Bankas un valdība vienā laivā: ieskats banku obligāciju emisijās

Atruna: dati par konkrētu banku bilancēm ņemti no publiski pieejamiem avotiem; apskatītais laika periods ir 2024. gada oktobris, vēlāki notikumi netiek apskatīti.

Pēdējos gados sarosījies obligāciju tirgus Latvijā, regulāri tiek ziņots par jaunām emisijām, investoru interesi un nākotnes plāniem. Šajā rakstā aplūkosim Latvijas banku obligāciju emisijas – kādēļ tās nepieciešamas un kā mēs izskatāmies uz pārējo eirozonas valstu fona. Tomēr galvenais jautājums, uz ko vēlējos netieši atbildēt, – kā varētu samazināt kredītlikmes, kas Latvijā ir starp augstākajām eirozonā?

Latvijas bankas pamatā sev līdzekļus piesaista nebanku noguldījumu veidā. Banku obligāciju emisijas ir mērķētāks finansējuma piesaistes veids nekā noguldījumi, un to var izmantot tad, kad aktuāls ilgāka termiņa resursu piesaistes jautājums. Vēl viens iemesls bankām emitēt obligācijas ir noregulējuma iestādes noteiktās minimālās pašu kapitāla un atbilstīgo saistību prasības (minimum requirement for own funds and eligible liabilities, MREL). Ja bankas emitē obligācijas, kas ir atbilstošas šīm prasībām, tad bankas maksātnespējas gadījumā tās var tikt konvertētas bankas akcijās vai norakstītas.

Bankām savās bilancēs jātur citu emitentu emitētie augstas prioritātes un augsta reitinga fiksētā ienākuma vērtspapīri, jo tie ir likvīdi un var tikt ātri pārdoti, ja pēkšņi rodas likviditātes nepieciešamība. Lai izpildītu finanšu tirgus regulatora noteiktos kapitāla pietiekamības un likviditātes rādītājus, bankas ir ieinteresētas turēt augsta reitinga parāda vērtspapīrus.

Lielākajām Latvijā strādājošām komercbankām atšķirīga pieeja resursu piesaistē

No Finanšu nozares asociācijas datiem varam secināt, ka Latvijā ir 4 bankas, kuru aktīvi redzami pārsniedz pārējo banku aktīvus. Šīs bankas ir "Swedbank" AS, Akciju sabiedrība "Citadele banka" (turpmāk – "Citadele"), AS "SEB banka" un Luminor Bank AS Latvijas filiāle, kuras šobrīd piesaista iekšzemes noguldījumus pietiekamā apjomā, lai finansētu savu kredītportfeli. Tāpēc šīm bankām kreditēšanas nodrošināšanai nav nepieciešams emitēt obligācijas, kas ir dārgāks finansējuma avots nekā noguldījumi. Tomēr šis četrinieks nav viendabīgs. "Swedbank" un "SEB banka" pieder zviedru mātesbankām [1], un tām ir "droša aizmugure", kas, piemēram, 2008. gada finanšu krīzē palīdzēja šīm bankām absorbēt zaudējumus, kā arī noregulējuma iestādes noteiktās MREL tās var izpildīt tikai ar mātesbanku finansējumu. "Citadele" emitē obligācijas, lai izpildītu MREL.  "Luminor" bankai Igaunijā, kuras daļa ir Luminor Bank AS Latvijas filiāle, ir duāls mērķis, emitējot obligācijas, – gan MREL izpilde, gan kreditēšanas finansēšana.

2024. gada 3. ceturkšņa beigās "Citadeles" kredītportfelis bija 3.0 mljrd. eiro un turētais vērtspapīru portfelis bija 1.2 mljrd. eiro (abi banku bilancēs ir aktīvu posteņi), savukārt noguldījumi bija 3.9 mljrd. eiro apjomā un emitētie parādu vērtspapīri 0.3 mljrd. eiro apjomā (abi banku bilancēs ir pasīvu posteņi) [2]. Tas nozīmē, ka resursu piesaiste bankai ir aktuāls jautājums – kredītportfelis un turētais vērtspapīru portfelis galvenokārt tiek finansēts no noguldījumiem un mazākā mērā no emitētajiem parādu vērtspapīriem.

