Ar kuru kāju klibs ir dančvedis-ražīgums?

Ar algām un ražīgumu ir līdzīgi kā ar klasiskajām pāru dejām, kur vadība ir jāuzņemas vīrietim, bet dāmai jāseko. Lai ilgtspējīgi attīstītos, ražīgumam ir jābūt kustības noteicējam, algas var nodemonstrēt nelielu lēcienu vai griezienu, bet pārāk ilgi un tālu atkāpties no vadošā partnera kustības vektora nav vēlams. Līdz ar algu pieaugumu palielinās darba samaksas fonds, kas sadārdzina ražošanu un liek samazināt peļņas maržas vai celt produkcijas cenas. Savukārt cenu celšana var rezultēties konkurētspējas kritumā, konkurentiem gan eksporta tirgos, gan iekšzemē piedāvājot zemākas cenas un atņemot tirgus daļas.

Tirgus daļu zaudēšana diemžēl nosaka arī darba vietu, peļņas, nodokļu ieņēmumu kritumu. Šo skarbo mācību jau guvām krīzes laikā, tāpēc atkārtoti uz grābekļa uzkāpt negribētos. Tieši ražīguma vektors ir tas, kas nosaka iedzīvotāju labklājības izaugsmes potenciālu, algas agri vai vēlu koriģēsies atbilstoši ražīgumam. Tādēļ ir vērts jau laikus pielāgot ekonomikas politiku, lai attīstība notiek līdzsvaroti, bet vienlaikus izaugsme ir spēcīga.

Lai saprastu, kas neļauj ražīgumam Latvijā augt straujāk, lūkošu atrast Latvijas Ahilleja papēžus nozaru griezumā, atsevišķi ieskatoties arī apstrādes rūpniecības apakšnozarēs. Mēģināsim noskaidrot, kas notiek tajās nozarēs, kurās ražīgums klibo un algas cenšas uzlēkt "grand pas de chat" bez sava partnera stiprā balsta. Protams, nozares darbojas ciešā savstarpējā mijiedarbībā, tāpēc ražīguma kaites lielākoties ir lipīgas, tomēr specifiskas īpatnības ir iespējamas, un par to mēs pārliecināsimies.

Preču sektorā visnozīmīgāko ietekmi uz ražīgumu veido ražošanas iekārtas un tehnoloģiskais process, tādēļ ieguldījumi ilgtermiņa pamatlīdzekļos būs aktuālākā izvēle ražīguma palielināšanai, bet ne vienīgā. Savukārt pakalpojumu nozarēs ražīguma pieaugums ir ierobežotāks, vismaz kamēr to nenosaka mākslīgais intelekts. Protams, arī pakalpojumu sniedzējiem darbu atvieglo ātrākas un viedākas ierīces, datori, programmnodrošinājums, ātrākus norēķinus nodrošinošas sistēmas utt., tomēr šajā sektorā nozīmīgāka loma ir ieguldījumiem cilvēkkapitālā un to vadīšanā – izglītībā, veselībā, dažādās profesionālajās prasmēs, darba organizācijā un motivācijas sistēmā.

Gan preces ražojošās, gan pakalpojumus sniedzošās nozares savā starpā ir cieši saistītas. Lai saražotu preci un tā nonāktu līdz patērētājam, ir garš ceļš ejams, izveidojot ražotnes juridisko, finansiālo un fizisko ietvaru, sagādājot izejmateriālus, vedot, reklamējot, pārdodot preci, nodrošinot valsts un privātos pakalpojumus – sākot ar izglītotu un veselu darbinieku un beidzot ar īpašuma fizisko un tiesisko aizsardzību. Apstrādes rūpniecības nozares ir ciešāk integrētas globālajās vērtību ķēdēs, tajās ir lielākas iespējas automatizēt rutīnas darbus. Vienlaikus līdz ar ražīguma kāpumu ražošanā un fiksēto izmaksu samazinājumu, preces cenā un procesos (ceļā līdz patērētājam) pieaug šo pārējo jomu svars. Tātad norises pakalpojumu sektorā nav mazāk svarīgas, cita lieta – ražīguma mērīšana šajās nozarēs ir komplicētāka un statistikas dati mēdz būt krietni nepilnīgi.

Kā aug algas un ražīgums Latvijā nozaru dalījumā?

Kas tad īsti nepatīk ekonomistiem algu ražīguma pārmaiņās pēdējos piecos gados?  Reālās atlīdzības pieaugums pēdējos piecos gados nepielūdzami atraujas no ražīguma (1. attēls). Protams, var strīdēties, vai izvēlētais 2005. gads kā bāze ir optimāls, tomēr iepriekšējo secinājumu tas nekādi nemainīs – algas aug straujāk. Vai ir novērojami identiski procesi visās nozarēs? Nav. Tādēļ ieskatīsimies "lācīša vēderā".

1.attēls. Darba ražīgums (reālā pievienotā vērtība uz nostrādāto stundu) un atlīdzība nodarbinātajiem uz nostrādāto stundu (reālās cenas, 2005 = 100%)

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozare (1.b. attēls) ir viena no retajām, kurā algas un ražīgums salīdzinoši stabili ir audzis jau kopš 2000. gada. Kopumā šis sektors patiešām kļūst produktīvāks, mēs apgūstam pasaules pieredzi un pilnveidojam savas prasmes, kā efektīvāk izmantot resursus, kādas šķirnes/sugas Latvijai ir piemērotākas, kā veicināt ražību utt. Daži piemēri (1. tabula): vidējais piena izslaukums salīdzinājumā ar 2000. gadu ir palielinājies par 67%, vidējā olu ieguve no dējējvistas – par 31%, graudaugu sējumu ražība – par 74%. Turklāt attīstība notiek joprojām, kā redzams, arī pēdējos piecos gados uzlabojums ir bijis gana straujš un tāds varētu arī turpināties.

