Attālinātais darbs – piespiedu eksperiments Covid-19 laikā vai paliekoša vērtība?

Pandēmija kā attālinātā darba katalizators

2019. gadā (1. attēls) Eiropas Savienībā (ES) attālināti bieži strādāja tikai ap 5% nodarbināto, Latvijā vēl mazāk – 3%, bet visvairāk Somijā – 15%. Pandēmijas sākumā bija straujš attālinātā darba pieaugums, piemēram, Somijā 61% strādāja no mājām, ES - vidēji 37%. Tādējādi pandēmijas sākumposmā no mājām sāka strādāt praktiski visi, kuru darbi, balstoties uz profesiju aprakstu, ir novērtēti [1] kā tehniski attālināti iespējami.

1. attēls. Attālinātais darbs ES 2019. gadā un 2020. gada aprīlī - maijā, novērtējums (% no nodarbinātajiem).

Attālinātais darbs normālos apstākļos palielina produktivitāti

Attālinātais darbs minēts jau saistībā ar 20. gadsimta 70. gadu naftas krīzi un straujo degvielas cenu kāpumu, toreiz liekot aizdomāties [2] par darba no mājām ieguvumiem, samazinot izdevumus par transportu.

Attālinātā darba ietekme uz produktivitāti pētīta arī pirms pandēmijas, un normālos apstākļos tā lielākoties ļauj palielināt produktivitāti [3] [4] [5]. Tiešā veidā to nosaka lielāka darbaspēka apmierinātība, pateicoties darba-privātās dzīves balansam, laika un finanšu ietaupījumam un daudziem arī lielākai darba autonomijai.

Produktivitāte palielinās arī netieši, samazinoties uzņēmumu izmaksām par biroja telpām un aprīkojumu, kas ļauj resursus izlietot produktīvākiem ieguldījumiem. Tāpat paveras iespējas piesaistīt augstākas kvalifikācijas darbiniekus, kurus citādi ierobežo piesaiste dzīves vietai.

Savukārt sabiedrības līmenī ieguvumi līdz ar produktivitātes pieaugumu, kas uzlabo iedzīvotāju labklājību, ir arī transporta sastrēgumu un vides piesārņojuma mazināšanās, papīra un plastmasas materiālu mazāka izmantošana un iespēja lauku novadiem atdzīvoties.

Attālinātā darba riski, kas pastiprinājās krīzes laikā, var saglabāties arī pēc tās – garākas darba stundas, mazāk pārtraukumu un sociālā izolētība ar samazinātu komunikāciju un informācijas plūsmu. Taču tos iespējams novērst, ļaujot nodarbinātajiem brīvprātīgi izvēlēties – attālināts darbs vai jaukts darba laika sadalījums starp biroju un mājām.

Pandēmijas laikā attālinātais darbs bieži ir vienīgā iespēja, tāpēc minētie riski ir saasinājušies. Turklāt produktivitāti mazina pandēmijas negatīvā ietekme uz citām jomām. Piemēram, skolu attālinātās mācības liek pievērsties bērnu mācīšanai, slēgtas pirmskolas iestādes – bērnu pieskatīšanai. Sarukušās ārpus mājas izklaides iespējas palielina sociālo atstumtību. Nepieciešamība strauji uzsākt darbu no mājām ir radījusi nepiemērotus darba apstākļus un IT risinājumus. Trūkst arī pieredzes attālinātajā darbā, jo iepriekš tas bija maz izplatīts. Arī dzīvošanas apstākļi, it īpaši pandēmijas laikā, kad mājās bieži uzturas visa ģimene, ir svarīgi, lai attālināti varētu strādāt efektīvi. Šis ir paliekošs risks Latvijā, jo novērtējums [6] rāda, ka 42% iedzīvotāju dzīvo pārapdzīvotās mājsaimniecībās [7], kur grūti izolēties un efektīvi strādāt.

Attālinātā darba iespējas palielina darba-ģimenes dzīves balansu; Covid-19 krīzes laikā – sociālo drošību

Attālinātais darbs normālos apstākļos palielina nodarbināto sociālo apmierinātību ar darba-privātās dzīves balansu. Lai gan pandēmijas laikā attālinātais darbs var radīt produktivitātes samazināšanos, tomēr bez svarīgākā pozitīvā aspekta – veselībai drošākas vides, attālinātais darbs arī izgaismo sociālo drošību – vērtējumu par drošību saglabāt darbu (2. attēls).

2. attēls. Attālinātais darbs un pašnovērtējums par darba zaudēšanas iespējamību ES (% no aptaujātajiem).

