Cik darba vietu ir nepieciešamas Latvijai?

Jevgeņija Zaiceva "Delfi" versijā "Bezdarbs Latvijā - samazinās vai nē?" secināja, ka Saeimas vēlēšanu uzvarētāju pirmais uzdevums ir darba vietu rādīšana un to nepieciešams ap ceturtdaļu miljona. Es mēģināšu novērtēt, cik un kādas darbavietas nepieciešamas veselīgai tautsaimniecības izaugsmei, vispirms gan precizējot, cik Latvijā ir bezdarbnieku.

Cik patiesībā ir bezdarbnieku?

Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem 2010. gada jūlija beigās Latvijā bija 173 tūkst. bezdarbnieku. Vairākums ekspertu uzskata, ka faktiskais bezdarbs ir lielāks, jo daži darba meklētāji nereģistrējas NVA. Tāpēc priekšroka nereti tiek dota Centrālās Statistikas Pārvaldes (CSP) datiem par darba meklētāju skaitu valstī, saskaņā ar kuriem Latvijā 2010. gada 1. ceturksnī bija 235 tūkst. darba meklētāju, kas ir aptuveni par 40 tūkst. vairāk nekā reģistrēto bezdarbnieku skaits tajā pašā laika periodā. Lai gan riskēju būt nepopulārs, tomēr, manuprāt, šis skaitlis bezdarba reālo apjomu ceļ uz augšu.

NVA skaitlis ir precīzs bezdarbnieku skaits reģistros, bet CSP dati pēc būtības ir novērtējums, pamatojoties uz 6 tūkst. mājsaimniecību aptauju ceturkšņa laikā. Šajā izlasē tiek aprēķināts darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā (20.4%), un tālāk tas tiek attiecināts uz Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitu. Tomēr iedzīvotāju skaits Latvijā pēc CSP datiem ir pārvērtēts, jo oficiālā statistika uzskaita tikai ilgtermiņa migrāciju (ar pastāvīgas dzīves vietas maiņu) un neuzskaita tos Latvijas rezidentus, kas uz laiku devušies peļņā ārzemēs. To, cik mazāks ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits ir par oficiālajiem 1.15 miljoniem, droši varēsim zināt pēc 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātiem. Uzskatu, ka starpība ir 100 līdz 150 tūkst. cilvēku, turklāt vairums no viņiem uz ārvalstīm devušies vēl pārkaršanas gados. Pieņemot, ka ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits Latvijā patlaban ir 1 miljons, darba meklētāju īpatsvars būtu 204 tūkstoši, kas jau izskaidro ap ¾ no atšķirības starp CSP un NVA datiem.

Līdz ar nenoteiktību par CSP darba meklētāju skaita datiem, tālāk izmantošu NVA reģistrēto bezdarbnieku skaitu, gan apzinoties, ka faktiskais bezdarbnieku skaits varētu būt nedaudz lielāks. Te jāpiezīmē, ka, sākot ar 2010. gada aprīli, reģistrēto bezdarbnieku skaits Latvijā sarūk (četru mēnešu laikā - par 21 tūkst.), pieaugot arī darba ņēmēju skaitam - pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem aprīlī un maijā tas audzis par 24 tūkst. Šo kāpumu neizskaidro tikai sezonas darbu pieprasījums, bet arī tautsaimniecības konkurētspējas atjaunošana un stabilizācija, ko redzam ražošanas, eksporta un IKP datos.

Cik darba vietu ir nepieciešams?

