Daba un audzināšana finanšu pasaulē: globālās parādu krīzes cēloņi un risinājumi

Jau četrus gadus pasaule dzīvo finanšu krīzes apstākļos. Daži to sauc pat par finanšu Armagedonu. Ekonomiskie satricinājumi ir jūtami visās pasaules malās, un Latvija nav izņēmums, gluži otrādi – kādu brīdi tā pati pabija šo satricinājumu epicentrā. Daudzi zaudēja darbu, tūkstošiem bija spiesti aizbraukt, un lielākā daļa īsti nesaprot, kas notiek, kāpēc notiek un ko sagaidīt nākotnē. Tiek apgalvots, ka cilvēki ir vīlušies kapitālismā, tieši tāpat kā pirms divdesmit gadiem viņi bija vīlušies sociālismā. Viena no iespējām šādā brīdī ir ieskatīties sevī – gan cilvēkiem, gan sabiedrībām kopumā. Katram, ne tikai bērniem, jāiemācās "audzināt" savu dabisko tieksmi dzīvot labāk…

Zinātnieki un sabiedrība jau ilgi diskutē par to, kas ir svarīgāks bērnu personības veidošanā: daba vai audzināšana. Vai bērniem jau piedzimstot piemīt zināmas rakstura īpašības, vai tomēr tās veidojas vienīgi audzināšanas procesā? Šī diskusija atgādina ekonomistu seno strīdu par to, kas ir svarīgāks – brīva konkurence un cilvēka iniciatīva vai valsts iejaukšanās ekonomikā, lai pārvaldītu "haosu". Cilvēkiem piemīt dabiska tieksme dzīvot labāk. Tas, protams, nenozīmē labāku dzīvi tikai materiālā ziņā. Taču materiālo labumu esamība vai neesamība ir ļoti svarīga. Ekonomika pēc definīcijas ir zinātne par ierobežotu resursu ražošanu, sadalīšanu un pārdalīšanu. Tātad resursu daudzums ir ierobežots, bet pieprasījums pēc tiem principā ir bezgalīgs. Citiem vārdiem sakot, apmierināt visu vajadzības nav iespējams. Pat ne teorētiski.     

Finanšu pasaule ir ekonomikas daļa, tāpēc viss augstāk minētais attiecas arī uz šo jomu. Turklāt tieši šajā jomā vēsturiski dominē tā saucamais anglosakšu ekonomiskais modelis, kurš uzsver indivīda brīvu izvēli, konkurenci un liberālismu. Šī pieeja nav laba vai slikta. Tā vienkārši izriet no Lielbritānijas un ASV vēsturiskā konteksta: cīņa pret karaļa varu un par reliģisko brīvību, neatkarības karš, vēlme pašiem noteikt savu likteni. Šis modelis pierādīja savu efektivitāti un ilgtspēju Industriālās revolūcijas laikā, Lielbritānijai un ASV dominējot pasaules ekonomikā 18.-20. gadsimtā.      

Bet šim modelim, tāpat kā jebkuram citam, ir savi trūkumi. Cilvēks savos "labākas" dzīves meklējumos ne vienmēr ir spējīgs izvērtēt visus iespējamos notikumu attīstības variantus un to sekas. Cilvēkam ir jābūt optimistam, lai sasniegtu savus mērķus. Bet sava nepamatotā optimisma dēļ viņš bieži pārvērtē savas spējas. Tas ir dabiski. Un nevienam cilvēkam nevar pārmest, ka viņš gribēja un cerēja uz to labāko, bet rezultāts izrādījās neapmierinošs.

Finanšu sektors nodrošina resursu pārdali starp tā saucamajiem "krājējiem" un "tērētājiem". Krājēji akumulē resursus savām nākotnes vajadzībām, piemēram, vecumdienām. Savukārt "tērētāji" aizņemas resursus savām pašreizējām vajadzībām, piemēram, investīcijām vai patēriņam, cerot tos atmaksāt no saviem nākotnes ienākumiem. Finanšu sektora uzdevums ir garantēt "krājējiem" to noguldījumu drošību, izvērtējot "tērētāju" kredītspēju. Un, protams, finanšu institūcijām ir vēl viens mērķis, proti, nopelnīt, saņemot starpību starp "krājējiem" izmaksātajām un no "tērētājiem" saņemtajām procentu likmēm. Jo vairāk naudas ir apgrozībā (tātad jo vairāk brīvu resursu), jo zemākas ir "krājējiem" izmaksātās likmes. Un jo lielāks ir kredītu neatmaksāšanas risks, jo augstākas ir no "tērētājiem" saņemtās likmes.

