Būvniecības nozare: kas un cik tiek būvēts Latvijā?

Manuprāt, pēckrīzes periodā sabiedrībā ir pārāk iesakņojies uzskats, ka būvniecības nozare ir pilnībā mirusi. Jā, tur ir daļa taisnības – būvniecība tiešām bija tā nozare, kas krīzi pārdzīvoja vissmagāk (vismaz vērtējot pēc pievienotās vērtības krituma apjoma), tomēr nebūt nav tā, ka vairs nekas netiek būvēts.

Lai nedaudz kliedētu šo mītu, esmu sagatavojis rakstu par būvniecības nozares dinamikas un struktūras rādītājiem pēckrīzes periodā, kas apliecina, ka būvniecībā turpinās attīstība, lai arī skaidrs, ka pirmskrīzes perioda augstumus tuvākajos gados vēl nesasniegt.

Par būvniecības nozari daudz tika runāts un spriests pirmskrīzes periodā, kad to minēja kā nozari, kas "pūš burbuli". Ilgstoši spekulēja par to, vai būvniecības izaugsmes tempi norāda uz ekonomikas nesabalansētību vai nē.

Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) būvniecības nozare Latvijā attīstījās dinamiski. Tā veidoja aptuveni 6% no kopējās tautsaimniecībā radītās pievienotās vērtības un īpatsvars bija samēra stabils, kas nozīmē, ka būvniecības nozares pieauguma tempi bija aptuveni līdzīgi tautsaimniecības izaugsmes tempiem. Ekonomistu vidū ir vispārpieņemta prakse pievērst uzmanību tam, vai būvniecības nozares pievienotās vērtības īpatsvars kopējā tautsaimniecības struktūrā ir stabils. Tas ir viens no indikatoriem, kas parasti liecina par tautsaimniecības pārkaršanas riskiem vai tieši otrādi – par recesijas stadiju. Arī Eiropā būvniecības nozares īpatsvars pievienotajā vērtībā ir ap 6%, taču kopumā tas ir daudz mazāk pakļauts svārstībām. Tāpat ir vērts aplūkot arī nodarbinātību. Pirmskrīzes periodā būvniecības nozarē strādāja aptuveni 10% no visiem tautsaimniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem (maksimumu sasniedzot 2008. gadā – 11.4%), bet 2012. gadā vairs tikai 7.0% (Pēc Eurostat datiem, kas paredz laika rindas strukturālo lūzumu, sākot ar 2011. gada datiem, tautas skaitīšanas aprēķinu dēļ).

1. attēls. Būvniecības produkcijas indeksi (2007-2008=100), s.i.

Datu avots: CSP

Pēc pievienošanās ES Latvijas tautsaimniecības pieauguma tempi paātrinājās. Augošie mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi kombinācijā ar komercbanku realizēto hipotekārās kreditēšanas politiku un iedzīvotāju vēlmi (ne vienmēr atbilstoši savam produktivitātes kāpumam) uzlabot sadzīves apstākļus pamazām sāka dot impulsu būvniecības nozares (un nekustamā īpašuma nozares) pārmērīgai attīstībai. Arī ES fondu finansējums deva savu artavu būvniecības nozares ekspansijā, raisot investīciju aktivitāti un infrastruktūras segmentu būvniecību. Laikā no 2006. līdz 2008. gadam bija vērojama klasiska situācija, kad vienas nozares piedāvājuma faktori (darbaspēks, iekārtas utt.) netiek galā ar strauji augošo pieprasījumu, rezultējoties konkrētā pakalpojuma cenu kāpumā. Šo faktoru kombinācija "uzšāva" būvniecības nozari augstu gaisā, bet, kā jau tautas ticējums vēsta, kas augstu kāpj, tas zemu krīt…

2007. gadā un 2008. gada sākumā būvniecības nozares īpatsvars Latvijas IKP pārsniedza 10%, un jau tobrīd bija skaidrs, ka tas nav ilgtspējīgs līmenis. Būvniecības pievienotās vērtības izaugsme bija ļoti strauja (vidēji 18.8% laika periodā no 2004. līdz 2007. gadam, salīdzināmajās cenās), bet vēl lielākas bažas izraisīja nekontrolētais cenu kāpums nozarē (nozares pievienotās vērtības kāpums tajā pašā periodā (2004–2007) bija 40%(!)), kas tālāk transformējās uz pārējo tautsaimniecību.

