Augstākās izglītības kvalitāte Latvijā – atziņas no akreditācijas ziņojumu pirmajiem rezultātiem

Pateicos Ernestam Muhlinkinam (Rīgas Ekonomikas augstskolas studentam) par palīdzību studiju virzienu un programmu akreditācijas rezultātu apkopošanā.

Mēdz teikt, ka ārsta lielākās sirdssāpes – apziņa, ka nevari palīdzēt konkrētam pacientam. Līdzīgu rūgtumu šogad piedzīvoju kā pasniedzējs – ekonomikas vieslekciju ciklā apmeklējot vairākas Latvijas augstskolas (dažādās pilsētās), diemžēl redzēju arī pilnīgi nesagatavotas auditorijas. Tajās viena daļa studentu vispār nesaprata, par ko es runāju, – viņi bija pārliecināti, ka ekonomikas zinātne aprobežojas ar grāmatvedību un "procentu analīzi" (acīmredzot, tas bija vienīgais, ko viņi redzēja studiju procesā), kamēr citiem studentiem par savu nākotni palika ne vairāk ilūziju kā bezcerīgam pacientam: vai meklēsiet citu augstskolu? diez vai; lai vai kā, bet tomēr ir jāabsolvē un tad jau būs vismaz kaut kāds diploms… Šajā brīdī sapratu, ka diemžēl viena mana vieslekcija (vai pat viens studiju kurss) nespēs nedz aizlāpīt iepriekšējās izglītības robus, nedz labot viņu pirms trim gadiem pieļauto fatālo kļūdu – vadoties pēc spožas reklāmas, iestāties "nepareizā", tas ir, nekonkurētspējīgā studiju programmā. Paši vainīgi? Taču labi atceros sevi pirms 16 gadiem, apstaigājot teju visas Rīgas augstskolu atvērto durvju dienas, – reklāmas pārpilnības un objektīvas informācijas trūkuma apstākļos pieļaut kļūdu nebija grūti.

Ticu, ka pienāks diena, kad vairs nevienam studentam nebūs jāmaksā ar savu profesionālo dzīvi par to vien, lai dažviet varētu turpināties ierastā diplomu tirgošana (situācija, kad studiju prasības noteiktas tik zemu, ka ikviens var bez īpašām pūlēm dabūt diplomu - šādas "studijas" diemžēl neattīsta darba tirgū nepieciešamās prasmes). Tomēr būtu nepiedodami upurēt studentu profesionālās dzīves, līdz durvis aizvērs Latvijas pēdējā diplomu kaltuve. Kā pasargāt studentus no nepareizām izvēlēm jau šodien? Ir jāizmanto katrs salmiņš, kas varētu norādīt uz studiju kvalitāti konkrētajā augstskolā, studiju virzienā un programmā.

Atzīšos - ekspertu komisiju akreditācijas ziņojumus[1] sāku lasīt ar zināmu skepsi. Kopējais dokumentu apjoms mērāms tūkstošos lapu, un tā ir tikai aisberga virsotne – pieejami vien 2017. gada akreditācijas ziņojumi, kas aptver katru desmito studiju virzienu un katru astoto studiju programmu (pārējo virzienu un programmu akreditācija notiks nākamajos gados). Turklāt, aprēķinot studiju virziena vidējo vērtējumu, nācās pieņemt, ka katrs no vairākiem desmitiem kritēriju, kurus vērtēja ekspertu komisija, ir vienlīdz svarīgs studiju kvalitātes nodrošināšanai, kā arī to, ka atšķirība starp 1 punktu (neatbilst minimālām prasībām) un 2 punktiem (atbilst minimālām prasībām) ir līdzīga atšķirībai starp 3 (labi) un 4 punktu (teicami) – ja tā nav, tad šāds studiju virzienu vai augstskolu "reitings" studiju kvalitāti raksturo neprecīzi.

