Aukstais karš tirdzniecībā? Kāpēc Latvijai tam jāpievērš uzmanība

Pārmaiņas starptautiskajā tirdzniecībā

Pēdējos gados sankcijas un ģeopolitiskie riski tiek ļoti bieži pieminēti kontekstā ar starptautisko tirdzniecību. Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektores pirmā vietniece Gita Gopinata norādījusi, ka sankciju skaits ir vairāk nekā trīskāršojies, salīdzinot ar 2019. gadu, kā arī ģeopolitiskā riska indekss ir krietni pakāpies, sākoties karam Ukrainā (skatīt 1. attēlu) [1].

Līdz ar to pašlaik starptautiskā tirdzniecība arvien izteiktāk mainās līdzšinējai tendencei – globalizācijai – pretējā virzienā, koncentrējoties uz nearshoring un friend-shoring stratēģijām.

Šādas izmaiņas notiek vairāku iemeslu dēļ:

• politiskā ietekme,
• piegādes ķēžu traucējumi gan Covid laikā, gan pašlaik, piemēram, Sarkanajā jūrā,
• ražošanas izmaksu pieaugums Āzijā,
• vides, sociālās un pārvaldības faktoru pieaugošā loma lēmumu pieņemšanā,
• ilgtspēja, kas šobrīd ir ļoti aktuāla.

Gopinatas ieskatā svarīgākais iemesls šīm izmaiņām ir ģeopolitiskais [1]. Pasaule ir sadalījusies trijos blokos – uz ASV orientētajā blokā, uz Ķīnu orientētajā blokā un valstīs, kuras neiesaistās nevienā no šiem blokiem vai arī tiecas gūt labumu no sadarbības ar abiem. Kā skaitlisku pamatojumu faktam, ka valstis dalās tirdzniecības blokos, Gopinata min, ka apjoma izteiksmē starp blokiem tirdzniecība ir samazinājusies par 12 % un ārvalstu tiešās investīcijas samazinājušās par 20 % vairāk nekā tirdzniecības plūsmas bloku iekšienē [1]. Apskatot pieauguma tempus tirdzniecībā, varam novērot, ka samazinājums ir aptuveni divas reizes lielāks starp blokiem nekā bloku iekšienē (skatīt 2. attēlu).

Varbūt globalizācija jau ir vēsture? Tā gluži vēl nevar teikt. 3. attēlā redzam, ka pasaules preču tirdzniecības attiecība pret rūpniecisko ražošanu (šī attiecība norāda uz globalizāciju) ir lejupslīdē kopš 2022. gada aprīļa, kas norādītu uz de-globalizācijas sākumu. No šīs attiecības izņemot Ķīnu, varam novērot pretējo, proti, attiecība ilgstoši palielinās, kas norādītu uz to, ka globalizācija īsti vēl nav beigusies (ko papildina arī Pasaules Bankas indikators [2] – pasaules tirdzniecības attiecība pret iekšzemes kopproduktu, kas pieaug katru gadu pēc Covid krīzes). Tas nozīmē, ka joprojām tirdzniecībā ir svarīgi globalizācijas galvenie elementi, piemēram, izmaksu samazināšana un risku diversifikācija.

Globalizācija tomēr vēl nav vēsture, un uzņēmumiem jāspēj izprast patlaban aktuālos izaicinājumus un jāprot diversificēt riskus. Tā kā pasaulē ir augsts saspīlējums un pastāv nenoteiktība par tirdzniecību starp blokiem, daudzas kompānijas izvēlas nearshoring/friend-shoring stratēģijas, tas ir, veido piegādes ķēdes tuvzonas valstīs/politiski labvēlīgās valstīs. Vairāku Eiropas Centrālās bankas ekonomistu analīzē secināts, ka daudzas multinacionālas kompānijas sāka friend-shoring stratēģiju uzreiz pēc piegādes ķēžu traucējumiem Covid laikā, bet šobrīd uzņēmumi, kas apsver šāda veida stratēģiju, ir četras ar pusi reizes vairāk nekā pirms 5 gadiem (42 % uzņēmumu šobrīd, 9 % uzņēmumu agrāk) [3].

Uzņēmumu aptaujas liecina, ka dažās Eiropas Savienības (ES) valstīs ražošanas uzņēmumi, lai pasargātos no piegādes ķēžu traucējumiem un to riskiem, iepriekš no Ķīnas iepirktās izejvielas un preces tagad iepērk no dažādām ES valstīm [4]. Prognozējot nākamos 5 gadus, uzņēmumi lēš, ka izejmateriālus no ES iepirks vairāk, nekā to darīja iepriekšējos 5 gados, bet prognozes par iepirkumu skaitu ārpus ES paliek nemainīgas [5].