Luminor Baltijas grupas (turpmāk – "Luminor") kredītportfelis 2024. gada 3. ceturkšņa beigās bija 10.3 mljrd. eiro un turētais vērtspapīru portfelis 1.6 mljrd. eiro, bet noguldījumi 11.0 mljrd. eiro un emitētie parāda vērtspapīri 2.0 mljrd. eiro [3]. Ja "Luminor" neemitētu savus parāda vērtspapīrus, tad kredītportfelis un/vai turētie vērtspapīri būtu mazāki.

Aplūkojot "Citadeles" un "Luminor" pieminēto bilanču posteņu proporcijas salīdzinājumā ar Latvijas un eirozonas kopējo banku bilanču posteņu proporcijām, jāsaka, ka "Citadele" tur vairāk vērtspapīru nekā "Luminor" un visas Latvijas bankas kopumā, bet "Luminor" apsteidz citas kredītiestādes emitēto parāda vērtspapīru ziņā.

Tālāk rakstā runāsim vairāk par vienu no minētajām bilances pozīcijām – emitētajiem parāda vērtspapīriem jeb obligācijām. Parasti bankām pamatfinansējuma avots ir noguldījumi, tomēr noguldījumu apjomu bankas tiešā veidā nevar ietekmēt, tikai netiešā – ar piedāvātās likmes palīdzību, savu reputāciju un komunikāciju ar klientiem. Savukārt pašas bankas emitētie parāda vērtspapīri var būt papildu finansējuma avots. Tas nodrošina diversifikāciju, ir stabilāks nekā noguldījumi, jo ir uz garāku termiņu (mūsu bankām pamatā ir pieprasījuma noguldījumi), un likme parasti tiek fiksēta emisijas brīdī, kā arī obligāciju emisija palīdz izpildīt regulatoru prasības. No otras puses, tā kā termiņš ir garāks, tad obligāciju likme parasti ir augstāka nekā noguldījumu likme un attiecīgi augstāki ir arī izdevumi.

Kredītreitinga loma

Viens no svarīgākajiem rādītājiem, kuru skatās investori, ir obligāciju emitenta un/vai emisijas kredītreitings. Kredītreitings nosaka obligācijas emisijas uztveri un pievilcību investoriem; tas nosaka aizņemšanās izmaksas sākotnējā tirgū, kā arī emisijas likviditāti otrreizējā tirgū. Kredītreitings ir kas līdzīgs kā skolēna novērtējums gala liecībā – ieraksts liecībā ir viens skaitlis, bet apakšā tam ir liels informācijas daudzums, kas apkopo skolēna paveikto konkrētā laika periodā. Savukārt bankas kredītreitings ietver ziņas par emitenta finanšu stāvokli, darbības vidi (valsts, nozare), nākotnes prognozēm u.tml.

2024. gada 25. janvārī starptautiskā kredītreitingu aģentūra "Moody’s" apstiprināja "Citadelei" Baa2 kredītreitingu (kas atbilst BBB reitingam, skat. pielikumu),  mainot nākotnes prognozi uz pozitīvu. 2024. gada maijā starptautiskā reitingu aģentūra "Moody’s" paaugstināja "Luminor" ilgtermiņa augstākās prioritātes nenodrošinātā parāda reitingu uz A3 (atbilst A-) no Baa1, savukārt "Luminor" nodrošinātajām obligācijām reitings noteikts AAA. Par "Luminor" nodrošinātajām obligācijām jāsaka, ka nodrošinājumā ir arī kredīti, kas izsniegti Latvijā, tāpēc daļēji šī emisija dod ieskatu arī Latvijas ķīlas novērtējumam.

