Barselona pret Madridi – 1:1, bet kādu rezultātu sagaidīt finālā?

Prognozes liecina, ka Spānijas izaugsmes tempi šogad pārsniegs pārējo eiro zonas lielāko dalībvalstu līmeni. Šā gada pirmajā pusgadā Spānijas ekonomika auga visstraujāk kopš 2007. gada, un šādu izaugsmi galvenokārt sekmēja privātā patēriņa un fiksēto investīciju pieaugums. Spānijas spēju pārvarēt krīzi lielākoties noteica sekmīgas strukturālās reformas (piemēram, darba tirgus reformas un algu kāpuma tempu ierobežošana veicināja nodarbinātības pieaugumu valstī un konkurētspējas uzlabošanos). Pozitīvu lomu nospēlēja arī atvieglotās monetārās politikas īstenošana (zemās procentu likmes un nestandarta monetārie instrumenti), kas pēdējos gados nodrošināja eiro zonas finanšu sektoram labvēlīgus nosacījumus. Lai gan vidējā termiņā Spānijas ekonomikas perspektīvas kopumā saglabājās labas, Spānijas Statistikas biroja nesen publicētās aplēses par iekšzemes kopproduktu (IKP) 3. ceturksnī rāda, ka ekonomiskās aktivitātes temps (0.8% IKP pieaugums pret iepriekšējo ceturksni) vairs nav tik straujš kā šī gada pirmajā pusē, kad IKP 1. un 2. ceturksnī pieauga attiecīgi par 0.9% un 1.0%.

Vērtējot Spānijas nākotnes perspektīvas, pēc vairākiem konsolidācijas gadiem salīdzinoši mīkstāka 2016. gada budžeta pieņemšana liek būt piesardzīgiem. Likums par 2016. gada budžetu paredz izdevumu paaugstināšanu izglītības, veselības aizsardzības un kultūras jomās, kā arī valsts sektorā strādājošo algu un pensiju pieaugumu, un tas tika pieņemts, neieklausoties Eiropas Komisijas aizrādījumos. Spāniju vēl aizvien gaida daudz izaicinājumu gan ekonomiskajā, gan arī politikas jomā. Darbaspēka tirgus funkcionēšanas mehānismā joprojām ir saskatāmas vairākas nepilnības: augsts strukturālā bezdarba līmenis, joprojām neatrisināta darbaspēka tirgu raksturojošā dualitāte, t.i. nesabalansētība starp divu veidu darba līgumu funkcionēšanu, kuras dēļ Spānijas darbaspēka tirgu raksturo neefektivitāte un nevienlīdzība. Par spīti pēdējos gados panāktajam progresam valdības budžeta deficīta un parāda līmeņi joprojām ir satraucoši augsti. Nesenā fiskālās nostājas mīkstināšana ir acīm redzami saistīta ar to, ka Spānijai šis ir vēlēšanu gads, turklāt ar vēlēšanu rezultātiem saistītā politiskā nenoteiktība liek iekļaut papildu riskus Spānijas attīstības prognozēs.

Šā gada 20. decembrī Spānijā notiks parlamenta vēlēšanas, kas būtiski atšķirsies no visām iepriekšējām. Spānijas politiskajā arēnā pēdējā laikā ir notikušas ļoti nozīmīgas izmaiņas: ievērojamu atbalstu ir ieguvušas divas jaunas partijas (Podemos un Ciudadanos), kas neapšaubāmi piesaistīs lielu daļu vēlētāju no tiem, kas iepriekš balsoja par divām tradicionālajām partijām, kuras pārmaiņus pārvaldīja valsti vairāk nekā 40 gadus. Pēdējās aptaujas liecina par to, ka patlaban pie varas esošā premjerministra Mariano Rahoja (Mariano Rajoy) Tautas partija (Partido Popular) decembra vēlēšanās varētu zaudēt valdības izveidošanai nepieciešamo vairākumu. Visticamāk, nevienai no partijām šoreiz neizdosies iegūt vairākumu parlamentā, un Spānijā pirmo reizi kopš 1970. gada mandātu skaita ziņā visai vienlīdzīgām partijām būs nepieciešams izveidot koalīcijas valdību. Šāds decembra vēlēšanu rezultāts varētu nobremzēt sekmīgi iesākto strukturālo reformu īstenošanas tempu un sliktākajā gadījumā apturēt fiskālo konsolidāciju.

