Baltijas valstu ārējās tirdzniecības salīdzinājums

Šoreiz rakstā stāstīšu par trīs Baltijas valstu ārējo tirdzniecību, akcentējot kopīgo un atšķirīgo. Varbūt Baltijas valstu tautsaimniecības un sadarbība nemaz nav tik cieši saistīta un līdzīga, kā to mediju telpā itin bieži skandē? Rakstā detalizētāk aprakstīšu tieši par eksporta jomu, jo tā noteiktā mērā ir arī valsts ekonomikas spogulis.

Lai gan visās Baltijas valstīs ir "atvērtas ekonomikas", dažādu faktoru dēļ ārējās tirdzniecības rezultāti Baltijas valstīs diezgan būtiski atšķiras.

Runājot par ārējo tirdzniecību, pirmais rādītājs, ar kura palīdzību tiek salīdzinātas valstis, ir kopējais preču un pakalpojuma eksporta īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP), kas raksturo katras valsts eksporta atvērtību. 2016. gadā preču un pakalpojumu eksports veidoja 58% no IKP Latvijā, 80% – Igaunijā un 74% – Lietuvā (1. attēls).

1. attēls.  Preču un pakalpojumu īpatsvars, % no IKP

* nav pieejami dati par reeksportu

Preču un pakalpojuma eksporta īpatsvaru IKP ietekmē daudz un dažādi faktori: tautsaimniecības lielums, ražošanas struktūra valstī, pieejamie dabas resursi, darbaspēka kvalitāte un izglītība, tradīcijas un citi. Baltijas valstu priekšrocība ir specifisku tirgus nišu aizpildīšana, nelielu pasūtījumu izpilde, ko ne vienmēr spēj attīstīto valstu lielie starptautiskie uzņēmumi, kas ražo tipveida produkciju lielos apjomos.

Igaunija, būdama mazākā valsts ar zemāku iedzīvotāju skaitu nekā kaimiņvalstis, spēj absolūtā izteiksmē eksportēt vairāk nekā Latvija (2. attēls). Savukārt Lietuvas eksporta ienākumi ir divas reizes lielāki nekā Latvijai.

Latvija jau vēsturiski šajā ziņā atpaliek no abām kaimiņvalstīm, turklāt pēdējo gadu izaugsme nav sekmējusi Latvijas pietuvošanos Lietuvas un Igaunijas līmenim.

Nelielam mierinājumam jāpiezīmē, ka, ņemot talkā mikrodatus, aprēķini rāda, ka Latvijas un Lietuvas lielo atšķirību eksportā pēdējo sešu gadu laikā, t.sk. 2016. gadā, veido pārsvarā reeksports (1. attēls).

2. attēls. Preču un pakalpojumu eksports, milj. EUR

Nenoliedzams ir fakts, ka Baltijas valstu preču eksportā būtisku daļu veido ne tikai valstī jaunradītas preces, bet arī reeksports. Baltijas reģions jau vēsturiski un ģeogrāfiski ir veidojies kā  tirdzniecības "koridors" starp Rietumiem un Austrumiem.

Reeksports ir raksturīgs valstīm, kurās ir ostas un labi attīstīti transporta centri. Līdz ar to jau izsenis Baltijas valstu ārējā tirdzniecībā ir bijušas preces, kas nepārprotami ir saistāmas ar loģistiku, nevis ražošanu un gala patēriņu.

Informācija par citu valstu reeksporta datiem nav pieejama kopīgā datu bāzē, tā atrodama atsevišķu valstu statistikā vai pētījumu aprēķinos un novērtējumos. Baltijas reģionā reeksporta līdere ir Lietuva. Saskaņā ar Lietuvas Statistikas pārvaldes datiem 2016. gadā 41% no visa preču eksporta veidoja reeksports. Pēc Latvijas Bankas ekspertu novērtējuma Latvijā reeksporta īpatsvars ir  apmēram 33% [6]. Igaunijā ir mazākais reeksporta īpatsvars – apmēram 26% no kopējā preču eksporta (pēc vairāku ekspertu vērtējumiem).

