"Čika laika" pārvarēšana enerģētikā

Šopavasar, lai gan vēl nezinājām, kā dzīvojām "vakar" (t.i. 2019. gada energobilance vēl tika apkopota), tieši enerģijas sektora dati, precīzāk, elektroenerģijas patēriņš, bija starp pirmajiem t.s. apsteidzošajiem rādītājiem, kas tika izmantoti, lai aplēstu pandēmijas radīto ekonomikas lejupslīdes apmēru, kamēr citi t.s. reālā sektora dati vēl nebija pieejami.

Enerģētika Latvijā šogad ir viena no tām nozarēm, kas gada sākumā jau pieredzēja ar Covid-19 nesaistītu nelabvēlīgu faktoru ietekmi. Arī Covid-19 ietekmē gan Latvijā, gan citviet Eiropā (elektro)enerģijas patēriņš galvenokārt saruka. Tomēr, iespējams, ka Covid-19 enerģijas nozarē ir darbojies kā katalizators, t.i. paātrinājis atsevišķu notikumu gaitu vai ļāvis vismaz ar acs kaktiņu ieskatīties nākotnes pasaulē un apjaust "šaurās vietas".

Šajā rakstā par to, kādi faktori pēdējā laikā ietekmējuši enerģētikas attīstību Latvijā, ko nozarei plašākā mērogā varētu būt devusi vai atņēmusi nepieciešamība reaģēt uz pandēmiju un kādas ilgtermiņa attīstības iespējas un riskus varam saskatīt šīs reakcijas rezultātā.

Covid-19 nenāk tukšā vietā

Latvijas enerģijas sektorā Covid-19 gluži kā nelaime labi pazīstamajā parunā nenāca kā vienīgā liksta. 1. ceturksnī, kamēr pandēmijas aktualitāte Latvijā vēl bija zema, enerģijas nozares izlaide jau bija samērā zema, galvenokārt laikapstākļu ietekmē (1. attēls).

Pandēmija pamazām ieņēma vietu līdzās jau minētajiem laikapstākļiem, un izlaide saglabājās zemā līmenī arī aprīlī un maijā. Vidējā gaisa temperatūra apkures sezonā (šeit izmantoti dati par periodiem no oktobra līdz aprīlim) Latvijā pārsniedza normu par vairāk nekā četriem grādiem (2. attēls), mazinot pieprasījumu pēc siltumenerģijas.

Pavasara mēnešos, kas daļēji vēl ietver apkures sezonu, bet daļēji – ierasto palu laiku, kad būtu iespējams saražot daudz elektroenerģijas, izmantojot atjaunojamos resursus, sniega trūkuma dēļ pali Latvijā izpalika: ūdens pietece Daugavā saglabājās visai zema [1]. Tikmēr elektroenerģijas vidējā tirgus cena būtiski kritās un nemotivēja ražošanu. Cenu kritumu reģionā veicināja gan Skandināvijas valstu saražotais apjoms, kas bija lielāks nekā 2019. gada atbilstošajā periodā (3. attēls), gan arī Covid-19 dēļ ierobežotā ekonomiskā aktivitāte, kas mazināja pieprasījumu pēc elektroenerģijas.

3. attēls. 30 dienās saražotā elektroenerģijas apjoma gada pārmaiņas 2020. gadā, GWh

Eiropas elektroenerģijas pārvades sistēmas operatoru tīkla (ENTSO) dati rāda, ka Latvijā elektroenerģijas patēriņa gada kritums (ievērojot temperatūras atšķirības starp gadiem) kopš pandēmijas sākuma ir bijis starp mazākajiem eiro zonas valstīs (4. attēls). Tas ļauj aplēst, ka, iespējams, arī tautsaimniecība kopumā būs cietusi mazāk nekā eiro zonas valstīs vidēji.