Iespējas strādāt attālināti atšķiras starp valstīm

Gan novērtējums par attālināta darba iespējām, gan pielāgošanās šādam darba organizācijas veidam pandēmijas laikā atšķiras valstu starpā. Viens no tā iemesliem – atšķirības tautsaimniecības nozaru struktūrā un profesiju grupās.

Ja ekonomikas struktūrā dominē pakalpojumu nozares, kurās nav tiešā saikne ar klientu (saukta – face-to-face), attālināto darbu ieviest ir vieglāk. Pētnieki ir novērtējuši, ka vislielākās iespējas strādāt attālināti ir finanšu un informācijas tehnoloģiju (IT) pakalpojumu sektoros (3. attēls), bet lauksaimniecībā vai būvniecībā nodarbināto fiziskā klātbūtne ir nepieciešama. Arī tādās pakalpojumu nozarēs kā viesmīlība vai mazumtirdzniecība lielā mērā ir nepieciešama nodarbināto klātbūtne, lai arī tajās pamazām ienāk darbiniekus aizvietojoši rīki.

3. attēls. Potenciālas iespējas strādāt attālināti ES (% no tautsaimniecības sektorā nodarbinātajiem).

Atšķirības valstu starpā pastāv arī sektoru iekšienē, piemēram, cik daudz tajā ir vadītāju un augstākas kvalifikācijas darbinieku, kuriem biežāk ir lielākas iespējas pielāgoties attālinātajam darbam; kāds ir vadības stils, darba organizācija. Attālināti nevar strādāt profesijās, kur darba uzdevumi ir saistīti ar fizisku klātbūtni vai pašreiz nav pieejamas tehnoloģijas, kas to atļautu, piemēram, medmāsas, nodarbinātie pie ražošanas līnijām vai lauksaimniecībā.

Skatot vēl detalizētāk, ja tautsaimniecībā ir attīstītas informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) ietilpīgas nozares, tad attālinātais darbs ir vairāk izplatīts ne tikai šajās, bet arī citās jomās, pateicoties plašākai tehnoloģisko risinājumu pieejamībai (4. attēls).

4. attēls. Attālināti nodarbinātie un IKT ietilpīgo nozaru nodarbinātie 2019. gadā ES (% no nodarbinātajiem).

Vēl viens iemesls, kas atšķir attālinātā darba iespējas dažādās valstīs, ir uzņēmumu lielums, jo lielāki uzņēmumi labāk pielāgojas šādai darba organizācijai nekā mazāki. Arī pašnodarbinātie parasti vairāk ir pielāgojušies darbam mājās.

Attālinātais darbs nav pieejams visiem – Covid-19 krīzē tas palielina nevienlīdzību

Pētnieki ir novērtējuši valstu un nozaru potenciālās iespējas strādāt attālināti, un ir acīmredzami, ka tas nav pieejams visiem. Lielākas iespējas ir labāk atalgotās nozarēs un profesijās ar augstāku kvalifikāciju. Tādējādi mazāk apmaksātās nodarbināto grupas Covid-19 krīzes laikā kļūst vēl ievainojamākas, un var pieaugt jau iepriekš novērotā nevienlīdzība. Tāpēc arī no attālinātā darba iespēju aspekta svarīgi pandēmijas laikā valsts atbalstu mērķēt uz krīzē cietušajiem mazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem.

Arī Latvijā nozarēs, kur ir lielākās iespējas strādāt attālināti – finanšu pakalpojumu un IT sektors, profesionālie pakalpojumi, piemēram, juridiskie, grāmatvedības pakalpojumi – atalgojuma līmenis ir ievērojami augstāks (1,1 – 1,9 reizes) nekā valstī vidēji. Savukārt lauksaimniecībā, būvniecībā un viesmīlībā, kur iespējas attālināti strādāt ir mazas, atalgojums ir zemāks nekā vidēji valstī.

Izņēmums Latvijā ir izglītības sektors. Tur iespējas strādāt attālināti ir lielas, un pandēmijas laikā tās tiek izmantotas (tiesa, tiek aktīvi diskutēts par atgriešanos klātienē, un, kad iespējams, tas tiek arī darīts), bet atalgojums ir ievērojami zemāks nekā valstī vidēji (5. attēls).

