Brīnumlīdzekļu vilinājums un ekonomikas realitāte

Latvijas ekonomiku šai brīdī var raksturot ar vārdu "pusceļā". Valsts maksātnespēja ir novērsta, bet budžeta deficīts vēl ir ļoti liels. Izdevumi mazināti, bet reformas, kas nodrošinātu katra valsts pakalpojumiem tērētā lata lietderīgumu, vēl turpināmas. Uzticība Latvijai pēc stabilizācijas programmas pirmajiem 1.5 gadiem ir kļuvusi lielāka, uztraukumi un finanšu tirgu šūpošanās aiz muguras, bet tā vēl ir trausla - investori un finanšu tirgi gaida vēlēšanas un 2011. gada budžetu. Reitingu aģentūras ziņo par uzticības kāpumu Igaunijai pēc skaidrības par šīs valsts uzņemšanu eiro zonā, bet Latvijas reitingi vēl joprojām atpaliek no igauņiem pat par 5 pakāpēm.

Tā vietā, lai mēģinātu saprast, kālab pie vienas starta pozīcijas un vienādas valūtas politikas esam palikuši aiz igauņiem un kas darāms, lai to panāktu, tā vietā, lai diskusijās veltītu spēkus aizsāktajām reformām izglītībā, medicīnā, sociālajā jomā, konkurētspējīgas tautsaimniecības nozaru struktūras izveidē, - dažs turpina tautsaimniecības atjaunošanas brīnumlīdzekļa meklējumus citādā valūtas politikā - centrālās bankas un arī iedzīvotāju neatbalstīto devalvāciju aizstājot ar maigāko "plašo koridoru", kurā valūtas vērtības pieaugums "treknajos gados", pēc šādas idejas paudēju domām, būtu mazinājis kreditēšanu un līdz ar to arī tautsaimniecības pārkaršanu, bet krīzes laikā - valūtas vērtības kritums atbalstītu ekonomiku, veicinot ražošanas un eksporta kāpumu.

Šādas valūtas politikas ietekmes ilustrēšanai parasti piesauc Poliju, Čehiju, Slovākiju, minot tās kā pozitīvus piemērus, kur iekšzemes kopprodukts šīs krīzes laikā vai nu nedaudz pieaudzis (Polijā), vai tā kritums bijis mērens (4-5% apmērā), pretstatot Baltijas valstu IKP kritumiem (14-18% apmērā). Nenoliedzami, minētās valstis ir visai veiksmīgi pārdzīvojušas krīzi. Taču šos IKP skaitļus parasti min bez komentāriem - tā teikt, fakti runā paši par sevi. Taču valūtas kurss ir tikai viens no simtiem faktoru, kas ietekmē valstu tautsaimniecības, un, minot skaitļus atrauti no valsts izmēra un iekšējā tirgus lieluma, tautsaimniecībā notiekošajiem procesiem, to cēloņu kopsakarībām, varam nonākt pie daudziem paradoksāliem secinājumiem. Ar šādu pieeju var arī pierādīt, ka ūdens ir inde, jo ikkatrs nelaiķis zināmu laiku pirms aiziešanas mūžībā taču ir dzēris ūdeni.

Vispirms atbildēsim, vai visas šīs valstis paaugstināja savas valūtas kursu izaugsmes gados un devalvēja krīzes laikā?