1. tabula. Lauksaimniecības un lopkopības ražības rādītāji (pieaugums, %)

Būvniecības ražīgums pēc straujāka pieauguma 2000. gadu sākumā uzrāda stagnējošu attīstību, izteikti pieaugot ražīguma-algu plaisai nozares straujākas izaugsmes periodos (1.d. attēls). Tas vērojams arī pēdējos gados, turklāt, ņemot vērā gaidāmo būvniecības aktivitātes kāpumu tuvākajos gados, situācija var vēl saasināties. Protams, būvniecības nozarē ir augsts ēnu ekonomikas īpatsvars, tāpēc nozares dati ir uzlūkojami ar zināmu kritikas devu, bet, kas vēl svarīgāk, - ēnu ekonomikas negatīvā ietekme uz godīgu konkurenci ir viens no būtiskākajiem iemesliem lēnajai ražīguma izaugsmei, jo šādi kropļotā tirgū neuzvar produktīvākais, bet labākais "shēmotājs", tāpēc resursi, t.sk., darbaspēks, ir neefektīvi sadalīts. Tomēr būvniecības nozares pārstāvji uzskata, ka ēnu ekonomikas apkarošanā ir novērojams uzlabojums. Kopumā vērojama arī ražīguma uzlabošanās. Piemēram, kā norāda būvmaisījumu ražotājs SIA "Sakret", būvmateriālu jomā aug kvalitātes un servisa faktoru nozīme – lietošanā ērtāki (parasti dārgāki) produkti un piegādes tieši laikā un vietā ir veids, kā būvniekiem optimizēt darbu pieaugošo darbaspēka izmaksu un darbinieku trūkuma problēmu apstākļos.

Ražīguma izaugsme tirdzniecībā (1.e. attēls) noris ļoti strauji, turklāt tā ir liela nozare, tāpēc veido nozīmīgu devumu kopējās produktivitātes izaugsmē. Par savu iepirkumu paradumiem var spriest ikviens iedzīvotājs. Arvien populārāki kļūst interneta veikali, bezskaidras naudas norēķini, pašapkalpošanās kases. Teju katru gadu Latvijā ienāk jauni tirgotāji (protams, pa kādam arī aiziet), tiek būvēti jauni un paplašināti esošie tirdzniecības centri: tirdzniecības centru "Alfa" un "Origo" paplašināšanās, multifunkcionālā centra "Akropole" izveide, atsevišķu zīmolu tirdzniecības vietas (piemēram, IKEA) u.c. (detalizētāk šeit). Konkurence aug, tāpēc mazāk rentabli veikali izzūd.

Transporta un uzglabāšanas nozarē ražīguma un algu līknes demonstrē īpaši stagnējošu dinamiku (1.f. attēls). Nozares attīstība patiešām noris kā pa celmiem. To nozīmīgi ietekmē ārējais pieprasījums un strukturālas pārmaiņas pa transporta veidiem. Jau vairākus gadus sarūk ostu un dzelzceļa kravu pārvadājumi, ko pamatā nosaka Krievijas centieni pārvirzīt Krievijas eksporta kravas uz savām ostām. Būtisks nozares nākotnes jautājums ir dzelzceļa tīkla elektrifikācija, kur projekta izstrādātāji sola rentabilitātes uzlabojumu, taču šī projekta rezultātu sasniegšana rūkoša kravu apjoma apstākļos varētu būt apdraudēta. Šie sektori negatīvi ietekmē produktivitāti. Augoša dinamika ir auto kravu pārvadājumos un gaisa transportā. VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" ir paplašinājusies un turpina attīstīties, tiek atklāti jauni reisi. Lidkompānija "AirBaltic" pēdējos gados ir nozīmīgi paplašinājusi floti un plāno turpināt iegādāties jaunos rentablos lidaparātu modeļus (viena no Airbus A220-300 (iepriekš - Bombardier CS300) lidmašīnas priekšrocībām: ietaupa 22% degvielas). Šādi ieguldījumi, protams, nevar sniegt tūlītēju atdevi, reisu noslodzes palielināšana prasa laiku. Tomēr gaisa transports ir tā joma, kur varētu būt lielākās cerības uz transporta nozares produktivitātes kāpumu nākotnē.

Tūrisma un ēdināšanas nozares produktivitāte pēdējos piecos gados krietni atpaliek no algu kāpuma (1.g. attēls), tomēr arī šī ir nozare, kur ir bijuši lieli ieguldījumi jaunu viesnīcu būvē un tūlītēju atdevi nevar gaidīt. Ja aplūko gultasvietu noslogojuma rādītājus, tad pēdējos piecos gados tas gandrīz nav mainījies, vienlaikus pašu gultasvietu skaits ir ļoti strauji audzis (2. attēls), tātad kopumā nozare ir nozīmīgi augusi. Atsevišķos gados tūrismu ietekmē lieli pasākumi: Rīgas kā Eiropas Kultūras galvaspilsētas statuss 2014. gadā, Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības (ES) Padomē 2015. gadā, Latvijas simtgades pasākumi 2018. gadā u.c., tādēļ izmitināšanas rādītāji var svārstīties. Turklāt tūrismā ir izteikta sezonalitāte – ceļotāji Latvijā biežāk viesojas vasaras mēnešos, tāpēc nozares attīstībai svarīga ir spēja piesaistīt ceļotājus arī ziemas sezonā. Šajā ziņā nozīmīga ir biznesa darījumu joma, t.sk., starptautisku konferenču organizēšana, kā arī dažādi mākslas un izklaides pasākumi. Kopš Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas atklāšanas 2014. gadā šīs iespējas ir augušas, tomēr lielākiem pasākumiem Latvijas konferenču zāļu kapacitāte ir nepietiekama.