Baltijas (un arī citu) valstu eksportā  galvenās preču grupas, kurās būtisku lomu spēlē reeksports, ir mehānismi, mehāniskās iekārtas, elektroierīces un elektroiekārtas, minerālprodukti, parastie metāli, alkoholiskie dzērieni un arī farmācijas produkti.

Baltijas valstu tirdzniecības partnervalstis

Ja runājam par Baltijas valstu ārējās tirdzniecības sadarbību, tad diez vai bieži dzirdētais termins Baltijas "vienotais tirgus" būs īsti vietā. Latvijai gandrīz divas trešdaļas jeb 29% (2016. gadā) no kopējā preču eksporta nonāk abās kaimiņvalstīs - Igaunijā un Lietuvā. Turpretī Lietuvas un Igaunijas preču eksportā abu kaimiņvalstu īpatsvars ir vien 15%. Šī proporcija ir diezgan loģiska, jo Latvijai kaimiņos ir abas Baltijas valstis, bet Lietuvai un Igaunijai – tikai pa vienai. Pakalpojumu eksportā Latvija abām kaimiņvalstīm ieņem ceturto vietu noieta tirgu sarakstā, arī Lietuva ir ceturtā Latvijas pakalpojumu eksporta struktūrā, savukārt Igaunija nav pārējo Baltijas valstu pakalpojumu eksporta topa pieciniekā.  

Latvijas galvenie preču eksporta partneri pēdējos desmit gadus ir Lietuva, Igaunija un Krievija, Igaunijas eksporta topa trijnieks ir Zviedrija, Somija un Latvija, bet Lietuvai lielākās eksporta mērķa valstis ir Krievija, Latvija un Polija (3. attēls). Atšķirības ārējā tirdzniecībā un eksporta noieta valstu struktūrā nenoliedzami ir ietekmējušas arī katras Baltijas valsts kopējo ekonomisko attīstību laika gaitā.

3. attēls. Baltijas valstu preču eksporta tirgi, struktūra %

Igaunijas ekonomisko attīstību, lielā mērā ir veicinājis tās ģeogrāfiskais stāvoklis un intensīvā tirdzniecība ar Somiju un Zviedriju. Šīs ir  valstis ar lielu un stabilu ekonomiku/ tirgu un iedzīvotājiem ar augstu ienākumu līmeni, kas, protams, labvēlīgi atsaucas arī uz Igaunijas preču eksportu.

Igaunija uz šīm valstīm eksportē vairāk preces ar pievienoto vērtību jeb tā dēvētā "dārgā gala preces", nodrošinot Igaunijai lielākus ienākumus no eksporta. Latvija Igaunijai ir trešais nozīmīgākais tirdzniecības partneris uzreiz pēc Somijas un Zviedrijas.

Lietuvas vēsture, ģeogrāfija un ekonomika no laika gala ir bijusi saistīta ar Poliju un Krieviju. Šīs valstis arī joprojām ir svarīgākās Lietuvas tirdzniecības partnervalstis. Diemžēl, lai gan Polija un Krievija ir lielas valstis ar lielu tirgu, tomēr Krieviju nevar raksturot kā stabilu ekonomiku. Turklāt patērētāji gan Polijā, gan Krievijā ir ar salīdzinoši zemiem ienākumiem salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm. Latvija kā Lietuvas eksporta mērķa valsts kopā ar Poliju dala 2./3. vietu.

Iepretim pārējām Baltijas valstīm gadiem ilgi tieši Igaunija un Lietuva ir bijuši galvenie Latvijas ārējās tirdzniecības partneri. Līdz ar to attālumi un transportēšanas izmaksas nav lielas, tajos ir līdzīgi patērētāju ieradumi un vienota sapratne par biznesa nosacījumiem.

Bet diemžēl Latvijas galvenie eksporta tirgi ir divas ļoti nelielas valstis, kurās tirgi ir salīdzinoši mazi, "volatīli" (svārstīgi) un ārēji viegli ievainojami. Ekonomiskās krīzes laikā Latvijas galvenie eksporta tirgi atrodas gandrīz tikpat lielā bedrē kā Latvija un saskaras ar tieši tādām pat problēmām.

