Cenu regulēšanas "vaina" inflācijā

Bieži asociācijas saistībā ar regulējamajām cenām – gāzei, siltumam, publiskajam transportam u.c. - ir tādas, ka šīs cenas aug pārāk strauji un nesamērīgi salīdzinājumā ar citām. Kāpēc tā?

Cenu regulēšana – plānveida ekonomikas "pārpalikums"?

Daudzās valstīs, tai skaitā visā Eiropas Savienībā, ir kāda daļa cenu, kas neveidojas tirgū kā pieprasījuma un piedāvājuma rezultāts. Saskaņā ar Eurostat novērtējumu 2012. gadā Slovākijā pat gandrīz ceturtdaļa no saskaņotā patēriņa cenu indeksa groza ir regulētās vai uzraudzītās cenas (Latvijā mazāk nekā 15%). Un tā nebūt nav postpadomju valstu iezīme. Vairākumā ES valstu tādi ir ap "padsmit" procentiem no patēriņa groza (1.attēls). Kādēļ gan visas cenas nevarētu būt tirgus cenas? Vai varbūt tieši otrādi – varbūt būtu labi noteikt cenas visām precēm?

1. attēls. Regulējamo cenu īpatsvars saskaņotā patēriņa cenu indeksa grozā, %.

Avots: Eurostat 

Cenu regulēšana eksistē tajās nozarēs, kur pakalpojumu pieejamību ir svarīgi nodrošināt visiem patērētājiem, vai kur ierobežotā tirgus lieluma dēļ trūkst konkurences. Tie var būt arī tādi pakalpojumi vai preces, ko pie esošā dzīves līmeņa un patērētāju maksātspējas līmeņa uzņēmējam nav izdevīgi piegādāt, tāpēc tos daļēji dotē arī no budžeta līdzekļiem. Tādējādi regulētas vai uzraudzītas tiek, piemēram, energoresursu, sabiedriskā transporta, izglītības u.c. preču un pakalpojumu cenas. Var tikai minēt, kādas būtu, piemēram, siltumenerģijas vai sabiedriskā transporta cenas vietumis Latvijā, ja tās netiktu regulētas, un cik daudzi mājokļi tiktu pie apkures…

Tomēr ne visās valstīs regulē vienas un tās pašas cenas. Un ne visur tās vienādi ietekmē kopējo inflāciju. Tas atkarīgs no konkurences līmeņa (no tā, cik daudz valstī ir konkrētās preces vai pakalpojuma piedāvātāju) un ienākumu līmeņa. Jo augstāks valstī ir ienākumu līmenis, jo tajā augstāks salīdzinājumā ar citām valstīm ir cenu līmenis, tātad viens un tas pats cenas pieaugums kādai precei bagātākā valstī, procentuāli rēķinot, būs mazāks nekā nabadzīgākā. Tādēļ viegli saprotams, kāpēc Latvija 2011. gadā bija devītajā vietā ES valstu vidū pēc regulējamo cenu īpatsvara patēriņa grozā, bet trešajā vietā pēc šo cenu ietekmes uz inflāciju (2. attēls).

2. attēls. Regulējamo cenu ietekme uz inflāciju.

Avots: Eurostat

Latvijas tautsaimniecībai pārejot uz tirgus ekonomiku, kā arī tautsaimniecībai attīstoties un ienākumiem augot, regulējamo cenu īpatsvars ir sarucis, un to ietekme uz atsevišķu periodu inflāciju ir ļoti atšķirīga. Iespaids par regulējamo cenu ietekmi uz inflāciju daļēji rodas no tā, ka šīm cenām ir raksturīgi mainīties lēcienveidā: cilvēks neizjūt to kāpumu pakāpeniski, kā, piemēram, maizei. Maize ir pieejama dažādās tirdzniecības vietās, dažādu ražotāju cepta un tai ir ļoti atšķirīga izmaksu struktūra, maizi var fasēt pēc masas nedaudz atšķirīgos apjomos, ko patērētājs uzreiz var nepamanīt; arī veikali cenas maina pakāpeniski, ne visiem maizes veidiem vienlaikus. Ja dārgāks kļūst apģērbs, to ir iespējams izvēlēties zemākas kvalitātes, pirkt mazākā daudzumā, lētāku u.tml. Taču tā nav ar regulētajiem pakalpojumiem un precēm. Ja cilvēkam ar autobusu jānokļūst no Cēsīm līdz Rīgai, viņam nav jēgas braukt tikai līdz Siguldai, tāpat viņš nevar bērnu uzticēt bērnudārzam par 2 stundām mazāk, ja pakalpojuma sniedzējs par iepriekšējo cenu var piedāvāt mazāku pakalpojumu daudzumu

Šādu pakalpojumu cenas parasti ir vienādas ilgākā laika posmā un mainās lēcienveidīgi. Laika periods starp brīdi, kad pakalpojuma sniedzējs vairs nevar savilkt jostu, un brīdi, kad stājas spēkā jaunie tarifi, var būt vairāki mēneši. 