Arī vērtējot profesijas, vadītāju, kuri darba pienākumus tehniski var veikt attālināti, un saskaņā ar novērtējumu tie ir vairāk nekā 70% vadītāju [8], atalgojums ir augstāks (2019. gadā 11,60 eur/h) nekā valstī vidēji. Savukārt vienkāršās profesijās, kuru darbs saistīts ar fizisku klātbūtni darba vietā un novērtētās potenciālās iespējas strādāt attālināti ir ap 3% nodarbināto, atalgojums ir zems (4,43 eur/h). Tas jau atkal apliecina, ka zemāk atalgotie ir pakļauti lielākam riskam pandēmijas laikā.

5.attēls. Regulārā bruto darba samaksa nostrādātā stundā (euro) Latvijā un nodarbināto potenciālās iespējas strādāt attālināti (% no nodarbinātajiem) nozarēs pēc NACE.

Sociālā mijiedarbība un vājas IT prasmes – šķēršļi attālinātajam darbam

Potenciālās attālinātā darba iespējas ne vienmēr (arī Covid-19 krīzes laikā) tiek pilnībā izmantotas. Latvijā 35% no nodarbinātajiem [9] pēc darba specifikas tehniski varētu strādāt no mājām, bet pandēmijas uzliesmojumu periodos šo iespēju izmantoja tikai ap 18% (CSP) – tātad tikai puse. Arī nozarēs – finanšu pakalpojumos un IT, kur Latvijā bija vislielākais attālināti nodarbināto īpatsvars - virs 60%, trīs ceturtdaļas neizmantoja iespējas strādāt no mājām.

Pētnieki [10] ir atzinuši, ka divām trešdaļām profesiju, kurās tehniski var strādāt attālināti, tomēr nepieciešama būtiska sociālā mijiedarbība. Tā ES 37% nodarbināto var strādāt attālināti, bet tikai 13% nav vajadzīga sociālā mijiedarbība. Piemēram, tādām profesijām kā vadītājs vai skolotājs, kuras tehniski var nodrošināt darba izpildi attālināti, ir nepieciešama sociālā mijiedarbība. Pandēmijas uzliesmojuma laikā, protams, arī šīs profesijas strādā attālināti, ko apliecina dati, ka ES vidēji gandrīz visi potenciāli attālināti nodarbinātie ir sākuši strādāt no mājām.

Tas liek domāt, ka pēc pandēmijas attālinātais darbs nodarbināto vidū saglabāsies izplatītāks nekā pirms krīzes, tomēr kopumā saruks. To labi parādīja 2020. gada laikā vērojamās attālinātajā darbā iesaistīto nodarbināto īpatsvara pārmaiņas Latvijā (6. attēls). Pandēmijas uzliesmojumu laikā strauji pieauga attālināti nodarbināto skaits un īpatsvars, bet vasaras periodā, vīrusa izplatībai mazinoties un ekonomiskajai rosībai atgriežoties, tas saruka. Arī otrais vilnis ir licis atgriezties pie veselībai drošākā attālinātā darba.

6. attēls. Attālināti nodarbinātie Latvijā 2020. gada 2. - 4. ceturksnis.

Lai attālinātais darbs funkcionētu, nepieciešama IT infrastruktūra, prasmes un vadītāju spējas pāriet uz šādu darba organizāciju. Objektīvs faktors, kas nosaka valstu atšķirības uzņēmumu spējās pielāgoties attālinātam darbam, ir IT prasmes un uzņēmumu iesaistīšanās to uzlabošanā. Valstīs, kur iedzīvotāji un uzņēmumi ir sagatavotāki IT risinājumu izmantošanai, pandēmijas laikā arī vairāk nodarbināto strādāja attālināti (7. attēls).

7. attēls. Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa komponentes (iedzīvotāju digitālās prasmes un digitalizācijas risinājumu ieviešana uzņēmumos) ES 2020. gadā un nodarbinātie, kuri strādāja no mājām ikdienā pirms pandēmijas un kuri uzsāka strādāt pandēmijas laikā ES (% no nodarbinātajiem).

Latvija kopējā Digitālās ekonomikas un sabiedrības rādītājā (DESI) [11] 2020. gadā atradās 18. vietā ES valstu vidū. Savukārt komponentēs, kas raksturo iedzīvotāju un uzņēmumu sagatavotību IT risinājumu izmantošanai, t.i., iedzīvotāju digitālās prasmes un uzņēmumu spēja ieviest digitalizācijas risinājumus, Latvija ir vājākajā galā, apsteidzot vien Bulgāriju, Rumāniju un Grieķiju.