2. attēls. Viesnīcu un citu tūristu mītņu raksturojošie rādītāji

Finanšu sektorā ražīgums pēdējos gados strauji sarūk (1.h. attēls). Tas saistīts ar būtiskām strukturālām pārmaiņām – ārvalstu klientus apkalpojošo kredītiestāžu segmenta darbības sašaurināšanos, ko nosaka pastiprināti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumi lokālā un globālā līmenī  (detalizētāk šeit). Šo procesu rezultātā finanšu sektora pievienotā vērtība saruka. Tā kā darbinieku skaits tik strauji nemazinājās, bet komercbanku peļņa saruka, tad vērojams arī pievienotās vērtības uz nostrādāto stundu kritums. Finanšu sektora strukturālās pārmaiņas turpināsies - iekšzemes klientus apkalpojošo kredītiestāžu darbība saglabāsies stabila, savukārt ārvalstu klientus apkalpojošo kredītiestāžu darbība sašaurināsies. Tas nozīmē, ka arī ražīgums varētu pasliktināties, līdz nozare sasniegs optimālu darbības struktūru un uz atgūtās reputācijas, kredītiestāžu konsolidācijas un jaunu darbības veidu attīstības pamata sāks atkal augt. Savukārt, runājot par tehnoloģijām, nav šaubu, ka arī finanšu sektors ir kļuvis efektīvāks: bezskaidras naudas norēķini, līdz ar eiro ieviešanu mazāk valūtas maiņas operāciju, internetbankas un to lietotnes viedtālruņos, arī Latvijas Banka nesnauž un ir ieviesusi zibmaksājumus. Tas ļauj klientiem efektīvāk veikt darījumus.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) pakalpojumu darba ražīguma un reālās atlīdzības dinamika neizskatās ticama (1.i. attēls), līdzīgi dati ir arī nekustamā īpašuma un profesionālo/zinātnisko pakalpojumu nozarēs (3. attēls šo nozaru devumu sarukumu 2008. gadā). Aplūkojot aprēķinā izmantotos datus, ir redzamas vairākas dīvainības, bet nozīmīgākās: aizdomīgi straujas nostrādāto darba stundu svārstības atsevišķos gados, piemēram, 2008. gadā IKT nozarē nostrādāto stundu skaits ir vairāk nekā dubultojies, bet nekustamā īpašuma nozarē pat trīskāršojies, un diez vai to varēs pamatot ar reālām norisēm tautsaimniecībā, turklāt krīzes sākumā. Statistiķi atzīst, ka nodarbināto skaita un nostrādāto stundu dati ir nepilnīgi, un plāno tos uzlabot. Grūti noticēt arī pēdējos piecos gados vērojamajam ražīguma kritumam IKT nozarē, pieļauju, ka sava artava tendencē ir ēnu ekonomikai un 2010. gadā ieviestajam mikrouzņēmumu regulējumam, jo šajās nozarēs gana populāri izmantot samazinātās nodokļu likmes, paralēli maksājot daļu atlīdzības aplokšņu algās. Tomēr nav šaubu, ka IKT nozares potenciāls nav pilnībā izmantots, jo pieprasījums pēc IKT pakalpojumiem strauji aug, un galvenais attīstību ierobežojošais faktors ir darbaspēka trūkums. Turklāt jautājums ir ne vien par IKT jomas profesionāļiem, bet arī citām prasmēm, t.sk., valodu zināšanām. Piemēram, zvanu centru jomā Latvijā trūkst darbinieku ar skandināvu valodu prasmēm, savukārt par priekšrocību tiek uzskatītas krievu valodas zināšanas. Šī gan ir joma, kur pēdējos gados tiek daudz domāts par robotizāciju. Arī sabiedriskajā ēdināšanā, transportā u.c. arvien populārāki kļūst IKT risinājumi, kur pasūtījumu veikšana notiek internetā. Piemēram, "Wolt" vai "Taxify". Tas vēlreiz apliecina ciešo nozaru mijiedarbību un skaidro pieprasījuma kāpumu pēc IKT nozares pakalpojumiem.

Valsts pārvalde, izglītība, veselība (1.j. attēls) ir liela nozare, kuras produktivitātes mērījumi ir gana aptuveni. Noteikti daudziem būs ironiskas piezīmes par ražīgumu valsts sektorā, tomēr domāju, ka ražīguma izaugsme ir vērojama. Procesi kļūst ātrāki un vienkāršāki – datu apstrāde, digitalizācija, e-pakalpojumi sniedz iespējas valsts sektoram, izglītības un veselības nozarēm būt produktīvākām un ietaupīt laiku arī klientiem – iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Elektroniskās deklarēšanas sistēma, e-darbnespējas lapas, e-veselība, e-receptes, e-skola – lai kā kritizētu vienu vai otru risinājumu, tomēr kopumā tie mazina laika tēriņus un sniedz jaunas iespējas uzskaites, datu apstrādes, saziņas efektivitātē. Neapšaubāmi progress ir arī tehnoloģijās – izglītībā: digitālās tāfeles, tiešsaistes lekcijas internetā; medicīnā: video konsultācijas, ikdienā lietojamas diagnostikas ierīces un efektīvākas iekārtas veselības aprūpes iestādēs (piemēram, daudzslāņu datortomogrāfi), saudzīgākas un precīzākas ārstēšanas un diagnostikas metodes (piemēram, lāzerķirurģija) utt. Šie procesi pozitīvi ietekmē cilvēkkapitāla kvalitāti (veselību, prasmes), kas līdz ar laika ietaupījumu palīdz uzlabot ražīgumu arī citām nozarēm.

3. attēls. Nozaru devumi kopējā darba ražīguma uz nostrādāto stundu pieaugumā (reālās cenas, 2005 = 100%, procentu punkti)

* Nozaru pievienotā vērtība reālajās cenās neveido 100%, tāpēc arī devumi summāri nesakrīt ar kopējo pievienotās vērtības ražīgumu.

Ja aplūkojam nozaru devumus ražīguma pārmaiņās, tad tirdzniecība pēdējos gados ir "izgriezusi pogas" apstrādes rūpniecībai (3. attēls). Šīs divas nozares sava lielā īpatsvara un strauja ražīguma kāpuma dēļ cīnās par zelta un sudraba medaļām ieguldījuma kopējā izaugsmē kategorijā. Bronzas medaļu iegūst valsts pārvalde, veselība un izglītība. Savukārt ražīguma kritums vērojams četrās nozarēs: IKT pakalpojumos, finanšu un apdrošināšanas darbībās, operācijās ar nekustamo īpašumu, kā arī mākslā, izklaidē un citos pakalpojumos.

Kā aug algas un ražīgums Latvijā apstrādes rūpniecības apakšnozaru dalījumā?

Lai gan apstrādes rūpniecības ražīgums pēdējos piecos gados atpaliek no algu izaugsmes, tomēr šī plaisa nav tik nozīmīga un kopā ar labo lauksaimniecības sniegumu liecina par samērā sabalansētu izaugsmi. Tomēr apstrādes rūpniecība ir liela un daudzslāņaina nozare, un katrā apakšnozarē ir savas "nacionālās īpatnības", kuras vidējie rādītāji var slēpt. Tāpēc ir vērts aplūkot tās atsevišķi.

4. attēls. Nozaru devumi kopējā darba ražīguma uz nostrādāto stundu pieaugumā (2005 = 100%, procentu punkti)

Pārtikas un dzērienu ražošana un koksnes un koka izstrādājumu ražošana ir divas lielākās apstrādes rūpniecības apakšnozares, tāpēc tās nozīmīgi ietekmē kopējo ražīguma attīstību (4. attēls). Atšķirībā no pārtikas nozares kokapstrādes devums ražīgumā kopš 2005. gada ir krietni audzis, tomēr pēdējos piecos gados sevi arvien nozīmīgāk piesaka datoru un elektronikas ražotāji un kopumā augsto tehnoloģiju nozares, kas ir ļoti laba vēsts Latvijas tautsaimniecības attīstībai. Augsto tehnoloģiju nozares nodrošina zināšanu ietilpīgākas un labāk atalgotas darba vietas – jo vairāk būs šādu darba vietu, jo augstāks būs iedzīvotāju labklājības līmenis.

