Bērni, mācieties fiziku!

Nepretendējot uz burvju mākslinieka cienīgo veiklību, ar kādu gluži vai kā trusīši no cepures mediju telpā tika vilkti ārā iespējamie Latvijas Bankas prezidenta kandidāti, tomēr, publicējot šo rakstu, ceru ar vienu šāvienu nošaut vismaz pusotru zaķi. 

Pirmkārt, par darbinieku skaitu. Daudzi noteikti nebūs pamanījuši, neesam arī īpaši ar to lielījušies, ka Latvijas Bankas darbinieku skaits pēdējo 10 gadu laikā katru gadu ticis samazināts un šobrīd tas ir par gandrīz trešdaļu jeb aptuveni 200 cilvēkiem mazāks nekā iepriekš. Tas noticis, darba apjomam nemazinoties, daudzās jomās ieviešot automatizācijas sniegtās iespējas. Otrkārt, kreditēšanu tomēr analizējam, un kaut kas par šo būs arī lasāms šī gada beigu "Makroekonomisko norišu pārskatā". Par ziņojuma publicēšanu noteikti informēsim arī sociālajos tīklos, sekojiet līdzi! Treškārt, par tautsaimniecības attīstīšanu – tas raksta turpinājumā. 

Latvijas ražošanas sektorā ir trīs nozares, kas izceļas uz citu fona. Ja vairumā Latvijas rūpniecības apakšnozaru uz vienu darbinieku nopelnītais eiro apjoms veido ap piekto daļu no Rietumeiropas turīgāko valstu atbilstošā apjoma, tad šo triju nozaru gadījumā pievienotā vērtība, rēķinot uz vienu darbinieku, jau pietuvojusies 40% no atbilstošā attīstīto valstu rādītāja. Tās ir: kokrūpniecība, būvmateriālu ražošana un elektronisko iekārtu ražošana (skat. 1. attēlu).

1. attēls. Latvijas rūpniecības nozaru produktivitāte, % no 7 ES valstu ar augstāko produktivitāti vidējā līmeņa

Tas ļauj izvirzīt pieņēmumu, ka ir bijuši kādi īpaši apstākļi, kas šīm nozarēm ļāvuši straujāk tuvoties attīstīto valstu ražošanas standartam. Kokrūpniecības gadījumā droši vien tā ir pieejamo koksnes resursu bāze. Pārējo divu nozaru gadījumā šādi faktori nav tik acīmredzami. Iespējams, tas bijis uzņēmēju spīts, cenšoties lietas darīt atšķirīgi no vairuma šeit Latvijā. Par to, kā bijis patiesībā, iespējams, labāk zinās pastāstīt nozaru pārstāvji, piemēram, Andris Vanags vai Ilmārs Osmanis. 

Ar šo vēlos pateikt, ka vismaz trijās nozarēs ir izveidoti labi pamati turpmākai attīstībai, kas būtu jāizmanto Latvijas labā. Tomēr, vai visas nozares nākotnē spētu dot līdzvērtīgu pienesumu tautsaimniecībai? Uz šo jautājumu atbildi varētu palīdzēt rast ieskatīšanās attīstīto valstu pieredzē. Apskatot turīgākās Eiropas valstis, kuras rūpniecībā spēj saražot augstu pievienoto vērtību, mērāmu desmitos un pat simtos tūkstošu eiro uz vienu nodarbināto gadā, redzam, ka dažādu nozaru potenciāls tomēr būtiski atšķiras (skat. 2. attēlu).

2. attēls. Nozares pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto gadā, tūkst. eiro (vidēji 7 ES valstīs ar augstāko produktivitātes līmeni)

Attēlā redzams, ka kokrūpniecība, lai gan Eiropas turīgajās valstīs uz darbinieku vidēji ienes ap 2.5 reizes vairāk ienākumu nekā pie mums, tomēr salīdzinājumā ar citām kopumā ir zemu ienākumu nozare. Tas, protams, nenozīmē, ka Latvijā no kokrūpniecības vajadzētu atteikties. Tieši otrādi, ņemot vērā Latvijas milzīgo resursu bāzi un līdz šim uzkrāto pieredzi, zināšanas un attīstītu industrijas bāzi, ir papildus jāiegulda pētniecībā, lai varam izdomāt veidus, kā no koksnes nopelnīt vairāk, padarot to par vismaz vidēju ienākumu nozari, kāda, piemēram, ir būvmateriālu ražošana. Savukārt lielāku attīstības potenciālu sniedz elektronikas un elektrotehnikas ražošanas nozare. 

