Cilvēkkapitāls – zelta atslēdziņa, arī Latvijas attīstībai
Manas disertācijas "Latvijas ekonomikas izaugsmi noteicošie faktori" galvenais vēstījums bija – investīcijas ir ekonomiskās attīstības svarīgākais dzinējspēks. Bez investīcijām fiziskajā kapitālā Latvijai nav izredžu sasniegt pasaules vadošo - "zelta miljarda" (OECD) - valstu darba ražīgumu (un tātad arī dzīves līmeni).
Tomēr ir kāds jautājums, ko savā disertācijā atstāju bez sīkākas analīzes, – cilvēkkapitāla (galvenokārt – izglītības) loma ekonomiskajā attīstībā. Atšķirībā no fiziskā kapitāla, cilvēkkapitāls ir grūti novērtējams skaitliskā formā, tāpēc ekonometriskajos aprēķinos bieži netiek ņemts vērā. Tādējādi cilvēkkapitāla nozīme ekonomikas attīstībā patiesībā varētu būt lielāka, nekā parādās pētījumos.
Investīcijas dodas uz tām vietām, kur fiziskais kapitāls ir nepietiekams salīdzinājumā ar cilvēkkapitālu. Piemēram, lielākā daļa Āfrikas valstu nav pievilcīgākā vieta investīcijām, jo kopumā zemais izglītības līmenis nozīmē mazu atdevi no investīcijām fiziskajā kapitālā. Vēl viens piemērs – Japāna, kur ir augsts fiziskā kapitāla nodrošinājums, tāpēc potenciālais ieguvums no papildu investīcijām – neliels.
Tikmēr Austrumeiropas valstīm ar investīciju piesaisti veicas labāk, jo cilvēkkapitāla skaitliskajos rādītājos (izglītības līmenis, studējošo skaits utml.) mēs gandrīz neatpaliekam no vadošajām pasaules valstīm, kamēr fiziskā kapitāla nodrošinājums ir nepietiekams. Līdz ar to investīcijas pie mums var nodrošināt lielāku atdevi. Tātad Latvijas galvenais resurss un konkurences priekšrocība ir valsts iedzīvotāji. Tieši mūsu cilvēku resursi ļauj cerēt ienākuma ziņā kādreiz noķert Vāciju.
Ja runājam par izglītības kvalitāti, situācija Latvijā diemžēl neizskatās tik labi. Protams, tam ir objektīvi iemesli, piemēram, nepietiekamais zinātnes finansējums. Zinātne un augstākā izglītība ir nozares, kurās nepieciešami lieli ieguldījumi, līdz ar to Latvijas atpalicība kvalitātes ziņā ir saprotama (Latvijā ir maz zinātnisku publikāciju un patentu). Pēc universitāšu reitinga "Webometrics" datiem, no mūsu augstskolām tikai Latvijas Universitāte ir starp 1000 pasaules vadošajām (tiesa, jāatzīst, ka reitinga galvenais kritērijs – materiālu angļu valodā pieejamība internetā – nav objektīvākais rādītājs). Tai pašā laikā šie dati ir pietiekami satraucoši, lai uzdotu sev jautājumu – vai mēs darām visu pietiekami, lai saglabātu un uzlabotu cilvēkkapitālu arī pie esošajiem resursiem?
Cilvēkkapitāla bāzi nodrošina skolas izglītība, kura neprasa milzīgus ieguldījumus. Pamata un vidējās izglītības kvalitāte nav jāvērtē ne pēc skolēnu atzīmēm (kuras var paaugstināt, samazinot izvirzītās prasības), ne pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem (kurus var uzlabot, samazinot izglītības standartus), un arī ne pēc dažādu eksotisku mācību priekšmetu esamības mācību programmā (tie maz ietekmē skolēnu bāzes zināšanas). Īstais kritērijs ir – cik labi Latvijas skolēni ir sagatavoti "lielajai dzīvei", salīdzinot ar jauniešiem citās valstīs.
Dažādu valstu skolēnu reālo zināšanu objektīva salīdzināšana ir iespējama – ar OECD Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) palīdzību. Reizi trīs gados vairākos desmitos valstu notiek 9. klašu audzēkņu (15 gadus vecu skolēnu) testēšana matemātikā, dabaszinātnēs, kā arī lasītā teksta izpratnē. Katrā valstī šajā pētījumā tiek iesaistīti 5000-10 000 skolēnu, un atlase ataino vidējo zināšanu līmeni (un nevis atsevišķu izcilnieku – starptautisko mācību olimpiāžu dalībnieku – apdāvinātību). Kaut arī PISA rezultāti neļauj analizēt pašreizējā cilvēkkapitāla līmeni, tie labi parāda, kāda būs situācija pēc 15-30 gadiem.