Brīvi peldošās valūtas - to vērtību nosaka finanšu tirgus, ne kāda institūcija - Polijā un Čehijā nozīmēja to, ka izaugsmes gados ieplūstot ārvalstu kapitālam, šo valstu valūtas nostiprinājās, bet, saskaroties ar krīzi un kapitāla aiziešanu, finanšu tirgu neuzticību un spekulācijām, to vērtības nozīmīgi kritās. Slovākijā notika citādi: izaugsmes gados tās valūtas vērtība būtiski pieauga, vairāk reižu tika paaugstināts arī piesaistes kurss, bet tam nesekoja valūtas vērtības kritums krīzes laikā. Krīzei sākoties, Slovākija jau bija veiksmīgi pievienojusies eiro zonai. Slovākijā no visām ES jaunajām dalībvalstīm reālā valūtas kursa kāpums pēdējos desmit gados ir bijis vislielākais, tātad tam pēc stabilas valūtas kritiķu loģikas būtu jābremzē izaugsme. Bet kā tad viņi izskaidrotu, ka Slovākija bez devalvācijas spēj nodrošināt straujāko apstrādes rūpniecības pieaugumu ES, kas maijā sasniedza jau 36%? Kādēļ Polija un Čehija rūpniecības izaugsmes ziņā saskaņā ar pēdējiem pieejamajiem datiem (13% un 11%) nav apsteigusi Latviju un Igauniju (13% un 19%)? Pēc valūtas svārstību un devalvācijas piekritēju argumentācijas tieši eksportam un rūpniecībai būtu no valūtas vērtības krituma jāiegūst visvairāk! Vai tas nav paradokss? Kādēļ Polijas un Čehijas preču eksporta gada pieaugums (23% un 19%) ir stipri zemāks nekā Latvijā un Igaunijā (34% un 37%)?

Ungāriju un Rumāniju "koridora" aizstāvji parasti nepiemin, bet arī tām ir svārstīgās valūtas. Taču abas šīs valstis tāpat kā Latvija bija spiestas lūgt starptautisko aizdevēju palīdzību. Ungārijas IKP kritums 2009. gadā par 6.3% pēc niecīgās izaugsmes trīs gadu laikā pirms krīzes - vidēji 2.8% gadā - ir salīdzināms ar Latvijas 18% kritumu pret 11% pieaugumu vidēji ik gadu pēdējo trīs pirmskrīzes gadu laikā. (Ungāriju pēdējo notikumu sakarā pieminēšu arī zemāk.) Savukārt Rumānija spilgti parāda, ka nedarbojas tēze par valūtas kursa bremzējošo ietekmi uz kreditēšanu. Lai gan valūtas vērtības kāpumu pirmskrīzes gados bija straujš, kreditēšanas pieauguma ziņā Rumānija zināmu laiku pat apsteidza Latviju. Tāpat parasti aizmirst par Bulgāriju, kurai gluži kā Baltijas valstīm ir fiksēts valūtas kurss, bet kuras 2009. gada IKP kritums sasniedza 5% - tikpat vien kā Čehijā un Slovākijā.

Atskatoties iepriekšējās krīzēs, ir vērts paraudzīties uz netālo ziemeļvalstu pieredzi, ko esam jau analizējuši publiskās diskusijās. Dānija, fiksējot kursu, atsakoties no devalvācijām un sakārtojot valsts finanses, ilgu laiku attīstījās sekmīgāk par Zviedriju, kura no valūtas kursa manipulācijām aizgāja un valsts finanses sakārtoja vēlāk. Pašreizējā krīzē, Dānijai turpinot īstenot fiksēta valūtas kursa stratēģiju, bet Zviedrijas kronas vērtībai nozīmīgi krītoties, abu valstu iekšzemes kopprodukta dinamika ir bijusi ļoti līdzīga: 2009. gadā 5.1% kritums Zviedrijā un 4.9% Dānijā.

Plašāka koridora retorika parasti tiek saistīta ar pašreizējās stabilizācijas programmas un tās balstītā starptautiskā aizdevuma kritiku. Tas saprotams, jo programma prasa grūtus budžeta lēmumus pēc pārkaršanas gadu izdevumu "dzīrēm". Ir izskanējuši arī komentāri, ka Starptautiskais Valūtas fonds it kā atzīstot valūtas politiku par Baltijas valstu krīzes dziļuma cēloni. SVF šī pavasara Pasaules ekonomikas izredžu apskatā tik tiešām ir apskatījis jautājumus par valūtas režīmu saikni ar nesenās krīzes dziļumu daudzās pasaules valstīs, tomēr secinājums ir gluži pretējs. Ziņojumā melns uz balta lasāms, ka teorijas par peldošā valūtas kursa priekšrocībām krīze neapstiprina: valstīm ar fiksētu valūtas kursu šajā krīzē neklājās nedz labāk, nedz sliktāk kā valstīm ar peldošām valūtām. Šādi rezultāti netieši norāda, ka nav sliktu vai labu valūtas kursa režīmu, bet dažādām valstīm piemērots ir viens vai otrs. Drošākas liecības ir par to, ka budžeta disciplīnas trūkums un ekonomikas politikas veidotāju nerūpēšanās par valsts finansēm gan palielina varbūtību krist dziļā bedrē, no kuras laukā nav viegla ceļa.