Nodrošinātās un nenodrošinātās obligācijas

Ar ko atšķiras nodrošinātās obligācijas no nenodrošinātajām obligācijām? Nenodrošinātās obligācijas nozīmē, ka tām nav papildu nodrošinājuma, bet ir emitenta solījums atmaksāt parādu. Investoram nav tiesību uz konkrētiem aktīviem, ja emitents bankrotē, – šādā gadījumā investors var pieteikt savas prasības vispārējā kārtībā un investors nav prioritārais kreditors. Nenodrošinātās obligācijas tādēļ ir riskantākas nekā nodrošinātās obligācijas, tām ir zemāks kredītreitings, un tās parasti piedāvā augstāku likmi. Ja obligācijas ir nodrošinātas, tām ir papildu nodrošinājums, parasti īpašums, naudas plūsmas, piemēram, banku gadījumā tās var būt naudas plūsmas no izsniegtajiem kredītiem. Investori nodrošinātajām obligācijām ir prioritāri attiecībā pret neprioritārajiem emitenta kreditoriem.

Obligāciju likme veidojas no bezriska likmes un riska prēmijas, kas ietver kredītriska, likviditātes riska, tirgus riska, laika u.c. prēmijas. Nodrošinātās obligācijas izslēdz kredītrisku, bet likviditātes un tirgus risks paliek. Labāk šīs abas obligāciju grupas analizēt atsevišķi, jo vienāda kredītreitinga gadījumā novērtējumi, kas izpaužas likmēs, starp šīm grupām var atšķirties.

Tālāk aplūkosim iepriekšminēto divu banku obligācijas kopsakarā ar citām finanšu nozares obligācijām eirozonā. Vienkāršības dēļ pieņemsim, ka "Luminor" ir nosacīta Latvijas banka. Aplūkosim finanšu sektora nodrošinātās un nenodrošinātās obligācijas ar dzēšanas termiņu 2027. gadā, kurām nav paredzēta dzēšana pirms termiņa un kurām ir nemainīga kupona likme – šādu obligāciju eirozonā 2024. gada oktobrī bija 143.

Jo augstāks ir nodrošināto obligāciju reitings, jo zemāka ir šo obligāciju ienesīguma likme (2. attēls). Ja aplūkojam Latvijas nodrošinātās obligācijas, tad atkārtoti jāuzsver, ka tām ir AAA reitings, kas ir augstākais iespējamais. Tomēr salīdzinājumā ar citām valstīm redzam, ka Latvijas likme ir par 13 bāzes punktiem augstāka nekā Somijā un Vācijā, kas šajā obligāciju kontekstā izskatās daudz. Lai arī obligāciju emisija nav banku galvenais finansējuma ieguves avots un šo obligāciju likmju turpmākai samazināšanai būtu tikai neliela ietekme uz kopējo banku finansējumu, tomēr, domājot par pārāk augstajām kredītu likmēm Baltijā un Latvijā, katra mazā lieta palīdzētu šo likmju samazināšanai.

Nenodrošināto obligāciju ienesīguma likmes ir augstākas nekā nodrošinātajām obligācijām (3. attēls). Tāpat redzam, ka nenodrošinātām obligācijām augstākais kredītreitings valstu skatījumā ir A+, kamēr nodrošinātajām obligācijām zemākais kredītreitings bija AA-.

Aplūkojot 3. attēlā Latvijas nenodrošināto finanšu sektora obligāciju ienesīguma likmi, jāsecina, ka arī tā, kopā ar likmēm Īrijā, izceļas uz pārējo eirozonas valstu fona un pat vairāk nekā nodrošināto obligāciju likmju gadījumā. Ja salīdzinām šo likmi ar Itāliju, kurai ir līdzīgs kredītreitings, tad likmju starpība ir 101 bāzes punkts.

