvaiku blakus esošajām ražotnēm. Viena no blakusproduktu (šajā gadījuma tvaika)  saņēmējām ir Statoil naftas rafinēšanas fabrika. Rafinējot naftu, kā viens no blakusproduktiem ievērojamos apjomos tiek radīts sērs. Tālāk tas tiek pārdots blakus esošajam sērskābes ražotājam Fredericia uz salīdzinoši izdevīgiem nosacījumiem. Šāda resursu plūsma ir tikai viena no vairāk nekā 30 piemēriem, kā parkā esošie uzņēmumi novirza viens otram nepieciešamos resursus par izdevīgiem nosacījumiem un tādejādi kāpina savu produktivitāti, kā arī konkurētspēju.

Kādi ir potenciālie ieguvumi un kādēļ tos neizmantojam?

Teorētiski aprites ekonomikas attīstīšanai ir virkne ieguvumu. Jau pašos pamatos aprites ekonomika ietver sevī efektīvāku resursu izmantošanu, kas samazina ražošanas izmaksas. Zemākas izmaksas ļautu Latvijas uzņēmumiem būt konkurētspējīgākiem eksporta tirgos. Attīstot jaunu tautsaimniecības atzaru, tiktu radītas arī jaunas darbavietas, kuras nozarēs, kas saistītas ar vides aktivitātēm[5] bieži vien ir labi apmaksātas. Pēdējo gadu tendences liecina, ka šīs nozares ir attīstījušās strauji. Liela daļa no Latvijas valsts resursiem tiek importēta, un efektīvāka resursu izmantošana caur aprites ekonomiku ļautu noturēt materiālu vērtību iekšzemes ekonomikā un samazinātu pieprasījumu pēc ārvalstu resursiem. Turklāt pāreja uz ilgtspējīgāku dabas resursu apsaimniekošanu ļautu straujāk virzīties uz Latvijas nospraustajiem klimatneitralitātes mērķiem un mazinātu arī vides problēmu saasināšanos, kas kļūst aizvien aktuālāka iedzīvotājiem.

Ja jau aprites ekonomikai ir tik daudz pozitīvo aspektu, tad kādēļ privātais un publiskais sektors jau sen nav aktīvāk strādājis, lai veicinātu šī virziena attīstītu? Šeit minēšu divus šķēršļus. Pirmkārt, lai īstenotu ražošanu vai pakalpojuma sniegšanu, kas ietaupa pēc iespējas vairāk resursu, ir nepieciešamas specializētas zināšanas un vairākos gadījumos pat inovācijas. Bieži šīs specializētās zināšanas nekoncentrējas privātajā sektorā, bet gan publiskajā sektorā, kas nozīmē to, ka nepieciešams veicināt sadarbību starp valsts iestādēm un uzņēmumiem. Lielākā daļa no Latvijas dabas resursiem ir mežu resursi, lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kūdra, kā arī dažādi būvniecībai derīgie izrakteņi, piemēram, dolomīts un kaļķakmens. Ņemot vērā Latvijā iegūto materiālo resursu specifiku, ir nepieciešams stiprināt sadarbību starp privāto sektoru un tādām publiskā sektora iestādēm kā Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūts, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu vai Agroresursu un ekonomikas institūtu, kam ir nepieciešamās kompetences, lai rastu risinājumus, kā pēc iespējas efektīvāk izlietot dabas resursus.

Otrkārt, lai praktiski darbotos tādi industriālie parki kā Kalundburgā, ir nepieciešams ievērojams mērogs, kas nav iedomājams arī bez ievērojamām investīcijām. Ņemot vērā Latvijas ekonomikas salīdzinoši mazo apmēru, privātajam sektoram vienam pašam tas varētu nebūt pa spēkam pat ar vajadzīgajām zināšanām un specializāciju. Līdz ar to, ja mēs vēlamies, lai Latvijas valsts kļūtu par mājvietu inovatīvām ražotnēm, projektu īstenošana bez sadarbības un būtiska finansiālā atbalsta no publiskā sektora nav iedomājama.

Zaļā rīkste un finansējuma burkāns

Virzībai uz “apritīgāku” tautsaimniecību šobrīd ir izveidojusies laba augsne. To pieprasa ne tikai starptautiskās un brīžiem šķietami tik ļoti tālās iniciatīvas klimatneitralitātes jomā, kuras pamazām sāk veidot konkrētas aprises ES un arī vietējā likumdošanā, bet tas ir arī nākamais loģiskais solis, kas jāsper ceļā uz augstāku iedzīvotāju materiālo labklājību un labāku dzīves kvalitāti. Šobrīd varētu šķist, ka zaļā rīkste to vien dara kā per tos, kuri ir videi nedraudzīgi. Tomēr Atveseļošanās fondā atvēlētais finansējums klimata mērķu sasniegšanai ir arī burkāns tiem, kuri jau tagad ir gatavi inovēt un būt celmlauži aprites ekonomikas jomā.

Latvijas Bankas gadskārtējās tautsaimniecības konferences laikā būs paneļdiskusija "Ilgtspēja – ceļā uz līdzsvarotu attīstību", kurā tiks diskutēts arī par Eiropas Komisijas Zaļo kursu, tā prioritātēm, mērķi un instrumentiem. 

Atsauces

[1] https://ec.europa.eu/info/strategy/priorities-2019-2024/european-green-…

[2] https://likumi.lv/ta/id/317168-par-ricibas-planu-parejai-uz-aprites-eko…

[3] Vairāk informācija par aprites ekonomikas definīciju meklējams: https://ellenmacarthurfoundation.org/topics/circular-economy-introducti…

[4] Jāatzīmē, ka Asnaes spēkstacija darbojas uz  akmeņogļu pamata, kas nav videi draudzīgākais enerģijas ieguves veids. Par spīti iepriekš minētājam, veids kādā materiālie resursi industriālajā parkā tiek izmantoti un neizšķiesti atspoguļo labāko praksi.

[5] Šajā jomā tiek klasificētas darbības, kas saistītas ar materiālo resursu pārvaldību, kā arī vides aizsardzību. Detalizētāka informācija par to, kādas aktivitātes ietilps klasifikācijā par vides aktivitātēm meklējama šeit https://ec.europa.eu/eurostat/documents/3859598/5936709/KS-01-14-120-EN…