2. attēlā redzamā aina lielā mērā sakrīt ar Hārvarda universitātes profesora Rikardo Hausmana pētījumiem par valstu attīstības iespējām, radot tā saucamo produktu telpas koncepciju. Šajos pētījumos skaidri parādās, ka tieši attīstīto valstu produktu telpās (jeb ražošanas struktūrā) pamatā koncentrējas farmācijas un ķīmijas, kā arī mašīnu, iekārtu un elektronikas nozares. Šīs nozares acīmredzot darbojas kā vilcējspēks pārējās ekonomikas attīstībā. Un Latvijā, jauši vai nejauši, vienā no šīm perspektīvajām nozarēm pēdējo gadu laikā ir izveidojusies visai nopietna industriālā bāze, kas būtiski uzlabo nosacījumus turpmākai attīstībai šajā virzienā. 

Turklāt pēdējo gadu laikā ir nācis klāt vēl viens faktors, kas, mērķtiecīgi strādājot, iespējams, dotu papildu grūdienu Latvijas ekonomikas izrāvienam. Proti, tā ir plaisa, kas radusies ASV un Ķīnas attiecībās. ASV ir viens no elektronikas nozares flagmaņiem, kas rada inovācijas šajā jomā. Bet Ķīna ir liela elektronikas komponenšu ražošanas rūpnīca. Kā zināms, plaisām ir ne visai laba īpašība – ja tās radušās, tās arī turpina plesties, ko apstādināt ir ļoti grūti. Turpinoties ģeopolitiskajiem saspīlējumiem, elektronikas komponenšu ražotāji aizvien vairāk vēlēsies diversificēties ārpus Ķīnas. Un kādēļ lai Latvija nekļūtu par vienu no šādām jaunām ražošanas bāzēm? Attīstīta un plaša ražošanas infrastruktūra būtiski uzlabo iespējas inovācijām, jaunu augstu peļņu nesošu produktu attīstībai. Piemēram, ja mums būs attīstīta ražošanas bāze un ieguldīsim arī atbilstošās jomas speciālistu sagatavošanā skolās un augstskolās, būtiski pieaugs varbūtība, ka aizvien vairāk jaunu, talantīgu cilvēku radīs produktu prototipus un, piemēram, caur pūļa finansēšanas platformām tos sāks iedzīvināt, ražojot vairs nevis Ķīnā (kur, starp citu, varbūtība, ka ideja tiks nozagta, nav nemaz tik maza), bet tepat Latvijā. Jau šobrīd ir redzēti vairāki šādi piemēri. 

Diemžēl šobrīd elektronikas ražošanas nozares viens no kavējošajiem faktoriem ir atbilstoši izglītotu speciālistu trūkums. Apskatot Latvijas rūpniecības nodarbinātības struktūru salīdzinājumā ar attīstītajām valstīm, redzam, ka proporcionāli daudz vairāk nodarbināto ir zemākas pievienotās vērtības nozarēs (skat. 3. attēlu).

3. attēls. Nodarbināto īpatsvars nozarē: starpība starp Latvijas un 7 ES valstu ar augstāko produktivitātes līmeni vidējo rādītāju, procentu punkti

Jāpiekrīt uzņēmēja Normunda Berga mudinājumam: "Bērni, mācieties fiziku!", kam ir daudz dziļāka nozīme, nekā sākotnēji varētu šķist. Tieši tā varētu izrādīties viena no atslēgām Latvijas uzplaukumam. Ja nespējam straujiem soļiem sakārtot izglītības sistēmu, būtiski ceļot tās kvalitāti, iespējams, varam izveidot vismaz vienu uz izcilību vērstu studiju programmu, kā pasniedzējus koncentrējot gaišākos fizikas, matemātikas, informātikas, materiālu zinātnes un ķīmijas prātus un no valsts budžeta nodrošināt atbilstošu finansējumu, lai šāda programma varētu sekmīgi darboties. Tas noteikti iekļautu arī darbu ar skolēnu mācību olimpiāžu uzvarētājiem un izcilākajiem skolu beidzējiem, tos ieinteresējot un ar stipendiju palīdzību piesaistot studijām šajā jomā. Tāpat ar stipendiju palīdzību būtu jāpiesaista talantīgākie skolu beidzēji no valstīm, kam Latvija ir attīstītās Rietumeiropas daļa, kā arī mācību procesa nodrošināšanai papildus jāalgo augstas klases rietumu augstskolu mācībspēki. Tas valstij, protams, kaut ko maksātu, bet neviens nav teicis, ka attīstība un pārticība nāk par velti.