4. attēls. Elektroenerģijas patēriņš eiro zonas valstīs 2020. gadā, % no 2019. gada atbilstošā perioda līmeņa

Uzskatāmības nolūkā attēlā nav iekļautas valstis ar ekstrēmiem novērojumiem – Malta un Luksemburga; Slovākijas dati nav pieejami

Kā izskaidrojumu tam var minēt savlaicīgu pasākumu ieviešanu slimības izplatības mazināšanai, tādējādi Latvijā daudzu uzņēmumu darbību nebija nepieciešams apturēt.

Ko Covid-19 varētu būt atnesis (un aiznesis) enerģijas sektorā?

Pandēmijas attīstība daļēji salīdzināma ar kaķa uzvedību puspavērtās durvīs lietainā decembra dienā: ne īsti iekšā, ne ārā, tepat vien mīņājas. Savukārt laikapstākļi, pat vēl vairāk klimats, enerģijas nozares attīstības kontekstā piesaucami vairāku iemeslu dēļ, daļu no tiem jau aplūkojām raksta sākumā.

Protams, savilkt bilanci par Covid-19 ietekmi uz tautsaimniecību, tostarp enerģijas sektoru, ir par agru: atsevišķi efekti, piemēram, patēriņa paradumu pārmaiņas kopumā, izpaudīsies ilgākā laikā, kā arī daži nebūtu tieši pierakstāmi tikai pandēmijai vien (piemēram, pastiprināta pievēršanās klimata jautājumiem).

Tomēr vairākus efektus ir iespējams kaut daļēji izvērtēt jau šobrīd, vai arī tiem vērts pievērst uzmanību tuvākajā laikā (piemēram, īstermiņa enerģijas patēriņa pārmaiņas, jaudu sabalansēšana, kāpinot no atjaunojamajiem resursiem ražotās enerģijas īpatsvaru).

Vistiešākais un uzskatāmākais Covid-19 "devums" jeb enerģijas nozares zaudējums, iespējams, ir elektroenerģijas patēriņa kritums, ko jau skatījām eiro zonas valstu piemērā 4. attēlā, un šī diez vai būs nozare, kurā varētu runāt par atliktā patēriņa realizēšanu vēlāk.

Varētu arī teikt, ka Covid-19 mazināja piesārņojumu. Vismaz īslaicīgi, stingru ierobežojumu laikā, tādējādi ļaujot īsā laikā iegūt kontrastējošus gaisa piesārņojuma attēlus[2] , tomēr par cenu, kādu neviens nebūtu vēlējies apzināti maksāt. Te gan jāsaka, ka pēc The European Space Agency datiem gaisa piesārņojuma attēli līdzīgā laika periodā, piemēram, Ķīnā, uzlabojās arī pērn (gan mazākā mērā). Vienkāršais acīmredzamais secinājums gan te būtu, ja nav ekonomiskās aktivitātes (ražošanas, patēriņa), nav arī piesārņojuma; neatkarīgi no tā, vai iemesls ir Covid-19 vai cits. Iespēja novērtēt tīra gaisa atšķirību no pierastā varētu būt likusi daļai patērētāju vēlreiz apsvērt savus patēriņa paradumus, saskatīt iespēju dzīvot "zaļāk".

Covid-19 palīdzēja uzlabot no atjaunojamajiem resursiem saražotās enerģijas īpatsvara statistiku, vienlaikus "aiznesot" līdzi arī vairākas ogļu stacijas (piemēram, Portugālē, Spānijā, Austrijā [3] u.c.), atsevišķos gadījumos pat priekšlaikus. Te gan vērts piebilst, ka šis drīzāk būtu viens no Covid-19 kā katalizatora piemēriem. Citiem vārdiem sakot, lai cik glaimojoša būtu kļuvusi enerģijas ražošanas struktūras statistika sadalījumā pēc resursu veida, skaidrojums varētu būt vienkāršs. Covid-19 ierobežojumu laikā sarukušo pieprasījumu, iespējams, varēja nodrošināt, darbinot mazāk jaudu, bet, saglabājoties augstām siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju kvotu cenām (5. attēls), kas pēdējo gadu laikā jau veicināja piesārņojošu ražotņu darbības samazināšanu (te atceramies arī degslānekļa staciju darbības grūtības Igaunijā jau pērn), turpināt noslogot intensīvu piesārņojumu radošas stacijas bija ekonomiski neizdevīgi. Šādu staciju slēgšana bija plānota, un maz ticams, ka, to veicot priekšlaikus, tas būtu darīts, neizvērtējot pieprasījuma nodrošināšanas alternatīvas. Pakāpeniska augstu piesārņojuma līmeni radošās enerģijas ražošanas samazināšanās bija vērojama jau iepriekš (6. attēls), un šo nopelnu pilnībā nevaram piedēvēt ne Covid-19, ne pēkšņai, ambiciozai enerģētikas politikas maiņai.

