Aprites ekonomikas iedzīvināšana jeb daži izaicinājumi ceļā uz atgriešanos nākotnē
Gandrīz jebkuras pasaules un Latvijas ekonomikas norises tā vai citādi atspoguļo resursu aprites aktualitātes.
Pasaules un Latvijas tautsaimniecības izaugsmi šobrīd kavē gan augstie toņi globālās tirdzniecības sarunās, gan ieilgusī tielēšanās, kā Lielbritānijai nošķirties no Eiropas Savienības (ES). Šīs norises apgrūtina investīciju lēmumu pieņemšanu un jebkuru resursu apriti tautsaimniecībā. Nenoteiktību pastiprina nepārtrauktā diskusija par pasākumiem, kas, taupot izejvielas un enerģiju, ļautu tēmēt uz arvien augstākiem klimata mērķiem (daudz piemēru redzam Eiropas autobūves sektorā), lai gan ar esošo mērķu izpildi sokas kā nu kuram.
Resursu aprites jomā netrūkst arī vietējo piemēru. Nesenais atkritumu apsaimniekošanas riņķadancis Rīgā vienā mirklī daļai Latvijas iedzīvotāju ļāva (vai lika) iejusties gluži vai realitātes šovā, kur "slīkšana savos atkritumos" no apnikuša izteiciena pēkšņi varēja kļūt par faktisko stāvokli. Oktobrī Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja depozītu sistēmas ieviešanu no 2022. gada 1. februāra. Tāpat oktobrī sākās Ekonomikas ministrijas aktualizētā Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2030. gadam[1] sabiedriskā apspriešana.
Šie ir tikai daži aprites ekonomikas aspekti, un arī Latvijai pēc iespējas labāk jā(iz)dzīvo pēc aprites ekonomikas parauga. Eiropas Komisija (EK) jau 2015. gadā apstiprinājusi visai apņēmīgu Aprites ekonomikas plānu, kas paredzēja jaunu darbavietu radīšanu, investīciju pieaugumu, kā arī konkurētspējīgas un ilgtspējīgas saimniekošanas attīstību, kas ražošanu balstītu uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu, turklāt palīdzētu sasniegt arī sociālās izlīdzināšanas mērķus.
Šajā rakstā līdzās atsevišķu ar resursu izmantošanu un labklājību saistītu rādītāju tendenču analīzei Latvijā un citviet ieskicēšu izaicinājumus ceļā uz aprites ekonomikas vaibstu un aprišu iegūšanu. Tostarp – kādas būtu darbaspēka izredzes un kā interpretēt izaugsmi un dzīves līmeņa pārmaiņas, kad resursu taupīšana kļūst par normālu ikdienu, nevis pagaidu pasākumu vai piespiedu neērtību, piemēram, ekonomiskās krīzes dēļ.
Atgriešanos nākotnē minu tāpēc, ka īstenojamie aprites ekonomikas pasākumi paredz, ka pretēji mūsdienu ātrā patēriņa tendencei precēm atkal būtu jākļūst ilgāk lietojamām. Vai tas būtu, jau dizaina stadijā radot lietas, kas kalpo ilgāk, vai arī lietas tiktu remontētas, atjaunotas, atkārtoti lietotas un beigās pārstrādātas. Materiālu apdomīga lietošana daudziem liktu atgriezties laikā, kad plastmasas maisiņi bija retums vai to nebija un daļa preču nemaz nebija iepakotas. Pastāv uzskats, ka tautsaimniecības darbietilpība pieaugtu un atgrieztos šobrīd retāk nekā agrāk sastopamas profesijas, piemēram, materiālu pārstrādē un preču remontā. Tāpat pētījumi liecina, ka mazāk nekā desmitā daļa materiālu pasaulē ražošanā nonāk atkārtoti, un izaugsmes iespējas te ir milzīgas.
Ko paredz aprites ekonomika?
Līdzīgi daudziem moderniem jēdzieniem arī aprites ekonomikas definīcijas ir vairākas, un nereti definīciju aizstāj pasākumu kopuma uzskaitījums vai kompakti izklāstīta vīzija, kā turpmāk vajadzētu dzīvot no resursu apsaimniekošanas viedokļa. Tas paver iespējas plašai interpretācijai. Aprites ekonomikas dedzīgākajiem aizstāvjiem veltīts arī ne mazums kritikas, lai gan ne tāpēc, ka resursu taupīšana būtu slikta. Par to nedaudz vēlāk.