Savukārt trešais nozīmīgākais Latvijas tirdzniecības partneris ir Krievija, ko īsumā var raksturot kā "neprognozējamu sadarbības partneri". Krievijas sankciju un pieprasījuma krituma negatīvā ietekme Latvijas eksportā ir mazinājusies, un uzņēmēji to pamazām kompensē ar jauniem noieta tirgiem. Tā rezultātā Krievijas īpatsvars Latvijas eksportā ir samazinājies no 12% 2013. gadā līdz 8% 2016. gadā. Tomēr, neskatoties uz vairākkārtēju negatīvo pieredzi sadarbībā ar Krieviju un Krievijas lēmumiem, kas ik pa laikam iebāž sprunguļus riteņos eksporta iespējām, Latvijas uzņēmēji joprojām saskata potenciālu plašajā Krievijas tirgū un pilnībā nav gatavi to pamest.

Igaunijai tāpat kā eksportā arī preču importā vislielākā sadarbība ir ar Somiju, tomēr  tās īpatsvars preču importā pēdējos gados ir mazinājies. Saskaņā ar Eurostat datiem no 20% 2005. gadā līdz 13% 2016. gadā, kas saistīts ar Somijas elektronikas nozares krīzi. Lietuvas galvenā importa tirdzniecības partnervalsts ir Krievija, bet arī tās īpatsvars pēdējo sešu gadu laikā ir ievērojami sarucis (no 33% līdz 14%). Latvijas galvenā importa partnervalsts ir Lietuva (pēdējos gados ap 17% no visa preču importa). Otrajā vietā preču importa struktūrā visām trijām Baltijas valstīm ir Vācija.

Saskaņā ar Eurostat datiem 2015. gadā Latvijas galvenie pakalpojumu eksporta partneri ir bijuši Lielbritānija, Krievija, Šveice, Lietuva un Zviedrija. Igaunijas eksporta top piecinieks bija Somija, Zviedrija, Krievija, Latvija un Norvēģija, bet Lietuvai galvenās pakalpojumu eksporta mērķa valstis ir bijušas Krievija, Vācija, Baltkrievija, Latvija un Dānija. Apskatot Baltijas valstu pakalpojumu eksporta noieta tirgus struktūru, jāsecina, ka Latvijai un Lietuvai tie ir diversificētāki nekā Igaunijai, kurai gandrīz 1/3 daļa pakalpojumu tiek eksportēti uz Somiju.

Kas lācītim vēderā…

Visu Baltijas valstu preču eksporta īpatsvars IKP ievērojami pārsniedz pakalpojumu eksporta īpatsvaru, jo dažiem pakalpojumiem ir tādas īpašības, kas apgrūtina to realizēšanu pāri robežām, savukārt preces "pārvietot" ir daudz vienkāršāk.

Baltijas valstis ir tik mazas, ka nespēj saražot visu tām nepieciešamo, tās nav bagātas arī ar izrakteņiem vai citiem dabas resursu krājumiem (naftu, oglēm u. tml.). Mums jāimportē ne tikai patēriņa preces, bet arī ražošanai nepieciešamās izejvielas. Šo iemeslu dēļ visām Baltijas valstīm preču ārējās tirdzniecības bilance ir negatīva, proti, preces tiek ievestas vairāk nekā izvestas.

Lai gan pēckrīzes periodā Latvijas preču eksporta daļas pasaules importā ir augušas straujāk nekā kaimiņvalstīm un arī Latvijas preču eksporta vērtības gada izaugsme vidēji bijusi nedaudz straujāka, tomēr joprojām Latvijas preču eksporta apjomi un vērtība (absolūtā izteiksmē) ir zemākie no Baltijas valstīm.

Atšķirības ir redzamas, arī aplūkojot preču grupu struktūru Baltijas valstu eksportā (3. attēls). Lai gan visām Baltijas valstīm lielākais īpatsvars eksportā ir mehānismiem, transportlīdzekļiem un to daļām, tomēr šīs preču grupas eksporta īpatsvars Igaunijas eksportā un IKP ir būtiski lielāks nekā Latvijai un Lietuvai.

Latvijas preču eksporta lielāko atšķirību ar Igauniju  nosaka mehānismu īpatsvars kopējā eksportā, bet ar Lietuvu – minerālproduktu un ķīmiskās rūpniecības ražojumu eksporta īpatsvars.