5. attēls. Darba ražīgums un atlīdzība nodarbinātajiem uz nostrādāto stundu (reālās cenas, 2005 = 100%)

Pārtikas un dzērienu ražotāju produktivitāte (5.a. attēls) uzrāda izteikti stagnējošu dinamiku, un darba ražīgums šajā nozarē ir tādā pašā līmenī kā pirms desmit un vairāk gadiem. Nozare laika gaitā ir saskārusies ar daudziem izaicinājumiem: tautsaimniecības pārkaršana ar darbinieku trūkumu un augsto darbaspēka izmaksu kāpumu 2006.-2007. gadā, krīze ar iekšējā un ārējā pieprasījuma kritumu 2008.-2010. gadā, Krievijas sankcijas un rubļa kursa kritums 2014.-2015. gadā, benzopirēna normu zivju konservos epopeja, piena, graudu u.c. cenu un piedāvājuma svārstības u.c. faktori, kas nav ļāvuši līdzsvaroti attīstīties un uzlabot ražīgumu. Tomēr ir daudz lielisku piemēru, kas liek cerēt, ka situācija nav tik bēdīga. Piemēram, zivju apstrādes uzņēmums SIA "Karavela" ļoti mērķtiecīgi ir uzlabojis produktivitāti, gan cīnoties par augstāku peļņu un jaudu noslodzi/lielākiem eksporta apjomiem (t.sk., nozarei netipiskā – Eiropas tirgus virzienā), gan ieviešot unikālas pašmāju ražotāja SIA "Peruza" iekārtas, kas mazo zivju apstrādi un tīrīšanu spēj nodrošināt 3-4 reizes lielākam zivju skaitam nekā citas līdzīgas iekārtas pasaulē. Vai vēl viens piemērs – miltu izstrādājumu ražotājs AS "Dobeles dzirnavnieks", kas 2012. gadā atklāja lieljaudas makaronu rūpnīcu un turpina investēt ražotnes jaudu kāpināšanā un paplašināšanā. Tādu piemēru ir daudz.

Tekstilizstrādājumu, apģērbu ražošanā ražīgums saglabājies gandrīz pilnībā nemainīgs kopš 2005. gada (5.b. attēls), tomēr pārsteidz, ka arī reālais atalgojums pieaug ļoti lēni, kas varētu būt saistīs ar nozares stagnējošo dinamiku. Arī šajā nozarē ir bijušas nozīmīgas problēmas ar produkcijas noietu (t.sk. rubļa vērtības krituma dēļ Krievijā, kas ir viens no svarīgākajiem nozares eksporta tirgiem) un darbaspēka piesaisti, kas ir mudinājušas sašaurināt darbību vai pat daļēji pārcelt ražošanu (piemēram, "New Rosme" Baltkrievijā). Patlaban Krievijas tirgus ir stabils un ļauj uzņēmumiem (piemēram, "Lauma Fabrics") kāpināt ražošanas un eksporta apjomus. Tomēr pēc 2014. gada sāpīgās pieredzes nozares uzņēmumi aktīvāk ir strādājuši Eiropas virzienā, attīstot privāto preču zīmju ražošanu Rietumeiropas uzņēmumiem, katalogu produktiem u.c.. Tas palīdzēs stiprināt nozares pozīcijas eksporta tirgos un kāpināt ražīgumu. Ja runājam par tehnoloģijām, tad arī šajā nozarē neapšaubāmi ir novērojams progress – daudzkārt jaudīgākas adāmmašīnas un stelles, karstās formēšanas tehnika vairāku detaļu sašūšanas kopā vietā (piemēram, apakšveļas jomā), auduma un ādas griešanā un apstrādē izmanto efektīvas un precīzas lāzertehnoloģijas, roku darbs samazinās.

Kokrūpniecībā (ieskaitot papīra izstrādājumus un poligrāfiju) ražīgums (5.c. attēls) straujāk uzlabojās 2008.-2009. gadā, bet vēlāk uzrāda stagnējošu dinamiku. Līdzīgu dinamiku demonstrē arī mēbeļu ražošana (5.i. attēls). Šādam datu atspoguļojumam gan nepiekrīt Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss, jo šajā laikā ir attīstīti daudz jauni, augstākas pievienotās vērtības produkti un nozare kopumā ir kļuvusi zināšanu ietilpīgāka.

Viedoklis

Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors

Skrienam kā traki, lai vismaz paliktu uz vietas
Analizējot šo periodu, ir jāņem vērā tas, ka iepirkto preču un pakalpojumu izmaksas ir augušas straujāk nekā saražoto produktu cenas globālajos tirgos. Savā ziņā var teikt, ka mēs skrienam kā traki, lai vismaz paliktu uz vietas, tādēļ spēja palielināt kopējo pievienoto vērtību nozarē ir cienījams rezultāts.
Otrkārt, lai izprastu cēloņsakarības, nepieciešams saskaldīt pievienoto vērtību pa sastāvdaļām. Tā sadaļa, kas dod vislielāko ietekmi uz labklājības pieaugumu “šodienā”, proti – algas (t.sk. nodokļi), ir uzrādījusi ļoti pieklājīgu pieaugumu gan uz darba vietu, gan nostrādāto stundu. Savukārt pārējās pievienotās vērtības sastāvdaļas – amortizācija un peļņa – gan ir uzrādījušas stagnāciju, lai neteiktu, ka kritumu. Ja peļņas “stagnāciju” var izskaidrot ar straujāku lokālo izmaksu kāpumu nekā gala produktu globālās tirgus cenas, tad amortizācijas dinamika raksturo investētspējas potenciāla nepilnīgu izmantošanu. Krīzes-pēckrīzes mācība, ka komercbankas kā kreditores ne vienmēr ir saprotošas un draudzīgas problēmsituācijās, banku piesardzīguma pieaugums un pārlieku augstās prasības kredītu nosacījumos motivēja kokrūpniekus peļņu novirzīt esošo saistību samazināšanā un palielināt pašu finansējuma daļu nākotnes investīcijās.
Vēl viens ļoti svarīgs aspekts ir tas, ka makrociparos ir ļoti grūti novērtēt ēnu ekonomikas devumu un atspoguļot tās dinamiku. Tas, kas ir skaidri redzams no sekundārajiem datiem un nozares dalībnieku sniegtās informācijas, ēnu ekonomikas īpatsvars ir būtiski samazinājies un tiem uzņēmumiem, kas joprojām vilto finanšu atskaites un strādā ar “paralēlajām” naudas plūsmām, strauji ir samazinājušās izaugsmes iespējas, jo bankas ļoti izvairās kreditēt to investīciju plānus.