To, ka nozarē ir problēmas, apjauta ne tikai ekonomikas analītiķi un būvniecības nozares eksperti, tādēļ tika diskutēts par "mīksto" vai "smago" piezemēšanos… Tomēr tajā brīdi būvniekiem pat ļaunākajos murgos nerādījās tas, kas gaidīja nozari nākamajos gados. Būvniecība piedzīvoja dramatisku izlaides apjomu kritumu. 2008. gadā, pēc inerces vēl turpinot darboties (būvniecības nozarē inerce ir salīdzinoši spēcīga, projektu realizācijas termiņi ir gari, tāpēc tā lēnāk nekā pārējās tautsaimniecības nozares reaģē uz ekonomiskā cikla pārmaiņām), tika piedzīvots 3.5% pievienotās vērtības kritums salīdzināmajās cenas, 2009. gadā – jau 32.0%, bet 2010. gadā – būvniecība krita vēl 31.1% apmērā. Zemākajā punktā, kas pienāca 2011. gada 1. ceturksnī, būvniecības pievienotā vērtība veidoja vien nepilnus 40% no pīķa 2008. gada 1. ceturksnī. Tātad 12 ceturkšņu jeb 3 gadu laikā būvniecības nozare zaudēja 60% no pievienotās vērtības… Visstraujāk samazinājās izlaides apjomi tieši ēku būvniecības segmentā, kamēr inženierbūvju būvniecības kritums bija mazāks, ko nodrošināja pieejamais publiskais finansējums (galvenokārt gan ES fondu līdzekļi).

Kā redzams 1. attēlā, līdz 2008. gadam ēku un inženierbūvju būvniecības dinamika bija līdzīga, bet, sākot ar 2008. gadu, izveidojās "šķēre", kura nav noslēgusies arī šobrīd – 2013. gadā. Būvniecība Latvijā patlaban nepavisam nav tā, kas bija pirmskrīzes periodā – lielākais būvdarbu apjoms tiek veikts infrastruktūras uzlabojumos un nedzīvojamo ēku segmentā (rūpnīcas, tirdzniecības ēkas utt.), bet ļoti niecīgs darbu apjoms noris dzīvojamajā segmentā.

Attēlā ir redzams arī tas, ka inženierbūvju segmentā veikto būvdarbu apjoms ir faktiski līdzvērtīgs 2006. gada sākuma apjomiem, kamēr ēku segmentā tas ir vien aptuveni 2002. gada līmenī. Tomēr, sākot ar 2013. gada sākumu, iezīmējās neliels situācijas pavērsiens – pakāpeniski sāk atjaunoties aktivitāte arī dzīvojamo māju segmentā. (2. attēls). Tieši dzīvojamo māju segments bija tas, kas 2013. gada 1. ceturksnī veidoja lielāko devumu būvniecības nozares gada pieaugumā; arī šā gada 2. ceturksnī dzīvojamo ēku būvniecība veidoja būtisku devumu nozares izlaides gada pieaugumā. Situācija nekustamā īpašuma nozarē liek domāt, ka tuvākajā laikā turpināsies pakāpeniska dzīvojamo māju segmenta aktivitātes pieaugums, tomēr skaidrs ir tas, ka tas nebūs samērojams ar 2006.-2008. gada līmeni. To ierobežo gan pieprasījuma faktori (konservatīvāks mājsaimniecību redzējums par savu finansiālo stāvokli), gan arī piedāvājuma faktori (pietiekami liels neapdzīvots dzīvojamais fonds, komercbanku meitu uzņēmumu īpašumu iztirgošana, ciešāki kreditēšanas standarti utt.).

2. attēls. Būvniecības produkcijas apjoms sadalījumā pa būvniecības objektiem, % no kopējā būvniecības apjoma