Tomēr, iedziļinoties akreditācijas ziņojumos, sapratu, ka arī pašreiz pieejamie ekspertu atzinumi par 24 virzieniem un 114 studiju programmām, kas tiek īstenotas 21 augstākās izglītības iestādē (katrs virziens vērtēts pēc 32 kritērijiem; turklāt katra studiju programma virziena ietvaros tiek vērtēta vēl pēc 21 kritērija), daudz ko pasaka par pašreizējo situāciju Latvijas augstākajā izglītībā. Savukārt studentiem un topošiem studentiem tie skaidri norāda nekonkurētspējīgas (apšaubāmas kvalitātes) studiju programmas, kurās iestāties es neieteiktu.

1. "Akreditēts" nenozīmē "labs" 

Apgalvojumiem, ka dažu augstskolu diplomi uzskatāmi labākajā gadījumā par tapetēm vai tukšiem konfekšu papīrīšiem, mums bieži oponē, ka, ja visi studiju virzieni tika akreditēti, tas nozīmējot, ka viss ir (vai gandrīz ir) kārtībā. Un tiešām, akreditācijas ziņojumos visbiežāk sastopamā studiju programmu atzīme ir ap 3.5 – novērtējumu skalā tas ir starp "labi" un "teicami". Tomēr ir trīs "bet".

Pirmkārt, ekspertu vērtējumu sadalījums ir ar garu "asti" pa kreisi – akreditācijas ziņojumi skaidri identificē dažus apšaubāmas kvalitātes studiju virzienus un programmas (1. un 2. attēls). Tādēļ vidējais studiju virzienu vērtējums ir vien 2.9 (kas tomēr ir zemāks vērtējums nekā "labi"). Otrkārt, daži akreditācijas kritēriji izglītības kvalitāti raksturo precīzāk nekā citi. Un tieši tajos kritērijos, kas vistiešāk raksturo studiju procesa kvalitāti, tiek saņemts krietni zemāks vērtējums (par to - turpmāk).

1. attēls. Studiju virzienu sadalījums pēc vidējā vērtējuma akreditācijas procesā

* Attēls iekļauj 2017. gadā akreditētus 24 studiju virzienus.

2. attēls. Studiju programmu sadalījums pēc vidējā vērtējuma akreditācijas procesā

* Attēls iekļauj 2017. gadā akreditētas 114 studiju programmas.

Treškārt, akreditācijas mērķis nav atšķirt labas programmas no izcilām. Līdzīgi kā autovadītāja apliecība vēl nenozīmē, ka esi autosporta čempions (tā tikai apliecina minimālās prasmes vadīt automobili), arī akreditācija nav domāta, lai secinātu, cik tālu noteikts studiju virziens ir no pasaules labākās prakses. Ja pat labākās Latvijas universitātes starptautiskajos reitingos sastopamas blakus Somijas reģionālajām augstskolām (skatīt 14. slaidu), tas nozīmē, ka pasaules mērogā mūsu augstākās izglītības iestādes spēj iedot vien vidējas kvalitātes izglītību.

Tādējādi akreditācijas procesā iegūt maksimāli iespējamo atzīmi – 4 – var diezgan viegli. Piemēram, vienai ekonomikas studiju programmai, lai saņemtu maksimālo materiāltehniskā nodrošinājuma vērtējumu, pietika ar plašu datorklasi un SPSS programmas instalāciju. Tomēr, kā jau parādīju pētījumā par vidusskolām, liels datoru skaits uz studējošo vēl negarantē izcilus mācību sasniegumus – daudz svarīgāka ir datorprogrammu pielietošana studiju procesā. Akreditācija nav domāta ne tam, lai pārbaudītu studentu spējas pielietot SPSS padziļinātās funkcijas, ne tam, lai analizētu, vai kādas citas datorprogrammas (piemēram, Stata vai EViews) studentiem būtu noderīgākas.