Saskaņā ar vienu no vadošajiem aprites ekonomikas principu attīstītājiem Ellen MacArthur Foundation aprites ekonomika savā būtībā ir atjaunojoša un reģenerējoša un pastāvīgi tiecas saglabāt produktus, komponentus un materiālus to augstākajā derīguma un vērtības pakāpē, izšķirot tehnoloģisko un bioloģisko ciklu.
Starptautiskā darba organizācija aprites ekonomiku definē kā ekonomiku, kura balstās uz precēm, kas radītas ilgstošai lietošanai, labošanai, atkārtotai lietošanai un pārstrādei. Aprites ekonomika tiecas maksimizēt preces vērtību tās lietošanas laikā, kā arī pēc preces dzīves cikla, izmantojot tās komponentus jaunu produktu radīšanā. Aprites ekonomika dod arī priekšroku preču lietošanai pretstatā to turēšanai īpašumā. Aprites ekonomikas jēdziens lietojams kā pretstats lineārai ekonomikai[2]. Atzīmēsim, ka lineārā ekonomika vienkāršoti nozīmē saimniekošanu no resursu ieguves caur ražošanu un patēriņu līdz izmešanai atkritumos (take-make-waste vai take-make-dispose), un jauns cikls sākas ar jaunu resursu ieguvi.
Iespējams, tieši pretnostatīšana lineārajai ekonomikai samulsinājusi kritiķus, kas atzīmē, ka apļveida princips no resursu izmantošanas viedokļa nav iespējams – nav iespējams atgriezties sākotnējā stāvoklī; aprite burtiskā izpratnē nenotiek, un visa dzīve un saimniekošana ir "ceļojums bez atgriešanās[3]". Tiek norādīts arī uz nepilnībām[4], kas, iespējams, netiek pilnībā izvērtētas, aprēķinot aprites ekonomikas sniegtos ieguvumus. Piemēram, tikai daļa materiālu ir izmantojami otrreizējā pārstrādē (kompozītmateriāli ir nepateicīgi otrreizējai pārstrādei); nav iespējams savākt visas reiz izmantotā materiāla daļiņas – lietas daļēji noārdās lietošanas laikā (piemēram, dzelzceļa sliedes); daži resursi nav otrreiz izmantojami (piemēram, sadedzinātie primārie energoresursi, bīstamie radioaktīvie atkritumi); daļa materiālu ilgstoši nevar nonākt atkārtotā ciklā, piemēram, infrastruktūra, ēkas. T.i., kamēr ēka ir apdzīvota, šos materiālus nevar pārstrādāt, bet, kad tā nokalpojusi, jau ir jābūt gatavai jaunai, kas veco aizstāj. Vienlaikus kritiķi atzīmē, ka preces no vairākkārt pārstrādātām izejvielām kļūst arvien nekvalitatīvākas, ar īsāku izmantošanas laiku. Daļa kritikas tiek veltīta arī pārejai uz jauno saimniekošanas modeli no izmaksu viedokļa – vai tās ir samērīgas.
Kopumā aprites ekonomikas dedzīgāko virzītāju un to pretinieku argumenti ietilpst plašā amplitūdā starp "katram jāiesaistās straujo klimata pārmaiņu novēršanā, ierobežojot savu patēriņu", "tuvākajām paaudzēm visa vēl pietiks" un "pēc dažiem miljoniem gadu pasaule aizies bojā neatkarīgi no saimniekošanas praksēm". Iespējams, tieši tāpēc gan izmešu samazināšana, mainot pārvietošanās paradumus, gan kaut vai atteikšanās no plastmasas maisiņu un pudeļu lietošanas nākas tik grūti.
Ja aprites, pārstrādes, ilgākas izmantošanas izdevīgums būtu tik acīmredzams un pašsaprotams, šis modelis darbotos jau sen. Taču tā gluži nenotiek. Lietas, no kurām vēlamies atteikties, savulaik tika radītas, lai nodrošinātu zināmas ērtības, un tika asociētas ar dzīves līmeņa kāpumu. Vai tiešām dzīvesveids maināms, vien izmantojot piespiedu mehānismus, sankcijas?