Datu avots: CSP

2. attēlā redzama būvniecības izlaides pēdējo gadu struktūra. Kā jau minēju - lielāko daļu būvniecības izlaides veido inženierbūves (ceļi, komunikācijas, ostas, lidostas, dzelzceļš utt.). Savukārt pārējo lielākoties veido nedzīvojamās ēkas, kā arī vien mazliet vairāk par 10% no kopējiem būvniecības apjomiem – dzīvojamo māju būvniecība. Te gan ir jāapstājas un nedaudz jāpakomentē datu ieguves veids. Būvniecības statistika tiek iegūta, apsekojot būvniecības uzņēmumus, "kuru galvenais ekonomiskās darbības veids pēc NACE 2. red. ir no 41.10 līdz 43.99 (F sekcija)". Tomēr svarīgākā nianse ir tāda, ka apsekoti tiek tikai tie uzņēmumi, kur būvniecībā nodarbināti 30 un vairāk cilvēku vai kur iepriekšējā gada būvniecības apgrozījums ir bijis virs 2 milj. latu. Pārējie uzņēmumi tiek apsekoti, lietojot stratificētu, vienkāršo gadījuma izlasi. Teiksiet, kāda starpība? Domāju - visai liela, jo skaidrs, ka lielos infrastruktūras objektus, nedzīvojamās ēkas un daudzdzīvokļu ēkas būvē uzņēmumi, kuri galvenokārt iekļūst Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apsekojumā. Par mazajiem uzņēmumiem, kas parasti nodarbojas ar vienu vai divu dzīvokļu ēku būvniecību, informācijas ir mazāk, ko pierāda mājokļu statistika, par kuru rakstīšu atsevišķu rakstu.

3. attēls. Inženierbūvju struktūra, % no kopējā inženierbūvju apjoma

Datu avots: CSP

Ja raugās uz būvniecības lielāko segmentu – inženierbūvēm, tad loģiski, ka lielāko daļu veido ceļu būve (kas sevī iekļauj arī lidlauku un dzelzceļa būvniecību). Atkarībā no sezonas šīs grupas īpatsvars inženierbūvju struktūrā ieņem no 20% līdz 50%. Pārējo veido sadrumstalotākas grupas, no kurām jāatzīmē cauruļvadu un komunikāciju izbūve – tā pēdējos gados ir salīdzinoši stabila grupa, ko palīdz uzturēt dažādu, galvenokārt ar ūdenssaimniecību saistītu projektu realizācija. Vēl 3. attēlā var izdalīt divas tendences – samazinās tiltu un tuneļu būvniecības grupas īpatsvars, bet pieaug ostu un dambju būvniecība. Pirmais aspekts izskaidrojams ar Dienvidu tilta būvniecības izbeigšanu, bet otrais ar arvien lielāku investīciju aktivitāti Latvijas ostās, būvējot dažāda veida termināļus (2013. gadā arī Ventspils ostas muliņa demontāžas darbi). Gaidāms, ka arī turpmāk tieši ostu un dambju grupa augs strauji, ko nodrošinās galvenokārt Rīgas un Ventspils ostās uzsāktie investīciju projekti (Rīgā – Krievu sala; Ventspilī – muliņa demontāža).

4. attēls. Nedzīvojamo ēku struktūra, % no kopējā nedzīvojamo ēku apjoma

Datu avots: CSP

Tikmēr nedzīvojamo ēku segmentā "bilde" ir sadrumstalotāka. Salīdzinoši lielu grupu veido ražošanas ēku un noliktavu būvniecība. Tā galvenokārt ir atkarīga no komercsektora (lai arī ar ES fondu palīdzību) investīciju aktivitātes. 4. attēlā redzams, ka pēckrīzes periodā, augot nepieciešamībai pēc jaunām ražošanas jaudām, aug grupas īpatsvars nedzīvojamo ēku segmentā. Iepriekš būtisku lomu spēlēja administratīvo ēku segments, kas gan būtiski samazinājās, beidzoties vēl "trekno gadu" uzsākto projektu realizācijai. Pēdējos divos ceturkšņos šis segments gan atkal ir atguvis daļu no sava īpatsvara (acīmredzot Valsts ieņēmumu dienesta jaunā ēka un Rīgas pils rekonstrukcija). Tāpat redzams, ka samazinājusies tirdzniecības ēku būvniecības aktivitāte. Tikmēr pieaug izglītības ēku (atsevišķu pašvaldību aktīvie skolu remonti) un muzeju un bibliotēku (Latvijas Nacionālā bibliotēka) grupu īpatsvari. Tāpat pēdējos gados redzams, ka pieaug lauku saimniecību nedzīvojamo ēku būvniecība, kas sasaistīts ar pēdējo gadu labajiem lauksaimniecības nozares rādītajiem. Bet jebkurā gadījumā, kā jau teicu, – bilde visai raiba. 