Un tomēr, pat ja augstskolām tik labvēlīgas vērtēšanas sistēmas gadījumā Latvijā netrūkst tādu augstskolu, studiju virzienu un programmu, kas vairākos kritērijos knapi sasniedz vērtējumu 2 vai 1 (par to - turpmāk), tas viennozīmīgi norāda uz problēmām.

2. Augstākās izglītības vājākais posms - akadēmiskais personāls

Studiju virzienu akreditācijas rezultāti skaidri norāda uz akadēmisko personālu kā augstākās izglītības sistēmas vājāko posmu. Tas, ka Latvijas zinātniekiem kopumā ir maz starptautisko publikāciju (skatīt 4. attēlu) un uz tām ir maz atsauču, liecina, ka arī Latvijas labākajām augstskolām nav pamata gulēt uz lauriem. Tomēr vairums augstskolu ar pētniecību nenodarbojas itin nemaz. Un to var saprast. Pirmkārt, vairākas iestādes neapmaksā savu darbinieku pētnieciskās aktivitātes (pašlaik ne izglītības kvalitāte, ne publikācijas starptautiskajos žurnālos tieši neietekmē augstskolu ieņēmumus). Otrkārt, ar lekciju lasīšanu pārslogotiem pasniedzējiem pētījumu veikšanai neatliek laika.

Ekspertu komisiju atzinumi par zinātnisko pētījumu starptautisko publicitāti

Turklāt dažreiz akadēmiskā personāla kvalifikācija pat nav pietiekama kvalitatīvai pasniegšanai. Skaidrs, ka akreditācijas procesam augstskolas speciāli gatavojas un īpaši sasparojas tajās dažās dienās, kad ekspertu komisija viesojas augstskolas telpās. Tāpēc, ja augstskola nav spējīga paslēpt savas problēmas pat uz dažām dienām, kad notiek ekspertu komisijas vizīte, tas nozīmē, ka problēmas ir ļoti nopietnas. Piemēram, ja ar ekspertu komisiju (kuras sastāvā ir ārvalstnieki) tiekas angliski nerunājoši pasniedzēji, tas var nozīmēt, ka citu nemaz nav.

Ekspertu komisiju atzinumi par akadēmiskā personāla kvalifikāciju un prasmēm

3. Mazās iestādēs izglītība ir sliktāka nekā lielajās

Līdzīgi vidusskolām arī augstskolu vidū ir vērojama pozitīva sakarība starp studējošo skaitu un izglītības kvalitāti (augstskolas reitingā augšdaļā vidēji ir lielākas par iestādēm reitinga apakšējā daļā; 3. attēls). Ņemot vērā to, ka augstskolas vienmēr un visur bija un ir lielākas par vidusskolām, pozitīvs mēroga efekts augstākajā izglītībā, visticamāk, ir vēl lielāks nekā vidējā izglītībā.

Tiesa, augstskolu reitings pašlaik ir provizorisks un tas jāinterpretē tikpat piesardzīgi kā Saeimas vēlēšanas rezultāti pēc 12.8% balsu saskaitīšanas (tieši tik daudz studiju programmu tika akreditētas 2017. gadā, salīdzinot ar to kopējo skaitu). Nav šaubu, ka augstskolu reitings pamainīsies, tam pievienojot nākamo gadu akreditācijas rezultātus. Tomēr diez vai iestādes, kas pašlaik atrodas reitinga apakšējā daļā, pēkšņi parādīsies tā augšdaļā (un otrādi).

3. attēls. Studiju programmu vidējais vērtējums pēc augstākās izglītības iestādes

* Attēls iekļauj 2017. gadā akreditētas 114 studiju programmas.
Attēlā nav iekļautas vairākas Latvijas augstskolas, kurās 2017. gadā nebija paredzēts akreditēt nevienu studiju virzienu; turklāt arī par iekļautajām augstskolām informācija nav pilnīga, jo ievērojamu daļu studiju virzienu akreditēs vien nākamajos gados. Tabulā norādīts 2017. gadā akreditēto studiju programmu skaits katrā augstskolā (un to īpatsvars (%) no visām studiju programmām šajā augstskolā).