Gatavo metālizstrādājumu nozares ražīgumam pēc nelielas "dīkstāves" 2014.-2015. gadā ir atsākusies straujāka izaugsme (5.h. attēls). Līdzīgi kā kokapstrādē arī gatavo metāla izstrādājumu nozarē varētu būt bijis aktuāls nepietiekamu investīciju faktors. Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas padomes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš arī vairākkārt ir minējis, ka vērojama pakāpeniska legalizācija, kas ļauj veiksmīgāk sadarboties ar komercbankām kreditēšanas jomā. Un arī šajā nozarē izskan vērtējumi, ka izejmateriālu izmaksas aug straujāk nekā gala produktu cenas, kas samazina nozares uzņēmumu peļņas maržas. Savukārt metāla ražošanas nozares īpatsvars pēc AS "KVV Liepājas Metalurgs" darbības apturēšanas ir krasi samazinājies, un rūpnīcas aizvēršana nozīmīgi pasliktināja arī produktivitātes rādītājus – uzņēmuma ražīgums bija augstāks par vidējo nozares sniegumu, tādēļ arī metalurģijas ražīgumā bija vērojams kritums.

Nemetālisko minerālu izstrādājumu/būvmateriālu ražotāju ražīgums ļoti strauji auga 2008.-2011. gadā (5.g. attēls), kur lielu artavu veidoja SIA "Cemex" modernas cementa rūpnīcas izbūve 2007. gadā ar apjomīgām vairāk nekā 310 milj. eiro investīcijām. Līdzīga ražīguma-algu dinamika vērojama arī gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošanā (5.f. attēls). 2017. gadā būvmateriālu ražotāju attīstība ir paātrinājusies, kas atspoguļo būvniecības aktivitātes palielināšanos. Būvniecībā nepieciešamas arī metāla konstrukcijas, dažādi gumijas un plastmasas izstrādājumi u.c. apakšnozaru ražotā produkcija, tāpēc plānoto infrastruktūras un privāto investīciju projektu realizācija varētu veicināt šo nozaru attīstību.

Ķīmisko produktu (5.d. attēls) un farmaceitisko preparātu (5.e. attēls)  nozaru ražīguma līknes pēc uzlabojuma krīzes gados uzrāda kritumu. Šo kritumu noteica divi faktori, kas lielā mērā nomainīja viens otru. 2014.-2015. gadā Krievijas rubļa kursa pret eiro krišanās radīja problēmas ar produkcijas realizāciju šajā nozarēm tik svarīgajā eksporta tirgū. Savukārt pēdējo gadu lielākā aktualitāte ir problēmas ar darbaspēka piesaisti un rekordaugsta jaudu noslodze – farmācijā jaudu noslodze ir sasniegusi vēsturiski augstāko rādītāju 90% (7.a. attēls), kas ir lielākā noslodze nozaru vidū. Augstā jaudu noslodze gan ir neskaidrs jautājums, jo farmācijas uzņēmumi ir daudz investējuši, t.sk. augstražīgās mūsdienīgās iekārtās. AS "Grindeks" 2009. gadā atklāja jaunu gatavo zāļu formu ražotni, kas bija vērienīgākais investīciju projekts uzņēmuma vēsturē, un turpina katru gadu ieguldīt vairākus milj. eiro attīstībā. 2015. gadā AS “Olainfarm” atklāja jaunu gatavo zāļu ražotni.

Lielisku ražīguma izaugsmes sniegumu demonstrē elektrisko iekārtu (5.k. attēls)  un automobiļu un to detaļu (5.l. attēls) ražotāji – ražīgums pakāpeniski uzlabots visā pārskata periodā (kopš 2005. gada). Bet jo īpaši uz citu nozaru fona izceļas datoru un elektronikas nozares (5.j. attēls un 6. attēls)  uzņēmumu ražīguma izaugsme. Tā krietni apsteidz algu kāpumu un, neraugoties uz salīdzinoši nelielo nozares īpatsvaru kopējā rūpniecības izlaidē, ar ārkārtīgi straujo izaugsmi nodrošina nozīmīgu artavu darba ražīguma pieaugumā pēdējos piecos gados.

6. attēls. Darba ražīgums uz nostrādāto stundu (2010.g. reālās cenas, eiro)

Faktiski šo izaugsmi nosaka viens līderis - SIA "Mikrotīkls", pazīstams arī kā "MikroTik", kas ražo datortīklu aprīkojumu (galvenokārt bezvadu iekārtas un maršrutētājus). 2. tabulā atspoguļoti pieci lielākie šīs nozares uzņēmumi pēc izlaides, kurus secīgi sakārtoju pēc šo uzņēmumu bruto peļņas uz vienu nodarbināto. SIA "Mikrotīkls" līderība ir acīmredzama: 365 tūkst. eiro uz vienu nodarbināto 2017. gadā, pēdējos piecos gados uzņēmuma darba ražīgums palielinājies par 105 tūkst. eiro uz vienu nodarbināto. Un tas, neraugoties uz bruto peļņas kritumu 2017. gadā valūtas kursu svārstību dēļ. Tas tiešām ir iespaidīgs sniegums! Salīdzinājumā ar konkurentiem augsta ir arī vidējā alga uzņēmumā (2.6 tūkst. eiro mēnesī), kas iezīmē to ceļu, kuru gribētos redzēt tautsaimniecības attīstībā – zināšanu ietilpīgas un labi atalgotas darbavietas, kuru noturību nodrošina ražīguma izaugsme.

2. tabula. Latvijas piecu lielāko pēc izlaides datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražotāju darbības rādītāji (faktiskās cenas)

Kopumā runājot par apstrādes rūpniecības apakšnozaru darbību ierobežojošajiem faktoriem patlaban, arvien vairāk iezīmējas nepietiekama piedāvājuma puses kapacitāte: augsta ražošanas jaudu noslodze (7.a. attēls), kas lielā mērā ir mazu investīciju sekas, pieaug arī darbaspēka trūkums. Nepietiekama pieprasījuma kā ierobežojoša faktora vērtējums savukārt sarūk (7.b. attēls), bet 2008.-2010. gadā krīzes laikā un 2014.-2015. gadā eksportētājiem uz Krieviju produkcijas noieta problēmas bija aktuālas.