Ir saprotams, ka pamatskolas audzēkņu apmācībai nepiesaista pasaules vadošos zinātniekus un arī cita veida papildu tēriņi nav nepieciešami. Tāpēc šķistu tikai loģiski, ja dažādās valstīs (vai vismaz dažādās valstīs ar līdzīgu cilvēku mentalitāti) 9. klašu skolēni uzrādītu līdzīgas zināšanas. Taču tā nebūt nav. Pēdējie PISA rezultāti pieejami par 2009. gadu un liecina, ka Latvijas 9. klašu audzēkņu zināšanu līmenis ir būtiski zemāks par OECD valstu skolēnu vidējo rādītāju. Salīdzinājumam – Igaunijas skolēnu zināšanu līmenis ir būtiski augstāks par OECD valstu vidējo līmeni. Piemēram, dabaszinātnēs Igaunijas skolēni savākuši vidēji 528 punktus, bet Latvijas – 494. Nozīmīgas atšķirības vērojamas arī matemātikā (512 punkti pret 482), savukārt lasītā teksta izpratnē igauņi ieguvuši vidējo rādītāju 501 punkts, bet mūsu bērni – 484 punktus.
Dažreiz publiskajā telpā var dzirdēt argumentu, ka grūtības nodrošināt kvalitatīvu apmācību skolās saistītas ar mazu iedzīvotāju blīvumu. Proti, lauku apvidos ir nepietiekams iedzīvotāju blīvums infrastruktūras, tostarp skolu, nodrošināšanai. Tomēr PISA rezultāti apgāž šo argumentu.. Piemēram, Somija un Igaunija ir valstis ar augstu skolēnu zināšanas līmeni, taču mazu iedzīvotāju blīvumu. Acīmredzot, ka izcili skolotāji ir ne tikai pilsētās, bet arī lauku apvidos, tikai jāatrod veids, kā tos piesaistīt lauku skolām. Tas nav iespējams, ja pedagoga atalgojums ir būtiski zemāks par vidējo valstī.
PISA reitinga virsotnē ir Šanhaja (Ķīna), Honkonga (Ķīna), Somija, Singapūra un Dienvidkoreja. Ķīnas panākumi ir zīmīgi – līdz šim esam pieraduši, ka šajā valstī ražo plaša patēriņa preces, bet zināšanu ietilpīga ražošana koncentrējas Rietumeiropā un ASV. PISA dati liecina, ka šīs Āzijas valsts jauniešu zināšanas jau pašlaik pārsniedz Eiropas vienaudžu kompetenci. Lai arī zinātnes attīstībā Āzijas valstis joprojām atpaliek, visticamāk, pēc kāda laika situācija mainīsies tām labvēlīgi. Jāņem vērā vairāki aspekti – pirmkārt, 9. klasi un pirmos zinātniskos sasniegumus šķir vismaz 15 gadi. Otrkārt, Eiropas un ASV zinātne notur savas līderpozīcijas, lielā mērā pateicoties stipendiju un grantu sistēmai, kas ļauj piesaistīt spējīgus jauniešus no attīstības valstīm. Tomēr zinātne Āzijas valstīs attīstās un jau drīzumā viņi varēs realizēt savas spējas dzimtenē vai pat vēl vairāk - piesaistīt Eiropas kolēģus.
Vēl viens interesants PISA secinājums, kas turklāt bija vērojams arī iepriekšējā pētījuma veikšanas laikā 2006. gadā, – skolēnu zināšanu līmenis ir maz atkarīgs no kvantitatīviem rādītājiem, tostarp vidējā ienākumu līmeņa valstī, izdevumiem izglītībai, skolotāju skaitu uz 1000 skolēniem (par to esmu rakstījis arī iepriekš – te zinātniskā versija, bet te skaidrojums vienkāršākā valodā). Tas nozīmē, ka var lineāri palielināt izdevumus izglītībai, bet nesasniegt vēlamo. Piemēram, vienā no Eiropas Savienības bagātākajām valstīm – Luksemburgā – skolēnu zināšanu līmenis ir zemāks nekā Latvijā. Tas liecina, ka skolēnu panākumus nosaka daudz smalkāki un grūti izprotami nosacījumi, kuri patlaban precīzi nav skaidri.