Reitinga apakšā atrodas trīs koledžas, kas knapi sasniedza minimālo nepieciešamo vērtējumu (divnieku) – Vadības koledža, Biznesa vadības koledža un "Hotel School" viesnīcu biznesa koledža. Līdzīgi nesekmīgiem studentiem augstākās izglītības iestādes mēdz žēloties ekspertu komisijām un izlūgties kaut vai minimālo nepieciešamo vērtējumu, pieminot, ka citādi viņi zaudēs darbu un cietīs viņu bērni. Un tas ir nevis minējums, bet dokumentāli apliecināts fakts. Tomēr labi, ka šādiem gadījumiem nebija ietekmes uz ekspertu komisijas lēmumu.

Jāatzīmē, ka pat Latvijas lielākās universitātes ir būtiski mazākas (skatīt 6. attēlu) par Baltijas reģiona labākajām augstskolām. Tādēļ Latvijas augstākās izglītības sistēmas sadrumstalotība 56 augstskolās un koledžās noteikti ir viens no izglītības kvalitātes kavējošiem faktoriem.

4. Izglītības kvalitāte filiālēs ir sliktāka nekā centrālajās fakultātēs

56 augstskolas un koledžas jau pietiekami labi raksturo Latvijas augstākās izglītības sadrumstalotību. Tomēr papildus šim skaitlim (pēc kura esam starp pasaules čempioniem; skatīt 1. attēlu) vēl jāņem vērā, ka dažādās Latvijas pilsētās vēl pastāv vairāki desmiti augstākās izglītības iestāžu filiāļu. Gadījumos, kad akreditācijas ziņojumi iekļāva atsevišķu vērtējumu centrālajā fakultātē un filiālē, filiālēs vērtējums vienmēr izrādījās zemāks. Vēl vairāk, neatradu nevienu kritēriju, pēc kura izglītības kvalitāte filiālē kaut vienu reizi būtu novērtēta augstāk nekā centrālajā fakultātē.

Akreditācijas ziņojumi norāda uz nopietnām problēmām filiālēs - gan ar akadēmisko personālu, gan ar materiāltehnisko nodrošinājumu; un pat tajās studiju programmās, kas centrālajās fakultātēs saņēma visai augstu vērtējumu.

5. Netici savām acīm studiju programmas nosaukumam

Nav runas par to, ka absolventu prasmes bieži neatbilst studiju programmas mērķiem (tas redzams jau pēc absolvēšanas). Akreditācijas arī nav domātas, lai pārbaudītu visu kursu saturu un paskatītos, kā reāli notiek dažādu priekšmetu pasniegšana (ikviens students zina, ka dažreiz ir liela atšķirība starp kursa saturu uz papīra un reālajā dzīvē). Akreditācijas ietvaros tiek konstatēti vēl rupjāki pārkāpumi – studiju programmas nosaukums dažreiz ir ievērojami skaistāks nekā tās saturs uz papīra (par programmas saturu reālajā dzīvē pat nerunājot). Man tas atgādina deviņdesmitajos gados populāro tendenci nosaukt studiju programmas ar tolaik populāriem vārdiem, kas garantēja reflektantu pieplūdi.

Ekspertu komisiju atzinumi par studiju programmas satura atbilstību studiju programmas nosaukumam

Secinājums 

Ekspertu atzinumi akreditācijas procesa ietvaros skaidri identificē Latvijas augstākās izglītības lielākās problēmas – augstskolu, koledžu un filiāļu sadrumstalotība, akadēmiskā personāla vāja kvalifikācija, kā arī zems pētniecības finansējums un starptautiskā publicitāte.