Covid-19 ļāva apjaust elastības trūkumu jaudu izmantošanā, atsevišķos gadījumos, piemēram, Vācijā radot zaudējumus, jo atjaunojamo resursu ražošana laikapstākļu ietekmē strauji paaugstinājās, taču nebija iespējams īslaicīgi izslēgt bāzes jaudas (piemēram, atomenerģijas ražošanu) [4]. Vācijai neelastība jaudu izmantošanā izmaksājusi pat 1 milj. EUR stundā.

Elastība un enerģijas uzkrāšanas iespēju izvērtēšana, kā arī starpvalstu sadarbība šajā jomā, visticamāk jau drīz būs aktuāla arī Latvijai un kaimiņvalstīm, tiecoties palielināt no atjaunojamo energoresursu (AER) ražotas enerģijas īpatsvaru patēriņā.  Interesants ir viedo tehnoloģiju kompānijas Wärtsilä modelēšanas uzdevuma rezultāts [5], kur, elektroenerģiju ražojot vienīgi no AER un jaudas būvējot pilnīgi no jauna (t.i., neņemot vērā esošo "bagāžu"), Baltijas valstu reģionam kā perspektīva saredzams vēja enerģijas īpatsvars 68% no elektroenerģijas ražošanas apjoma. Modelēšanas piemērs gan, protams, neuzliek nekādu pienākumu slēgt esošās jaudas, taču sadarbības iespējas starp valstīm būtu aktuālas, ņemot vērā, ka katrai no Baltijas valstīm pieprasījuma nodrošināšanai ir sava specifika esošo resursu izmantošanā. 

Covid-19 vēlreiz atgādināja, ka vēl ir pret ko apdrošināties, taču ne viss tiek apdrošināts. Mūsdienu rietumu cilvēkam ir tieksme apdrošināties pret visu, un šis risks nebija paredzēts. Enerģētikā tas atgādināja par nepieciešamību investēt jaudu elastībā, tomēr vienlaikus arī par investīciju riskantumu [6].

Covid-19 varētu būt ietekmējis paradumus un domāšanu vai arī izgaismojis līdzšinējās pozīcijas enerģētikā

Pandēmijas sākumposmā, kad daudzās valstīs pamazām tika izsludināta ārkārtējā situācija un noteikti dažādi ierobežojumi, pirmie vērtējumi par ietekmi uz ekonomiku nereti balstījās uz to, cik ilgi ierobežojumi būs spēkā (t.s. lockdown ilgums)s jeb cik ilgi normāla saimnieciskā darbība būs traucēta. Šiem apsvērumiem drīz pievienojās pretējā svaru kausā liekamā plašā atbalsta politika izaugsmes atjaunošanai, kā arī situācijas modelēšana attiecībā uz brīdi, kad izdosies rast stabilu medicīnisku risinājumu u.tml.

Tomēr krīzes apstākļi provocē dažādas reakcijas. Pasaules Enerģētikas padome (PEP) šā gada jūnijā publicēja 4 dažādus reakciju scenārijus ar atbilstošiem to rezultātiem enerģētikā, [7] balstoties uz pieņēmumiem par to, cik savrupa, protekcionistiska, haotiska vai koordinēta ir ekonomikas dalībnieku un valstu savstarpējā rīcība gan pandēmijas apkarošanā, gan enerģētikas un vides politikā, cik ļoti (un kādā virzienā) mainās valstu ambīcijas attiecībā uz vides mērķiem, kā arī, izdarot dažādus sociālās spriedzes pieņēmumus (piemēram, vājas un nekoordinētas ekonomikas atveseļošanās izraisīti iedzīvotāju protesti).