Ekonomiskie un sociālie ieguvumi norāda uz vēlamu attālinātā darba lielāku izplatību nekā pirms krīzes

Attālinātais darbs normālos apstākļos palielina produktivitāti, sniedz labāku darba-ģimenes dzīves balansu iedzīvotājiem. No tā iegūst uzņēmumi, sabiedrība un vide kopumā. Tādējādi arī pēc pandēmijas plašāka attālinātā darba izplatība būtu pat vēlama.

Latvijā attālinātā darba tiesiskais regulējums (grozījumi Darba aizsardzības likumā) tika apspriests un definēts jau pirms pandēmijas, bet stājās spēkā 2020. gada 1. jūlijā. Tas potenciāli var palielināt attālinātā darba praksi. Atsevišķās valstīs pandēmijas laikā valdības atbalstīja attālinātā darba iespēju palielināšanu (piemēram, Itālijā ar informatīvu, Japānā ar finansiālu atbalstu). Latvijā tieši mērķēts atbalsts tam nav paredzēts, izņemot ar attālināto darbu saistīto darbinieka izdevumu atbrīvojumu no aplikšanas ar nodokli, [12] ja tos sedz darba devējs.

2020. gada pieredze parādīja, ka attālinātais darbs arī pēc pandēmijas būs izplatītāks nekā pirms tās. Tas vērtējams pozitīvi, jo var palielināt produktivitāti, it īpaši, ja tiek saglabāt balanss un izvēle starp attālināto un biroja darbu.

Lai attālināto darbu varētu veikt tajās nozarēs un profesijās, kur tas ir potenciāli iespējams, un, lai piedāvātu šādu izvēli nodarbinātajiem, nepieciešams priekšnoteikums ir digitālās prasmes. To uzlabošana jau pieminēta ekonomikas modernizācijas un izaugsmes izrāviena kontekstā. Tomēr digitalizācijas loma vēlreiz uzsverama attālinātā darba kontekstā, lai uzlabotu indivīdu un sabiedrības labklājību. Līdzekļi nepieciešami fiziskām investīcijām, prasmju uzlabošanai, tai skaitā vadītāju digitālo iespēju izmantošanas kapacitātes palielināšanai. Finansējums digitalizācijai ir pieejams ES Noturības un Atjaunošanas plāna ietvaros, un tas jāieplāno un jāizmanto ekonomikas potenciāla stiprināšanai.

Atsauces

[1] Šeit un turpmāk tekstā izmantoti Milasi et al, 2020 (EK) novērtējumi par potenciāli iespējamo attālināto darbu valstīs un sektoros; līdzīgi novērtējumi, piem., Bates, Vivian, 2020 (ECB), Dingel, Neiman, 2020 (NBER), Berg, Bonnet, Soare.

[2] 1973. gadā Jack Nilles, bijušais NASA komunikācijas sistēmu inženieris, uzsāka izmantot elektroniku attālinātajam darbam.

[3] ]N. Bloom, J. Liang, J. Roberts un Z. Jenny Ying, «Does Working from Home Work? Evidence from a Chinese Experiment.,» London, 2013.

[4] E. G. Dutcher, «The Effects of Telecommuting on Productivity: An Experimental Examination. The Role of Dull and Creative Tasks.,» Journal of Economic Behavior & Organization, 2012.

[5] OECD, «Productivity gains from teleworking in the post COVID-19 era : How can public policies make it happen?,» 2020.

[6] Eurostat.

[7] Mājsaimniecība tiek uzskatīta par pārapdzīvotu, ja tās rīcībā nav minimālais istabu skaits, atkarībā no mājsaimniecību locekļu dzimuma, vecuma, attiecību statusa (pēc Eurostat definīcijas).

[8] ILO, «Working from Home: Estimating the worldwide potential.,» Policy brief, Switzerland, April 2020.

[9] S. Milasi, J. Hurley, M. Bisello, I. González-Vázquez un E. Fernández-Macías, «Who can telework today? The teleworkability of occupations in the EU.,» European Commission, 2020.

[10] M. Sostero, S. Milasi, J. Hurley, E. Fernández-Macías un M. Bisello, «Teleworkability and the COVID-19 crisis: a new digital divide?,» JRC Working Papers Series on Labour, Education and Technology, 2020/05.

[11] EK publicētais rādītājs apkopo valstu digitālo sniegumu un raksturo digitālo konkurētspēju.

[12] Likums “Par iedzīvotāju ienākumu nodokli” paredz no aplikšanas ar nodokli 2021. taksācijas gadā atbrīvot ar attālinātā darba veikšanu saistītos darbinieka izdevumus, kurus sedz darba devējs, ja to kopējais apmērs mēnesī nepārsniedz 30 eiro.