Skaidrs, ka precīzi noteikt katras studiju programmas (Latvijā to ir ap 900) kvalitāti (outcome) nebūs iespējams, kamēr nebūs pieejams studentu reģistrs, kas parādītu, kā attiecīgās studiju programmas absolventiem klājas darba tirgū (kāda ir viņu profesija, amats un alga divus, piecus un desmit gadus pēc alma mater). Akreditācijas procesā tiek galvenokārt pārbaudīta augstskolu spēja nodrošināt kvalitatīvu izglītību (output) – lai gan plašas telpas un angliski runājoši pasniedzēji ar doktora grādu vēl nenozīmē teicamu izglītības kvalitāti, problēmas ar pasniedzēju kvalifikāciju un telpām skaidri parāda, ka teicamu izglītību šajā programmā iegūt nevar.

Ja augstskolas pasniedzēji vairāku gadu laikā nav spējīgi uzrakstīt nevienu solīdu zinātnisko publikāciju un laboratorijas aprīkojums mantots no padomju laikiem, manuprāt, tie būtu kantora "Ragi un nagi", nevis augstākās izglītības iestādes atribūti. Jo ātrāk tiks slēgtas nekvalitatīvas studiju programmas, jo mazāk būs cilvēku, kas pat "ar trim augstākām izglītībām" nevar atrast darbu profesijā atbilstoši diploma nosaukumam.

Ieteikumi studentiem un topošajiem studentiem:

1. Izvēlēties izglītību centrālajā fakultātē, nevis filiālē

Vairumā gadījumu filiāle nav spējīga nodrošināt vismaz tikpat labu izglītības kvalitāti kā centrālā fakultāte.

2. Rūpīgi apdomāt iestāšanos (vai izglītības turpināšanu) augstskolās, studiju virzienos un programmās ar mazu studentu skaitu

Jo mazāk studentu, jo mazāk resursu studiju nodrošināšanai. Protams, tas negarantē augstu studiju kvalitāti programmās ar lielu studentu skaitu. Turklāt vienmēr būs šauras un specifiskas programmas, kur studentu skaits nevar būt liels. Un tomēr, ja ir divas standarta programmas, kas divās augstskolās pēc papīriem izskatās identiski, nav iemesla izvēlēties programmu ar mazāku studentu skaitu.

3.Domāt ar savu galvu, nevis akli ticēt augstskolu reklāmai

Izglītības kvalitāte dažādās Latvijas augstskolās būtiski atšķiras – pat pie identiska iegūstamā grāda, kredītpunktu skaita un priekšmetu saraksta. Tāpēc laiks un pūles, kas ieguldītas, lai iegūtu objektīvu informāciju par studiju kvalitāti konkrētajā augstskolā, studiju virzienā, programmā un apakšprogrammā, noteikti atmaksāsies. Klātienes komunikācija ar nejauši izvēlētiem pasniedzējiem un studentiem var palīdzēt vairāk nekā reklāmas prezentāciju apmeklēšana (tās vada speciāli apmācīti cilvēki). Noteikti nenāks par ļaunu arī iepazīšanās ar konkrētā studiju virziena akreditācijas ziņojumu (lai arī tie brīvi pieejami internetā, rakšanās cauri dokumentu kaudzēm prasa ievērojamu laiku).

* Rakstā izteiktie secinājumi atspoguļo autora – Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes darbinieka Oļega Krasnopjorova – viedokli. Autors uzņemas atbildību par iespējamām kļūdām un neprecizitātēm.

[1] Studiju virziena akreditācija – pārbaude nolūkā noteikt augstskolas vai koledžas resursu kvalitāti un spēju īstenot noteiktam studiju virzienam atbilstošu studiju programmu. Tā dod tiesības augstskolai vai koledžai izsniegt valsts atzītu augstākās izglītības diplomu. Akreditācijas ietvaros piecu ekspertu komisija veic vispusīgu studiju virziena novērtēšanu un sagatavo atzinumu, kurā rekomendē (vai nerekomendē) akreditēt studiju virzienu uz 2 vai 6 gadiem.