Jau šobrīd paralēli redzam vairāku PEP scenāriju iezīmes, un tās pat nav tieši saistāmas ar Covid-19. Atskatoties uz pēdējo gadu norisēm, tieksme stiprināt enerģētisko neatkarību (tātad – savrupības iezīme)  vai vismaz diversificēt piegādes nebūtu jauna tendence. Piemēram, izveidoti vai apsvērti dažāda izmēra sašķidrinātās dabasgāzes (SDG) termināļi, tostarp Baltijas reģionā; tiek izvērtēta pat neliela atomstacija (Igaunija, kurai aktuāli atbrīvoties no degslānekļa radītā piesārņojuma izmaksu nastas [8]). Te varētu pieskaitīt arī maksimāli palielinātas vietējo AER jaudas, piemēram, Zviedrijā, kur pēc ilgstošas saskaņošanas turpinās vairāk nekā 1000 turbīnu vēja parka attīstīšana [9]. Eurostat dati rāda, ka Zviedrija jau tagad ir elektroenerģijas neto eksportētāja. Milzu vēja parka saražotās enerģijas apjoms pēc tā pilnīgas nodošanas ekspluatācijā būtu gandrīz 2 reizes lielāks nekā viss Latvijas elektroenerģijas saražotais daudzums gada laikā. Pie pozīciju nostiprināšanas piemēriem varētu pieskaitīt arī apjomīgo vēja enerģijas klasteru izveidi ar iespēju ražot t.s. "zaļo ūdeņradi" Dānijā [10]. Reģiona tirgus piesātināšanās un lielo tirgus spēlētāju pozīciju nostiprināšanās varētu kļūt izaicinoša Latvijas elektroenerģijas ražotājiem, tostarp, izmantojot AER. Taču arī Latvijai pamazām jāpalielina no atjaunojamajiem resursiem ražotās enerģijas īpatsvars patēriņā, kā arī jātiecas mazināt SEG apjoms. Eurostat dati rāda, ka pēdējo gadu laikā Latvijas radīto CO₂ emisiju apjoms ir nedaudz audzis. Tas gan pārsvarā sakrīt ar dīzeļdegvielas patēriņa kāpuma tendenci, tomēr 2018. gadā – arī ar koģenerācijā izmantotās dabasgāzes patēriņa pieaugumu. Dīzeļdegvielas patēriņa kāpumu skaidro tendence palielināties transportlīdzekļu ar dīzeļdzinēju īpatsvaram kopējā transportlīdzekļu "parkā" (pretstatā benzīna dzinējiem pēc Ceļu satiksmes drošības direkcijas datiem). Elektroauto īpatsvars aug, taču šā gada vidū sasniedza vien 0.1%.

Sazīmējot dažādu PEP scenāriju iezīmes aktuālajās norisēs, globālā mērogā redzami iedzīvotāju protesti (plašā amplitūdā no ASV līdz Āfrikai) pret veidiem, kā tiek apkarota pandēmija. Tāpat šobrīd paralēli iezīmējas gan ES, gan atsevišķu valstu ambiciozie plāni inovatīvu enerģijas risinājumu meklējumos un AER pozīciju stiprināšanā. Šeit varētu minēt gan Eiropas Komisijas komisāres K. Simsones  pausto ambīciju par divdesmitkārtīgu  vēja enerģijas apjomu [11], gan šovasar apstiprināto Vācijas nacionālo ūdeņraža stratēģiju [12] (papildu 9 mljrd. EUR jau esošajiem plāniem), gan Francijas šovasar paustās ambīcijas veikt būtiskas investīcijas ūdeņraža tehnoloģiju attīstībā – gan no valsts puses, gan privātā sektora (šo investīciju kopējais apmērs pārsniegtu visu Latvijas iekšzemes kopproduktu (IKP))[13] . 