7. attēls. Jaudu noslodze un nepietiekams pieprasījums kā darbību ierobežojošs faktors apstrādes rūpniecības nozarēs 2018. g. 2. cet. un to variācija kopš 2004.g., %

Kā redzams no ieskata atsevišķu preču un pakalpojumu nozaru attīstībā, darba ražīguma dinamika un to ietekmējošie faktori nozaru starpā atšķiras. Ir nozares, kurās noris strukturālas pārmaiņas vai ir bijušas problēmas ar pieprasījumu: finanšu sektorā – ārvalstu klientus apkalpojošā sektora sašaurināšanās, transportā jūras un dzelzceļa pārvadājumus samazinājusi Krievijas kravu pārorientēšana uz savām ostām, atsevišķas nozares vairāk ietekmējušas Krievijas sankcijas un rubļa kursa pārmaiņas (piemēram, pārtikas ražošanu). Šie procesi nav ļāvuši pilnvērtīgi izmantot nozaru jaudas un ir negatīvi ietekmējuši pelnītspēju un arī ražīgumu. Atsevišķu nozaru pieprasījuma puses problēmu risināšanā vislabāk var līdzēt produktu un eksporta tirgu diversifikācija. Bet ir arī visām nozarēm kopīgas problēmas, kur nepieciešami arī kompleksāki risinājumi.

Krīze 2008.-2010. gadā ar strauju iekšzemes un ārējā pieprasījuma kritumu radīja problēmas gandrīz visās nozarēs un plašā pasaules valstu ģeogrāfijā. Tomēr arī kopš tautsaimniecības izaugsmes atsākšanās ražīguma izaugsmi varētu vēlēties straujāku. Tiesa, atsevišķu pakalpojumu nozaru dati ir acīmredzami aplami un nepamatoti samazina arī kopējo ražīguma izaugsmi, tāpēc analīzē ir vērts vairāk koncentrēties uz apstrādes rūpniecības un lauksaimniecības produktivitāti, kas patiešām uzrāda sparīgāku ražīguma izaugsmi, kas ir gana tuva algu izaugsmei. Tomēr nav arī pamata uzskatīt, ka ar ražīguma izaugsmi viss ir kārtībā. Kopumā iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsme ir kļuvusi lēnāka, turklāt izaugsmes problēmas nav tikai Latvijas rūpju objekts.

Lēnā produktivitātes kāpuma jautājums ir aktuāls daudzviet pasaulē (piemēram, ASV, eiro zonā, Japānā), tādēļ ir pieejams plašs pētījumu klāsts, kuros vērtēti dažādi darba ražīgumu un kopējo faktoru produktivitāti ietekmējošie faktori, un pētījumu secinājumi var būt noderīgi arī Latvijas tautsaimniecības norišu analīzē.

Ko noderīgu ražīguma analīzē varam smelties no pētījumiem pasaulē?

Ražīgumu ietekmējošu faktoru var būt milzum daudz: uzkrātais kapitāls, pieprasījums pēc konkrētās produkcijas, izmantotās tehnoloģijas un procesi, finanšu pieejamība investīcijām un investoru riska apetīte, cilvēkkapitāla kvalitāte, nodokļu politika, izglītības un veselības aprūpes kvalitāte, darba organizācijas efektivitāte, infrastruktūra, energoefektivitāte, korupcija un ēnu ekonomika utt. Protams, ne visus faktorus ir iespējams identificēt un vienā rakstā aptvert, tāpēc minēšu dažus patlaban ekonomistu diskusijā biežāk minētos.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem ražīguma veicināšanas kontekstā ir investīcijas. Latvijā pēckrīzes periodā ir zems investīciju līmenis salīdzinājumā ar pirmskrīzi. Tas būtu vēl zemāks, ja nebūtu ES fondu finansējuma, kas lielā mērā nosaka būvju (neskaitot dzīvojamās ēkas) lielo īpatsvaru, kas nodrošina arī augstāku kopējo investīciju rādītāju salīdzinājumā ar ES vidējo ( 8. attēls). Runājot par ES fondu finansējumu nākotnē, ir zināms, ka kopumā šis finansējums pēc 2020. gada samazināsies, vienlaikus pieejamais finansējums tiks vairāk mērķēts pētniecībā un attīstībā (P&A), kas veicina inovācijas un ražīgumu.

Iekārtu un mašīnu (izņemot transportlīdzekļus) īpatsvars Latvijā ir augstāks nekā vidēji ES. Šajā grupā tiek ieskaitīti arī ieguldījumi IKT infrastruktūrā, kas ir nozīmīgi visu nozaru attīstībai (Corrado at al., 2017, Chen at al., 2014). Tomēr IKT jomā Latvijas rādītāji nav spoži, izņemot atsevišķus parametrus – optiskā interneta pieslēguma ātrumu, mobilo datu izmantošanu, salīdzinoši augstā līmenī ir arī valdības e-pakalpojumu izmantošana,  kas gan krietni atpaliek no Skandināvijas valstīm un Igaunijas (OECD Digital Economy Outlook 2017). Pieejamības priekšrocības Latvijai ir, bet īsti jēdzīgi tās neizmantojam, mums trūkst digitālo prasmju komercdarbībā, izglītībā un sadzīvē.

8. attēls. Investīcijas pa veidiem, faktiskajās cenās (% no IKP)

Vēl Latvijas investīciju struktūrā ir redzams mazs nemateriālo ieguldījumu/intelektuālā īpašuma īpatsvars, kas ir krietni zemāks nekā vidēji ES un mazāks arī salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu. Latvijā jau ilgstoši ir zemi ieguldījumi P&A , t.sk. zemi valsts ieguldījumi P&A, un atpalicība dažādos inovācijas līmeni raksturojošos valstu reitingos. Ieguldījumu P&A tēma pētījumos ir plaši iztirzāta. Pārsvarā pētnieki ir vienisprātis par ieguldījumu P&A pozitīvo ietekmi uz produktivitāti, tomēr dažādu instrumentu efektivitāte atšķiras, tāpat kā svarīgs ir jau sasniegtais tautsaimniecības attīstības līmenis. Tiek arī analizēta tendence pasaulē samazināt tiešus valsts ieguldījumus (dotācijas, aizdevumus, aizdevumu garantijas) un palielināt netiešu atbalstu (nodokļu atlaides, zemas uzņēmējdarbības uzsākšanas barjeras, efektīva tiesu sistēma un maksātnespējas likumi u.c). Pētnieki arī uzsver, ka nepietiek tikai ar valsts tiešu atbalstu, kas palielina privātās investīcijas, svarīga arī cieša valsts, izglītības iestāžu un uzņēmumu sadarbība (Saia et al., 2015, Becker, 2014, Kokko et al., 2015).

