Cik svarīgi inflācijas ierobežošanā ir tas, ko mēs par to domājam?

Centrālās bankas galvenais mērķis ir mazināt cenu svārstības ekonomikā. Citiem vārdiem sakot – noturēt cenu stabilitāti, kas ir ļoti svarīgs faktors ekonomikas ilgtermiņa attīstībai, jo nodrošina iespēju uzņēmumiem un citiem ekonomikas dalībniekiem plānot savus tēriņus un investīcijas. Lai šo mērķi pildītu, centrālās bankas ekonomisti analizē ne tikai pašreizējos inflācijas rādītājus, bet arī (un varbūt pat būtiskāk) cenšas prognozēt, kāda tā būs nākotnē.

Ir skaidrs, ka nodrošināties pret tādiem ārējiem inflāciju ietekmējošiem faktoriem kā karš vai cīņa ar pandēmiju, kas rada būtiskas cenu svārstības visā pasaulē, centrālā banka nevar. Tomēr tās uzdevums ir nodrošināties pret to, ka svārstības nenoved pie inflācijas iesakņošanās un procesiem ekonomikā, kas šo cenu kāpumu pasteidzinātu papildus ārējiem šokiem (ekonomisti to sauc par inflācijas iesakņošanos un algu-cenu spirāli).

Šobrīd inflācija ir augsta gandrīz visur pasaulē. Tā eiro zonā salīdzinājumā ar 0.9% 2021. gada sākumā šā gada oktobrī ir sasniegusi jau 10.6%, kas ir vēsturiski augstākais rādītājs visā eiro zonas pastāvēšanas vēsturē.

Baltijas valstīs, tostarp Latvijā, inflācija ir virs 20% līmeņa, kas šobrīd ir augstākie rādītāji ne tikai eiro zonā, bet starp attīstītajām valstīm kopumā. To, kāpēc Baltijas valstīs inflācija ir augstāka nekā citviet Eiropā, šajā rakstā ir analizējusi mana kolēģe, ekonomiste Ieva Opmane.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome, kuras lēmumu pieņemšanā piedalās arī Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, jau kopš vasaras apņēmīgi darbojas, lai inflācijas iesakņošanās risku mazinātu, mazinot atbalsta programmu apjomu un ceļot procentu likmes.

Ko saprotam ar inflācijas iesakņošanos?

Tikai ar monetārās politikas lēmumiem ierobežot inflāciju nevar, ļoti svarīga loma ir sabiedrības inflācijas gaidām, kā mainīsies cenas turpmāk. Gaidas ir būtisks faktors, kas ietekmē mūsu uzvedību šodien, un tas savukārt var veicināt vai, tieši pretēji, mazināt inflāciju nākotnē.

Teorētiski augstas inflācijas gaidas rezultējas līdzvērtīgi augstā inflācijā. Situācijā, kad inflācija ir mērena jeb tuvu 2%, mēs varam plānot savus tēriņus nākotnē, nesteidzot iegādāties plānoto preci ātrāk. Ja mums ir nepieciešams iegādāties kādu dārgāku preci, piemēram, sadzīves tehniku vai automašīnu, mēs varam droši to darīt arī pēc 12 mēnešiem, ja domājam, ka šobrīd vēl iztiekam labi ar veco un tās cena strauji nekāps. Savukārt situācijā, kad sagaidām, ka cena strauji augs tuvākajā nākotnē un šī prece pēc 12 mēnešiem jau varētu būt krietni dārgāka, mēs, visticamāk, nekavēsimies ar pirkuma veikšanu. Ja šādu lēmumu pieņems daudzi patērētāji vienlaikus, ražotāji un pārdevēji, redzot pieprasījuma kāpumu, cels cenas vēl straujāk un inflācija turpinās pieaugt. Pieprasījuma kāpums dzīs uz priekšu inflāciju, un, redzot inflācijas kāpumu, arvien vairāk cilvēku pieņems lēmumus neatlikt preču iegādi uz vēlāku laiku.

Protams, ir situācijas, kad galvenais cenu kāpuma dzinulis ir nevis pieprasījuma kāpums, bet gan izmaksu kāpums, šāda situācija novērojama šobrīd. Globālās enerģijas un pārtikas cenas ir kāpušas Krievijas iebrukuma Ukrainā ietekmē, tāpat arī cenu kāpumu joprojām ietekmē pandēmijas radītie kavējumi izejmateriālu un preču piegādes ķēdēs, taču šis faktors pakāpeniski mazinās. Šo iemeslu dēļ kopš pagājušā gada sākuma Latvijā gāzes patēriņa cena septembrī bija par 107%, bet pārtikas produktu cenas vidēji par 28% augstākas nekā 2021. gada septembrī. Eiro zonā vidēji gāzes cenas ir par 72% un pārtikas cenas par 14.1% augstākas.

Arī šajā situācijā mūsu uztvere par to, kāda būs inflācija nākotnē, ir svarīga. Ja mēs domājam, ka straujais izmaksu kāpums turpināsies arī nākotnē un mūsu pirktspēja krasi samazinās, tad loģisks solis būtu interesēties pie darba devēja, kādas ir iespējas algu kāpumam. Izmaksu kāpumu izjūt vairums sabiedrības locekļu, līdz ar to pie darba devēja dosies ne viens vien darbinieks. Turklāt, ja uzņēmumiem ir iespēja algas celt, un šobrīd gan Latvijā, gan arī Eiropā kopumā varam redzēt, ka vairāki uzņēmumi to var atļauties, tad iedzīvotāju ienākumiem ir potenciāls pieaugt. Tas savukārt nozīmē, ka būs iespējams turpināt iegādāties nepieciešamās preces un pakalpojumus, iespējams, pat kāpināt savu patēriņu. Attiecīgi tas atspoguļosies nākamajā pieprasījuma veidotā cenu kāpumā.