EK, 2015. gadā apstiprinot Aprites ekonomikas rīcības plānu, formulēja aprites ekonomiku kā tādu, kurā produktu, materiālu un resursu vērtība ekonomikā tiek saglabāta tik ilgi, cik iespējams, un atkritumu radīšana tiek minimizēta. Saimniekošana pēc šādiem principiem radītu darbavietas, veicinātu izaugsmi un inovācijas[5]. Mērķis ir neko neizmest un mazināt jaunu resursu iepirkšanas vajadzības, ražošanai un transportēšanai vislabāk izmantojot atjaunojamo enerģiju[6]. Aprites ekonomikas iedzīvināšana veicinātu konkurētspēju un varētu radīt arī iespējas sociālajai integrācijai un kohēzijai[7].
Dzīve līdzšinējā tempā
Lielu starptautisku vai pat globālu mērķu īstenošana ne vienmēr norit gludi: vienmēr ir kāds, kas pieprasa vai mēģina radīt sev atkāpes, jo visi nav vienādi ieguvēji. Līdzīgi varētu notikt ar aprites ekonomikas iedzīvināšanu plašākā mērogā. Iespējams, ekonomikas dalībnieku saliedētas darbības motivāciju daļēji mazina sajūta, ka politikas aktivitātes dzīvo savu dzīvi, bet dzīves līmeņa kāpums un izlīdzināšanās – savu. Globāli izlīdzināšanās ir ļoti lēna, lai gan vidējais ienākumu un tautas attīstības līmenis (ja skatām dzīves līmeņa pārmaiņas plašāk, izmantojot tautas attīstības indeksu (TAI)) ilgākā laika posmā ir audzis. TAI atšķirība starp attīstītāko un mazāk attīstīto valsti, pasaules iekšzemes kopproduktam (IKP) augot vairāk nekā divkārt (pēc Pasaules Bankas datiem), sarukusi minimāli (1. att.). Šādā tempā atšķirības noslēgšanai būtu vajadzīgi gandrīz 279 gadi.
1. attēls. Tautas attīstība indeksa starpība starp valsti ar zemāko un augstāko līmeni; indeksa mediānas vērtība un līmenis Latvijā
Dati rāda, ka dzīves līmeņa uzlabošanās prasījusi gan materiālu izlietojuma, gan enerģijas patēriņa (kas nereti saistāms ar neatjaunojamu resursu ieguvi) palielināšanos (2. un 3. att.), jo dzīves līmeņa kāpums parasti ietver apjomīgāku preču un pakalpojumu patēriņu.
2. attēls. Tiešais materiālu ieguldījums[8], tonnas uz vienu iedzīvotāju ES valstīs
Iekrāsotais laukums ir amplitūda ES valstu vidū.
3. attēls. Enerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju atsevišķos pasaules reģionos (kg naftas ekvivalenta)
Latvija un pārējās Baltijas valstis gan enerģijas patēriņā uz vienu iedzīvotāju objektīvu iemeslu dēļ veikušas lielu lēcienu lejup 20. gs. 90. gadu sākumā, tomēr pēcāk kopējais enerģijas patēriņš svārstījies relatīvi mazākā intervālā, darba ražīgumam un ienākumiem konverģējot tuvāk ES vidējiem un sekmējot TAI kāpumu (4. att.).
4. attēls. Enerģijas patēriņa uz vienu iedzīvotāju (kg naftas ekvivalenta) un TAI attīstība Baltijas valstīs 1990.-2014. gadā
Uz horizontālās ass enerģijas patēriņš; uz vertikālās ass – TAI. Dati par enerģijas patēriņu izmantoti līdz gadam, par kuru tie pieejami visām 3.-4. attēlā iekļautajām valstīm no viena avota.