4. attēls. Preču eksporta grupas Baltijas valstu eksportā 2016. gadā, milj. EUR

Kā liecina Eurostat dati, tad augsto tehnoloģiju īpatsvars preču eksportā Latvijai ir zemāks kā Igaunijai. 2016. gadā Latvijai tas bija 10% no visa eksporta, Igaunijai – 15%, bet Lietuvai – 8%.

Sagrupējot eksporta preču grupas pēc Sanjaya Lall [7] klasifikācijas, redzam, ka  Igaunijā 40% no visa eksporta ir augsto un vidējo tehnoloģiju izstrādājumi, bet Lietuvai un Latvijai šāda veida preces veido mazāk kā 1/3 no kopējā eksporta.

Lai gan pēdējos gados Latvijai augsto tehnoloģiju izstrādājumu īpatsvars eksportā ir pieaudzis, tomēr tas diezgan būtiski atpaliek no Igaunijas rādītāja. Augsto tehnoloģiju īpatsvars Latvijas eksporta portfelī joprojām ir neliels. Savukārt Latvijai joprojām būtiskāko daļu eksportā veido maz apstrādāti izstrādājumi, kas ir preces ar mazāku pievienoto vērtību.

Latvijas eksportā 46% no visa eksporta ir uz resursiem bāzētā produkcija (koka profili, gulšņi, saplāksnis, alkohols, parastā metāla lūžņi) un primārā jeb minimāli apstrādātā produkcija (malka, piens, krējums, kūdra, graudi u.c.).

5. attēls. Preču eksporta struktūra pēc Sanjaya Lall klasifikācijas, %

Sagrupējot eksporta preču grupas pēc BEC klasifikācijas (Classification by Broad Economic Categories), redzams, ka Igaunijas eksportā vairāk kā piekto daļu jeb 21%

(2016. gadā) veidoja kapitālpreču eksports, turpretī Latvijai un Lietuvai kapitālpreču eksporta īpatsvars attiecīgi bija tikai 13% un 12%. skat (5. attēls).

Lai gan eksporta datos kapitālpreces satur nozīmīgu reeksporta daļu, tomēr no IKP izaugsmes viedokļa ir jāstimulē kapitālpreču  jeb investīciju preču un patēriņa preču eksports. Tas jādara tāpēc, ka  to pievienotā vērtība IKP ir augstāka un nozīmīga nekā starppatēriņa precēm.

6. attēls. Preču eksporta struktūra pēc BEC klasifikācijas, %

Eksporta vērtība, kurā iekļauts  gan reeksports, gan ārvalstu pievienotā vērtība var radīt bruto un iekšzemē radītā eksporta vērtības atšķirību. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) novērtējums liecina, ka Igaunijā iekšzemes pievienotā vērtība eksportā ir nedaudz zemāka nekā citur Baltijā, jo nozaru griezumā Igaunijā iekšzemes pievienotā vērtība "High-tech" (datoru, elektronikas un optisko iekārtu) bruto eksportā ir viszemākā salīdzinājumā ar pārējiem sektoriem šajā valstī.

Savukārt Latvijai augstāku iekšzemes pievienoto vērtību salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm nosaka koksnes eksports - tātad arvien vairāk eksportējam apstrādātus kokmateriālus, radot tiem pievienoto vērtību. Koksnes izstrādājumi, kas ir viena no galvenajām/lielākajām preču grupām Latvijas eksportā, ietver vismazāko reeksporta daļu (aptuveni 5%) salīdzinājumā ar citām preču grupām.

Igauņi izskatās tehnoloģiski progresīvāki  nekā pārējie baltieši, bet Latvijas un Lietuvas preču eksporta portfelī lielāks īpatsvars ir precēm, kas ir jutīgākas uz dažādiem globāliem šokiem, piemēram pasaules cenu svārstībām (lauksaimniecības precēm, minerālproduktiem - naftai u.c. energoresursiem, piem., koksnei). 