Taču ne mazāk svarīgi notikumi risinās Spānijas reģionos, pirmkārt, Katalonijā. Tur 27. septembrī notikušajās reģionālajās vēlēšanās uzvarēja un Katalonijas reģionālajā parlamentā vairākumu ieguva divas partijas, kuras iestājas par Katalonijas neatkarību no Spānijas. Lai gan lielākā daļa politisko un ekonomisko novērotāju neparedz drīzu Katalonijas atdalīšanos no Spānijas (ņemot vērā to, ka radikāli noskaņoto partiju vairākums Katalonijas parlamentā tomēr nav absolūts, kā arī to, ka ekonomiskās un politiskās sekas Katalonijai atdalīšanas gadījumā būtu ārkārtīgi lielas), tomēr šāda notikuma varbūtība pēc reģionālajām vēlēšanām Spānijā ir pieaugusi. Katalonijas Parlaments 9. novembrī pieņēma rezolūciju, kas paredz konkrētus soļus neatkarīgas Katalonijas valsts dibināšanai. Spānijas centrālās valdības reakcija bija visai strauja: tā ir vērsusies konstitucionālajā tiesā, kas šo rezolūciju atzina par nelikumīgu. Taču neatkarības atbalstītāji Katalonijā uzsver, ka šāda centrālās varas pretdarbība viņus neapturēs un cīņa par neatkarību tiks turpināta.

Loģiski, ka šādas ziņas izraisa vismaz trīs jautājumus: kādēļ Katalonija vēlas atdalīties no Spānijas un kļūt par neatkarīgu valsti, ko Katalonija nozīmē Spānijai un kāpēc Spānija nevēlas, lai Katalonija no tās atdalītos? Katalonijā dzīvo 7.4 miljoni cilvēku jeb 16% no Spānijas iedzīvotājiem. Tajā tiek saražota apmēram viena piektdaļa no Spānijas IKP un viena ceturtdaļa no Spānijas eksporta. Katalonija ir bagāts un dinamisks reģions - ienākumu līmenis, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, pārsniedz Spānijas vidējo līmeni, būdams ceturtais augstākais visā Spānijā. Katalonijas galvaspilsēta Barselona, kas ir viens no pasaules populārākajiem tūrisma galamērķiem, piesaista vairāk tūristu nekā Madride. Katalonijā darbojas vairākas lielās korporācijas, uzņēmumi un pētniecības institūcijas, tāpēc pazaudēt Kataloniju Spānijai ekonomiski nozīmētu pazaudēt nopietnu ekonomikas dzinējspēku un vitāli svarīgu nodokļu ieņēmumu avotu. Nodokļu ieņēmumu pārdales jautājums ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Katalonija vēlas būt neatkarīga no Spānijas.

Protams, pastāv arī citi iemesli. Katalonijas neatkarības idejas atbalstītāji uzskata, ka Katalonijai, kurai ir sava valoda (kas atšķiras no spāņu valodas) un kultūra, ir jāpastāv nevis tikai kā nacionalitātei, bet kā nācijai – un tādejādi, viņiem jābūt tiesīgiem uz savu neatkarīgu valsti. Katalāņu valodu pārvalda ap 10 miljoniem cilvēku ne tikai Katalonijā, bet arī citos Spānijas reģionos. Daudzām valodām, kuras lieto krietni mazāk cilvēku Eiropā, ir piešķirts oficiālās ES valodas statuss, bet katalāņu valodai tāda nav. Vēl viens arguments, ko aktīvi izmanto neatkarības atbalstītāji, ir tas, ka, viņuprāt, Katalonija fiskālās pārdales mehānisma darbības rezultātā pārāk lielu daļu no saviem nodokļu ieņēmumiem novirza citiem Spānijas reģioniem, pretī nesaņemot pietiekami daudz finansējuma no centrālās valdības. Līdz ar to viņi apgalvo, ka Katalonijai būtu ekonomiski izdevīgi būt neatkarīgai, jo tad tai būtu tiesības pašai rīkoties ar visiem saviem nodokļu ieņēmumiem un pārstāt "subsidēt" pārējos, nabadzīgākos reģionus.