Lielāks preču un pakalpojumu patēriņš nereti tiek izmantots augstāka dzīves līmeņa raksturošanai. Tas var ietvert gan preču fiziskā patēriņa pieaugumu (piemēram, biežāk mainot vairs nemodīgas preces), gan iepriekš nebijušu patēriņa elementu iekļaušanu (piemēram, jauni izklaides veidi vai pat dzīvesveida izraisītas, iepriekš nepazītas veselības problēmas, kas prasa inovatīvus risinājumus), gan arī jau agrāk patērēto pakalpojumu papildu patēriņu (vairāk kultūras, izklaides pasākumu, ceļojumu u.tml.).
Patēriņa kāpums līdz šim veicinājis arī piesārņojuma un atkritumu apjoma pieaugumu pasaulē. Eurostat dati rāda, ka, atsevišķi vērtējot sadzīves atkritumu radīšanu uz vienu iedzīvotāju, tā ES valstīs vidēji pēdējo ~15 gadu laikā saglabājusies samērā stabila (5. att.). Tomēr te vērtēti tikai sadzīves atkritumi, turklāt Latvijā pat šajā jomā tautsaimniecības izaugsme tomēr prasījusi savu tiesu.
5. attēls. Sadzīves atkritumu apjoms, tonnas uz vienu iedzīvotāju ES valstīs
Iekrāsotais laukums ir amplitūda ES valstu vidū.
The Circular Gap Report[9] atzīmē, ka pasaulē tikai 9% izmantoto materiālu ir tādi, kas atkārtoti nonākuši pārstrādē, turklāt tendence pasliktinās, augot resursu ieguvei un siltumnīcefekta gāzu emisijai (saskaņā ar The Circular Gap Report divas trešdaļas no tām rada materiālu apsaimniekošana). Latvija vēl arvien ir starp ES valstīm ar vismazāko materiālu īpatsvaru, kas ražošanā nonākuši atkārtoti, t.i., vēl 2016. gadā tas nesasniedza 4% (6. att.).
6. attēls. Materiālu īpatsvars, kas izmantots atkārtoti (circular material use) ES valstīs, %
Iekrāsotais laukums ir amplitūda ES valstu vidū.
Vienlaikus nevarētu teikt, ka citās valstīs augstāks pārstrādāto materiālu īpatsvars rastos tādēļ, ka tie tiktu ar nolūku importēti pārstrādei. Latvija te bijusi starp ES valstīm ar augstu rādītāju līdz pat 2015. gadam (7. att.).
7. attēls. Atkritumu imports pārstrādei ES valstīs, tonnas uz vienu iedzīvotāju
Iekrāsotais laukums ir amplitūda ES valstu vidū, izņemot Luksemburgu, kur rādītājs vairākas reizes pārsniedz otro augstāko rādītāju.
Jāatzīmē, ka aprites ekonomikas principi vēl tikai sāk savu dzīvi un dati par politikas rezultātiem gaidāmi vien ar laika nobīdi, turklāt arī interpretējami uzmanīgi. Datus par esošo apritē iekļauto ekonomikas daļu ir grūti izmantot, lai novērtētu, cik ļoti mainās IKP tieši aprites fakta dēļ: neatkarīgi no resursu ieguves veida līdztekus turpinās patēriņa, gaumes un tehnoloģiju pārmaiņas.
Spēles noteikumi nemitīgi attīstās
Kāpēc lai Latvijas patērētāju interesētu tādas ēteriskas parādības kā TAI rādītāju izkliede vai resursu izmantošanas paradumi pasaulē? Iemeslu nav mazums. Arī Latvijas attīstībai pamazām jānorit pēc citiem principiem. Latvija jau pakāpeniski iekļaujas ES politikā attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu un apkārtējo vidi. Tas ietver katra iedzīvotāja ikdienu un patēriņa paradumus. Šā gada oktobrī Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja depozītu sistēmas ieviešanu no 2022. gada 1. februāra. Tāpat pavisam nesen, šā gada septembrī, Ekonomikas ministrija publicēja Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2030. gadam aktualizēto redakciju, kur sasniedzamie mērķi atjaunojamās enerģijas jomā ir augstāki nekā iepriekš. Oktobrī plāns nodots sabiedriskajai apspriešanai, bet novembrī – starpinstitūciju saskaņošanai.