Preču eksporta izaugsme iet roku rokā ar importu un neizbēgami nosaka arī importa pieaugumu un otrādi, jo eksportējošo nozaru attīstība pieprasa nepieciešamo resursu ievedumu. Līdz ar to importa preču grupu struktūra visām Baltijas valstīm ir ļoti līdzīga to eksporta struktūrai.  

Pakalpojumu eksports

Pakalpojumu ārējā bilance Baltijas valstīm jau vairākus gadus ir pozitīva. Analizējot Baltijas valstu pakalpojumu eksportu, redzams, ka Latvijas un Lietuvas dati ir līdzīgi – apmēram 17% (2016. gadā) no eksporta vērtības veido pakalpojumi, savukārt Igaunijas pakalpojumu īpatsvars ir 26% no IKP.

Pēdējo sešu gadu laikā Igaunijas un Lietuvas pakalpojumu eksports audzis straujāk nekā Latvijai. Visstraujāk augošie pakalpojumi kaimiņvalstīs ir bijuši IT, telekomunikāciju un citi biznesa pakalpojumi. Pēdējos gados kā turpinājums pārtikas produktu eksporta sankcijām un ģeopolitiskajiem notikumiem Krievijas darbība ir kļuvusi daudz intensīvāka, realizējot lēmumu par tranzīta plūsmu pārvirzīšanu no Baltijas valstu uz Krievijas ostām. Tomēr joprojām visās Baltijas valstīs pakalpojumu eksportā un arī importā nozīmīgu lomu ieņem transporta pakalpojumi (6. attēls). To diktē Baltijas valstu ģeogrāfiskais stāvoklis – jūra un sauszemes robeža ar dabas resursiem bagāto Krieviju un Baltkrieviju, kurām nav "izejas" uz jūru.  

Pakalpojumu eksportā Latvijai raksturīgs finanšu pakalpojumu eksports,  lai gan apjoms ir neliels, taču daudzkārt ievērojamāks nekā citviet Baltijā. Igaunija savukārt pārējās Baltijas valstis apsteidz ar braucieniem, saimnieciskās darbības un būvniecības pakalpojumiem. Lietuva viennozīmīgi ir līdere transporta pakalpojumu jomā. Pēckrīzes periodā Latvija ar katru gadu ir zaudējusi savas transporta pakalpojumu eksporta tirgus daļas pasaules importā, kamēr Lietuva tās strauji audzējusi.

7. attēls. Pakalpojumu eksports 2016. gadā, milj. EUR

Kas labāks kaimiņiem?

Valstu tautsaimniecību attīstības salīdzināšanai un progresa novērtēšanai tiek izmantoti dažādi starptautisko institūciju pētījumi un indeksi. Diskutējot par šiem indeksiem, ne tikai novērtējam, cik labi vai slikti Latvija izskatās pasaules mērogā, bet vienmēr raugāmies, kur šajos rangos atrodas arī mūsu kaimiņvalstis.

Šā gada jūnija sākumā Pasaules konkurētspējas centrs nāca klajā ar gadskārtējo konkurētspējas pētījumu, kas aptver 63 pasaules valstis. Latvija šogad tajā ierindota 40. vietā, kas ir par trim vietām zemāk nekā pērn. Tas ir arī sliktākais rādītājs Baltijas valstu vidū. Līdzīgu tendenci parāda arī pēdējais 2016. - 2017. gada Globālais konkurētspējas indekss, kurā Latvija ierindota 49. vietā 138 valstu vidū, zaudējot piecas pozīcijas, salīdzinājumā ar iepriekšējo 2015. - 2016. gada ziņojumu. Igaunija šajā ziņojumā ierindojas 30.vietā tāpat kā iepriekš, bet Lietuva par vienu vietu pakāpusies uz augšu un ieņem 35. vietu.

Salīdzinoši visaugstāko novērtējumu Latvijas konkurētspēja 2016. - 2017. gadā saņēmusi par makroekonomisko vidi, kad ierindota augstajā 24. vietā. Tāpat augstāku vērtējumu, salīdzinot ar pērnā gada pētījuma rezultātiem, esam saņēmuši biznesa attīstības un inovāciju rādītājā. Diemžēl, Latvijas novērtējumus ir būtiski zemāks pozīcijās, kas saistītas ar valsts pārvaldes birokrātiju, valsts infrastruktūras attīstību, veselības aprūpi, izglītības politiku, Latvijas nodokļu likmēm un to regulējumu, kā arī darba tirgus efektivitāti.