Esmu pārliecināts, ka demokrātijā un tirgus ekonomikā darba vietas ar brīnumnūjiņu nevar rādīt pat parlamenta vēlēšanu uzvarētājs. Solījumiem radīt noteiktu darba vietu skaitu nav sakara ar reālo tautsaimniecību. Krīzes laika risinājums - īslaicīgas darba vietas kā NVA 100 latu stipendijas - ir mākslīgs pagaidu risinājums. Arī NVA darbinieki uzskata, ka ar laiku no šiem darba vietām jāatsakās un jāfokusējas uz bezdarbnieku kvalifikācijas paaugstināšanu. Manuprāt, galvenais uzdevums, tautsaimniecībai vērtīgākais politiskais uzstādījums, būtu biznesa klimata uzlabošana, kas ietver Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas atjaunošanu. Tas radīs pilnvērtīgas darba vietas uzņēmumos, kas ražo preces un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību, bez kā nav iespējams noturīgs darba samaksas līmeņa kāpums. Jā, šādi ilgā laikā īstenojami pamatīgi uzlabojumi ir grūti pierādāmi kā kāda politiķa personīgi sasniegumi, bet jautājums paliek - kas ir svarīgāks: īsta situācijas uzlabošana vai veiksmīgas darbības šķietamība?

Pat pārkaršanas gadu laikā, kad vairāku nozaru uzņēmēji norādīja uz darbaspēka trūkumu kā galveno uzņēmējdarbību kavējošo faktoru, NVA reģistrēto bezdarbnieku skaits nemazinājās zem 50 tūkst. robežas, un 2005. - 2008. gada vidējais līmenis bija 70 tūkst. No šiem 70 tūkstošiem bezdarbnieku - šo skaitu var pieņemt par dabisko bezdarba līmeni - apmēram 50 tūkstoši ir īslaicīgie darba meklētāji, kuri pāriet no vienas darba vietas uz otru. Šāda tipa bezdarbs (saukts par frikcionālo) ir veselīgs tautsaimniecībai, jo mazina darbaspēka trūkumu un algu - inflācijas augšupejošās spirāles iespēju. Vēl vismaz 20 tūkst. bezdarbnieku pienākas strukturālam bezdarbam - ar laiku tautsaimniecības struktūra mainās, līdz ar to mainās arī nepieciešamā darbinieku kvalifikācija, tātad viņiem ir vajadzīgs laiks jaunu prasmju apguvei.

Tādējādi pēc 2010. gada jūlija datiem - NVA bija reģistrēti 173 tūkst. bezdarbnieku -  Latvijai būtu nepieciešami ap 100 tūkst. darba vietu.

Turklāt ir nepieciešamas ne tikai darba vietas, bet arī darbinieki, kas varētu tajās strādāt. Patlaban darba tirgus Latvijā pamatā ir sadalīts divās nišās - augsti kvalificēti darbinieki, pēc kuriem pieprasījums pat pašlaik saglabājas visai augsts, un zemi kvalificēti darbinieki, kuri no krīzes cieta daudz vairāk. Saskaņā ar CSP datiem 2010. gada 1. ceturksnī starp cilvēkiem ar pamatizglītību darba meklētāju bija 35%. Šis īpatsvars ir par 24 procentu punktiem augstāks nekā iedzīvotāju vidū ar augstāko izglītību. Krīzes sākumā (pirms diviem gadiem) šī starpība bija tikai 11 procentu punkti.

Ja pat uz eksportu orientētās nozarēs tiks radītas darba vietas pārsvarā zemi kvalificētam darbaspēkam, konkurējot ar Ķīnu produktu un izmaksu (algu) ziņā, tad saukli "Panāksim un apsteigsim Eiropu" attiecībā uz algām un dzīves līmeni būs jāatliek uz nenoteiktu laiku. Lai tautsaimniecība un labklājība noturīgi augtu, lielai daļai jaunradīto darba vietu jābūt ar augstu pievienoto vērtību, tātad arī darbiniekiem jābūt augsti kvalificētiem. Lai šīs darba vietas varētu ieņemt pašreizējie bezdarbnieki, ir nepieciešams viņus gan pārkvalificēt, gan motivēt pašiem paaugstināt savas prasmes. Tāpēc tautsaimniecībai vērtīgi nākamās valdības mērķi būtu sekmēt ap 100 tūkst. augsti kvalificētu darba vietu rādīšanu privātajā sektorā un - vienlaikus - mērķtiecīgi virzīt pašreizējo darba meklētāju kvalifikāciju. Šāda nodarbinātības politika sekmētu arī to Latvijas iedzīvotāju atgriešanos darba tirgū, kas to pametuši.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 10. augustā.