Kā minēts, EK 2015. gadā apstiprināja apņēmīgu Aprites ekonomikas plānu, kas pavērtu iespējas jaunu darbavietu radīšanai, investīciju pieaugumam, kā arī veicinātu konkurētspējīgas un ilgtspējīgas saimniekošanas attīstību. 2019. gada pavasarī tika secināts, ka visi 54 pasākumi jau ir vai tiek iedarbināti. Iespējams, daudzi savā ikdienā tos nav pat pamanījuši, tomēr plastmasas maisiņi nu ir par maksu un / vai no cita materiāla; ir atvērti daži beziepakojuma veikali (tas gan ne prasību dēļ); attīstās transportlīdzekļu dalītas izmantošanas platformas u.tml.
Risku mērķu sasniegšanai un konkurētspējas uzturēšanai varētu radīt solidaritātes trūkums, īpaši plašākā mērogā, ārpus ES. Vēsturiski pievēršana "īstajai ticībai" noritējusi sekmīgāk, ja bijusi iespēja izmantot ne vien burkānu, bet arī pātagu, citiem vārdiem sakot, – sankcijas. Jaunā EK prezidente Urzula fon der Leiena ir apņēmības pilna nodrošināt ceļu uz aprites ekonomikas un vides mērķu sasniegšanu. Proti, apņemšanās ietver tā sauktā carbon border tax (jauna oglekļa nodokļa) ieviešanu, kas nozīmē līdzvērtīgu spēles noteikumu nodrošināšanu gan tiem, kas turpina uzturēt pret vidi un resursu izlietojumu atbildīgus uzņēmumus ES iekšienē, gan tiem, kas piesārņojošu ražošanu pārceļ uz citiem reģioniem vai importē no tiem preces, kuras nav ražotas videi draudzīgā veidā[10]. Tas varētu līdzēt darboties solidāri, tomēr atšķirīgas attieksmes pret klimatu un dabas resursiem kompensēšana šādā veidā rada risku ieslīgt starpvalstu tirdzniecības strīdos, kas izrietētu no vienpusējas tirdzniecības politikas spiediena. Būs nepieciešama izveicība starpvalstu ekonomiskās politikas veidošanā.
Visiem ekonomikas dalībniekiem būs jāpielāgojas spēles noteikumiem. Lai gan, kā nākamajā sadaļā redzēsim, atsevišķi novērtējumi rāda, ka no iesaistes aprites ekonomikā uzņēmumi varētu gaidīt izmaksu samazinājumu, pagaidām ir gana daudz piemēru, kas liek uzdot jautājumus. Ja atbildīgā ražošanas procesā no pārstrādātiem materiāliem radīts piezīmju blociņš ir tieši tikpat ietilpīgs rakstīšanai kā blociņš, kas nācis no business as usual konveijera, bet divarpus reizes dārgāks, atbalstīt aprites ekonomiku un tādējādi resursu taupīšanu patērētājam varētu būt pagrūti. Iespējams, pagaidām šādi piemēri raksturo nepietiekama mēroga efektu ražošanas segmentā, kas izmanto otrreizējos materiālus. Tāpat var diskutēt, vai koplietošanas / īres automašīnas izmantošana patiešām ļauj taupīt materiālus, izmaksas un ir saudzīgāka videi (t.i., vai automašīna nav biežāk jātīra, netiek ātrāk nolietota, netiek biežāk atjaunots autoparks, neietver augstākas apdrošināšanas izmaksas koplietošanas risku dēļ u.tml.).
Kur meklējams "burkāns" jeb kādi varētu būt ieguvumi tautsaimniecībā kopumā
Lai pāreja uz aprites ekonomiku noritētu gludāk, centieniem jāsaskata motivācija. Līdzšinējos pētījumos galvenokārt uzsvērts izmaksu ietaupījums un darbavietu skaita neto pieaugums, jo jaunais saimniekošanas modelis paredz darbietilpības kāpumu, attīstoties jomām ar augstu darba resursu ieguldījumu, tostarp preču labošanai (otrreizēja pārstrāde pamatā paredzēta tad, kad prece vairs nekādi nav ilgāk lietojama). Var, protams, diskutēt par pieņēmumiem attiecībā uz sabiedrības paradumu maiņu, piemēram, ilgstošu turēšanos pie agrāk iegādātas preces. Tāpat jāatzīmē, ka pēdējo gadu laikā dažādu organizāciju veiktie novērtējumi par aprites ietekmi uz tautsaimniecību ir grūti salīdzināmi, tomēr zināma motivācija tajos ir saskatāma.