5. attēls. Dzīvojamo ēku struktūra, % no kopējā dzīvojamo ēku apjoma	6. attēls. Veikto būvdarbu sadalījums jauno būvdarbu un remontu sadalījumā, %

Datu avots: CSP

Lielāko daļu no dzīvojamo ēku būvniecības veido daudzdzīvokļu namu būvniecība, kamēr divu un viena dzīvokļa mājas veido kopumā vien aptuveni 20% no dzīvojamo ēku segmenta. Nevarētu teikt, ka šāda statistika izraisa lielu pārsteigumu, tomēr intuitīvi šķiet, ka viena dzīvokļa māju būvniecības segmentam vajadzētu būt lielākam. To varētu skaidrot ar jau iepriekš minēto apstākli, ka šajā būvniecības apsekojumā neiekļūst mazāki būvniecības uzņēmumi, kas nodarbojas ar privātmāju būvniecību. Tāpat jāņem vērā apstāklis, ka tieši privātmāju būvniecībā ir lielāka daļa būvdarbu, ko mājsaimniecības veic pašas vai algo atsevišķus strādniekus.

Tāpat ir interesanti paraudzīties uz jauno būvdarbu un remontu attiecību. 6. attēlā attēlota struktūrdinamika, kura ir salīdzinoši stabila – lielāko daļu no būvniecības darbiem tiek veikti jaunajā būvniecībā. Tomēr ir vērts atzīmēt, ka ar katru gadu pakāpeniski pieaug remontdarbu īpatsvars kopējā veikto būvniecības darbu struktūrā. Grūti spriest, kuri faktori šai tendencei ir vadošie. Ja paskatās šo sadalījumu pa būvdarbu veidiem, tad var redzēt, ka šī tendence ir īpaši raksturīga dzīvojamajā segmentā – ja vēl 2008.–2009. gadā 80-90% būvdarbu notika jaunu māju segmentā, tad 2013. gada sākumā tie ir vairs tikai aptuveni 60%. Gan nedzīvojamo ēku, gan inženierbūvju segmentos šī attiecība ir stabilāka.

7. attēls. Būvniecības attīstību ierobežojošie faktori, % no respondentiem

Datu avots: Eiropas Komisija

Tāpat ir interesanti paraudzīties uz cita veida strukturālo informāciju - būvnieku aptauju datiem. Eiropas Komisijas apkopotā būvnieku aptauja parāda, ka, sākot ar 2008. gadu, konstanti galvenais faktors, kas ierobežoja nozares attīstību, ir bijis "nepietiekams pieprasījums". Tālāk seko "neatbilstoši laika apstākļi", kā arī "nepietiekams darbaspēks". Tomēr šajā gadījumā pozitīvs fakts ir tas, ka pakāpeniski samazinās to respondentu skaits, kuri atbild "nepietiekams pieprasījums", jo šai atbildei ir apgriezta korelācija ar būvniecības izlaidi. T.i. jo mazāk respondenti atbild ar šo variantu, jo lielāka, iespējams, būs nozares izlaide. Grūti gan spriest, kurš līmenis būtu uzskatāms par "normālu", jo pieejamās laika rindas horizontā, kā redzams, dinamika ir bijusi ļoti svārstīga. Patīkami arī tas, ka arvien vairāk respondentu pauž atbildi, ka pašlaik nav būtisku ierobežojošu faktoru.

8. attēls. Būvniecības nozares komercsabiedrību peļņa vai zaudējumi pēc nodokļu nomaksas, milj. Ls

Datu avots: CSP

Šajā rakstā līdz šim neminēju būvniecības nozares uzņēmumu skaitu – pēc "Lursoft" veiktā pētījuma, tādu 2013. gada vidū ir 6273. Tikmēr CSP būvniecības ceturkšņu apsekojumā analizē vien 812 uzņēmumus, jo tikai tik pakļaujas definētajiem izlases pamatprincipiem (30 nodarbināti cilvēki un/vai 2 milj. latu apgrozījums), bet gada aptaujas rezultāti, kuros apsekoti pārējie uzņēmumi, ir pieejami ar palielu novēlojumu. Piemēram, tagad - 2013. gada vidū - ir pieejami CSP dati par 2011. gadu, kas liecina, ka nozarē darbojas 6579 uzņēmumi. Ja pieņemam, ka "Lursoft" apkopotie dati ir korekti, tad arī 2012. gadā ir turpinājies uzņēmumu skaita sarukums, turklāt tas noticis, neskatoties uz jaunradīto uzņēmumu skaitu. Pēc "Lursoft" datiem spriežot, pēdējos gados strauji aug jaunu uzņēmumu skaits nozarē, tomēr pieņemu, ka, tāpat kā kopumā tautsaimniecībā, arī būvniecībā nozīme var būt mazkapitāla SIA veidošanai, no kuriem daudzi uzņēmumi patiesībā pilda lielo uzņēmumu atbalsta funkcijas. Šā iemesla dēļ statistika jāvērtē, paturot prātā, ka bilde nozarē var būt arī nedaudz savādāka, nekā izskatās statistikā.