Un šeit vērts atgriezties pie Ungārijas, kura nupat pārtraukusi sadarbību ar starptautiskajiem aizdevējiem, šim faktam gūstot atzinīgu rezonansi arī Latvijas publiskajā/politiskajā telpā. Grūtāk par patīkamiem saukļiem gan ir saskatīt šādu lēmumu patiesās ekonomiskās sekas. Lai gan pirmajā brīdī finanšu tirgu reakcija nav bijusi dramatiska, tas galvenokārt skaidrojams ar Ungārijai joprojām pieejamiem apjomīgajiem naudas līdzekļiem no iepriekš izsniegtā aizdevuma, kā arī ar problēmām citviet Eiropā. Bet ar šādu rīcību Ungārija ir pārliecinoši ierindojusies to valstu galvgalī, kas var ievērojami ciest, atjaunojoties tirgus nervozitātei, - ar investīciju naudu, kas aizplūst no valsts, ar augstām procentu likmēm, kas bremzē ekonomikas atlabšanu. Turklāt jāmin, ka pieejamās aizdevuma naudas izsīkums ir ciešā proporcijā ar tirgus nervozitātes atjaunošanos. Otra šāda lēmuma ietekme: atsakoties no aizsāktā reformu ceļa, Ungārija gan apdraud valsts finanšu ilgtspēju neveicot budžeta konsolidāciju un audzējot parādu, gan mazina tautsaimniecības izaugsmes potenciālu nākotnē. Tas nozīmē, ka Ungārijas iedzīvotāji par šī brīža politisko populismu maksās gan ar lēnāku tautsaimniecības izaugsmi, gan lielāku parāda nastu, tātad arī augstākiem nodokļiem nākotnē.

No mūsu pašu pieredzes jau labi zinām, kā fiskālās atbildības trūkums var pārvērsties straujā valsts parāda kāpumā. Tāpat zinām ko nozīmē atbilstošs procentu maksājumu pieaugums, valsts attīstības finansēšanai atņemot milzīgas naudas summas, kas jau netālā nākotnē var pārsniegt šobrīd izglītībai vai veselības aprūpei atvēlēto finansējuma apjomu. Tādēļ pozitīvā ziņa ir tā, ka iepriekš pieņemtie smagie lēmumi ir palīdzējuši stabilizēt valsts finanses un sekmējuši ātrāku ekonomiskās atkopšanās sākumu, kas jau šobrīd Latvijai ļauj palēnināt turpmākās aizņemšanās gaitu.

Vai tas būtu bijis iespējams bez starptautiskajiem aizdevējiem, kas rosināja valdību rīkoties ātri un konstruktīvi? Vai bez aizdevuma būtu iespējams stimulēt ekonomiku pakāpeniski, nevis vienā dramatiskā rāvienā samazinot valsts izdevumus? Vai bez starptautiskā aizdevuma, sabrūkot budžetam, mēs atrastu līdzekļus, ko caur budžeta izdevumiem iepludināt tautsaimniecībā par tik zemām procentu likmēm, ļaujot paātrināt arī ES fondu apguvi? Manuprāt, nē. Tāpat kā priekšvēlēšanu skurbumā dotu solījumu īstenošana un atteikšanās no turpmākas sadarbības ar starptautiskajiem aizdevējiem neļautu Latvijai pabeigt grūto, bet nepieciešamo reformu ceļu, no kā atkarīgs vai saglabāsim uzticību, turpināsim atveseļošanos, atjaunosim investīciju plūsmu, kas vajadzīgas darbavietu radīšanai. Tā vietā kā balodim saucot, ka paši protam, nāktos vien noraudzīties, kā jau atgūtais izkrīt no ligzdas.