Tiesa, Latvijas izcilnieks "Mikrotīkls" nemaz neizceļas ar augstu nemateriālo ieguldījumu īpatsvaru kopējos ilgtermiņa pamatlīdzekļos. Kas atgādina, ka ne visās nozarēs, piemēram, patenti ir nepieciešami un noderīgi, reizēm tie var kalpot par "špikeri" konkurentiem. Šādu rūgtu pieredzi savulaik guva pašmāju aizsardzības sistēmu izgudrotājs un ražotājs "Autonams", pārlieku detalizēti atklājot sava inovatīvā ražojuma parametrus, kurus precīzo detaļu dēļ arī bija viegli legāli "apiet". Vienlaikus lielā daļā gadījumu patenti, preču zīmju un dizaina paraugu reģistrācija kā izgudrojuma aizsardzības mehānisms ir lietderīga un ieskicē valsti kā ideju un inovāciju radītāju ar cerībām uz ienākumu kāpumu. Pašmāju uzņēmuma izgudrojuma potenciāla neizmantošana skumdina, bet vienlaikus izgudrojums guva plašāku izplatību, tam bija iespējas "apaugt" ar citām idejām. Pētījumi liecina, ka patentu reģistrēšana, citēšana un darījumi veicina zināšanu un tehnoloģiju pārnesi.

Viens no ekonomistu analīzes virzieniem ir arī finanšu sektora saistība ar ražīgumu. Par kreditēšanas ietekmi ir publicēti daudz pētījumi (piemēram, Manaresi et al., 2017 un Duval et al., 2017). Pētnieki min dažādus vājas kreditēšanas negatīvas ietekmes uz ražīgumu kanālus: 1) samazinās nemateriālās investīcijas, t.sk. ieguldījumi P&A, ilgtermiņa mārketingā, patentos, datorprogrammās, arī izglītībā, 2) sarūk kopējās investīcijas inovatīvos, bet augstāka riska produktos; 3) mazinās iespējas ar kredītiem veicināt eksportu, taču jāņem vērā, ka eksportējošās nozares nodrošina augstāku ražīgumu. Tomēr ir ekonomisti, kas iebilst (Aghion et al., 2018), ka jāņem vērā arī pretējas ietekmes faktori. Proti, zemas procentu likmes un dāsna kreditēšana pozitīvi ietekmē ekonomisko aktivitāti, nodarbinātību un inovāciju radīšanu, bet negatīvi – ražīgumu, ļaujot vājākiem tirgus dalībniekiem palikt tirgū tā vietā, lai to resursi pārietu ražīgāku uzņēmumu/spēcīgāku inovatoru rīcībā. Latvijā pēckrīzes periodā kredītu procentu likmes ir krietni zemākas nekā pirmskrīzes un krīzes sākuma periodā, tomēr salīdzinājumā ar citām valstīm tās ir vidēji augstākas. Savukārt komercbanku kredītpolitika ir piesardzīga, un tikai pēdējā laikā var runāt par lēnu kreditēšanas atjaunošanos. Protams, to ietekmē arī pašu kredītņēmēju vēlme, biznesa projektu kvalitāte, ēnu ekonomika. Bez atbilstoša pētījuma grūti pateikt, kāda ir šo divu pretēji vērsto faktoru ietekme Latvijas gadījumā, bet domāju, ka zemais investīciju līmenis vairāk bremzējis nekā veicinājis ražīgumu.

Līdzīgi kā iepriekš minētās kreditēšanas gadījumā arguments par pozitīvu ietekmi uz ekonomisko aktivitāti, bet negatīvu – uz ražīgumu, ir attiecināms arī uz saudzējošu vai uzņēmumu augšanu netieši ierobežojošu nodokļu režīmu. Latvijas gadījumā šajā kontekstā būtu minams 2010. gadā ieviestais mikrouzņēmumu nodoklis. No vienas puses tas palīdzēja veicināt nodarbinātību, kas krīzes laikā, strauji augot bezdarbam un sarūkot ienākumiem, bija pilnībā atbalstāms valsts politikas virziens, no otras puses – mikrouzņēmumu ražīgums ir ļoti zems, un tas bremzēja kopējo tautsaimniecības ražīguma izaugsmi. Ja krīzes periodā tas ir pieļaujams kompromiss, tad straujākas tautsaimniecības izaugsmes periodā, kad augstu bezdarbu nomaina darbaspēka trūkums, šāda ražīgumu bremzējoša politika vairs neattaisnojas.

Augstražīgi uzņēmumi lielākoties atbilst pazīmēm: liels, jauns, ienesīgs, biežāk piesaka patentus, aktīvāk piedalās globālajās vērtību ķēdēs. Jau savulaik rakstā par nepieciešamo reformu virzieniem minēju, ka viena no Latvijas ražīguma vājajām pusēm ir lielu uzņēmumu mazais īpatsvars, nemaz nerunājot par globāla izmēra "superzvaigznēm". Situācija Latvijas uzņēmumos nav izņēmums, par lielu plaisu ražīgumā uzņēmumu līmenī tiek runāts daudzviet. Piemēram, uz ASV mikro līmeņa datiem balstītais pētījums (Autor et al., 2017) skaidro ražīguma pieaugumu un darbaspēka īpatsvara sarukumu ar augstražīgu "superzvaigžņu uzņēmumu" izaugsmi – šajos uzņēmumos ir mazāka darbaspēka iesaiste un augstākas peļņas maržas. Tieši šie uzņēmumi "diriģē parādi". Vienlaikus palielinās plaisa starp šo augstražīgāko uzņēmumu sniegumu, kas inovē un strauji kāpina ražīgumu, un pārējiem uzņēmumiem ar stagnējošu ražīgumu un vāju jauno tehnoloģiju izmantošanas līmeni.

Uz pieaugošo plaisu starp 5% uzņēmumiem-līderiem un pārējiem uzņēmumiem norāda arī citi pētnieki, analizējot situāciju citās valstīs un secinot, ka pakalpojumu sektorā šī plaisa ir pat lielāka nekā preču sektorā (piemēram, Cette et al., 2018 un Andrews et al., 2015). Patlaban Latvijā ir maz tādu uzņēmumu, kas varētu vilkt ražīguma vezumu kā līderi. Viens no retajiem šādiem uzņēmumiem ir jau minētais "Mikrotīkls", bet arī šim Latvijas izcilniekam ir tālu līdz pasaules pirmrindnieku parametriem, vismaz pēc lieluma. Pētnieki (jau minētie Andrews et al., 2015 4.nod., Bolio et al., 2014) uz atsevišķu valstu datu pamata ir arī lēsuši "kā būtu – ja būtu", kā tautsaimniecību ietekmētu šādu nacionālo līderu pielīdzināšanās pasaules līderiem. Tas palīdz iezīmēt potenciālu un izvēlēties politikas prioritātes. Ja Itālijai šāds aprēķins sola 20% darba ražīguma uzlabojumu, tad Latvijai tas būtu vēl krietni lielāks.