Ekonomikas vēsture liecina, ka finanšu sektora satricinājumi nav nekas jauns. 19. gadsimta laikā un 20. gadsimta sākumā Lielbritānija un ASV – pasaules finanšu sistēmas centri – piedzīvoja finanšu krīzes un paniku ik pēc 8-10 gadiem. Izskaidrojums tam ir pietiekami vienkāršs: kredītu izsniegšana pēc definīcijas ir riskanta nodarbošanās. Ne vienmēr ir viegli atšķirt kaut ko jaunu un inovatīvu no fantāzijas un utopijas. Piemēram, dzelzceļa tīkla attīstība 19. gadsimtā pārvērtās par "dzelzceļa māniju", 1/3 no visām pieteiktajām līnijām Lielbritānijā tā arī paliekot neuzbūvētām, un interneta straujā izplatība 20. gadsimta beigās beidzās ar "dotcom" bumu, kompānijām bez jebkādiem ieņēmumiem saņemot daudzmiljonu investīcijas. Un, protams, visos laikos pastāv parasta cilvēciskā tuvredzība un alkatība.

20. gadsimta sākumā, pēc 1907. gada dramatiskās finanšu panikas, ASV valdība saprata, ka ekonomiskās attīstības turpināšanai, neveicot nozīmīgu finanšu sektora regulēšanu, būtu graujošas sekas no ilgtermiņa stabilitātes viedokļa. Tāpēc 1913. gadā tika nodibināta Federālo rezervju banka – ASV centrālā banka. Pēc 1929.–1933. gada Lielās depresijas valsts vēl vairāk iesaistījās ASV finanšu sektora darbībā un uzraudzībā. Un šī tendence bija vērojama arī visās pārējās attīstītajās valstīs.

Bet, kā jau pieminēju sākumā, visiem ekonomiskajiem modeļiem piemīt kādi trūkumi. Valsts iejaukšanās finanšu sektora darbībā būtiski paaugstināja ekonomikas stabilitāti, taču tas notika uz efektivitātes rēķina. Būtiska valsts iejaukšanās nodrošināja attīstīto valstu ekonomiku veiksmīgu attīstību līdz 20. gadsimta 60. gadu beigām. Bet Vjetnamas karš, augstais parādu slogs, zelta standarta sabrukums un naftas krīzes iedragāja šādas ekonomiskās kārtības dzīvotspēju. Tā rezultātā 20. gadsimta 70. gados ASV un īpaši Lielbritānija piedzīvoja dziļu ekonomisko stagnāciju. Abās valstīs atkal kļuva populāras idejas par "atgriešanos pie saknēm" jeb paļaušanos uz saviem spēkiem, katra indivīda brīvu izvēli, konkurenci un ekonomisko brīvību. 80. gadu sākumā, nākot pie varas Ronaldam Reiganam ASV un Mārgaretai Tečerei Lielbritānijā, šīs idejas kļuva par reālās ekonomiskās politikas pamatu.    

Banku sektors bija pārsvarā liberalizēts. Komercbankas joprojām tika pietiekami stingri regulētas, turpretī daudzi investīciju banku darbības aspekti palika ārpus regulatoru redzesloka, veidojot tā saucamo "ēnu" banku sektoru. Ar laiku investīciju bankas sāka aktīvi darboties hipotekārajā tirgū, izsniedzot kredītus, veidojot uz to pamata sarežģītus finanšu instrumentus un pārdodot tos tālāk ilgtermiņa investoriem. Lai nopelnītu vairāk, investīciju bankām šo procesu vajadzēja atkārtot arvien biežāk. Bet, tā kā kvalitatīvu aizņēmēju loks ļoti ātri tika izsmelts, tās sāka piedāvāt kredītus iedzīvotājiem, kuru maksātspēja bija zemāka. Turklāt augstāka riska dēļ tieši šādi kredītņēmēji maksāja augstākas, tātad bankām izdevīgākas, procentu likmes. Vēlāk šis process sāka izplatīties arī starptautiskā mērogā. Bankas meklēja kredītņēmējus visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā.

Šis process sakrita ar interneta straujo attīstību 90. gados, tehnoloģisko kompāniju akciju tirgus pārkaršanu un kritumu, 2001. gada 11. septembra notikumiem, "Enron" un "WorldCom" bankrotu. Cenšoties izvairīties no recesijas, Federālo rezervju banka pazemināja bāzes procentu likmes līdz vēsturiskiem minimumiem. Tai sekoja gandrīz visas pārējās lielāko valstu centrālās bankas. Pasaule bija pārsātināta ar lētu naudu, kura meklēja pielietojumu. Kreditēšanas standarti tika atslābināti, izsniegto kredītu apjoms un mājsaimniecību parādu slogs strauji pieauga, bet nekustamā īpašuma cenas sasniedza arvien jaunus rekordaugstumus. Šīs tendences bija novērojamas Amerikā, Lielbritānijā un daudzās citās Eiropas valstīs, tostarp arī Latvijā. Atšķīrās tikai nianses un detaļas, bet scenārijs visur bija vienāds.