Latvijā diskusija par skolas izglītību patlaban galvenokārt notiek saistībā ar mācību valodu, kā arī par dažādu eksotisku priekšmetu iekļaušanu mācību programmā. Skola visbiežāk tiek uztverta kā sociāla institūcija – vieta, kur "jāatsēž" un pēc kuras atstāšanas daudzi jaunieši ir bez darba tirgū nepieciešamajām iemaņām vai vispār bez izpratnes par to, ar ko tālāk dzīvē vēlētos nodarboties. Labi, ka augstskolas un tehnikumi tomēr būtiski samazina bezdarba risku.
Skaidrs, ka ar pašreizējo izglītības sistēmu Latvijai neizdosies būtiski uzlabot cilvēkkapitāla resursus, turklāt lineārs finansējuma pieaugums diez vai ko līdzēs. Globālā mērogā līdzīgā neapskaužamā situācijā ir visas Eiropas izglītības sistēma, ja salīdzinām to ar Āziju.
Turklāt es nebiedēju jūs ar kaut kādu nezināmu nākotni. Šī nākotne jau ir iestājusies – Latvija atsevišķi un Eiropa kopumā (ar dažiem izņēmumiem) piedāvā pasaules mērogā visai viduvēju skolas izglītības līmeni. Un nākotnē tas var radīt situāciju, kad Āzijas valstis sāk dominēt ne tikai kvantitatīvos rādītājos (kā pašlaik), bet arī kvalitātē. "Caurumu" šīs paaudzes izglītībā ne tikai būs grūti aizlāpīt, diemžēl sabiedrība patlaban nemaz neapzinās situācijas nopietnību.
Pirms 100 gadiem Rīgā, iespējams, tika uzbūvēts pirmais tanks pasaulē. Šodien mums diez vai ir pietiekama tehnoloģiskā bāze jauniem izgudrojumiem. Vēl vairāk – materiāltehnisko atpalicību var likvidēt, bet daudz būtiskāks attīstības nosacījums ir jaunieši ar izgudrotāju ambīcijām un iemaņām jeb, citiem vārdiem sakot, cilvēkkapitāls.
Raksts publicēts portālā "Delfi"
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Līdzīgi raksti
Komentāri ( 4 )
Prieks, ka LB parādījies kāds, kurš sācis domāt par ekonomikas augsmi. Masīvais promocijas darba teorijas apjoms gan atgādina Barro un Romera grāmatas saliktas kopā :), kas, protams, noder Dr. oec. iegūšanai, taču policy implications ir, maigi sakot, trūcīgi. Savukārt aizraušanās ar ekonometrijas vingrinājumiem, īpaši uz pieejamo datu fona, raisa smaidu.
Nākamais solis būtu pastrādāt kādus gadiņus reālajā sektorā, lai rodas nojēga cik nepilnīga ir izpratne par fizisko kapitālu un tā veidošanās procesu, kā arī par cilvēkkapitāla ietekmi un tā stāvokli valstī. Tas varētu palīdzēt apjaust tiešo ražošanas faktoru pieguma pirmavotus, ka to dinamiku ietekmējošie mehānismi ir ārkārtīgi kompleksi un savstarpēji saistīti, un tos nav iespējams aprakstīt ne ar kādām formulām. Ka panākumu cēloņi pārsvarā ir ļoti grūti kvantificējami un panākumi tautsaimniecībā vienmēr ir „mēģinājumu un kļūdu” rezultāts.
Es tomēr ceru, ka veiktais visnotaļ pamatīgais darbs ir vismaz ļāvis saprast kādu ļaunumu Latvijai ir nodarījusi LB monetārā (a)politika. Un kas zina, kādu dienu kāds no jums var veidot patiesi valstisku un gudru monetāro politiku.
Vilni, prieks Jūs šeit redzēt :) Ja izmantotu vienu ekonometrijas metodi un vienu datu avotu, tad varētu dabūt viennozīmīgus secinājumus ar skaidriem policy implications (šādu darbu Latvijā netrūkst). Zinātniskajā darbā es tomēr gribēju šādu pieeju pakritizēt un parādīt, ka datu avotiem un izmantotiem metodēm varētu būt izšķiroša ietekme uz rezultātiem.
Tāpat gribētos zināt, kāda Jūsu izpratnē ir "valstiska un gudra monetārā politika", vēlams, ar piemēriem no citu valstu pieredzes.
Valstiska un gudra monetārā politika ir tāda, kas vispārējā fiskālā un monetārā vājprāta apstākļos, ļautu nodrošināt nodarbinātību, valsts attīstību, un iedzīvotāju labklājību, nevis tikai cenu stabilitāti. Praktiskie piemēri ir Singapūra, Islande, Šveice, Somija pēc 1992-1995, u.c. Ja reiz nav spēju ģenerēt savējo, tad vismaz kopēt vajag sekmīgu valstu pieejas. Vissliktākā politika ir tās nodošana svešzemju komercbankām, ļaujot svešai valūtai izspiest savējo.