Starptautiskās darba organizācijas vērtējumā nodarbinātības pieaugums līdz 2030. gadam galvenokārt gaidāms t.s. Amerikās (īpaši Latīņamerikā un Karību reģionā), un pieaugums lēsts starp 1.5 un 2.0%, bet pārējās pasaules daļās nodarbinātība augtu nenozīmīgi vai saruktu – samazinātos galvenokārt reģionos, kas pašlaik intensīvi iegūst fosilos dabas resursus, piemēram, Āfrikā un Tuvajos Austrumos un pat Āzijā un Klusā okeāna reģionā[11]. Tādējādi šo valstu motivācija iesaistīties aprites ekonomikas principos varētu būt visai ierobežota, bažījoties, kā tad varēs nodrošināt ienākumu un dzīves līmeņa kāpumu un izlīdzināšanos ar turīgākiem reģioniem. Līdz 2030. gadam ES, ASV un atsevišķu citu valstu IKP augtu straujāk nekā business as usual jeb ierastās saimniekošanas scenārijā, bet nodarbinātības kāpums pasaulē būtu par 0.1%[12] lielāks nekā ierastās saimniekošanas scenārijā. Šajās aplēsēs pieņemts tāds pats materiālu otrreizējās pārstrādes īpatsvars kā 2015. gada EK Aprites ekonomikas plānā.
Cambridge Econometrics, Trinomics un ICF pētījumā[13] Impact of Circular Economy Policies on Labour Markets secināts, ka ES valstīs kopumā aprites ekonomikas dēļ zaudētājas varētu būt būvniecības nozare (jaunu būvniecības tehnoloģiju ietekmē), būvmateriālu un elektronikas ražošana, tomēr neto efekts būtu pozitīvs – darba vietu kāpums līdz 2030. gadam par 700 tūkstošiem (galvenās ieguvējas – pakalpojumu nozares un atkritumu apsaimniekošana) un IKP būtu par 0.5% lielāks. Neto darbavietu pieaugums izvietotos galvenokārt Centrālajā un Austrumeiropā, kur valstis no intensīvākas resursu ieguves pārorientētos uz to pārstrādi un remonta pakalpojumiem. Tas gan nenozīmē automātisku solījumu Latvijai, turklāt Latvijā jau līdz šim sektoros, kas saistīti ar aprites ekonomiku, vērojams lielākais nodarbināto īpatsvars ES valstu vidū (8. att.). Tomēr iezīmējas perspektīvās jomas, kur laikus veikti ieguldījumi atmaksāsies, piemēram, materiālzinātnēs, pārstrādes industrijā.
8. attēls. Nodarbināto īpatsvars aktivitātēs, kas saistītas ar aprites ekonomiku, %
Iekrāsotais laukums ir amplitūda ES valstu vidū.
9. attēls. Pievienotās vērtības aktivitātēs, kas saistītas ar aprites ekonomiku, īpatsvars %
Iekrāsotais laukums ir amplitūda ES valstu vidū.
9. attēls rāda, ka pievienotās vērtības īpatsvars ar apriti saistītajās jomās Latvijā pagaidām gan atpaliek no nodarbinātības īpatsvara, turklāt arī vairs nepieaug, norādot uz darba ražīguma problēmām, lai gan inovāciju ziņā (vērtējot patentu apjomu uz vienu milj. iedzīvotāju jomās, kas saistītas ar notekūdeņu un atkritumu apsaimniekošanu klimatneitrālas pozīcijas virzienā) Latvija pēdējos gados, par kuriem pieejami dati, pat pārspēj ES vidējo līmeni. Aprites ekonomikas elementi (materiālu otrreizēja izmantošana) būtu īpaši motivējoši industrijām, kas ražošanā izmanto, piemēram, retos metālus, kuru ieguve un cenas tehnoloģiju attīstības un pieprasījuma kāpuma ietekmē jau iepriekšējā desmitgadē daudzkāršojās[14].