Jāatzīmē, ka Igaunija ir ierindota uz inovācijām orientētu valstu grupā. Savukārt Latvija un Lietuva Globālā konkurētspējas indeksā ierindotas pārejas grupā no efektivitātes palielināšanas uz inovāciju orientāciju.

Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) Tax Foundation 2016. gada pētījums parāda, ka Latvijai nodokļu ziņā sava konkurētspēja vēl pamatīgi jāaudzē. Tiesa, Lietuva šajā pētījumā nav iekļauta. Pētījumā Igaunijas nodokļu sistēma daudzās pozīcijās, kā arī kopsummā, ir ierindojusies pirmajā vietā starp OECD valstīm. Pašlaik konkurētspējīgākā nodokļu sistēma starp OECD valstīm ir Igaunijai. 

Igaunijas vadošo pozīciju pārsvarā nosaka uzņēmumu ienākumu nodokļu, ienākuma nodokļu un nekustamā īpašuma nodokļu regulējums. Baltijas valstis savā starpā konkurē par ārvalstu investoru interesi, un Igaunijai ir labākais nodokļu piedāvājums Baltijas reģionā.

Negribas piekrist visiem starptautisko indeksu reitingiem, kas liek domāt, ka Latvija un Lietuva atpaliek no Igaunijas. Indeksi vairāk parāda katras valsts iekšējās vides problēmjautājumus. Baltijas valstis, lai arī nedaudz, tomēr atrodas citos attīstības ciklos. Katrai valstij ir citas priekšrocības katrā laika posmā.  

Ārējās tirdzniecības un eksporta rādītāji, nenoliedzami, rāda, ka Baltijas valstu līdere jau vairākus gadus ir Igaunija. Lai gan latviešiem ļoti patīk anekdotes par igauņu lēnumu, diemžēl tās arvien vairāk attālinās no realitātes. Ja nu tik ļoti gribas domāt par igauņiem kā lēnīgiem, tad Igaunijas piemērs daudzās jomās attaisno teicienu: "lēnāk brauksi, tālāk tiksi".

Igaunija tiek uzskatīta par vienu no veiksmīgākajiem paraugiem Eiropas Savienībā valsts fiskālās politikas un ārējās tirdzniecības veidošanā. Var jau skandēt, kā to bieži mēdzam arī darīt, ka Igaunijas pozitīvo attīstību lielā mērā noteicis labvēlīgāks ģeogrāfiskais novietojums attīstītāku valstu tuvumā. Tomēr ne jau tikai Somijas un Zviedrija tuvums ir veicinājis Igaunijas izaugsmi, uz kuru nereti raugāmies ar skaudību.

Kā atceramies no nesenās pagātnes, tad Igaunijas ārējo tirdzniecību sarežģījumi ir skāruši varbūt pat vairāk nekā Latviju un Lietuvu. Igaunija saskārās ne tikai ar Krievijas tranzīta kritumu un sankcijām, bet arī ar Somijas elektronikas nozares krīzes ietekmi. Tomēr krīzes gados Igaunija  piedzīvoja mērenāko kritumu starp Baltijas valstīm, ātri atguvās un spēja pirmā pievienoties Eiropas monetārajai savienībai, jo Igaunija veiksmīgāk ir spējusi izmantot savu ekonomisko potenciālu, attīstot nozares ar augstāku pievienoto vērtību.

Investoru piesaistē svarīga ir stabila uzņēmējdarbības vide un nodokļu sistēmas starptautiskā konkurētspēja. Igaunijas nodokļu sistēma ir izteikti progresīvāka nekā Latvijai un Lietuvai. Neskatoties uz daudz zemāku nodokļu slogu, Latvijā nodokļu sistēma ir nedraudzīgāka ekonomiskajai izaugsmei, arī nodokļu potenciāls visās valstīs netiek izmantots līdzīgi. Latvijai trūkst apņēmības reformām, kas nodrošinātu valsts izaugsmi ilgtermiņā.