Vai tas tā ir? Spānijas ļoti sarežģītās nodokļu izlīdzināšanas sistēmas mērķis ir izveidot salīdzināmus dzīves apstākļus visos valsts autonomajos reģionos (Comunidades Autónomas). Šeit vispirms jāpatur prātā, ka Spānija ir ļoti daudzveidīga valsts un ekonomiskās attīstības līmenis, kā arī dzīves līmenis Spānijas reģionos ievērojami atšķiras. Piemēram, trijos no bagātākajiem reģioniem – Basku zemē, Madridē un Navarrā – IKP uz vienu iedzīvotāju gandrīz divreiz pārsniedz nabadzīgākā reģiona (Estremadura) rādītāju (1. attēls). Reģionālajiem bezdarba līmeņiem pastāv līdzīga izkliede: tas svārstās no 17% (Basku zeme, Navarra) līdz aptuveni 30% Estremadurā un 32% Kanāriju salās. Lai nodrošinātu salīdzināmu dzīves līmeni visā valstī, ir izveidota nodokļu ieņēmumu izlīdzināšanas sistēma, kas noteic, ka reģionos iekasētos nodokļus vispirms pārskaita valsts budžetā, bet pēc tam, izmatojot sarežģītu pārdales mehānismu, fiskālās izlīdzināšanas shēmas ietvaros šos resursus daļēji novirza atpakaļ tā autonomā reģiona budžetā, kur šie ieņēmumi ir radušies, bet daļēji tas nonāk citu autonomu reģionu budžetos. Piemēram, vidēji 50% no pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumiem nonāk atpakaļ autonomā reģiona budžetā, taču pastāv arī virkne nodokļu un nodevu, kuru ieņēmumi tiek pilnībā ieskaitīti tieši to izcelsmes reģiona budžetā. Šāda fiskālās pārdales shēma ļauj ievērojami mazināt dzīves līmeņa atšķirības dažādos valsts reģionos.

1. attēls. Spānijas IKP uz 1 iedzīvotāju, tūkst. eiro, 2014

Avots: Deutsche Bank, Spānijas Statistikas komiteja

Šo shēmu bieži kritizē tie, kas vēlas Katalonijas neatkarību, minot nodokļu ieņēmumu pārdales mehānismu kā pierādījumu Spānijas centrālās valdības negodīgajai attieksmei pret Kataloniju. Pastāv uzskats, ka viens no risinājumiem šim konfliktam varētu būt lielākas autonomijas piešķiršana Katalonijai attiecībā uz nodokļu ieņēmumu pārvaldīšanu. Taču tas būtu diezgan problemātiski, ņemot vērā, ka Spānija jau tagad ir viena no decentralizētākajām valstīm Eiropā. Spānijas Konstitūcija piešķir reģioniem tiesības pārvaldīt daudzas jomas, tostarp veselības aprūpes sistēmu, izglītības sistēmu, sabiedriskos pakalpojumus un vides aizsardzības pasākumus. Spānijā pastāvošās fiskālās decentralizācijas rezultātā centrālā valdība pašlaik kontrolē mazāk nekā 30% no valsts izdevumiem (neieskaitot sociālo drošību un valsts parāda apkalpošanu) – tas ir viens no zemākajiem rādītājiem OECD valstu vidū un Eiropā. Salīdzinājumam - Īrijā un Lielbritānijā šis rādītājs ir virs 90%, kamēr Nīderlandē, Portugālē, Francijā, Beļģijā un Itālijā tas pārsniedz 80%. Turklāt Katalonija nav vienīgais reģions, kas iemaksā kopējā budžetā vairāk nodokļu ieņēmumu, nekā saņem atpakaļ – tādi autonomi reģioni kā Madride un Baleāru salas proporcionāli ir vēl lielāki "donori", nekā Katalonija. Principā jebkurā ekonomiskajā sistēmā, kas balstās uz solidaritātes principa – kad bagātāki reģioni atbalsta nabadzīgākos – bagātākais reģions būs neto aizdevējs, nevis otrādi.