Krīzes apstākļos pieaug sasteigtu risinājumu risks. Varam tikai minēt, vai bezCovid‑19 apstākļos Francijas un Vācijas lēmumi ieguldīt ievērojamus līdzekļus ambiciozajos ūdeņraža plānos būtu pieņemti tieši tad, kad tas tika izdarīts, vai tomēr nedaudz vēlāk. Tāpat nevar izslēgt pētnieciskās kapacitātes trūkumu atbilstoši plānu vajadzībām.

Vācijas Nacionālā ūdeņraža stratēģija gan paredz ciešu sadarbību ar citām valstīm, īpaši patēriņa nodrošināšanai ar importu. Jāatzīmē, ka ūdeņraža tehnoloģiju attīstīšanas vērtējumi svārstās no skaļas sajūsmas ("zaļā ūdeņraža" gadījumā, kurš gan pagaidām veido niecīgu daļu piedāvājuma) līdz skepsei un pat krietnai devai sarkasma [14] (dārdzības, bīstamības un ievērojamo zudumu pārveides procesā dēļ).

Raugoties uz tuvāku un tālāku kaimiņu jau sāktajiem vai nupat atbalstītajiem "zaļākas" ekonomikas plānu apmēriem, šajā jomā Latvijai aktuāli būtu izlēmīgi un mērķtiecīgi izmantot pētniecībā un tehnoloģiju attīstībā Eiropas ekonomikas atveseļošanas fonda finansējuma sniegtās iespējas līdz 2026. gadam.

Runājot par Covid-19 ietekmi uz patēriņa pārmaiņām, varētu jokot, ka viena no paliekošām patēriņa pārmaiņām būtu pidžamas bikses kombinācijā ar žaketi. Tomēr enerģijas jomā ietekme varētu būt pavisam cita un nebūt ne enerģētikai neizdevīga.

Biroja izmaksu pārnešana uz mājsaimniecībām varētu rezultēties gan lielākās apkurināmajās platībās (iedzīvotāji varētu apsvērt domu iegādāties par vienu telpu lielāku mājokli) un tādējādi izpausties gan siltumenerģijas rēķinos, gan paaugstinātā elektroenerģijas patēriņā – tiek darbinātas attālinātajam darbam nepieciešamās ierīces, biežāk tiek gatavots ēdiens mājās u.tml.

Covid-19 ātrāk, nekā tas būtu noticis pakāpeniskā veidā, veicināja daļas biroju izmaksu, tostarp enerģijas izmaksu, pārcelšanos uz mājsaimniecībām. Mājsaimniecībām cena par enerģijas vienību parasti ir augstāka nekā uzņēmumiem, tādējādi enerģijas piedāvājuma puse var pat būt ieguvēja.

Ārkārtējās situācijas un ierobežojumu pakāpeniskas atcelšanas laikā gan vēl nebija iespējams masveidā atbilstoši iekārtot plašākus mājokļus, un dzīve pagaidu vai "avārijas režīmā" saglabājās ilgākus mēnešus. Ekonomikas lejupslīde paralēli veicināja zemāku enerģijas cenu saglabāšanos. Jāņem vērā, ka attālinātais darbs visticamāk būs ietaupījis citas – braucienos patērētās enerģijas (degvielas) izmaksas. Šis būtu no piemēriem, kur Covid-19 ļāva ieskatīties nākotnes patēriņa paradumos, vienlaikus neļaujot īsti izvērtēt paradumu maiņas ietekmi uz cenām un patēriņa apjomu, jo tos diktēja citi apsvērumi.