Latvijas iespējas jaunajos apstākļos

Arī Latvijai kā ES dalībvalstij ir iespējas sevi pozicionēt kā nearshoring un friend-shoring partneri uzņēmumiem no citām ES valstīm. Jo īpaši ņemot vērā, ka arī ES līmenī [6] tiek spriests par nepieciešamību nodrošināt izturīgas un drošas piegādes ķēdes, lai mazinātu atkarību no ārējiem avotiem. Protams, Latvija nekad nebūs masveida ražošanas centrs kā Ķīna, bet ir saredzamas iespējas nišas nozarēs (kā piemēru var minēt militāro rūpniecību, kurā bez friend-shoring stratēģijas iztikt nevar) un pēc speciāla pasūtījuma ražotu (tailor-made) produktu piedāvāšanā.

Bez politiskās atbilstības jāmin arī ar infrastruktūras attīstības projektiem saistītās potenciālās priekšrocības. Ja Latvija veiksmīgi realizētu iecerētos infrastruktūras attīstības projektus (piemēram, Rīgas lidostas attīstība, Rail Baltica un Bauskas/Iecavas apvedceļš), sadarbība ar Latvijas uzņēmumiem varētu kļūt vēl pievilcīgāka. Tomēr ar infrastruktūru vien nepietiek, nepieciešams arī prast to izmantot, lai tās nav tikai izmaksas, bet arī sniedz pozitīvu atdevi.

Pasaules Bankas publicētais loģistikas veiktspējas indekss [7] patlaban ierindo Latviju 3. vietā ES (pēc Bulgārijas un Rumānijas), ja tas tiek koriģēts ar darbaspēka izmaksām (skatīt 4. attēlu). Ja indekss netiek koriģēts ar darba spēka izmaksām, tad Latvija ierindojas 17. vietā ES (skatīt 5. attēlu), kas joprojām ir uzteicams rādītājs, bet tas neaizliedz mums tēmēt uz augstāku rezultātu.

Latvija atrodas ne tikai ES, bet arī eirozonā, un tas dod uzņēmumiem iespēju darījumos izmantot eiro, kas mazina ar valūtas kursu saistītos riskus arī šobrīd – ģeopolitisko norišu apstākļos.

Jāpiemin arī tas, ka Ilgtspējīgas attīstības risinājumu tīkls [8] Latviju atzinis par 13. pievilcīgāko valsti pasaulē pēc ilgtspējīgas attīstības kritērija, un tas norāda uz valsts progresu un saistību ar ilgtspējīgiem projektiem, kas šobrīd (neskaitot ģeopolitisko situāciju īstermiņā) ir aktuāls temats arī investīciju piesaistē.

Protams, zemas darbaspēka izmaksas nav ekonomikas attīstības pamats, kas nodrošinās iedzīvotāju labklājību, un arī citās jomās Latvijā nepieciešami uzlabojumi. Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) [9] publicētais Noskaņojuma indeksa 2015 – 2023 pārskats rāda, ka lielākoties investīcijas bremzējoši iemesli ir: administratīvais slogs, saspringts un neefektīvs darba tirgus, ēnu ekonomika un valstij piederošu uzņēmumu privileģēšana. Pakāpeniski šīs problēmas tiek risinātas, piemēram, ekonomikas ministrs Viktors Valainis oktobrī izteicies [10], ka “uzsāktie birokrātijas mazināšanas pasākumi būvniecības nozarē ļaus par 70 % samazināt laiku no nekustamā īpašuma projekta ieceres līdz realizācijai”, kas ir solis tuvāk novērst būvniecības administratīvo slogu, kas arī pēc FICIL [8] norādēm ir viens no būtiskākajiem administratīvajiem šķēršļiem ārvalstu investoriem.

Noslēgumā var teikt, ka pasaule ir mainījusies, pastāv liela nenoteiktība un augsts ģeopolitiskais saspīlējums, kas rada uzņēmumiem papildu izaicinājumus piegādes ķēžu vadībā. Atsevišķās jomās Latvija var pozicionēt sevi kā vietu, kas piedāvā risinājumus. Protams, miljonu eiro vērtais jautājums – kas un kā izmantos šo iespēju.

[1] Gopinath, G. (May 7, 2024). Geopolitics and its Impact on Global Trade and the Dollar. International Monetary Fund.

[2] World Bank. (n.d.). World Development Indicators.

[3] Attinasi, M. G., Ioannou, D., Lebastard, L., & Morris, R. (2023). Global production and supply chain risks: insights from a survey of leading companies. European Central Bank.

[4] Attinasi, M. G., & Mancini, M. (September, 2024). Navigating a fragmenting global trading system. European Central Bank.

[5] Attinasi, M. G., & Mancini, M. (September, 2024). Navigating a fragmenting global trading system. European Central Bank.

[6] Eiropas Komisija. (2023). Joint Communication To The European Parliament, The European Council And The Council On “European Economic Security Strategy”.

[7] The World Bank. (n.d.). Logistics Performance Index. Retrieved from

[8] Ilgtspējīgas attīstības risinājumu tīkls. (2024). Sustainable Development Report 2024.

[9] Foreign Investors Council in Latvia (2024). Ficil Sentiment Index 2015 – 2023, The Administrative Burden Edition.

[10] Valainis, V. (October, 2024). Atsakās no vairākiem būvniecības dokumentu veidiem. LETA.