Taču viens no, iespējams, svarīgākajiem aspektiem, ko neatkarības idejas atbalstītāji noklusē, ir Katalonijas fiskālā situācija – tā ir ļoti tālu no spožas, tostarp arī vietējās valdības pārmērīgi lielā parāda dēļ, turklāt pēdējos gados šis reģions ir spējis finansēt sava budžeta izdevumus tikai, pateicoties centrālās valdības palīdzībai. Salīdzinot ar citiem autonomajiem reģioniem, Katalonijai ir viens no augstākajiem parāda līmeņiem visā Spānijā (virs 30% no IKP, skat. 2. attēlu). 2011. gada krīzes laikā šis reģions pilnībā zaudēja pieeju kapitāla tirgum līdz ar tā kredītreitingu samazināšanu līdz zem-investīciju līmenim. Kopš tā laika Katalonija ir vairākkārt saņēmusi ārkārtas finansējumu no centrālās valdības. Krīzes pārvarēšanai Spānijā tika izveidots speciālais likviditātes fonds (FLA), un kopš tā radīšanas Katalonija ir bijusi šī fonda lielākais aizņēmējs (tai piešķirti ap 40% no kopējā fonda apjoma). Papildus tam centrālā valdība autonomajiem reģioniem ir piešķīrusi līdzekļus arī no cita fonda, kas izveidots, lai atmaksātu reģionu saistības pret sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem. Arī no šī fonda Katalonija ir pamatīgi aizņēmusies. Turklāt Katalonijas bankām visu šo laiku ir bijis un turpina būt pieejams Eiropas Centrālās bankas (ECB) ārkārtas finansējums, ko tās ir aktīvi izmantojušas. Arī patlaban Katalonijā strādājošajām bankām tāpat kā citām eiro zonas bankām ir pieejami Eirosistēmas kredītresursi praktiski neierobežotā apjomā ar ļoti izdevīgiem nosacījumiem.

2. attēls. Publiskais parāds% no IKP, 2014

Avots: Deutsche Bank, Spānijas Centrālā banka

Kā to vairākkārt ir pauduši Eiropas līderi, ja Katalonija atdalītos no Spānijas, tā automātiski vairs nebūtu ne Eiropas Savienības (ES), ne eiro zonas dalībvalsts, vismaz uz nenoteiktu laiku. Iespējams, ka Katalonijai, ja vien jaunā neatkarīgā valsts to vēlētos, būtu jāiesniedz pieteikums dalībai ES, un iestāšanās ES/eiro zonā process aizņemtu ilgu laiku. Līdz ar to izstāšanās gadījumā Katalonijā strādājošajām bankām vairs nebūtu pieejami ECB resursi. Šā gada septembrī lielākās Katalonijas bankas – Caixabank un Banco Sabadell – brīdināja, ka šādā gadījumā tām izveidotos sarežģīta juridiskā nenoteiktība, kas liktu pārkārtot savu stratēģiju, samazinot darbību Katalonijā. Tas savukārt novestu pie izmaksu palielināšanās, dārgākiem kredītresursiem un varētu izraisīt likviditātes krīzi.

Vairākums analītiķu uzskata, ka Katalonijas atdalīšanās nebūtu ekonomiski izdevīga nedz Spānijai, nedz arī pašai Katalonijai, jo sevišķi, ņemot vērā tās atkarību no centrālās valdības finansējuma un Eirosistēmā pieejamajiem kredītresursiem. Finanšu tirgus dalībnieki jau tagad visai jūtīgi un apsteidzoši reaģē uz ziņām, kas parādās saistībā ar potenciālo Katalonijas neatkarības atgūšanu. Pēc reģionālo vēlēšanu rezultātu paziņošanas, kļūstot skaidram, ka neatkarības atbalstītāji ieguvuši vairākumu Katalonijas parlamentā, Katalonijas parāda piecgadīgo obligāciju likmes aizvirzījās vēl tālāk no Spānijas valdības likmju līmeņa un ir jau četras reizes augstākas par to, kāds ir Spānijas valdības vērtspapīriem ar līdzīgu dzēšanas termiņu. Saspringtās attiecības starp Madridi un Barselonu bija arī galvenais iemesls Standard&Poor's šā gada 9. oktobra lēmumam pazemināt Katalonijas kredītreitingu līdz "BB-", kas ir trīs pozīcijas zemāks par investīciju kvalitātes reitinga līmeni.

3. attēls. Spānijas valdības un reģionu 5 gadu likmes

Avots: Reuters

Spānijas topošās jaunās valdības priekšā stāv vairāki svarīgi izaicinājumi. Iespējams, tie ietvers meklējumus fiskālās pārdales mehānisma pārveidei, lai tas kļūtu izdevīgāks Katalonijai, vienlaicīgi saglabājot visu Spānijas autonomo reģionu iedzīvotāju tiesības uz vienlīdzīgākiem dzīves līmeņa nosacījumiem. No tā, cik veiksmīgi izdosies atrisināt šo dilemmu, lielā mērā būs atkarīga arī Spānijas politiskā un ekonomiskā stabilitāte nākotnē.

Avoti

Spānijas Statistikas Komitejas, Bank of Spain, Eurostat, IMF, OECD, Deutsche Bank, Barclays, FT, LSE, Bloomberg materiāli