Jāatzīst, ka daudzu valstu valdības savas finanšu politikas īstenošanā nemaz neatšķīrās no daudziem netālredzīgiem indivīdiem. Beidzoties "aukstajam" karam, daži politologi izsludināja "vēstures beigas" un daudzi komentētāji proponēja "jaunas paradigmas" iestāšanos ekonomikā, tehniskajam progresam, globalizācijai un tirgus ekonomikas modelim nodrošinot stabilu, prognozējamu un drošu ekonomisko izaugsmi. Daudzas valdības bija ļoti optimistiskas un atlika sen nepieciešamu, bet politiski "neērtu" strukturālo reformu īstenošanu, tērēja vairāk nekā varēja atļauties un aizņēmās finanšu tirgos nepieņemamos apjomos. Likās, ka beidzot ir izgudrots ekonomiskās izaugsmes un pārticības "perpetuum mobile''. Jau kuro reizi…  

2007. gada vasarā, sākoties problēmām "Northern Rock" – vienā no lielākajām Lielbritānijas hipotekārajām bankām, parādījās pirmās pazīmes, ka vairs nav iespējams uzturēt šo bezgalīgo entuziasmu. 2008. gada martā nācās glābt "Bear Stearns" – vienu no lielākajām ASV investīciju bankām. Un 2008. septembrī krīze sasniedza apogeju, ASV valdībai pieņemot lēmumu neatbalstīt vienu no vecākajām investīciju bankām "Lehman Brothers". Viena no lielākajām Latvijas bankām "Parex Banka" spēja noturēties pie dzīvības tikai vienu mēnesi pēc šī notikuma…

Tā ir vēsture. Tagad ir daudz svarīgāks jautājums: ko darīt? Kādi risinājumi ir iespējami šajā situācijā? Pirmkārt, vajadzētu saprast problēmas būtību. Tā ir vienkārša: pārāk liels parādu slogs un nespēja to apkalpot. Otrkārt, vajadzētu izprast, kā līdzīgas situācijas tika atrisinātas pagātnē. Un pagātnes pieredze rāda, ka ir četri iespējami scenāriji. Ļoti bieži ekonomiska rakstura problēmas risināja, pielietojot militāro spēku. Mūsdienās šāda problēmu risināšanas metode par laimi netiek apspriesta. Otra diezgan izplatīta metode bija savu saistību nepildīšana jeb defolts. Īstenojoties šim scenārijam, valsts zaudē citu uzticību un cieņu, kā arī pieeju starptautiskajiem finanšu tirgiem. Argentīnas pieredze liecina, ka pēc defolta pieeju tirgiem dažreiz nav iespējams atjaunot pat desmit gadu laikā. Arī tas nav pieņemami. Trešais variants ir saistīts ar parāda monetizāciju vai, vienkāršāk sākot, naudas drukāšanu. Daudzi vēsturiski piemēri un nesenie notikumi Baltkrievijā ļauj secināt, ka tas izraisa dramatisku valūtas devalvāciju un hiperinflāciju. Visbeidzot pēdējais, manuprāt, pragmatiskākais variants ir taupības režīma ieslēgšana, samazinot izmaksas un īstenojot reformas, un pakāpeniska parādu atmaksa. Šis variants ir ļoti sāpīgs īstermiņā, jo dažreiz tas nozīmē būtisku dzīves līmeņa pazemināšanos, bet pats drošākais ilgtermiņā. Citu variantu diemžēl vēsture neuzrāda.

Attiecībā uz valsts lomu finanšu sektora regulēšanā jāpiezīmē, ka globālā krīze nav attaisnojusi pārmērīgu finanšu sektora kontroli no valsts puses. Daudzu valstu pieredze liecina, kas tas var novest pie pārmērīgas regulēšanas, stagnācijas un ekonomiskās izaugsmes apstāšanās. Šajā jomā, tāpat kā bērnu audzināšanā, veiksmi nodrošina tikai sabalansēta pieeja. Bērni ir jāslavē par panākumiem un jāsoda par pārkāpumiem. Savukārt pārmērīga lutināšana vai arī fiziska spēka pielietošana nav pareizas audzināšanas instrumenti. Šie pedagoģijas pamati tik pat labi attiecas arī uz finanšu sektoru. 

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 8. novembrī