Algu kāpums vidēji eiro zonā šī gada 2. ceturksnī bija par 4% augstāks salīdzinājumā ar situāciju pirms gada. Algas Latvijā pēdējā gada laikā kāpušas par 12%. Tomēr šajā pašā laikā cenu līmenis Latvijā ir palielinājies par 16%, bet eiro zonā vidēji – par 8%. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz algu kāpumu, pirktspējas līmenis ir samazinājies, jo inflācija kāpj straujāk.

Kādas šobrīd ir inflācijas gaidas?

Ir vairāki veidi, kā novērtēt inflācijas gaidas. Tās var mērīt gan finanšu tirgu datos, gan aptaujājot iedzīvotājus vai ekonomistus, kas prognozē inflāciju. Šoreiz plašāk aprakstīsim iedzīvotāju viedokli. Tā kā inflācijas gaidas jeb mūsu domas par cenu pārmaiņām nākotnē nav dabā novērojams lielums, tad arī statistikā šo rādītāju atainot ir sarežģīti. Lai novērtētu iedzīvotāju domas par inflāciju, visā Eiropas Savienībā tiek veiktas aptaujas, kurās iedzīvotājus lūdz novērtēt, vai viņi sagaida, ka cenu līmenis pēc 12 mēnešiem pieaugs tikpat strauji, straujāk par šī brīža pieaugumu, pieaugs lēnāk, nemainīsies vai samazināsies.

Septembrī iedzīvotāju gaidas par inflācijas attīstību eiro zonā vidēji un Latvijā bija ļoti līdzīgas – 60% Latvijā un 66% eiro zonā vidēji uzskata, ka inflācija nākamo gadu laikā turpinās pieaugt tikpat strauji vai straujāk un tikai 31% Latvijā un 28% eiro zonā vidēji uzskata, ka cenu kāpums varētu pierimt. Ņemot vērā to, ka turpinās Krievijas sāktais karš, kuram situācijas atrisinājums vēl nav saredzams, ir diezgan loģiski gaidīt, ka arī globālajos enerģijas un pārtikas tirgos saglabāsies saspīlējums un augstas cenas. Arī Latvijas Bankas un ECB makroekonomiskās prognozes nākamajā gadā paredz joprojām augstu inflāciju. Saskaņā ar 2022. gada septembrī publiskotajām prognozēm Latvijā 2023. gadā inflācija tiek prognozēta 9.2% līmenī, bet eiro zonā vidēji 5.5%.

Būtisks ir jautājums par inflācijas iesakņošanos, t.i., vai inflācija turpinās uzņemt apgriezienus laikā, kad enerģijas krīze būs puslīdz atrisināta. Diemžēl nav pieejami dati, kas būtu ilgāki par vienu gadu un raksturotu inflācijas gaidas Latvijā. Taču ECB publicē patērētāju aptauju rezultātus no sešām lielākajām eiro zonas valstīm, un šie dati ir būtiski arī Latvijai, jo atspoguļo norises nozīmīgos ārējās tirdzniecības partneros. Šie dati rāda, ka patērētāju gaidas par sagaidāmo inflāciju pēc 3 gadiem ir pieaugušas no 2% martā līdz 3% septembrī. Tas ir skaidrs signāls, ka iedzīvotāji pašlaik nesagaida inflācijas atgriešanos pie 2% mērķa vidējā termiņā. Šī iemesla dēļ centrālai bankai jāturpina pieņemt inflāciju mazinošus lēmumus arī turpmāk, līdz tiks gūta pārliecība, ka inflācija atgriezīsies mērķa līmenī.

Kā centrālā banka ierobežo inflācijas gaidas?

ECB Padome turpina palielināt procentu likmes un signalizēt par tālākiem soļiem. Lai bremzētu pieprasījuma kāpumu, kopš 2022. gada jūlija ECB Padome ir strauji cēlusi procentu likmes katrā sanāksmē, un oktobrī tās jau ir par 2 procentu punktiem lielākas nekā vasaras vidū. Sagaidāms, ka ECB Padome turpinās procentu likmju celšanu, kamēr inflācija sāks samazināties un būs pārliecība par tās atgriešanos pie 2% līmeņa vidējā termiņā, kas ir eiro zonas monetārās politikas mērķis.

Ceļot procentu likmes, centrālās bankas mazina naudas pieejamību ekonomikā, tādējādi mazinot pieprasījumu un spiedienu uz cenām. Vienlaikus, paralēli "taustāmiem" soļiem, tiek darīts viss iespējamais, lai visi ekonomikas dalībnieki – finanšu tirgi, uzņēmumi un iedzīvotāji – gūtu pārliecību un skaidrību par sagaidāmo ECB Padomes rīcību. Tāpēc mūsdienās arvien lielāka nozīme ir centrālās bankas komunikācijai par monetāro politiku, turklāt ne tikai profesionāļu aprindās, bet arī uzrunājot plašāku publiku. Novembra sākumā ECB prezidente Kristīne Lagarda intervijā portālam "Delfi Bizness" sacīja: "Ir taisnība, ka recesijas iespēja ir pieaugusi un nenoteiktība joprojām ir augsta. Šajos apstākļos ikvienam jādara savs darbs. Centrālajai bankai jākoncentrē uzmanība uz savu uzdevumu. Mūsu uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti, un mums tas jāpilda, izmantojot visus pieejamos instrumentus un izvēloties no tiem piemērotākos un efektīvākos. Ilgtermiņa skatījumā ilgstoši augsta inflācija nodara sabiedrībai lielāku ļaunumu, jo tā vairo nabadzību."