Interesanti, ka līdztekus darbietilpības pieaugumam aprites ekonomikas modelī EK vērtējumā atzīmēts arī uzņēmumu izmaksu ietaupījums ap 600 miljardiem eiro (darbavietu skaita pieaugums ir pieticīgāks salīdzinājumā ar iepriekš minēto pētījumu, 580 tūkstoši[15]). Izmaksu ietaupījumam vienlaikus vajadzētu apzīmēt biznesa kopējos negūtos ienākumus. Ja šādos apstākļos turpina augt reālais IKP un darba ieguldījums ekonomikā aug, runa varētu būt par cenu līmeņa sarukumu, un tas nebūtu izaugsmi veicinošs faktors. Turklāt atsevišķi aprites ekonomikas papildu pasākumi visai tieši iesaka apsvērt patēriņa nepieciešamību, izvērtēt iespēju reti izmantojamas lietas nepirkt, bet nomāt u.tml. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atzīmē, piemēram, jaunu biroju nepieciešamības un būvniecības ierobežošanu, dalīšanās attīstību. Iezīmējas aprites ekonomikas izaicinājums – izaugsmes (tipiskā mūsdienu izpratnē) esamība vai tomēr ne, kad kādas lietas iegādei neizlietotos līdzekļus nolemj ilgstošāk neizmantot arī nekur citur.
Vai taupīšana var aiziet par tālu, un ko iesākt ar IKP?
Kā redzējām sākumā, aprites ekonomikai veltītā kritika nereti veltīta jēdziena precizitātei, nevis tam, vai resursu atkārtota pārstrāde ir lietderīga. Gan atkārtota resursu izmantošana atsevišķi, gan īpaši kopā ar papildu pasākumiem, piemēram, izsvērtākiem ražošanas un patēriņa paradumiem (augstākas kvalitātes produkti, kuru dzīves ilgums ir pēc iespējas garāks; preces bez lieka iepakojuma, reti izmantojamu preču koplietošana – te gan būtu daudz atrunu, kur tas nav iespējams / nav lietderīgi / rada papildu izmaksas) palīdz panākt ilgtspējīgāku, videi draudzīgāku saimniekošanas modeli, nekā saimniekojot pēdējās desmitgadēs ierastajā veidā. Vienlaikus intuitīvi grūtāk iztēloties, kāpēc produktu ilgākai lietošanai, resursu apritēšanai pašai par sevi vajadzētu ģenerēt ekonomisko izaugsmi, kura parasti izriet no lielāka nodrošināto vajadzību daudzuma, vai tas būtu patērētāju skaita vai katra indivīda patēriņa kāpuma ietekmē.
Vides mērķi, protams, vislabāk sasniedzami kopā ar minētajiem papildu pasākumiem, sākot no patēriņa nepieciešamības izsvēršanas, taču šāds taupītājs mūsdienās varētu iezīmēties gandrīz kā ekonomikas bieds... Kad nu kolektīvā apziņa tomēr nonāks tik tālu, IKP pieaugums būs interpretējams vēl uzmanīgāk nekā līdz šim. Nominālā izteiksmē IKP arvien sniegs priekštatu, piemēram, par nodokļu bāzi un valdības finansējuma iespējām, taču pieauguma temps, īpaši starpvalstu salīdzinājumos un dzīves līmeņa pētījumos, arvien vairāk būs analizējams vienīgi komplektā ar virkni dzīves kvalitātes rādītāju[16]. IKP tāpēc nepazudīs, taču reālā IKP dinamika veidos ļoti kondensētu, koncentrētu priekšstatu, līdzīgi kā dažādos virzienos vērstu vektoru summa. Citiem vārdiem sakot, pa mežu var staigāt ilgstoši, taču, mainot virzienus un atnākot sākumpunktā, vektoru summa būs nulle.