Aktualitāti saglabā ilgtermiņa pieprasījums pēc enerģijas

Pat augošas ekonomikas apstākļos energoefektivitātes mērķi, klimata ilgtermiņa pārmaiņas (globāli) un iedzīvotāju skaita sarukums (Latvijā), no vienas puses, pieprasa energoresursu taupīšanu, no otras puses, pat nerada pieprasījuma kāpumu. 7.-9. attēlā redzamā statistika par globālās temperatūras anomālijām un grāddienu sarukumu (tā reprezentē apkures vajadzību sarukumu) gan ir tikai pagātnes attēlojums, nevis prognoze. Tomēr pat neatkarīgi no industrializācijas līmeņa – pasaules vēsturē ilgstoša temperatūras paaugstināšanās ir tikusi novērota, un pieprasījuma izaicinājums enerģētikā (tostarp Latvijā) saglabājas.

9. attēls. Apkures grāddienu skaita ilgtermiņa kumulatīvās pārmaiņas ES valstīs

Kopsavilkums

Laikapstākļi un Covid-19 var radīt īstermiņa panīkumu enerģijas sektorā (sauksim to tēlaini par čika laiku), tomēr saglabājas iespējas ilgtermiņa plānu īstenošanai. Klimata pārmaiņas, demogrāfiskā attīstība, kā arī energoefektivitātes uzlabošana nesola strauju enerģijas patēriņa kāpumu Latvijā. Tādējādi būtu svarīgi, lai čika laiks nekļūst par dižčiku, nepalaist garām savu vietu tirgū, izmantot pārrobežu sadarbības iespējas, piemēram, no atjaunojamajiem resursiem ražotās enerģijas elastīgas izmantošanas un uzkrāšanas jomā, kā arī fokusēti un mērķtiecīgi izmantot pētniecības un attīstības iespējas, ko enerģētikai varētu sniegt Eiropas ekonomikas atveseļošanas fonda finansējums.

Atsauces

[1] https://latvenergo.lv/storage/app/media/uploaded-files/ETA_jun_2020g.pdf, 5.lpp

[2] The European Space Agency: https://maps.s5p-pal.com/

[3] Wärtsilä: https://www.wartsila.com/energy/transition-lab; https://www.wartsila.com/energy/transition-lab/weekly-updates/09072020; https://www.smart-energy.com/industry-sectors/policy-regulation/austria-shuts-its-final-coal-plant-more-countries-to-follow/; Žurnāla "Enerģija un Pasaule" 2020. gada jūnija-jūlija numurs, 14.lpp. u.c.

[4] https://www.wartsila.com/energy/transition-lab/weekly-updates/07072020

[5] https://www.wartsila.com/energy/towards-100-renewable-energy/atlas-of-100-percent-renewable-energy#/country/BLT

[6] Žurnāla "Enerģija un Pasaule" 2020. gada jūnija-jūlija numurs, 14.lpp.

[7] https://www.worldenergy.org/assets/downloads/World_Energy_Council_-_Covid_Scenarios_Summary_-_FINAL.pdf

[8] https://www.gaso.lv/energetikas-aktualitates/aptauja-vairak-neka-puse-igaunu-atbalsta-aes-buvniecibu; https://news.postimees.ee/6707587/nuclear-plant-in-place-of-oil-shale

[9] https://www.la.lv/griezas-200-turbinas-vasara-pabeigtas-vel-200

[10] https://windeurope.org/newsroom/news/energy-islands-denmark-continues-to-count-big-on-offshore-wind/; Žurnāla "Enerģija un Pasaule" 2020. gada augusta-septembra numurs, 32.lpp.

[11] https://ec.europa.eu/commission/commissioners/2019-2024/simson/announcements/speech-commissioner-simson-energy-solutions-high-level-debate-role-industry-implementation-european_en

[12] https://www.bmbf.de/files/bmwi_Nationale%20Wasserstoffstrategie_Eng_s01.pdf, 5.lpp.

[13] https://www.lemonde.fr/economie/article/2020/07/23/le-plan-de-la-filiere-hydrogene-pour-accelerer-le-developpement-de-la-technologie_6047006_3234.html

[14] https://www.lemondedelenergie.com/allemagne-hydrogene-macron/2020/07/06/