Tāpat Igaunija ir bijusi veiksmīgāka ārvalstu investoru piesaistē un investīciju izlietojumā. Piemēram, 2016. gadā 26% no visām ārvalstu tiešajām investīcijām ir novirzītas apstrādes rūpniecībā un zināšanu ietilpīgajos pakalpojumu sektoros (Latvijai šis īpatsvars ir tikai 18%). Igaunija ir starp labākajām gan ekonomiskās brīvības indeksā, gan biznesa vides novērtējumā pasaulē. Tā atrodas arī starp labākajām 20 valstīm ar labāko izglītības sistēmu pasaulē.

Vērtējot Lietuvu, šajā valstī ir labāk saglabāti lielie padomju ēras rūpniecības uzņēmumi. To vidū ir vairāki, kuri strādā ar ļoti lielu apgrozījumu, bet viņu pašu radītās pievienotās vērtības daļa šajā apgrozījumā ir samērā neliela, piemēram Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca, arī "Achema". Lietuvas ārējo tirdzniecību ietekmē lielāks īpatsvars eksportā precēm, kuras jutīgāk reaģē uz pasaules cenu svārstībām, kā arī ievērojamais reeksporta īpatsvars, kuru vairāk skārušas ekonomiskās grūtības Krievijā.

Ārējās tirdzniecības attīstību, tāpat sadarbības un tirdzniecības partnervalstu izvēli ietekmē ne tikai valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, derīgo izrakteņu krājumi, transporta tīkli, bet arī ekonomiskās izmaiņas ārējā vidē, valstī notiekošie ekonomiskie procesi, visdažādākie politiskie faktori, kā arī valsts spējas veiksmīgi piesaistīt investīcijas ražošanas, pakalpojumu attīstībai un savas ekonomikas ilgtermiņa izaugsmei. Baltijas valstu ārējās tirdzniecības preču un pakalpojumu atšķirīgā struktūra, kā arī sadarbības un tirdzniecības partnervalstu izvēle veidojusies gan atkarībā no katras valsts ģeogrāfiskā stāvokļa un robežām ar konkrētām valstīm, gan vēsturisko un politisko lēmumu iespaidā.

Nobeigumā vēlos teikt, ka, lai gan visu trīs Baltijas valstu ekonomiku "distances" ir līdzīgas un bieži "skrienam" ļoti tuvu, tāpat arī "kontrolpunkti" (iestāšanās NATO, Eiropas Savienībā un eiro zonā u.c.) ir bijuši līdzīgi vai pat vienādi. Tomēr nākas secināt, ka neesam gluži "startējuši" no vienas starta līnijas un īsti arī "neskrienam pa vienu un to pašu trasi" (ne vēsturiskā, ne ģeogrāfiskā griezumā). Tāpēc arī sacensības savā starpā un mērķis "apsteigt" savas kaimiņvalstis nevar kalpot par motivāciju valsts izaugsmei.

Sevis salīdzināšana ar kaimiņiem noder tikai gadījumā, ja tā palīdz "savākties" (amatpersonām) un pieņemt pareizos lēmumus, lai mēs finišu sasniedzam ar nesabeigtu "veselību" un spējam arī pēc tam "izbaudīt" prieku par sasniegto mērķi – valsti, kurā cilvēki grib dzīvot un strādāt.

Mums ir svarīgi, lai kaimiņiem ietu pēc iespējas labāk, jo Baltijas valstu ekonomikas vienmēr būs cieši saistītas. Jo labāk klāsies kaimiņiem, jo labāk klāsies arī mums. 

Literatūra un avoti

1. Centrālās statistikas pārvaldes datubāze
2. Eurostat datubāze
3. Lietuvas Statistikas datubāze
4. Pasaules Ekonomikas foruma Globālās konkurētspējas indekss
5. OECD, 2016 International Tax Competitiveness Index
6. Beņkovskis, K., Zorgenfreija, L., Bērziņa, S. (2015, 07. dec.). Diskusiju materiāls: Latvijas reeksporta novērtējums, izmantojot uzņēmuma līmeņa datus.
7. Sanjaya Lall. (June 2000) Structure and Performance of Developing Country Manufactured Exports