Pagaidām, kamēr daudzi vēl ieraduši lietot plastmasas maisiņus un daļa iedzīvotāju aprites ekonomiku vēl tikai sāk pārcilāt domās, šā brīža Latvijas IKP pieauguma palēnināšanās interpretējama pa vecam, t.i., tautsaimniecība šogad aug lēnāk nekā pērn, un to nav nobremzējuši velobraucēji, kas nebrauc ar auto un izmanto velo nomas pakalpojumu, vai pagaidām vēl nedaudzo beziepakojuma veikalu veidotāji u.tml. Taču, lai aprites ekonomikas pasākumu iedzīvināšana līdzās jau esošajam tautsaimniecības palēninājumam nesāktu asociēties ar jostas savilkšanu, ir jāatzīmē arī gaišā puse.
Gaišā puse
Tātad neatkarīgi no līdzšinējiem ieradumiem gaidāms, ka pamazām "cirkulēsim" arvien vairāk – vai starp mazām vietējo piegādātāju produktu bodītēm (jo attālums prasa enerģiju un piesārņo dabu), šķirošanai paredzētiem konteineriem, vai katru dienu citā nomas automašīnā kopā ar kaimiņu. Varbūt pat nosodoši uzlūkosim tos, kas tā nedara. Apkopojot – daži no pasaules un Latvijas patērētāju un politikas veidotāju izaicinājumiem būs:
- mainīt patēriņa ieradumus (mazinot vajadzību pēc resursu ieguves, nepasliktinot labklājības līmeni);
- laikus investēt perspektīvajās jomās zinātnē un izglītībā;
- ekonomikas dalībniekiem globāli darboties solidāri;
- politikas veidotājiem – drosmīgi iesaistīties un izveicīgi lavierēt starpvalstu ekonomiskajā politikā, piemēram, tādā, kas kompensē atšķirīgu attieksmi pret klimatu un dabas resursiem;
- izvērtēt, kad neliels vai nekāds IKP pieaugums vairs nav biedējošs un attīstīt atbilstošu rādītāju sistēmu, kas ļauj saprast, vai dzīvojam labāk.
Lai gan aprites ekonomikas mērķi un līdzšinējie ieguvumu aprēķini norāda uz atsevišķu nozaru darbietilpības pieaugumu, konkrēti ieguldījumi profesionālajā izglītībā, visticamāk, jāizsver atvērtu prātu. Kamēr sabiedrības domāšana kopumā nav būtiski mainījusies un piedāvājuma puse turpina cīnīties par izmaksu konkurētspēju, prognozēt konkurētspējīgu ilglietojamu preču dominanci, kuras atmaksājas remontēt, ir grūti. Lai uzturētu inovatīvu aprites ekonomiku, iezīmējas atsevišķas perspektīvas pētniecības un darbības jomas. Piemēram, ieguldījumi materiālzinātnēs, jaunu materiālu un pārstrādes tehnoloģiju izstrādē. Lai ieguvumi no aprites ekonomikas nepaietu garām, ieguldīt šajās jomās mērķtiecīgi var jau šobrīd.
_________________________________________
[1] Starp plāna mērķiem ir resursu efektīvas izmantošanas, kā arī to pašpietiekamības un dažādības veicināšana.
[2] https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---dgreports/---dcomm/---publ/documents/publication/wcms_628654.pdf, 186.lpp.
[8] Pēc Eurostat: Tiešais materiālu ieguldījums (direct material input) mēra tiešo visu materiālu ieguldījumu ekonomikā – materiālu, kuriem ir saimnieciska vērtība un tie tiek izlietoti ražošanā vai patēriņā (izņemot ūdens plūsmu). To var aprēķināt kā iekšzemes materiālu ieguve plus imports.
[11] https://www.ilo.org/wcmsp5/groups/public/---dgreports/---dcomm/---publ/documents/publication/wcms_628654.pdf, 51.lpp.
[12] Turpat, 120.lpp.
[14] https://www.economie.gouv.fr/files/files/directions_services/cge/Colloque/L_economie_circulaire_ou_la_competition_pour_les_ressources.pdf, 13.lpp.
[15] https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/circular-economy-factsheet-general_en.pdf
[16] Jau tagad pieejami, piemēram, TAI, sociālā progresa, laimes indekss u.c. Individuālām valstīm gan pārsvarā netiek aprēķināti un statistikā regulāri publicēti tādi rādītāji kā Genuine progress index u.tml.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Līdzīgi raksti