Iepriekš minētā potenciāla iezīmēšana vedina uz diviem darbības virzieniem:

1) liela nozīme varētu būt valsts politikas pilnveidošanai, lai palīdzētu novērst šķēršļus augstražīgo uzņēmumu paplašināšanai un augšanai. Tomēr valsts atbalstam jābūt mērķētam uz nozaru attīstības, privātā un sabiedriskā sektora sadarbības, nevis konkrētu uzņēmumu izaugsmes veicināšanu.

2) ja reiz vairākums uzņēmumu maz izmanto digitalizācijas iespējas, jaunas un inovatīvas tehnoloģijas, pat vienkāršākās no tām, tad problēma ir izglītībā. Tāpēc kompetenču izglītība, radošuma attīstīšana, robotikas u.c. interešu pulciņi, kas mudinātu bērnus jau laikus interesēties par jaunākajām tehnoloģijām, ir izšķirīgi svarīgi tālākajai attīstībai.

Vēl viens būtisks faktors ražīguma palēninājumā ir negatīvie demogrāfiskie procesi un iedzīvotāju novecošanās, kas novērojama arī Latvijā un nākotnē nesola neko optimistisku. Bet šo jautājumu plašāk neiztirzāšu, jo patlaban kolēģi strādā pie šīs tēmas padziļinātas izpētes, tāpēc gaidīsim rezultātu publiskošanu.

Viens veids, kā mazināt demogrāfiskās un novecošanās tendences negatīvo ietekmi, ir efektīvāk izmantot esošo darbaspēku. Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) datiem pasaulē viena ceturtdaļa darbinieku atzīst savu prasmju neatbilstību savas darba vietas kritērijiem (vai nu prasmes ir nepietiekamas, vai tās pārsniedz prasības). Prasmju-prasību neatbilstība nozīmīgi bremzē ražīgumu (McGowan&Andrews (2. att), 2015) Saskaņā ar 2015. gada aptauju datiem Latvijā 33% respondentu norāda uz izglītības neatbilstību un 31% – uz kvalifikācijas neatbilstību (tajā skaitā 18% aptaujāto ir nepietiekama kvalifikācija un 13% ir pārāk augsta kvalifikācija). Šie ir gana augsti rādītāji, lai politikas veidošanā mērķtiecīgi šo jautājumu risinātu, nepieciešams kompleksi domāt (un arī rīkoties) par darbaspēka mobilitātes uzlabošanu un mājokļu politiku, mūžizglītības veicināšanu, profesionālās izglītības un universitāšu programmu atbilstību darba tirgus pieprasījumam utt.

Visbeidzot kāda pozitīva ziņa Latvijas produktivitātes potenciālam. Latvijas tautsaimniecība ir maza un atvērta, lai gan šim apstāklim ir savi mīnusi (mazs iekšējais tirgus, resursu nepietiekamība), tomēr vairāk ir plusu, arī attiecībā uz ražīguma izaugsmi. Mazas un atvērtas tautsaimniecības spēj uzturēt spēcīgāku konkurenci, efektīvāk sadalīt resursus, mācīties no līderiem, kā arī ir ciešāk integrētas globālajās vērtību ķēdēs (OECD, 2013 – 11.-12.lpp.), kas veicina arī ražīguma pieaugumu. Līdzīgi secinājumi ir attiecināmi arī uz ārvalstu tiešajām investīcijām (Alfaro&Chauvin, 2017, Alvarez et al., 2013). Tautsaimniecības atvērtība palīdzēs Latvijas ražīguma izaugsmē, tomēr, kā rāda līdzšinējā attīstība, ar to vien nepietiks.

Kāda ražīguma pārmaiņu tendence gaidāma nākotnē?

Latvijas un citu pasaules valstu ražīguma dinamikām mūsdienu globalizācijas procesos ir daudz kopīga, tāpēc diskusijas par nākotnes attīstību ir noderīgas arī mums. Tomēr par šo jautājumu nav lielas vienprātības, vēl vairāk – pastāv pilnīgi pretrunīgi uzskati.

Vieni ekonomisti, t.sk. Gordon, 2016, prognozē lēnu ražīguma izaugsmi, to pamatojot ar iedzīvotāju novecošanos, izglītības sistēmas nepilnībām, ienākumu nevienlīdzību, vidi, privāto un valdības parādu un citiem faktoriem, un uzskata, ka nozīmīgākais ražīguma "izrāviens" jau ir noticis 20. gadsimta pirmajā pusē (t.sk. elektrifikācija) un viss tālāk sekojošais progress (īpaši IKT jomā) ir maznozīmīgāks ražīguma pamats. Savukārt citi ekonomisti (piemēram, Brynjolfsson&Mcafee, 2014 un Mandel&Swanson, 2017) skatās nākotnē krietni optimistiskāk, novērtējot dinamiskāku uzņēmējdarbības vidi, ātrāku un lētāku ideju iedzīvināšanu un apmaiņu, izskan arī jūsmīgi nākotnes redzējumi par gaidāmo digitalizācijas un automatizācijas revolūciju un mākslīgā intelekta triumfu. Liela daļa pētnieku gan izvēlas salīdzinoši neitrālu viedokli (piemēram, Fernald&Jones, 2014), apsverot atšķirīgu dinamiku dažādās valstīs un novērtējot ražīgumu bremzējošos faktorus, vienlaikus izsakot pieņēmumu, ka mākslīgais intelekts varētu būt atslēga uz straujāku ražīguma uzlabojumu. 

Protams, līdzās šiem automatizācijas, robotizācijas un mākslīgā intelekta apceres virzieniem vienmēr izskanēs jautājums – bet kurš no tā iegūs? Vai darbaroku nepieciešamības mazināšanās neatņems darbu un vēl vairāk nepastiprinās nevienlīdzības plaisu? Šī gan ir jau cita tēma, bet pētnieki mierina ar jauna veida darbvietu rašanos un rutinētu, nepatīkamu mazkvalificētu darbu mazināšanos. Bet, ja akurāt nākotnes ainu apcerēšanā vizualizējam situāciju, ka teju viss tiek automatizēts, arī tad pastāv iespējas sadalīt labumu tā, lai tiek visiem, piemēram, ieviešot garantētos pamatienākumus, par ko kolēģi diskutēja sarunu festivālā LAMPA.

Ja vien mums nepiemīt kādas gaišredzības spējas, tad pilnīgi droši par nākotnes attīstību mēs nevaram būt, tomēr varam nodrošināties dažādiem nākotnes scenārijiem. Jau minēju dažas problēmjomas, par kurām vērts domāt, tomēr galvenais, ko varam darīt, ir investēt savā un bērnu izglītībā, jo, lai kādas mākslīgā intelekta revolūcijas mēs pieredzēsim, zināšanas būs atslēga, kas ļaus tās izmantot.