"..jo tuvāk pašvaldību vēlēšanas, jo mazāk aug regulējamās cenas.."

Ne gluži. Latvijā cenu regulēšanu atsevišķās nozarēs (piemēram, enerģētikā, ūdens apgādē, atkritumu apsaimniekošanā, pasta pakalpojumos, pasažieru dzelzceļa pārvadājumos) veic Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija jeb t.s. Regulators, bet citās nozarēs, piemēram, sabiedriskajā transportā, veselības aprūpē, izglītībā tā iestrādāta nozaru likumdošanā. Regulatora uzdevums ir, no vienas puses, izvērtēt iedzīvotāju maksātspēju un tautsaimniecības attīstību, bet, no otras puses, – pakalpojumu sniedzēja izmaksu kāpumu. Tāpat arī pašvaldībai, kas pasūta pasažieru pārvadājumu pakalpojumu, ir jāizvērtē, kādu cenu var prasīt no patērētājiem un vai ir iespējas trūkstošo izmaksu daļu segt no sava budžeta ienākumiem. Un tomēr… Tas savā ziņā neizslēdz iespēju pašvaldībai savilkt jostu (lasi – nepacelt cenas, kaut izmaksas kāpušas) pirms kārtējām vēlēšanām un palaist to vaļīgāku pēc tām. Taču Regulatora dārziņā ir lielāks īpatsvars regulējamo cenu, un tas apstiprina gan cenu aprēķināšanas metodoloģiju, gan atbilstoši tai pakalpojumu sniedzēja izstrādātos tarifu plānus. Saredzot iespējas mazināt tarifus zemāku iepirkuma izmaksu dēļ, Regulators var rosināt tarifu samazināšanu kā Salaspilī, kur šā gada janvārī siltums kļuva lētāks.

Elektrības un siltumenerģijas rēķini ļoti noēd iedzīvotāju ienākumus – kā tas nākas, ka inflācija sarūk?

Jaunākie dati liecina, ka inflācijas uzplaiksnījums Latvijā, ko pirms gada raisīja energoresursu un pārtikas cenu kāpums pasaulē, turpina sarukt. Februārī patēriņa cenu pieaugums pret iepriekšējā gada februāri bija 3.4%, kas ir mazāk nekā jebkurā mēnesī kopš 2011. gada janvāra. Bet inflāciju nedrīkstam jaukt ar saviem ikmēneša izdevumiem, ko februāra sals būs pieaudzējis ikvienai ģimenei. Izdevumi par apkuri februārī ir krietni lielāki nekā janvārī, lai gan siltumenerģijas vienības cena nav mainījusies, jo pieaudzis patērētais daudzums. Savukārt vasarā dabasgāzes un atbilstoši arī siltumenerģijas cena var pieaugt (un palielināt inflāciju), pat ja ģimene šos resursus nepatērē un tātad nerodas izdevumi par gāzi un siltumu. Cena precei eksistē arī tajā dienā, kad patērētājs to nenopērk. Taču kas notika ar citām cenām? Auga degvielas un vairāku pārtikas preču cenas. Tikmēr vēl joprojām bija vērojamas atlaižu akcijas vairākām mājsaimniecības precēm, apģērbiem, apaviem, personīgās aprūpes precēm un pat dažām pārtikas precēm. Šādas akcijas veicina sezonas preču noietu un īslaicīgi samazina vidējo patēriņa cenu līmeni, taču ja tās "izstiepjas" ilgākā laika periodā, tad gan drīzāk liecina par pirktspējas trūkumu un nepietiekamu pieprasījumu.

Šajā gadā inflāciju būtiski samazina nodokļu ietekme: 2011. gadā vairākos paņēmienos tika paaugstināti pievienotās vērtības un akcīzes nodokļi, kuru ietekme daļēji izzuda jau janvārī un turpinās izzust vēl gada vidū. Tādējādi par spīti tam, ka februāra siltuma rēķins un degvielas čeki izskatās pēc dzīves dārdzības pieauguma (degvielas cenas gan nav regulējamās), vidējais patēriņa cenu līmenis aug lēnāk nekā viena mēneša dzīvokļa rēķins. Bet cenu regulēšana kalpo kā sava veida sociālais mehānisms ienākumu un izdevumu sabalansēšanai sabiedrībā.

Raksts publicēts portālā Delfi 2012. gada 13. martā.