Valsts kredītreitinga loma

Tālākajā analīzē apskatīsim valsts reitinga sakarību ar finanšu sektora obligāciju likmēm.

4. attēlā varam konstatēt, ka parasti nodrošināto obligāciju likme (jāatceras gan, ka pastāv termiņa atšķirības abām obligāciju grupām) ir zemāka nekā valdības obligāciju likme, jo vairākums valstu atrodas pa labi no iedomātās 45 grādu līknes 4. attēla kreisajā grafikā. Izņēmumi ir Nīderlande un Vācija, Vācijas obligācijām pēc globālās finanšu krīzes ir pastiprināts pieprasījums [4].  Abām valstīm, Nīderlandei un Vācijai, ir augstākais valsts kredītreitings, bet Vācijai valdības vērtspapīru likme ir mazāka par apmēram 25 bāzes punktiem. Visticamāk, Vācijas valdības obligāciju likmei bija jāatrodas tuvu nodrošināto obligāciju likmei, ja nebūtu augstais pieprasījums pēc īpaši drošiem (finanšu tirgus skatījumā) eiro aktīviem – Vācijas valdības obligācijām. Tagad gan jāsaka, ka Vācijas ekonomika piedzīvo ne tos pašus labākos laikus [5]. 

Tāpat 4. attēlā varam konstatēt, ka parasti nenodrošināto obligāciju likme ir augstāka nekā valdības obligāciju likme, jo vairākums valstu atrodas pa kreisi no iedomātās 45 grādu līknes 4. attēla labajā grafikā.

Augustin et al. (2016) savā pētījumā par Eiropas Savienību secināja, ka valdības vērtspapīru kredītriska izmaiņas ietekmē korporatīvo obligāciju kredītrisku, t.i., ja pieaug valdības vērtspapīru likmes, tad aug arī korporatīvo obligāciju likmes [6]. Šī korelācija ir spēcīgāka, ja korporācija vairāk paļaujas uz banku finansējumu un/vai tai ir lielāka saikne ar valdību.

Secinājumi

Viens no faktoriem, kas nosaka banku obligāciju likmes, ir valsts kredītreitings – valstij būtu jātiecas uz augstāku kredītreitingu.

Nodrošināto obligāciju likmes ir zemākas nekā nenodrošināto obligāciju likmes. Attiecīgi bankām būtu jātiecas emitēt nodrošinātās obligācijas – tām vajadzētu būt aktīvām kreditēšanā un vēlāk šos izsniegtos kredītus var izmantot kā nodrošinājumu pašu emitētajām obligācijām.

Tajā pašā laikā varam secināt, ka arī citi faktori nozīmīgi ietekmē finanšu sektora, tai skaitā Latvijas banku, obligāciju likmes. Tie varētu būt likviditātes faktori, finanšu tirgus attīstības stadija, makroekonomiskie faktori, emisijas apjoms, emitenta vai arī reģionālā specifika u.c.

[1] “Citadele”: Esam par vienotu bankomātu tīklu visā Baltijā, kas būtu ieguvums gan bankām, gan klientiem. LETA/Bauskas dzīve. 23.10.2023.

[2] AS Citadeles banka. Starpperioda pārskats. Par deviņu mēnešu periodu līdz 2024. gada 30. septembrim.

[3] Luminor starpperioda pārskats par 2024. gada 3. ceturksni.

[4] Anne-Charlotte Paret and Anke Weber. German Bond Yields and Debt Supply: Is There a “Bund Premium”? IMF Working Paper. WP/19/235.

[5] Piero Cingari. Germany's economic struggles deepen: A back-to-back recession looms. Euronews. 09.10.2024.

[6] Patrick Augustin, Hamid Boustanifar, Johannes Breckenfelder, Jan Schnitzler. Sovereign to corporate risk spillovers. ECB Working Paper Series, No 1878, January 2016.