Atzīšos, ka promocijas darbam izgāju cauri "pa diagonāli" - nopietnai analīzei laika ir par maz. Tomēr atsauces uz datu avotu un metožu ietekmi uz rezultātiem pamanīju un tas priecē. Tad jau nojaušat modeļu un ekonometrijas efektivitāti valūtu kursu un, vēl vairāk, valsts ekonomikas prognozēšanā. Interesanti, ka arī es sava maģistra darba ievadā minēju to pašu Lūkasa citātu. Praktiskā darba pieredze reālajā sektorā man visai ātri apjaust cik maz reālo dzīvi spēj izskaidrot, kur nu vēl prognozēt t.s. ekonomikas zinātne; saprast tās teoriju un modeļu ārkārtīgi ierobežojošos pieņēmumus, tās statistikas datu neticami nožēlojamo kvalitāti, tās priesteru nožēlojamo atkarību.
Man nebija grūti izšķirties meklēt patiesību, nevis paklausīgi (cerams saprotat kam) peldēt "meinstrīmā". Es studēju vēsturi (ļoti noderīgi), atklāju Austriešus, lasu praktiķus (piem., Growth Commission ziņojumus un pētījumus). Visai negaidīti un amizanti bija atklāt, cik daudzi ekonomikas doktori dzīvo dogmu un ilūziju pasaulē, neko nezin par ekonomikas augsmi, nezin vēsturi, nesaprot kā rodas nauda ... Kāda akadēmiķe neko nav dzirdējusi par Austriešu skolu, cits korespondētājloceklis neatšķir PAYG no fondētās pensiju sistēmas, un tā turpināt varētu ilgi.
Un LB - jums tur tādam lērumam doktoru nav aknas publiskā diskusijā stāties pretī pāris maģistriem un pāris autodidaktiem, kuri iedrošinās iestāties par savu Tēvzemi. Ja es strādātu LB, man mestos slikti no tā ko eiro lietā publiski sludina tās 38 papagaiļi. Necik lepns nejustos par tās galveno spēku ņemšanos ap kafijas līmeņa svārstību analīzi braucošā mašīnā, mēģinot prognozēt tās kustību tuvāko 10 gadu laikā. Un cik daudzi spējīgi cilvēki urķējas kaut kādās šaurās teorijās, mēģinot uzlabot kādu bezjēdzīgu metodoloģiju. Novēlu par tādu nekļūt.
Patiesību var meklēt visu dzīvi. Un diez vai negatīva attieksme pret kādiem cilvēkiem (arī pret meinstrimu kopumā) var palīdzēt patiesības meklējumos. Visu cieņu Austriešiem, bet viņu skola ir ~80 gadus veca, t.i., tapa pirms makroekonomikas pamata – nacionālo kontu sistēmas izveides 20.gs. vidū. Pētījumi toreiz bija filozofiski, nevis ar empīriskiem datiem pierādīti (modernās skaitļošanas tehnikas nebija). Šaubos vai būtu pareizi ignorēt visus turpmākus zinātniekus tikai tāpēc, ka viņi ir muļķi-ļaundari-meinstrimā. Mēs zinām vairāk par Austriešiem nevis tāpēc, ka paši esam tik gudri, bet tāpēc, ka stāvam uz citu zinātnieku pleciem. Kas attiecas uz Growth Commission, tad tur, kā sapratu, pārsvarā ietilpst politiķi, nevis zinātnieki. Politiskus "reportus" diez vai būtu pareizi uzskatīt par zinātnes virsotni.
Varu piekrist, ka ekonomikas zinātņu doktori mēdz būt ļoti dažādi. Bet tikpat veiksmīgi valsti var sagraut populisti ar lozungiem "Par Tēvzemi! Bankas nost no tautas bagātības!" utt. Man tas atgādina to kā Rodēzija kļuva par Zimbabvi. Nav jātic jebkuram zinātņu doktoram, bet līdzīgi nevar ticēt jebkuram "patriotam". Ir jādomā ar savu galvu. Bet cilvēka spējas ir ierobežotas, un nereti tas, kas uzskata, ka viņš vienīgais domā ar savu galvu, patiesībā atrodas kāda slikta ekonomista filozofijas ietekmē. Savukārt, uzskatīt, ka vienatnē var saprast patiesību – no publicētās vēstures, no publicētiem pārskatiem un no pagājušā gadsimtā publicētajiem pētījumiem - lai gan man ļoti patīk ambiciozi cilvēki, tomēr tas diemžēl atgādina kaujas ar vējdzirnavām.