Tomēr pēc zināmas konsolidācijas nozarē pamazam atgriežas arī nozares pelnītspēja. Tā, sākot ar 2012. gadu, saskaņā ar CSP datiem nozares komersanti kopumā strādā ar peļņu (8. attēls), taču situācija, protams, ir būtiski atšķirīga pa uzņēmumiem un rentabilitātes līmeņi ir daudz zemāki nekā bija pirmskrīzes gados.

Rezumējot - būvniecības apjomi joprojām ļoti būtiski atpaliek no pirmskrīzes līmeņiem. Te gan var raisīti diskusiju par to, vai pirmskrīzes līmenis ir "pareizais" atskaites punkts. Skatoties caur šodienas prizmu, skaidrs, ka pirmskrīzes situācija būvniecības nozarē ir uzskatāma par ārkārtēju un nebija ilgtspējīga.

Lai arī ir vērojami signāli, ka nozarē turpinās salīdzinoši strauja izaugsme (būvniecības nozare, neskatoties uz mazo īpatsvaru kopējās pievienotās vērtības struktūrā, pēdējā laikā veido visai būtisku devumu arī iekšzemes kopprodukta izaugsmē), tomēr, raugoties uz nozares strukturālo statistiku, tendences 2013. gada 1. pusgadā ir visai dažādas. Lielāko devumu būvniecības nozares gada izaugsmē veido cauruļvadu un komunikāciju un dzīvojamo ēku būvniecība. Tikmēr negatīvu devumu izaugsmē veido ceļu būve, kas saskan ar iepriekš izteiktajām ceļu būves pārstāvju paustajām bažām par to, ka 2013.-2014. gadā ceļu būvē būs vērojamas finansējuma problēmas, tostarp ES fondu plānošanas perioda beigu dēļ. Dzīvojamo ēku segmenta būtisks pozitīvais devums izaugsmē ir nedaudz pārsteidzošs, ņemot vērā brīvā dzīvojamā fonda augsto īpatsvaru, tomēr acīmredzot arvien lielāku lomu spēlē gan duālā nekustamā īpašuma tirgus situācija (uzturēšanās atļauju veicinātais tirgus segments), gan pieprasījums pēc kvalitatīva dzīvojamā fonda.

Vērtējot pēdējā laika būvniecības nozares attīstību, iezīmējas gan lejup, gan augšup vērsti riski vidējam termiņam. Lejupvērstie riski ir saistīti galvenokārt ar ES fondu līdzekļu pieejamības nevienlīdzīgo sadalījumu. Gadījumā, ja starp plānošanas periodiem tiešām būs mirkļi ar mazāku ES fondu līdzfinansējumu, tas var atstāt negatīvu ietekmi uz būvniecības nozari, īpaši uz inženierbūvju būvniecību. Savukārt augšupvērstie riski ir saistīti ar dzīvojamo māju segmenta būvniecības pieaugumu. Ja uzturēšanās atļauju izsniegšanas pieaugums turpinās paātrināties (tāda tendence joprojām novērojama) tāpat kā līdz šim, tad tam vajadzētu radīt arvien lielāku pieprasījumu pēc atsevišķu segmentu dzīvojamo ēku būvniecības.

Paliek neatbildēti divi jautājumi:

1) Ko darīt ar to dzīvojamo fondu, kas ir neapdzīvots (par šo vairāk rakstīšu nākamajā rakstā)? Un vai nav prātīgāk radīt kādus instrumentus, kas veicina esošā dzīvojamā fonda labiekārtošanu, nevis jaunu būvniecību?

2) Ko darīt ar uzturēšanās atļaujām? Neapšaubāmi, tām ir pozitīva ekonomiska ietekme uz nekustamā īpašuma nozari un uz būvniecību. Tomēr ir arī virkne blakusefektu, par kuriem sabiedrībā un politiskajā vidē būs diskusijas.